— Vārda nams Harkivā

“Harkivas mākslinieki paliek pilsētā.

Mums nav, kur iet, šī ir mūsu pilsēta. Krievi, protams, to visu nezina. Viņi vispār šeit neko nezina – šī nav viņu valsts, nav viņu vēsture, viņi te ir tikai barbaru pūlis, kas visu iznīcina.”

S. Ž. feisbukā 2022. g. 2. martā

Nams Vārdam ir uzcelts Harkivā un vēl pirms nedēļas noteikti atradās Kultūras ielā 9. Šī ēka ir Ukrainas divdesmito-trīsdesmito kultūras simbols: vispirms Vārda nams pulcināja valsts gaišākos, progresīvākos rakstniekus, dzejniekus, žurnālistus, gleznotājus, komponistus – taču, kolīdz tika nolemts ukraiņu kultūru iznīcināt, tieši uz šo namu vai ikdienas devās NKVD rīkļurāvēji.

Taču vispirms daži vārdi kontekstam. Ukraiņu revolūcijas laikā vara Harkivā atradās Pagaidu valdības un demokrātisko institūciju pārvaldībā. Jau 1917. gada novembra beigās pilsētā ienāca sarkanarmieši un Baltijas jūras flotes matroži boļševiki, un 23. decembrī Harkiva pilnībā nonāca boļševiku rokās. Janvārī tika parakstīts Brestas miera līgums, un 19. aprīlī boļševikus no pilsētas padzina ukraiņu karaspēka daļas sadarbībā ar vācu armiju. Novembrī Harkivā ienāca Ukrainas Tautas republikas karaspēks un neilgu laiku vara piederēja republikai, taču 1919. gada 3. janvārī atkal okupēja boļševiki; tad, 11. jūnijā, to ieņēma ģenerāļa Deņikina baltā armija, kuru 11. decembrī uzveica sarkanie, Harkivā atgriezās trešā Ukrainas padomju valdība, un Harkiva kļuva par UPSR galvaspilsētu.¹ Lai pastiprinātu savu ietekmi un neitralizētu ukraiņu nacionālās atbrīvošanās centienus, komunistu vara vienlaikus ar Jauno Ekonomisko politiku (NEP) 1923. gadā izsludināja “ukrainizāciju” – derusificēja skolas, kultūras iestādes, izdevējdarbību; pat partijas činavnieki sāka runāt kropļotā ukraiņu valodā. Līdztekus oficiālajai “ukrainizācijai” aizsākās milzīgs nacionālais pacēlums – 85% preses izdevumu 1923–1929 gados iznāk ukraiņu valodā, grāmatas – gandrīz tikai ukrainiski, krievu teātri faktiski vairs neeksistē. Kā rakstījis dzejnieks Leonīds Černovs, nākamais Vārda nama iemītnieks: “Runāt ukrainiski Harkivā tagad bija moderni, un tie, kuri mūsu valodu neprata, mūsu ielās izskatījās pēc baltajām vārnām.” 1927. gadā Harkivā notika 9 dienas ilga Visukraiņu pareizrakstības konference, kurā par valodas standartu vienojās valodnieki no ukraiņu novadiem, kas tobrīd atradās dažādu valstu sastāvā. Harkivas Pedagoģiskajā institūtā studenti mācījās Ukrainas un ukraiņu literatūras vēsturi, Harkivā darbojās 8 izdevniecības, iznāca 6 mākslai un zinātnei veltīti mēnešraksti, 3 mākslas nedēļraksti, 4 mākslas un literatūras avīzes. Starp citu, kļūst saprotams, kāpēc tieši Harkivas izdevumu lietišķā grafika ir viens no mūsdienu grafiskā dizaina valodas pamatavotiem. 

(Vasiļs Jermilovs. Žurnāla Avanhard vāks. 1929.)

Harkivas teātros tradicionālais repertuārs (ieskaitot Figaro kāzas, Turandotu un citas klasiskās operas) tika rādīts vēl nepieredzētos futūristiskos iestudējumos. Jau kopš gadsimta sākuma Harkiva bija viens no Eiropas mākslas centriem – pilsētā rosījās un plosījās progresīvie literāti un mākslinieki², daudzajos kabarē teātros pulcējās neticams daudzums nākamo pasaules slavenību. 1916. gadā pilsētā radās kubofutūristu pulciņš Septiņu savienība (Союз семи), kas jau drīz sarīkoja savu pirmo izstādi un izdeva krājumu; 1920. gada 19. aprīlī futūristi Harkivā kronēja dzejnieku Veļimiru Hļebņikovu par “Zemeslodes priekšsēdētāju”; 1923. gadā Vasiļs Ellans nodibināja proletāriešu rakstnieku savienību Hart (Гарт (Rūdījums)), kas aicināja pulcēties jaunos ukraiņu literatūras spēkus, visus jaunos proletāriešus, kam mīļa rakstīšana ukraiņu valodā; 1926. gadā dzejnieks Mikola Hviļovijs ar saukli “Prom no Maskavas!” nodibināja apvienība VAPLITE (Вільна академія пролетарської літератури (Brīvā proletāriešu literatūras akadēmija)), kuras biedri tiecās veicināt ukraiņu nācijas atjaunotni, tālab centās izglītoties, mācījās svešvalodas, vēlēdamies apgūt un pārspēt labākos Rietumeiropas kultūras sasniegumus. Vaplitieši nosodīja boļševiku politiku, Maskavas imperiālismu, šovinismu un pieprasīja īstenot 1917. gada revolūcijas lozungus par tautu pašnoteikšanos. Harkiva bija arī Krievijas avangarda pēdējais patvērums; futūristu maestro Mihaiļa Semenko žurnālā Nova Generacija no 1927. līdz 1930. gadam publicējās Majakovskis, Briks, Šklovskis, Eizenšteins, Vertovs, Tatļins, Maļevičs (viņš vien pēc redakcijas pasūtījuma paspēja publicēt 10 teorētiskus rakstus!), gruzīnu futūristi un daudzi citi.

