— Intensīvā terapija

Kas ir intensīvā terapija? Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas mājaslapā šo vārdu salikumu skaidro šādi: “Nodrošina dzīvībai svarīgo organisma funkciju atjaunošanu vai uzturēšanu pacientiem ar smagām slimībām, to izraisītām komplikācijām, dzīvībai bīstamām, kombinētām komplikācijām.” Tātad tas ir vārdu savienojums ar noteiktu jēgu. Dzīvības glābšana un uzturēšana. Vadi. Aparāti. Līnijas un cipari, kas apzīmē dzīvības rādītājus – skābekļa saturācijas līmeni asinīs, asinsspiedienu, pulsu un citus.

Pirmajās dienās, kad apmeklēju intensīvās terapijas nodaļu, man tas viss reducējās zaļos ciparos un pīkstienos, kas lika matiņiem uz rokām saslieties stāvus un skatienam sastingt bailēs. Jo īpaši brīžos, kad tam vai citam aparātam kaut kas notika un tas sāka pīkstēt īpaši skaļi, it kā vēstot par dzīvībai svarīgu rādītāju strauju pasliktināšanos.

Terapija… tā arī pati par sevi ir tāds visnotaļ novazāts vārds. Psihoterapija, fizioterapija, mākslas terapija, sarunu terapija, kognitīvi biheiviorālā un psihodinamiskā terapija, urīnterapija, ģimenes terapija, rakstīšanas terapija. 17 gadu vecumā rakstīšana man bija kaut kas līdzīgs intensīvajai terapijai. “Tu tajā vecumā juties ļoti slikti,” tagad saka mana psihoterapeite, “bet pusaudžu vecumā mēs visi esam robežstāvokļa personības.”

Tagad rakstīšana man ir lēna, pastarpināta notikumu pārstrāde. Reizēm apbrīnojami, cik daudzas atbildes esmu ierakstījusi savos tekstos un cik maz esmu sapratusi pašas rakstīšanas laikā. Var paiet gadi, līdz es pārlasu savu darbu un saprotu – bet kā, te taču tas bija! Viss notika manā acu priekšā, taču to redzēja mani varoņi. Ne es.

 

*

Pamostos svešā vietā. Ja tā gadījās bērnībā, pēc miega tikai ar grūtībām atcerējos, kā esmu tur nonākusi. Sen vairs tā nav bijis. Nav piedzīvojuma sajūtas. Jaunībā tā vēl gadījās (ārkārtīgi reti), bet tad uzreiz klāt bija trauksme par iepriekšējā vakara izdarībām. Piemēram, par spontāno lēmumu palikt pa nakti pie kolēģa pēc jestras atvadu ballītes, ko nosvinējām folkklubā Ala.

Atgriežos pie sākuma. Esmu pamodusies no sāpēm. Ķermeņa vietās, kuru nepieklājīgos nosaukumus es cenšos nelietot, viss sūrst un smeldz. Kad guļu mierīgi, īpaši nejūt, bet man vajag uz tualeti. Jauns izaicinājums. Nezinu, kā jutīšos, kad čurāšu vai vēl ļaunāk. Droši vien sāpēs, bet tas ir paciešami. Jāiet. Aizeju. Paasiņoju podā. Mazliet sāp, bet nekas traks.

Atgriežos kartona kastītes izmēra palātā. Tai blakus – turpat aiz sienas – atrodas jaundzimušo novērošanas nodaļa. Man ir piedzimis dēliņš. Es tūlīt iešu viņu apraudzīt. 

 

*

Es esmu tik lepna. Es pati dzemdēju. Nebija nekādas stimulācijas, nekādu medikamentu, nekādu starpenes griezumu. It kā viss iepriekš minētais būtu mans nopelns. Ak, vienu brīdi es tomēr gandrīz salūzu. Ieminējos vecmātei par epidurālo anestēziju. Tomēr viņa kaut kā uz to neatbildēja, vienkārši turpināja iesākto, atgādinot par pareizu elpošanu starp sāpēm un kontrakciju laikā piedāvājot ūdeni un šokolādes tāfelīti enerģijas atjaunošanai. Šokolādi es izdomāju. Šokolādes nebija. 

