— Mācītā doktora Leonardo un viņa nākamās mīļākās, daiļās Alčestes, ceļojums uz Slobožanščinas Šveici

Dzejnieku, kuru kritiķi dēvē par ukraiņu avangarda radītāju, sauca Maiks Johansens (Майк Йогансен). Ja mēs gribētu viņu dēvēt arī tēvavārdā kā Pjatigorski Rīgas Laikā, tad būtu jāsaka Mihailo Hervasijovičs, un diez vai mums ienāktu prātā, ka dzejnieka tēvs bija no Latvijas. Ne latvietis, protams, – vācietis vai, iespējams, zviedrs. Latvijai 1895. gadā Harkivā dzimušais dzejnieks veltījis mīlīgu dzejolīti, tomēr pats jau no sākta gala sevi uzskatīja par kozaku.

Mācīdamies Harkivas klasiskajā ģimnāzijā, Johansens sāka rakstīt dzeju vāciski, pēc tam kādu laiku rakstīja krieviski, tad pārgāja uz ukraiņu valodu; kādā no autobiogrāfijām viņš savu radošo ceļu raksturo šādi: “Rakstījis labu dzeju un sliktu prozu līdz 1928. gadam. 1928. gadā atjēdzies un sācis rakstīt labu prozu.” Dzeja, protams, bija nevis vienkārši laba, bet izcila: ārkārtīgi oriģināla stila ziņā: gan futūristiski eksperimenti, gan balādes un brīnum labskanīga lirika; tādēļ viņu, protams, dēvēja par “pēdējo romantiķi”. Tālaika kritiķis raksta: “Vārda meistars. Formas juvelieris. Raksta brīnišķīgi.”

Johansens vispār bija žilbinošs un talantīgs cilvēks: dzejnieks, prozaiķis, valodnieks un universitātes profesors, kurš izcili zināja senās un mūsdienu valodas; viņam bija neparastas dotības arī eksaktajās zinātnēs un tehnikā. Tulkojis Šekspīru, Kiplingu, Edgaru Alanu Po un citus klasiķus. Bija pirmās ukraiņu filmas scenārija autors, kopā ar Ostapu Višņu un Mikolu Hviļoviju rakstīja libretus operetēm. Reiz Harkivā viesos pie dzejniekiem bija ieradies Majakovskis, kurš uz “provinciāļiem” noskatījās visai vīzdegunīgi, tādēļ, izaicināts uz biljarda partiju, piekrita zaudējuma gadījumā palīst zem biljarda galda. Johansens Majakovski apspēlēja, un klātesošajiem tika tas prieks noskatīties, kā divmetrīgais dižgars rāpo pagaldē.

1937. gada 18. augustā pie Vārda nama 12. dzīvokļa durvīm dauzījās NKVD: bija pienākusi Maika Johansena kārta. Lai kā viņu čekas pagrabos mocīja, Johansens nevienu no tiem, kas vēl bija brīvībā, neapmeloja. Apsūdzība secināja, ka Johansens gatavojis “teroristiskus aktus pret padomju valsts un valdības vadītājiem”. 27. oktobrī viņu Kijivā nošāva.

Še publicēts fragments no Maika Johansena neparastā romāna Подорож ученого доктора Леонардо і його майбутньої коханки прекрасної Альчести у Слобожанську Швайцарію, kas galīgajā versijā nāca klajā 1932. gadā. Kā mums tiek pavēstīts pēcvārdā: “Ar sirdsapziņas ēdām un neuzdrošinādamies ne acu pacelt, autors pazemīgi atzīstas, ka visa Prologa un visa Ceļojuma garumā nekaunīgi vazājis jūs, daiļais lasītāj un lasītāja, aiz (klasiskajiem) deguniem.” Āreče!

Novēlot patīkamu ļaušanos izcilajam ukraiņu rakstniekam Maikam Johansenam,

Tulkotāja

I

ПОДОРОЖ! CEĻOJUMS! WANDERUNG! TRAVEL! VOYAGE!

– Pat tas akmens, kas saplaisājis un miegains guļ starp diviem veciem ozoliem pie mežainās Dinecas kraujā krasta, kur pa akmeni ceļo ļoti aktīvas rūsganas skudras, – arī tas ceļo.

