— Varbūt viņam bija jāuzvar par katru cenu

Jana Egle

Domāt par… (pavasaris)

III

pavasaris atnācis reizē ar karu
putni atgriežas mājās pa ierastiem ceļiem
Ukrainas debesīs zivjērgļi dzērves ķīvītes
cīruļi un melnie stārķi
helikopteri un liesmojoši šāviņi

svarīgi ir izdzīvot pirmās 72 stundas rakstīts bukletā
sagatavojies tām laikus
piezīmju grāmatiņā saraksti draugu un paziņu telefona numurus
sagatavo ārkārtas gadījumu somu
pase siltas drēbes veļa zobu birste medikamenti pārsēji mīļo fotogrāfijas
tualetes papīrs guļammaiss sērkociņi lukturītis mīļo fotogrāfijas
pārtika sev un kaķiem ūdens
brilles radiouztvērējs
ko es piemirsu?
man nav radiouztvērēja es atkārtojos mīļo fotogrāfijas
bukletā rakstīts –
pirmkārt saglabā mieru saglabā mieru saglabā mieru

Ukrainas caurstaigājamās debesīs miera nav
putnu ceļi šāviņu saraustīti
bumbas krīt lejā lūgšanas augšup ceļas
dievs vai tu tur esi? par ko tu domā? kam tu tici?
kurā pusē tu stāvi starp dzīvību un nāvi?

dievs neesi žēlīgs esi taisnīgs
dievs dod man spēku neienīst
domāt par mieru
par karstu vasaras dienu ar pierietējušiem mākoņiem pamalē
par sāļiem sviedriem un uzmācīgi spindzošiem dunduriem
par plaiksnām un dārdiem bez iznīcības
par sauli kas ievizas pielijušā saulespuķu laukā
zem koši zilām debesīm
dievs dod spēku
dod mieru

02.03.2022

Agnese Zarāne

***

Rēzekne ir pilsēta kurā dzīvo mani trīs vectēvi
Viens no Ukrainas
Otrs no Krievijas
Šaubos ka viņi vēl sēdīsies pie kopīga sarunu galda
Ja sēdīsies tad šaubos ka viņi spēs atrast vārdus
Ļaus lai runā sievas vai bērni vai mazbērni
Kā divi prezidenti kas sūta ministrus uz pamiera sarunām
Sarunām kas tomēr visticamāk nenotiks

Mans trešais vectēvs ir apglabāts Rēzeknes kapos
Latvietis dzejnieks un vienkārši dzērājs
Disidents kaut kādā ziņā
Varbūt vienkārši huligāns
Es viņu nepazinu un nepazina mans tēvs kura tēvs viņš bija

Manas mājas ir Dudajeva gatvē
Manas mājas ir Maskavas ielā
Manas mājas ir Poltavā
Manās mājās ir cerību bads

Vai tad tāds nav visiem
Bet tikmēr Rēzeknes peldbaseina saunā vīrieši krievu valodā sarunājas par to ka hokejs
Ir neticami dārgs bērnu sporta veids

Inga Gaile

Ko es zinu par tumsu?

Es nojaušu, kā tā no rīta izstaipās, atverot miegainās acis,
saka, sveiki, es biju naktī, tagad es pamodos un gribu šo dienu nest līdzi,
tā saka, šodien jūs pieredzēsiet ko tādu, ko līdz šim neesat redzējuši,

ja neļausiet man darīt to, ko esmu iecerējis,
ja neļausiet man to sievieti, kuru esmu iekārojis,
to pilsētu, kura man atklājas skatam, kad uzkāpju kalnā,
ja viņa kliegs, tas vēl nekas, ja viņa man sitīs,
tas mani pat uzbudinās,
bet, ja jūs kāds nāksiet ar nūjām un burvju vārdiem, 
nāksiet un viņu atbrīvosiet no mana svara,
ja vedīsiet viņu prom no manis,
mierinot, dziedinot, saucot mani dažādos vārdos,
ja mācīsiet viņai lasīt, rakstīt, kā piecelties kājās,
ja teiksiet viņai, ka viņa var mani iesūdzēt tiesā,
ja vēlas,
ja apmaksāsiet viņai kādu no advokātiem,
es jums saku,
jūs pieredzēsiet ko tādu,
ko nekad nekad nekad nekad vēl neesat pieredzējuši,

un varbūt viņš – tumsa piecēlās,
pielika roku pie pieres un skatījās tālumā ilgi,
aizgāja pāri dzeltenam laukam
tieši zilajā apvārsnī iekšā,
varbūt,
varbūt viņš darīja tieši to pašu, ko tu
mirklī, kad kaut kas šai zeltītā dzīvē
nenotiek tā, kā tu vēlies,
ieelpoja,
izelpoja,
apēda kanēļa maizīti,
izgāja laukā ar bērnu
vai skriet, ja bija kāds, kas paauklē mazāko,
bet varbūt bija tāpat kā toreiz, kad tu… kad es…
varbūt viņam bija jāuzvar par katru cenu,

un cena izrādījās cilvēki, bērni, dzīvnieki, putni un zivis,
par katru cenu,
viņam bija jākļūst par kaut ko vairāk,
par kaut ko  svarīgāku,
par uzvarētāju, vislabāko, prezidentu,
par karotāju galveno,
par katru cenu, par katru cenu vajadzēja uzvarēt,
un cena izrādījās mierīgi vasaras vakari kopā ar draugiem pie upes, iespēja aizmigt un gulēt, nebaidoties no bumbām, iespēja mīlēt kādu, nebaidoties no karātavām,
un kaut kur aiz muguras tālu, neiespējamībā palika viņa lauks ar dzeltenām vārpām, debesis zilas un kāds, kuru iespējams mīlēt
un viņš gāja pāri līķiem, pāri līķiem šī vārda vistiešākajā nozīmē, cilvēku augumiem,
bērnu, dzīvnieku, putnu augumiem, kauliem, asinīm, miesai, šis sarkanais paklājs izritinās līdz pilij, līdz augstienei, kurā to sagaidīšot triumfs, septiņdesmit divas jaunavas un nektārs, bet no ikviena auguma, kuru skāra viņa, es pat nezinu, kā to nosaukt,
bet cilvēkiem tās sauc par kājām, no katra ķermeņa, kuru tas samina,
izlija gaismas dzijtiņa, un gaisma atklāja grīdu,
gaisma atklāja sienu,
gaisma atklāja gleznu,
pār krēslu pārmestu segu un cilvēku atklāja gaisma,
cilvēks sēdēja metro un viņš bija visnenozīmīgākais no cilvēkiem,
neviens pat nezināja viņa vārdu,
un viņš nebija nekāds prezidents, ne kareivis,
pat ne miera karaliene, kura bunkurā dzemdēja jaunu gaismu,
kamēr arhibīskapi zvanīja zvanus, piepildot maigo pasauli ar troksni un noraidījumu,
nē, pat tas viņš nebija, ne karaliene, ne prezidents, ne arhibīskaps, ne zvans,
vienkārši noguris cilvēks
Kijevas metro
un gaisma atklāja viņu

pazudušo dievu

ja jums uzticēti bērni
sargājiet mīliet bērnus
ja jums uzticēts teikt patiesību
runājiet tirgus laukumos
ja jums uzticēts dziedināt
mostieties katru dienu
gatavi nomirt šai dienā
lai ar gaismu kas izlīst no jums
izgaismotu šo dienu