Tātad es tomēr esmu stipra. Izturēju pat bez šokolādes. Jā, vecmāte pārvirzīja manas domas un pareizi darīja. Viņa it kā juta, cik ļoti jūtīga esmu uz citu cilvēku domām un viedokļiem par mani. Ja viņa neatbildēja, tātad uzskatīja, ka nevajag man to anestēziju, ka varu bez tās. Es taču nevarēju likt viņai vilties. Neliku arī. 

Pārlasu šos teikumus. Vai tiešām pat dzemdību laikā es prātoju par citu cilvēku domām un viedokļiem? Vai tiešām tas mani spēja uztraukt? Varbūt arī ne. Varbūt es vienkārši biju šausmās no šīs mežonīgās, pirmreizējās pieredzes un darīju visu, ko varēju, simtprocentīgā ticībā paļaujoties uz vecmāti, bērniņu un tad visbeidzot – uz sevi. Bet varbūt arī jā. Palikšu pie tā, ka īsti nezinu.

 

*

Novērošanas nodaļā man stāsta kaut ko nesaprotamu. Tā pati daktere, kas vēl pirms pāris stundām teica, ka mazulim viss kārtībā un viņš var mierīgi doties man līdzi uz palātu, nu saka – esot radušās problēmas un mazulis pārvests uz intensīvo terapiju. Kaut kādas muļķības. Ko viņa ar to grib pateikt? 

Es nespēju domāt, nespēju elpot, esmu pārvērtusies nejūtīgā eskimo saldējumā. Daktere iesprauž manā aukstajā plaukstā masku, kas jāvalkā gaiteņos un nodaļās, un čipu, ar ko varu iekļūt reanimācijā.

 

 

*

Esmu pieradusi visu darīt pareizi un laikā. Es neciešu kavēt vizītes vai tikšanās. Es iesniedzu  darbus pareizajos termiņos, visbiežāk – labu laiku pirms tiem. Es vienmēr pārlasu uzrakstīto e-pastu pirms izsūtīšanas un pēc izsūtīšanas. Reizēm pat vairākkārt.

Pirms dzemdībām es lasīju grāmatas par bērnkopību, apmeklēju pareizas elpošanas kursus un grūtnieču vingrošanu, noskatījos lekcijas par bērnu zīdīšanu, raudāšanu, miegu, hendlingu, aprūpi mājās pēc dzemdībām, attiecībām ar partneri pēc bērniņa ienākšanas ģimenē. Es veicu pierakstus. Es gatavojos. 

Lai neizskatītos smieklīgi, es parasti apšaubu sevi un savas spējas. Lai nekļūtu smieklīga, es neļaujos dzīvei, es to kontrolēju. Es izliekos, ka to kontrolēju. Es iestāstu pati sev, ka kontrolēju.

Es neesmu gatava negaidītiem pārsteigumiem. 

 

*

Es it kā atduros pret biezu, necaurejamu miglu. Neko daudz nesaprazdama, kustos kā zombijs – no stāva uz stāvu, no palātas uz intensīvās terapijas nodaļu, no turienes uz tualeti, kur, lai izvairītos no vīrusa, mazgāju rokas līdz pušumiem, uz virtuvi, kur dezinficēju traukus un vāru litru ķimeņu tējas, uz aptieku slimnīcas pirmajā stāvā. Visur jāiet ar masku, ko es ik pa laikam aizmirstu. Medmāsas un vecmātes citreiz laipni, citreiz aizkaitināti atgādina. Dzirdēju, ka nodaļā vienai dzemdētājai ir septiņpadsmit gadi – šķiet, es viņu vienreiz ieraugu. Apjukusi, maza meitenīte, kas ejot pieturas pie gaiteņa sienas. Vai es lūkojos savā spoguļattēlā?

 

*

Ar intensīvo terapiju es iepriekš esmu saskārusies tikai seriālos, kur pēc piedzīvotā varoņi vienmēr izķepurojas, tikai reizēm īslaicīgi zaudējot atmiņu. Bet šis te nav nekāds seriāls, kura turpinājumu var viegli paredzēt.  

Tagad es kāpju uz piekto stāvu, kur atrodas reanimācija, un sirds salecas pie katra pakāpiena. Intensīvās terapijas koridora sienas ir izrotātas ar lielām, skaistām puzlēm, uz kurām atainoti zīdaiņi dažādu ziedu tērpos. Neatceros, kā nokļūstu līdz mana mazulīša gultai nodaļas kreisajā stūrī. Laikam mani turp aizved daktere. 