Un cilvēks jau nav akmens. Cilvēks grib ceļot kaut pats ap savu dzīvokli, un vēl jo vairāk uz tālām zemēm.

Tam, kurš šodien, tūlīt pat, šajā brīdī nebrauc uz Indiju – tādam nepiemīt elementāra cilvēciska zinātkāre! – tā sacīja viens biedrs, kad viņam pajautāja, kāpēc viņš visu mūžu mīt tikai savā istabā. Un, to pateicis, viņš, no gultas nepieceldamies, izvilka no grāmatu kaudzes pilnu firmas Webley Scott īsstobra šauteņu – tiklab ar magazīnu, kā automātisko – katalogu un palūdza viņu vairāk netraucēt.

Stāsta arī, ka jautru jauniešu, feodāļu un buržuā kompānija reiz ceļojusi pa bijušās Krievijas impērijas teritoriju ar mērķi precīzi un detalizēti noskaidrot, kādas uzkodas pie horilkas ir vislabākās. Katrā ceļojuma pieturā jaunie feodāļi un buržuā iedzēra, uzkoda vietējā veidā un, kad sulaiņi bija viņus iznēsājuši pa numuriņiem, nākamajā rītā kārtīgi pierakstīja savus iespaidus par uzkodām un cik lielā mērā tās atvieglo iedzeršanas lietu. Diemžēl revolūcija liedza viņiem iespēju nodrukāt savus secinājumus, un cilvēki nemūžam neuzzinās, ko vislabāk uzkost pie horilkas – Ozivas vimbu vai Kaspijas siļķi, vai Sibīrijas pelmeņus. Un diez vai var domāt, ka neestētiskā un utilitārā padomju vara dos naudu šim zinātniski pētnieciskajam darbam.

Lai gan arī tagad mēdz būt tā, ka ļautiņi, atgriezušies no ārzemēm, spēj stāstīt tikai par to, kā vāciešu viesnīcās ierīkotas vannas, kādas pusdienas var atrast Parīzē, kā Londonā ģērbjas pakalpiņi un kā kož blaktis spāniešu viesnīcās. Viņi prostitūtu ķermenī ir savienojušies ar Eiropas proletariātu un stimulējuši proletāriešu garu, dodami šoferim dzeramnaudā divas markas, lai šis brauc ātrāk. Viņi ir atgriezušies padomju dzimtenē eiropiešu ūzās, kabatas piebāzuši pilnas ar higiēniskiem gumijas preparātiem.

Nu ko, arī tas ir ceļojums. Es gan uzņemtos tādam pilsonim jūrasbraucienu noorganizēt pulka lētāk.

Es viņu piedzirdītu ar horilku un uzkodām iedotu pa vienai olīvai uz katru glāzi. Pēc tam es novilktu viņam eiropiešu ūzas un iesēdinātu ar pakaļu baļļā ar sālsūdeni. Tad, ritmiski baļļu šūpodams, es sagaidītu, līdz viņš sāks ceļot pa jūru desmit ballu vētrā. Viņa paša bļāvieni skanētu kā necenzētas kapteiņa pavēles, un viņš visā drīzumā tiktu nogādāts slavenajā Latvijas ostā, kas figurē senās anekdotēs par šo tēmu.¹ Vai ne tā, draugs Rodolfo?

