— Mēs naktīs dziesmas dziedājām

 

Ihors Rimaruks (1958–2008)

 

Glosolālijas

patiesi jums saku
zāle patiesi jums
saku ūdens patiesi
saku jums vārdi kamēr vien
zvaigzne deg

pirmais klajuma pīšļi otrais bezgala raudas
trešais apsēdīs debesu galdu ja
taurētājs taurēs patiesi jums saku
uguns patiesi jums saku zeme
patiesi ne no klēpja saku no delnām
jums zīdaiņiem caurdurtām

velta ir noteiktā gaita ne te
apgaismos robežu ilgoto
vārduzvaigzne
patiesijumssaku

pirmais zem kājām pīšļi otrais  no spārniem putekšņi
trešais kam zvaigzne ceļš apsēdīs
debesu galdu balss tur ne no
bezgala taures ne no tālienes
ne no klēpja saku no delnām
jums zīdaiņiem caurdurtām

 

Romāns Sadlovskis (1964–2021)

 

***

Violeta nakts – pat starp atminējumiem –
uz diluma kustības pievilgušiem sniegiem,
mēs vasarā savācām laika miglājus
māju šķūņos puteņu ielenkumā.

Puteņu ielenkumā mēs sakrāvām ugunskuru
– mums bagātība spīguļo gadsimtu kaudzēs –
un beidzot izgājām zemapzinīgās gaidās,
kas īsina ziemu uz violetu nakti.

 

Nazars Gončars (1964–2009)

 

***

ai nemodināšu
jo pats labi zinu:
aizmiegot gulstos
augstajā mirklī
un tad peldu
dīvu jūrā
jaušot redzējumus
pēc tam
esmes krasta
izmests
aizsedzu
savas dvēseles logus
manas mājas acīm
lai neviļus nenostrostētu
vai neapžilbinātu
vēl nedzimušo sapņa plēvi

es pūcīgi
naktī neguļu
dienā nemedīju
bet vēl (pēc gallu horoskopa)
esmu gudra kļava
tikai nedomājiet ka es
gribu ko gudru sacīt
es vienkārši pūcīgs
naktī neguļu
tā nu te dzejoju

 

Ivans Lučuks (1965)

 

***

Saulains kapu zvans no debesīm nodzina zvaigznes,
itin kā mednieks pīles no niedrola izbiedētu,
tās pagaisa šeitan un tāļāk,
nesteidzot šķindēdams, ezers pārvilkās zlotiem.
Mīļo zvejniek, atstāj nu savus tīklus šo reizi,
nosēdies zālē un iedomā beidzot par to:
ne jau tamdēļ šī diena virs zemes ir dota,
lai tajā noķertu pavairāk zivju.

 

Jurijs (Jurko) Sadlovskis (1970–2018)

 

Sapnis

mēs naktīs dziesmas dziedājām
mēs dienās dzejas sapņojām
mēs kļāvāmies pie zaudētā
un pulcējāmies bēgšanai

mums visas dziesmas nesavākt
mums vārdiem nepietuvoties
mums to vien meklēt atlicis
kas visus sapņus zaudējis

mēs naktīs dziesmas dziedājām
un dienā atgriezāmies sapņos

Ventspils
2007. g. 2. jūlijs

 

Ostaps Slivinskis (1978)

 

***

Bet ko ar cerību darīt?
Tā ir kā zirgs –
ne smiltīs to pamest, ne ņemt
līdzi laivā.
Viņa ir vēl padevīgāka, nekā tad,
kad mūs nesa savā mugurā, gandrīz
neprasīdama ēst.
Arī tā nav viņas vaina, ka mēs
šeit neko neatradām,
bet laiks jau doties prom.
Varbūt, ja viņu atlaistu, viņa
atgrieztos kādās
savās mājās?
Kādās mājās?

 

Katerina Babkina (1985)

 

***

Viņi visi jau guļ. Es pēc vārda tos zinu.
Veča ar ratiem, dāma ar sermuliņu,
guļ velni – kurš ar stenderi, kurš ar krustu,
meitene – ar persikiem, Nīče ar Zaratustru.
Muļķis – ar somu, meitene kāda – ar burku.
Katrs ar savu privātu murgu.
Vai arī viens cilvēks ar kaķi uz ceļiem
guļ tepat blakus milzīgos pēļos.
Ping guļ ar vīnu, pa aizmieg ar kausi,
Vinnijs ar Pūku, Van Gogs ar nogriezto ausi,
zaķis ar zvaniņu, zirgs plašķī ar olām,
Žadans ar ķīniešiem, Žans ar Klodu vai Polu,
ar sātanu Prada un vīns ar sieru,
ar Dievu guļ tas, kurš dus Viņa mierā,
Cuba ar Libre un Tula – ar patvāri…
Neaizmigs tikai tas, kam nav pāra.

 

No ukraiņu valodas atdzejojis Māris Salējs