 

*

Reizēm mēdzu aizdomāties, kad iepriekš mani ir pārņēmis šāds uztraukums. Kaut kad bērnībā un pusaudžu vecumā es ļoti baidījos, ka mamma varētu nomirt. Viņa vairākkārt nopietni slimoja, tika veikti dažnedažādi izmeklējumi, piedzīvotas vairākas operācijas ar vispārīgo anestēziju. Atceros to vienīgo reizi, kad mamma manā klātbūtnē saļima sāpēs un es trīcošiem pirkstiem spiedu ātrās palīdzības telefona numuru. Nupat biju izgājusi pirmās palīdzības kursus un biju mācījusies, kādā secībā kas ir jānodiktē NMP dispečeram, taču uztraukumā visu sajaucu.

 

*

Es dzirdu, ka manam bērniņam ir infekcija, bet vēl nav skaidrs, kāda. Es nezinu, ko tas nozīmē. Es nesaprotu pilnīgi neko. Daktere saka – lai nāku ik pēc trim stundām, sešos no rīta, tad deviņos, divpadsmitos, trijos, sešos vakarā, deviņos un pusnaktī. Es varu pienākt, parunāties ar mazo, paturēt viņa rociņu.

Man ir jāatslauc piens. Viņa novelk man krekliņu un parāda, kā to darīt. Krūtsgals un areola masējošām kustībām jāvirza uz āru un iekšpusi.

Bērniņš ir pieslēgts pie elpošanas atbalsta. Vienkāršā valodā mammas to šeit sauc par ūsiņām.

 

*

Es zvanu vīram, stāstu un raudu. Viņš mierina – gan nebūšot slikti, ārsti ir speciālisti, viņi tiks galā. Es tik ļoti vēlētos, lai kāds ir blakus un apskauj mani. Ir pirmais Covid-19 pandēmijas vilnis. Nav neviena, tikai es. Tikai es pati. Viena. “Vieni mēs ienākam šajā pasaulē, un vieni mēs no tās aiziesim,” mēdz teikt gudri cilvēki. Stulbie gudrie cilvēki! Man vajag kādu! Man tik ļoti izmisīgi vajag kādu!

Vakarā man vismaz tiek atvesta pirmā paciņa no vīra –  ar pārtikas produktiem, zāļu tējām un jaunu pidžamu. Uz krekliņa ir uzzīmēti zari, uz tiem guļ saritinājies sliņķis, kam galvā Ziemassvētku cepure. Apraudos.  

 

*

Naktī palātā ieskrien medmāsa un ieslēdz gaismu. Es uztraušos augšā un acumirklī sastingstu nekontrolējamās bailēs dzirdēt visļaunāko.

“Vai jūs zvanījāt?” Mammas ar zīdainīšiem palātā drīkst piespiest zvana pogu, lai izsauktu personālu.

“N-nē,” es apjukumā izmetu.

“Tad atvainojiet,” viņa nospiež gaismas slēdzi un aizcērt durvis.

 

*

Nākamajā rītā es satieku nodaļas vadītāju. Viņš stādās priekšā, nosauc vārdu un uzvārdu. Es uzreiz to aizmirstu.

“Māmiņ, mums ir problēma,” viņš saka. Es novēršu acis, nevēlēdamās to dzirdēt.  Kas notiek? Pirms divpadsmit stundām man no dzemdes ir iznācis vesels bērniņš, kuru pat grasījās laist man līdzi uz palātu, ko viņi visi te pēkšņi gvelž? “Bērniņam ir pneimonija, un tās dēļ kreisajā plaušā uzkrājas gaiss un šķidrums,” viņš saka. “Mēs veiksim operāciju, ar drenāžas palīdzību izvilksim lieko ārā. Operācija jāveic nekavējoties, lūdzu, atnāciet pēc trim stundām.” Tik vien pagūstu, kā pieskarties dēla plaukstai. Nespēju izdvest ne vārdu. Aizeju uz koridoru, kur caur stikla sienu vēl mirkli noskatos uz IT nodaļas gultiņām.