Tā sacīja ceļojošais Dons Hosē Pereira savam draugam, īru seteram Rodolfo, divatā ar viņu iedams pa stepēm. Rodolfo, kurš vecākā drauga pagaro runu līdz šim bija klausījies mazliet neuzmanīgi (jo stepē vīdēja daudzi smaržām gleznoti zaķu portreti un tad starp tiem pēkšņi uzpeldēja trijos aromātos koši uzmālēts lielās sīgas tēls, konkrēts un reljefs kā mecotinta, un nebija neviena kvadrāta, kurā nebūtu iemontētas maigas neskaitāmu paipalu miniatūras). Rodolfo nelabprāt atrāvās no smaržu kinematogrāfa ekrāna un oficiāli, tomēr diezgan laipni paluncināja asti. Taču, ieraudzījis, ka Hosē nav noņēmis no pleca savu zaueru, viņš saprata, ka drauga runai ir bijis tīri filozofisks raksturs un aromātu vernisāža līdz viņa apziņai nav nokļuvusi. Un tas Rodolfo nepārsteidza – viņš jau nu sen zināja, ka Dons Hosē Pereira, viņa vecākais draugs, ir smaržuakls tik lielā mērā, ka pat tā šausmīgā, nospiedošā, indīgā ķīmiskā smirdoņa, kas nāca pār viņu no dāmām, Donam Hosē netraucēja sēdēt ar tām vienā istabā un skūpstīt tām rokas; viņam no šiem aromātiem nesāpēja galva, un dažkārt, vēlu naktī pavadījis tādu dāmu ārā pa durvīm, viņš vēl ilgi šņaukājās un viņa sejā bija sastingusi svētlaimīga tīksmes izteiksme.

Apmēram tā domāja Rodolfo, no jauna ienirdams smaržu varavīksnes krāsās, kamēr Dons Hosē Pereira, gandarīts par to, ka Rodolfo bija viņu uzklausījis un viņam piekritis, runāja tālāk:

– Ceļojums, kuru mēs ar tevi īstenojam tagad, mans rudais draugs Rodolfo, ir lēns, taču līdz malām pilns smaržām, tēliem un iespaidiem. (“Kuram nu pilns, kuram ne,” skeptiski nodomāja Rodolfo, padzirdējis pēdējos vārdus.) Tu noteikti piekritīsi: jo lēnāks ceļojums, jo vairāk tajā detaļu, bet, jo ceļojums ātrāks, jo detaļu mazāk un, tieši pretēji, sarodas vispārinājumi, plāni, abstrakcijas, filosofēmas.

Visātrākajā ceļojumā pa vistaisnāko līniju ir devies tas apsūnojušais akmens, kas guļ Dinecas krasta kraujā zem diviem mūžseniem ozoliem. Zeme to ved ap sauli starp planētām un kopā ar sauli un planētām viņš dodas velnszinkur, toties ļoti tālu un ātri. Ieplaka, kurā tas guļ, ir akmens mīkstā kabīne, un tā akmenīgā dvēsele domā gigantiskās abstraktās astronomiskās filosofēmās.

Tagad atceries, kā mēs abi ar aeroplānu lidojām no Berlīnes uz Maskavu, uzsākot savu gaitu uz šīm te stepēm. Planētas nebija redzamas, toties saule kā milicis stāvēja zilajā ūdens klajumā, jo bija sācies pavasaris – lai nelabie neķer karpas nārsta laikā. Saule stāvēja zilajā ūdens klajumā, un mēs redzējām zemi.

Zeme bija gluži kā izcilna ģeogrāfijas karte. Tā bija nevis siltā, rasmīgā zeme, bet kaut kāds administratīvs skats uz rajonu no ģeoloģiskā, topogrāfiskā, ekonomiskā un lauksaimnieciskā viedokļa. Upītes akurāti ietecēja upēs, druvas bija sadalītas pēc sešlauku augsekas principa, mežu masīvi bija izvietoti kā pienākas, attiecīgās vietās, un cilvēki perfekti apdzīvoja zemi tādā un tādā skaitā uz kvadrātkilometru.

Kad jau sēdējām vilcienā, kuram nu vajadzēja mūs daudz lēnāk vilkt no Maskavas uz Hersonu, zeme abpus saslējās kā divas naturālistiskas kulises. No horizontālas tā pārtapa stāveniskā, no ģeogrāfijas kartes kļuva par teātra dekorāciju. Tā ķircināja mūs ar spožiem oļiem, ar akmentiņiem gar sliedēm, tā atstūma priežu priekškaru no maza, rāma ezeriņa, tā izveda uz skatuves zirgu, un zirgs zviedza pļavās, tā organizēja masu skatus ar pārpircējām un piena sievām stacijās – tērgāja balsis un šķindēja dināri, krītot uz perona samaksā par pienu. Taču vilciens izkustējās, un atkal cita citai sekoja nekustīgas ainavu dekorācijas – zemes vertikālie plāni.

