raksti

— Mūžīgais karš

Džonatans Litels

07/03/2022

Pēdējo divdesmit gadu laikā Krievija ir nonākusi plānprātīga, korumpēta un totalitāra režīma gūstā, un šo režīmu mēs daudzējādā ziņā esam atbalstījuši.

 

Lieliskais Džonatans Litels (Jonathan Littell), amerikāņu izcelsmes franču rakstnieks, režisors, cīnītājs pret ļaunumu un stulbumu un par brīvību un skaistumu pasaulē, epohālā antifašistiskā romāna Labvēlīgās autors (2008, latviešu tulk. 2015), pirms pāris dienām laikrakstā The Guardian publicējis rakstu par Krievijas prezidenta Vladimira Putina karjeru un netīrajām varas spēlēm. Tas ir tapis nebaltā stundā, kad šī ar varu apsēstā dēmona karapulku Molohs rij gan Ukrainas, gan pašas Krievijas bērnu dvēseles. Tāpat kā Litels, es arī varu atzīties mīlestībā Krievijai, kas man ir ārkārtīgi daudz devusi kultūras un izglītības jomā, esmu tur sastapis fantastiskus, gudrus un ļoti cienījamus cilvēkus. Man sāp sirds par visiem viņiem! Litela eseja Mūžīgais karš liek domāt par Hobsa Leviatānu un Orvela 1984 šausmu pasauli, un vienlaikus tā izskan arī kā aicinājums rīkoties, lai nepieļautu tās robežu paplašināšanos.

Tulkotājs

 

Pirms divdesmit diviem gadiem ellīgs karš ļāva Vladimiram Putinam nokļūt pie varas. Kopš tā laika karš ir viens no viņa galvenajiem instrumentiem, ko viņš bez svārstīšanās ir lietojis visu savu valdīšanas laiku. Vladimirs Putins eksistē, pateicoties karam, viņš ir uzplaucis ar kara palīdzību. Tagad jācer, ka galu galā karš viņu iznīcinās.

1999. gada augustā toreiz nevienam nezināmais Vladimirs Putins tika iecelts par premjerministru, kad viņa priekštecis atteicās piekrist atkārtotam plaša mēroga iebrukumam Čečenijā. Toties Putins bija gatavs to darīt, un apmaiņā pret absolūtu militāristu atbalstu viņš piešķīra armijai pilnīgu rīcības brīvību, ļaujot atriebt 1996. gada pazemojošo sakāvi ar asinīm un uguni. 1999. gada 31. decembra naktī vecais un salauztais Boriss Jeļcins atkāpās no amata un uzdāvināja prezidentūru šim jaunatnācējam. 2000. gada martā, drīz pēc slavenā solījuma “močīt teroristus atejā” (в сортире их замочим),1 Putins ar triumfu tika ievēlēts par prezidentu. Pēc tam viņš Krievijā ir bijis šai amatā visu laiku, izņemot četrus gadus premjera krēslā (2008–2012).

Es atgriezos Čečenijā kā humanitārās misijas dalībnieks, tiklīdz sākās otrais karš. 2000. gada februārī, vakariņodams ar Sergeju Kovaļovu, izcilo Krievijas cilvēktiesību aizstāvi, uzdevu jautājumu, kas visiem bija mutē: “Kas ir šis jaunais nezināmais prezidents? Kas ir Putins?” Es aizvien atceros Kovaļova atbildi: “Jaunais cilvēk, gribat zināt, kas ir Putins? Vladimirs Putins ir VDK pulkvežleitnants. Un vai jūs zināt, kas ir VDK pulkvežleitnants? Pilnīgi tukša vieta.” Ar to Kovaļovs gribēja pateikt, ka cilvēks, kurš nekad nav uzdienējies augstāk par šo dienesta pakāpi, kurš nekad nav ticis pat līdz pulkvedim, ir aprobežots operatīvais darbinieks, skrūvīte, kas nespēj domāt stratēģiski, redzēt tālāk par nākamo gājienu. Un, lai arī Putins šajos divdesmit divos valdīšanas gados ir krietni pieņēmies stājā un pieredzē, es aizvien domāju, ka nelaiķim Kovaļovam būtībā bija taisnība.