 

*

Trīs stundas pavadu kā bezsamaņā. Varbūt es lūdzos. Varbūt raudāju. Varbūt riju neskaitāmus šokolādes batoniņus – izmisīgi, citu pēc cita, kā izbadējies dzīvnieks. Es neatceros. Šīs stundas vienkārši ir izstrīpotas no manas dzīves.

 

*

Operācija ir noritējusi veiksmīgi. Nodaļas vadītājs ir pašaizliedzīgs sava amata meistars, turklāt ļoti cilvēcīgs, taču to es sapratīšu tikai vēlāk.

Tas, ko ieraugu sākumā, man liek izjust šausmas. Dēliņš ir ievadīts mākslīgā komā, viņam tiek doti nomierinoši medikamenti un antibiotikas, pieslēgta mākslīgā elpināšana, barošana notiek caur zondi. Cauruļu, vadu un aparātu ir kļuvis tikai vairāk. Dakteris lūdz mani nepieskarties dēlam, jo tas var traucēt atveseļošanās laikā. Nākt un runāties gan es varu.

Es nāku. Es cenšos atrast vārdus.

 

*

Izmisums ir kā neiespējami lēns kritiens no devītā stāva. Un es vienkārši bezgalīgi krītu lejup.

Tad es piezvanu mammai vai vīram.

Ar mammu mēs krītam kopā. Viņa ir vēl lielākās šausmās nekā es, tāpēc baidos viņai stāstīt pārāk daudz, lai nenogāztos vēl zemāk.

“Tu šobrīd jūties kā maza meitenīte, bet tu esi stiprāka, nekā domā, es zinu,” saka mans vīrs. “Tavs iekšējais bērns ir drosmīgs un stiprs.” Gudrinieks atradies! Zinu, ka viņš grib palīdzēt, taču pateicības domas nomāc iekšējs rūgtums, it kā es būtu iekodusies vismelnākās šokolādes gabaliņā. Viņš taču ir mājās, mūsu gultā, zem mūsu segas, un neredz un nepiedzīvo to, ko redzu vai jūtu es.

Retu reizi zvanu arī tētim. Droši vien zemapziņā arī viņš ir nobijies, taču sarunās tētis cenšas saglabāt vīrišķo stāju. “Neraudi, būs taču labi,” viņš saka kaut ko tamlīdzīgu.

Mūsu ģimene nav sevišķi oriģināla – vīrieši tajā neraud, bet sievietes nedusmojas. Šīs jūtas vienkārši ir izslēgtas no mūsu emociju spektra.

Man šķiet, mēs vienkārši esam cilvēki, kas izmisīgi vēlas mīlēt, taču vēl izmisīgāk baidās būt nemīlēti.

 

*

Tas raudāšanas aizliegums man nedod mieru. Iespējams, patiešām nav viegli dzirdēt, kā raud tavs bērns vai tuvākais, jo tas atgādina par paša pieredzi. Par tām reizēm, kad tu aizvainojumā un sāpēs raudāji, bet tiki kaunināts ar novalkāto “kas tu par memmīti, puikas taču neraud, saņemies tak!”. Un pēc tās reizes tu iemācījies būt tēraudciets, veikls, asprātīgs un kas nu tur vēl vīriešiem piestāv. Un vairs nekad neesi vēlējies saskarties ar to ievainojumu vai dusmu pilno apgabalu, kas jau sen bērnībā ir izoperēts kā nevēlams, traucējošs augonis.

Esot slimnīcā, mana lielākā vēlēšanās ir, lai mans dēliņš būtu fiziski vesels. Taču mazliet vēlāk es gribēšu, lai viņš nebaidās saskarties ar savu trauslumu. Es ceru, ka tagad nemeloju pati sev. 

 

*

Pēcpusdienā dakteris bērniņam veic ultrasonogrāfiju. Skatāmies galvu, tad vēderu, nieres. “Asinsizplūdums galvā nav bijis, tas labi,” viņš noteic. Arī pārējie orgāni izskatās veseli. Es izeju laukā no nodaļas, un man kaut kas ir paņēmies līdzi. Kabatā uztaustu cerību.

 

*

Es cenšos, pa dienu cenšos, pa nakti cenšos, bet man nesanāk un nesanāk izspiest vairāk par dažām piena pilēm. Es neprotu atslaukt. Vēlāk uzzināšu, ka pirmajās dienās tā notiek daudzām mammām.