Vēl lēnāks un vēl krāsaināks mūsu ceļojums kļuva, kad es apsēdos uz velosipēda ar paunu uz muguras un tu, rudais draugs Rodolfo, varēji skriet man līdzi. Mūsu ceļš no taisna kļuva greizs un aušīgs, nekādas sliedes neaizturēja vieglos riteņus, un zeme iegūla divās plaknēs – stateniskā un līmeniskā.

Susliki dejoja ceļmalā, nirdami alās, smaržoja mārsils, vabulis gausi rāpoja pār risi, un es, pavērsis uz viņu riteni, smeķīgi nospiedu viņa vabulīgo dzīvību, zvirbuļi čivināja un kā kviešu vārpas kaisījās velosipēda priekšā. Un cēlās jandāliņš: riepa šņāca pa ceļu, ceļasomās kā metāla avots urdzēja atslēgas, vērmeles iepinās starp spieķiem un plakšķēdamas reģistrēja riteņa apgriezienus.

Nu mēs velosipēdu esam atstājuši meža mājās un paši nogājuši no ceļa. Mēs virzāmies pavisam lēnām, ir zuduši visi plāni un palikusi tikai fiziskā, ķermeniskā dzīve. Jau ne vairs riteņi, bet tikai manas kājas mīda putekļus un zāli, un mana redze, dzirde un oža ir tik pārpilnas ar dzīvo dzīvi, ka nespēju vien to saskaitīt. Mēs cibu cabumi virzāmies uz priekšu pa stepēm.

Gumzu gumzām mēs stepēs zaudējam savu gumzību. Rāmi rāmītiņām ieejam stepju lielajā rāmumā. Pēc tavas saspringtās muguras, pēc tavām dedzīgajām acīm, pēc tavas svārstīgās astes es redzu, rudais draugs Rodolfo, ka tu nudien esi iegājis stepē. Tava bērnība, skarbie mācību gadi, labā un augstā izglītība ir izgaisusi kā sapnis stepes saulgoža priekšā. Tu, smalkais un ironiskais īr, tu jau esi kļuvis par mežoni un medī laukos.

II

Tam faktam, ka spānietis Dons Hosē Pereira, tirāngāzējs pēc profesijas, un viņa gados jaunais biedrs un draugs, rudais seters Rodolfo, ir nokļuvuši Tauridas stepēs, ir savs iemesls, kā jau visiem faktiem šai un viņā saulē ierasts. Nekas nemēdz būt bez iemesla – to sauc par cēlonības likumu.

Ir gan cilvēki, kuri šo likumu neatzīst, bet varbūt nemaz arī nezina. Kāds slavens kritiķis, piemēram, man apgalvoja, ka labs stils, spoža fabulas konstrukcija un sacerējuma dramatiskais spriegums, ko ilgā darbā panākusi buržuāzija, paši sabruks zem proletariāa spalvas, kolīdz tik proletariāts, iepazinies ar Kovaļenko politizglītību, ķersies rakstīt stāstus. Šis kritiķis gan ir sīks, pustraks histēriķis, tomēr viņam paveicies sadrukāt jau itin daudz zīmju un tikai pēdējā laikā viņu kārtīgi saņēmuši pie dziesmas.

Taču lielākā daļa cilvēku zina un godā cēlonības likumu. Teiksim, mednieki: lai arī mednieks trīsdesmit reizes pēc kārtas nav trāpījis pīlei, tomēr, par to stāstīdams, viņš vienmēr precīzi un rūpīgi atrod trīsdesmit dažnedažādus iemeslus, tieši kāpēc katrā atsevišķā reizē viņš nav trāpījis pīlei. Un tik nesatricināms ir mednieku domāšanas cītīgums un kārtīgums, ka neviens no viņiem nepiekristu – stāstāmenerģijas taupīšanas labad – iemeslu atrast tikai tajos retajos gadījumos, kad viņš pīlei ir trāpījis. Šis fakts paskaidrojumus neprasa, un tā iemeslu viņš nevēlas meklēt.

Turpretī man gan noteikti vajag noskaidrot iemeslu, kāpēc Pereira un Rodolfo, tirāngāzējs un rudais retrīvers, bija nokļuvuši stepēs no tālās Spānijas.