Putins tomēr drīz vien apliecināja sevi kā spožu taktiķi, īpaši, kad vajadzēja izmantot Rietumu vājās vietas un nevienprātību. Bija vajadzīgi gadi, lai nospiestu uz ceļiem čečenus un ieviestu Čečenijā marionešu režīmu, bet tas viņam izdevās. 2008. gadā, dažus mēnešus pēc tam, kad NATO pavēra iestāšanās ceļu Ukrainai un Gruzijai, viņš sapulcināja savu karaspēku uz “mācībām” pie Gruzijas robežas un uz piecām dienām iebruka valstī, atzīstot divu atšķēlušos “republiku” neatkarību. Rietumu demokrātiskās valstis paņerkstēja, sak, kā tā var, bet praktiski neko nedarīja. 2014. gadā, kad ukraiņu tauta pēc ilgas un asiņainas revolūcijas gāza prokrievisku prezidentu, kas bija pilnīgi uzgriezis muguru Eiropai un dancoja pēc Maskavas stabules, Putins aši iebruka Krimā un to anektēja: tā bija pirmā atklātā teritorijas sagrābšana Eiropā kopš Otrā pasaules kara. Kad mūsu līderi šokā un apjukumā atbildēja ar sankcijām, viņš palielināja likmes un izprovocēja nemierus Donbasā, krieviski runājošā Ukrainas daļā, slepus izmantojot savus spēkus, lai sagrautu vājo Ukrainas armiju un atšķeltu divas jaunas “republikas”, kurās kopš tā laika visu laiku gruzd zemas intensitātes karadarbība. Līdz ar to viņš uzsāka to, ko franči dēvētu par fuite en avant – bēgšanu uz priekšu. Ik reizi Rietumi viņu kritizēja un centās sodīt ar maigām un neefektīvām sankcijām, velti cerot viņu vest pie prāta. Un ik reizi viņš dubultoja likmi un gāja tālāk. Un vēl tālāk.

Putins augumā nav padevies, un pēckara Ļeņingradā tādam droši vien bija grūta bērnība. Tas pilnīgi noteikti deva viņam labu mācību: ja tu esi mazs zēns, sit pirmais, no visa spēka, un turpini sist. Tad lielie sapratīs, ka no tevis ir jābaidās, un atkāpsies. Šo mācību viņš ir ņēmis nopietni. ASV militārais budžets 2020. gadam bija apmēram 750 miljardi dolāru, visas Eiropas – 378 miljardi dolāru, bet Krievijas – 61,7 miljardi dolāru. Tomēr viņš aizvien mūs biedē daudz vairāk nekā mēs viņu. Tās ir priekšrocības, kas cīnoties ir stūrī iedzītai žurkai, nevis tuklam puišelim, kas kļuvis tizls no diētiskās kokakolas, instagrama un astoņdesmit miera gadiem Eiropā.

Putins noteikti līksmoja, kad ASV un Eiropa, vēlēdamās nomierināt karsto Donbasa konfliktu, pievēra acis uz Krimu, de facto piekrītot tam, ka Krievija ir to pretlikumīgi anektējusi. Viņš redzēja, ka, lai arī Rietumu sankcijas ir sāpīgas, to cirstās brūces tomēr nav dziļas un ļauj viņam turpināt pilnveidot armiju un paplašināt savu varu. Viņš redzēja, ka Vācija, Eiropas varenākā ekonomikas lielvara, nav gatava atteikties no viņa gāzes un viņa noieta tirgus tās mašīnām. Viņš redzēja, ka var uzpirkt Eiropas politiķus, arī bijušos Vācijas un Francijas premjerministrus, ieceļot viņus valsts kontrolētu uzņēmumu valdēs. Viņš redzēja, ka arī tās valstis, kuras formāli iebilda pret viņa gājieniem, joprojām skandina mantras par “diplomātiju”, “restartu” un “nepieciešamību normalizēt attiecības”. Viņš redzēja, ka pēc katra viņa grūdiena Rietumi padodas un no jauna lien pie viņa uz vēdera, cerēdami uz kaut kādu mistisku “vienošanos”: Baraks Obama, Emanuels Makrons, Donalds Tramps, saraksts ir garš.