Eju pie dežūras vecmātēm, vairākas man parāda atslaukšanas tehniku, taču diezgan negribīgi. Viņas ir pārgurušas, jūtas nenovērtētas un te ierodas kārtējā mamma, kas nemāk pabarot savu bērnu. Situācija ir bēdīga, bet vienlaikus arī banāla.

Kad pirms nakts aiznesu pāris piles reanimācijas māsiņai, viņa nogroza galvu, tad līdzjūtīgi pasmaida un ielej zīdainim zondē maisījumu. Lai arī jūtos bezspēcīga, esmu pateicīga, ka iepriekš satiktajai dusmīgajai māsiņai maiņa jau ir noslēgusies. No rīta, redzēdama, ka man nav piena, ko atnest, viņa parādīja, kā pareizi atslaukt, sparīgi spaidīdama krūti un pārmezdama slinkumu. Es nesaprotu, kāpēc, bet viņām ar manām krūtīm viss sanāk, kamēr man ne čiku, ne grabu.

*
Pamostos ap pieciem, izdzeru divas pilnas krūzes ķimeņu tējas, atsāku atslaukšanu. Spaidu bez jēgas. Ja mazuli varētu pabarot ar manām asarām, viņš būtu paēdis vairāk.

*

Vakardien atradu vecmātes zīdīšanas konsultantes telefona numuru, un izrādījās, ka šodien ir viņas dežūra. Man paveicas, vecmāte ir laipna, atbild uz jautājumiem, turklāt parāda atslaukšanas tehniku, kas varētu sanākt arī man. Cerīgā noskaņojumā atgriežos palātā un uzreiz mēģinu atkārtot tikko apgūto. Plūdena kustība ar pirkstu galiem no alveolas uz krūšu galu, viens, divi, trīs, uz priekšu, viens, divi, trīs. Austiņās klausos iedvesmojošu mūziku. Piens! Pateicībā noraugos, kā pudelītē ieslīd pirmās piena piles. Un tas tikai pirmo minūšu rezultāts.

 

*

Ap deviņiem esmu atnesusi gandrīz puspudelīti. Tie ir tikai kādi astoņi mililitri piena, bet es lepojos ar tiem.

Kad māsiņa aiziet, es sāku dēlam klusītēm dziedāt Aijā žūžu, Velc, pelīte. Šo repertuāru izpildīju trešā trimestra vakaros un tagad ceru, ka mazulis atcerēsies un varbūt sajutīsies mazliet drošāk. Es joprojām nesaprotu, vai viņš komā vispār kaut ko dzird vai jūt.

Acis sāp, kad noskatos, cik ļoti viņš cīnās ar elpošanas trubiņām. Tas ir neērti un droši vien ļoti sāpīgi.

Tomēr šovakar var svinēt nelielas uzvaras. Beidzot ir noskaidrota diagnoze, un arī operācija ir izdevusies. Un ir arī mazā piena uzvara.

 

*

Nākamajā dienā mani apciemo vecmāte, kas pieņēma manas dzemdības. Stāstu viņai, cik sarežģīts ir šis laiks, cik ļoti baidos zaudēt savu bērnu un cik grūti to visu izturēt, ņemot vērā, ka man bija arī agrāka grūtniecība, kas aprāvās pirmā trimestra sākumā.

Mēs raudam. Bet tad vecmāte ierunājas: “Mēģini skatīt to kā divas dažādas pieredzes. Šis ir cits bērniņš, un viņu gaida cits liktenis.”

Pēc viņas aiziešanas atrodu kladi, ko izmantoju grūtniecības trešajā trimestrī. Lasīju grāmatu par iekšējo bērnu un analizēju savas iesakņotās pārliecības un attiecības ar to. Tagad iekšējais bērns ir šausmīgi nobijies, jo ir apstiprinājusies viena no manām pamatpārliecībām – pasaule ir bīstama vieta. Es esmu saskārusies ar to, no kā esmu visu dzīvi centusies sevi pasargāt – ar  bīstamu situāciju. Vienīgais, ko varu darīt, lai šo bērnu mazliet nomierinātu, ir – rakstīt. Un to es arī daru.