Viņi abi bija aristokrātiskas izcelsmes. Rodolfo vecmāmiņa, būdama vēl jauna zeltīta kuce, izstādē bija ieguvusi lielu zelta medaļu, un tādu pašu zelta medaļu jaunā zeltītā kuce ieguva lauka eksāmenos, kas jāiztur suņiem. Dona Hosē Pereiras vecmāmiņa, būdama vēl jauna zeltmate meitene, zelta medaļu neieguva, toties apprecējās ar Hosē Dona Huana Pereiras vectētiņu un tādējādi iekļuva senā aristokrātiskā ģimenē, tiesa gan, ļoti trūcīgā. Vienīgo piemiņu par kādreizējām greznībām – zeltītu ģimenes medaljonu – Dons Huans Pereira, lauku skolotājs, savām rokām uzkāra līgavai kaklā. Šajā medaljonā gadu simtiem bija glabājusies asins lāse, kuru Filips Piektais bija iztecinājis no Dona Huana Pereiras vecvectēva ķermeņa. Vēlāk medaljons tika pārdots, taču lāsi mantoja mūsu varonis un tā viņu atbalstīja svētajā tirāngāzēja ceļā.

Pirms savas aizbraukšanas uz stepēm Dons Hosē Pereira bija iecerējis nogalināt ģenerāli Primo-de-Riveru, Spānijas tirānu, fašistisko diktatoru. Pirms tam viņš sabiedrības grupu un privātpersonu uzdevumā jau bija nokāvis divus ģenerāļus un vienu admirāli. Taču šie ģenerāļi jau bija ļoti veci un ārštatā, bet ar admirāli Donam Hosē bija personīgi rēķini, tāpēc viņš uzskatīja, ka ar cieņu savu karjeru varēs beigt, tikai nokaujot īstenu tirānu, lai pēc tam dotos uz karātavām. Tādējādi nu ar vēsturisku nepieciešamību notika tā, ka Dons Hosē Pereira, pats nevienā organizācijā nebūdams, nolēma nogalināt spāniešu diktatoru.

Tomēr pirms tam viņam dikti sagribējās pamedīt. Nebija nekādu šaubu, ka aizbēgt pēc Primo-de-Riveras noslepkavošanas viņam neizdotos. Tā nu Dons Hosē paņēma ģeogrāfijas karti un sāka meklēt vietu, kur sarīkot pēdējās medības. Lai pašam nebūtu jāriskē ar vietas izvēli, Dons Hosē pasauca savu draugu Rodolfo un parādīja karti viņam. Rodolfo, kurš jau vairākkārt bija apliecinājis brīnumainu intuīciju medību lietās, ar degunu iebakstīja mats matā tālajās stepēs.

Tajā pašā vakarā Dons Hosē Pereira pasūtināja sev un Rodolfo vilciena biļetes. Nākamajā dienā viņam Barselonas tirgū palaimējās atrast Siņavska gramatiku.

No tās viņš nešķīrās līdz pat brīdim, kad ieradās stepēs. Viņam ļoti patika ukraiņu valodas skaņas.

Vil-vola, kin-kona, pip-popa,

Dons Hosē skandēja vagona vienmērīgās klandoņas ritmā.

Dim-domu, kin-konu, bib-bobu,

viņš deklinēja savādos, skanīgos vārdus, kas viņam atgādināja Barselonas zvanu torņu dimdoņu. Un sāka veidot teikumus.

– V čys-tim po-ļi kraj do-rogy ja pere-stri-va-ty-mu… did… doda i davatymu jomu kuseņ hļiba… hļoba.

“Did jisti-me hļib i kotyty-me bib…”

Un Dons Hosē sacerēja dzejoli:

“Pametu es Barselonu

– kin-konu, ļin-ļonu,

Kur lai tagad mieru rodu.

– Ļid-ļodu, did-dodu.”

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

1. Domājams, atsauce uz teicienu “їхати до Риги”, kas nozīmē “vemt” – no vārda “Rīga” skaniskās līdzības vārdam “ригати” (“vemt”).  (atpakaļ uz rakstu)