Putins sāka slepkavot savus pretiniekus gan pašmājās, gan ārzemēs. Kad tas notika šeit,2 mēs kaut ko pīkstējām, bet ar to arī viss beidzās. Kad Obama 2013. gadā nežēlīgi ignorēja pats savu “sarkano līniju” Sīrijā, atsakoties iejaukties pēc tam, kad Asads ar indīgām gāzēm bendēja Damaskas civiliedzīvotājus, Putins to neatstāja neievērotu. 2015. gadā viņš nosūtīja savus spēkus uz Sīriju, paplašinot jau esošu Jūras spēku bāzi Tartusā un izveidojot jaunu Gaisa spēku bāzi Hmeiminā. Nākamos septiņus gadus viņš Sīriju izmantoja kā savas armijas poligonu, ļaujot savam virsnieku korpusam gūt vērtīgu kaujas lauka pieredzi, uzlabot taktiku, koordināciju un aprīkojumu; vienlaikus pēc viņa pavēles tika mestas bumbas un nogalināti tūkstošiem sīriešu, palīdzot Asadam atgūt kontroli pār plašiem valsts apgabaliem.

2018. gada janvārī Putins uzsāka tiešu konfrontāciju ar rietumvalstīm Centrālāfrikas Republikā, kad turp aizsūtīja savus algotņus, privāto militāro kompāniju Vāgners. Tas pats patlaban notiek Mali, kur militārā hunta ar Krievijas atbalstu ir izdzinusi no valsts franču misiju cīņai ar ISIS. Krievija arī aktīvi uzdarbojas Lībijā, kaitējot Rietumu pūlēm nodrošināt valstī mieru, kā arī dislocē spēkus Vidusjūras dienvidu flangā, pozīcijā, kas rada tiešu apdraudējumu Eiropas interesēm. Kārtējo reizi mēs protestējām, cietām neveiksmi un tad likāmies mierā. Un kārtējo reizi viņš to lieliski iegaumēja.

Ukraina ir brīdis, kad viņš beidzot ir nolēmis atklāt savas kārtis. Viņš tiešām uzskata, ka ir pietiekami stiprs, lai mestu klaju izaicinājumu Rietumiem, bez provokācijas uzsākot pirmo iebrukumu suverēnā valstī Eiropā kopš 1945. gada. Un viņš tā uzskata, jo viss, ko esam (vai drīzāk neesam) darījuši pēdējo 22 gadu laikā, ir pierādījis viņam, ka esam vāji.

Putins var būt ģeniāls taktiķis, bet viņš nespēj domāt stratēģiski. Mūsu līderi ir atteikušies viņu patiešām saprast, bet arī viņam nav ne mazākās vēlēšanās mūs saprast. Kovida dēļ iepriekšējos divus gadus pavadījis pilnīgā izolācijā, viņš liekas kļuvis aizvien paranoiskāks un piesūcies ar paša panslāvisma, neoimperiālisma un pareizticības ideoloģiju, kas jau no paša sākuma ir bijusi pilnīgi mākslots veidojums; tā radīta tikai tādēļ, lai korumpētā režīma fasāde izskatītos drusku likumīgāka. Runājot par ukraiņiem, šķiet, ka viņš ir ņēmis par pilnu pats savu propagandu. Vai Putins domāja, ka ukraiņi sagaidīs krievus kā “atbrīvotājus”? Ka viņi gluži vienkārši padosies? Ja tā, viņš ir ļoti pārrēķinājies. Ukraiņi cīnās, un, lai arī pretinieka ir vairāk un tas ir labāk apbruņots, viņi cīnās sparīgi. Skolotāji, biroju darbinieki, mājsaimnieces, mākslinieki, studenti, dīdžeji un transpersonas ķeras pie ieročiem un dodas šaut Krievijas karavīrus, daudzi no kuriem ir tikai bērni, kam nav sajēgas par to, ko viņi tur dara. Ukraina neatdos ne pēdu zemes, un rādās, ka Putins nespēs ieņemt viņu pilsētas, pirms tās nebūs nolīdzinātas ar zemi, tāpat kā viņš reiz nopostīja Grozniju un Alepo. Un nedomājiet, ka tikai tāpēc, ka Kijiva ir Eiropas pilsēta, Putins to pasaudzēs. Bombardēšana jau ir sākusies.

Pēc pirmā šoka Rietumu demokrātijas – beidzot! – šķiet sapratušas tos eksistenciālos draudus, kādus Putins rada pēckara pasaules kārtībai, Eiropai un mūsu “dzīvesveidam”, kuru viņš nicina. Tagad tiek ieviestas graujošas sankcijas, lai ko tās mums izmaksātu. Ukrainai tiek piegādāti ieroču kalni. Vācijai vienā brīdī, liekas, ir pielēcis, ka drošības lietās tā vairs nevar būt atkarīga no citu laipnības, ka tai ir vajadzīga sava armija – reāla un rīkoties spējīga. Krievija tiek masveidā izolēta no pārējās pasaules, un tās tautsaimniecība un potenciāls ievērojami saruks.

Bet ar to nepietiek. Kamēr Putins paliek pie varas, viņš turpinās paaugstināt likmes, viņš ies aizvien tālāk, nodarot iespējami lielāku kaitējumu. Viņš to dara tāpēc, ka nicina Rietumus, arī tāpēc, ka viņa vara pilnībā sakņojas vardarbībā: ne tikai draudot, bet sistemātiski to piekopjot. Tā ir vienīgais viņam zināmais uzvedības modelis. Vai mēs tiešām varam būt droši, ka viņa kodoldraudi ir tikai blefs? Vai mēs varam to atļauties? Kamēr viņš Krievijā ir pie varas, neviens nevar justies drošs. Neviens.

Vienīgā izeja no šīs krīzes ir padarīt Putina sagrāvi Ukrainā tik katastrofālu Krievijai un tās patiesajām interesēm, ka viņa paša elitei nebūs citas izvēles, kā viņu novākt. Un, lai tas notiktu, var darīt krietni vairāk. Izskatās, ka mūsu valdības tagad pievēršas krievu “oligarhu” sodīšanai, bet tām jāsaprot, ka Putins pret viņiem jūt vien nicinājumu, viņam ir pilnīgi nospļauties par to, ko viņi domā, kas notiek ar viņu mantu; viņš tos uzlūko tikai kā slaucamas govis, kas ir jāizmanto savām vajadzībām. Rietumu sankcijas ir jāvērš pret tiem, kas patiesībā ļauj Putinam rīkoties: pret visu viņa vadošo drošības sistēmas un administratīvo aparātu. Nevis tikai pret pārdesmit cilvēkiem, kas jau ir ņemti uz grauda, bet tūkstošiem otrā plāna ierēdņiem prezidenta administrācijā, armijā un drošības dienestā. Šie cilvēki nav miljardieri, bet vismaz miljonāri, kam ir ko zaudēt. Sagraujiet šo desmitiem tūkstošu ierēdņu dzīves, lai viņi saprot, kurš pie tā ir vainojams. Atņemiet viņiem villas Anglijā un Spānijā, aizliedziet slēpot Kuršvelā un sauļoties Sardīnijā, bez ceremonijām izmetiet viņu bērnus no Hārvarda, Jeila Universitātes un Oksfordas, panāciet, ka viņi paliek savā Krievijā, netiek no tās laukā un par sazagto naudu nevar nopirkt importa preces. Lieciet, lai maksu par šo viņi reāli izjūt uz savas ādas un lai viņi paskatās, vai ir tā vērts paturēt tronī psihiski slimu un varaskāru caru. Lai viņi padomā, vai ir gatavi lēkt viņam līdzi bezdibenī.

Pēdējo divdesmit gadu laikā Krievija ir nonākusi plānprātīga, korumpēta un totalitāra režīma gūstā, un šo režīmu mēs daudzējādā ziņā esam atbalstījuši. Bet tā ir diža valsts, ko es esmu dziļi mīlējis un kas ir radījusi brīnišķīgus, humānus, taisnīgus ļaudis. Tā ir pelnījusi ko labāku nekā šo zagļu kliķi, kas izlaupa tās bagātības, piesedzoties ar iluzorām fantāzijām par impēriju, un posta kaimiņus, lai tikai nezaudētu savu totālo varu. Krievija ir pelnījusi brīvību, to pašu brīvību, ko Ukraina pēdējās desmitgades ir izcīnījusi. Pamiers Ukrainā ir vitāls un neatliekams pirmais solis, un pilnīga Krievijas armijas aizvākšanās ir otrais. Bet pēc tam Putinam ir jāatkāpjas.

 

No angļu valodas tulkojis Dens Dimiņš

  1. Burt. “iemērksim”, bet slengā (sabiedrība savulaik šausminājusies par zemo reģistru, līdz kuram nolaidies prezidents, runājot preses konferencē) tas nozīmē arī “nosist, nogalināt”. Iespējams, Putins atsaucas uz 1972. gada 8. maijā nolaupītās Sabena lidmašīnas (reiss Vīne–Telaviva) atbrīvošanas operāciju Telavivā, kad teroristu līderis, kurš patvērās tualetē, tika nošauts caur durvīm. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)
  2. Raksts ir publicēts The Guardian, tātad runa ir par Apvienoto Karalisti.  (atpakaļ uz rakstu)