Tā bija īsta renesanse – tiesa, jau pavisam drīz vārdam “renesanse” nāksies pievienot paskaidrojumu “apšautā”.

Kolektivizācijas un industrializācijas dēļ Harkivas iedzīvotāju skaits 1927. gadā vien pieauga no 155 līdz 409 tūkstošiem. Pilsētā strādāja simtiem rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku, kas bija sabraukuši gan no laukiem, gan no Kijivas. Dzīvesvietu atrast bija ļoti grūti, piecus kvadrātmetrus lielus kambarīšus saimnieki izīrēja par neprātīgi augstām cenām. Literāti gulēja uz grīdas, apakšā paklājuši avīzes, manuskriptus glabāja katlos, cīnījās ar pelēm un žurkām (apķērīgais dzejnieks Pavlo Tičina, piemēram, lai žurkas nerāptos uz galda, zem galda kājām bija palicis kondensētā piena bundžas, kurās salējis ūdeni, – žurkas apslīka). Divdesmito gadu vidū literātu apvienībai Pluh (Плуг (Arkls)) radās doma, ka jāuzceļ visiem māja – un padomju valdība, kas atbalstīja un veicināja dažādu komūnu tapšanu, piekrita šo ieceri finansēt. Ostapa Višņas vadībā tika nodibināts literātu kooperatīvs Slovo (Слово (Vārds)), kura dalībnieki sameta naudu un pasūtīja novatoriskajam Harkivas arhitektam Mitrofanam Daškevičam projektu. Katrs kooperatīva dalībnieks apņēmās 15 gados nomaksāt sava dzīvokļa vērtību, un tad mājoklis nonāktu viņa privātīpašumā. 1927. gada 29. septembrī laikraksts Ukrainski visti  (Українські вісті) informē, ka 8. augustā Harkivas nomalē, kalna galā, Baraku šķērsielā – drīzumā tā tiks pārdēvēta par Sarkano Rakstnieku ielu – tiks sākta literātu nama būve. Daškevičs bija padomājis par visu: par kāpnēm, durvīm, apkārtējās teritorijas iekārtojumu, žogu. Ēka tika celta no tolaik viskvalitatīvākajiem materiāliem, kooperatīva biedri pārbaudīja katru ķieģeli. Namam būs 5 kāpņutelpas, 5 stāvi, balkoni, uz jumta tiks izveidots solārijs, cokolstāvā – bērnudārzs, kurā rakstnieku bērnus pieskatīs, mācīs, ēdinās un baros ar zivju eļļu; pagrabstāvā – bumbu patvertne. 66 lieli dzīvokļi ar augstiem logiem. Nams ir projektēts burta C formā – jo ar to sākas vārds Cлово. Taču valdības solītais finansējums tā arī nebija uzradies, un naudas ēkas pabeigšanai nepietika. 1929. gadā Maskavā notiek “Ukrainas nedēļa”, tajā rakstnieki tiekas ar Staļinu, un Višņa nolemj pie viena palūgt naudu; kā vēsta leģenda, tajā pašā vakarā Višņam uz viesnīcu atnests koferis ar naudu. 1929. gada nogalē rakstnieki steidzas ievākties jaunajās mājās.

Tikuši pie neredzēti grezniem dzīves apstākļiem – dzīvokļos bija 3 vai 4 istabas, centrālapkure, karstais ūdens un pat telefons! Pavlo Tičinam beidzot bija, kur nolikt klavieres! Vārda nama iemītnieki tomēr lielā mērā dzīvoja kā komūna: ciemojās, strīdējās, kopā dzēra. Namā bija veļasmazgātava un ēdnīca (virtuvītes dzīvokļos bija mazītiņas – ar saimnieciskumu rakstnieki tolaik neizcēlās), kurā visi satikās. Kopā bija vieglāk izturēt saraustīto un neprognozējamo realitāti. Visi bija apmēram viena vecuma – dzimuši 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs, tātad šā vai tā izdzīvojuši laikmetu griežu kataklizmās. Izcelsmes ziņā Vārda nama iemītnieki bija ļoti dažādi: lielākā daļa nāca no strādnieku vai zemnieku ģimenēm, daļa – no skoloto ļaužu kārtas; daudzi bija studējuši augstskolās. Lielais vairums runāja un rakstīja ukrainiski, tomēr 4 rakstnieki (Volodimirs Jurezanskis, Raisa Trojankere, Leibs Kvitko un Dovids Feldmans) ikdienā runāja krieviski vai jidišā, atkarībā no situācijas pāriedami arī uz ukraiņu valodu. Maiks Johansens literārā ceļa sākumā bija rakstījis dzeju krievu valodā, taču, savām acīm redzējis Deņikina armijas zvērības Harkivā, kļuva par marksistu un sāka rakstīt ukrainiski. Starp citu, katrs Vārda nama iemītnieks Ukrainas Valsts izdevniecībā varēja pasūtīt īpašu rakstāmpapīru, uz kura ukraiņu un angļu valodā bija nodrukāts viņa vārds, adrese un telefona numurs. Liela daļa no viņiem gan mākslā, gan dzīvē balansēja uz atļautā robežas. Pilsoņu kara laikā daži no šiem rakstniekiem (Petro Pančs, Andrijs Holovko) bija Ukrainas Tautas republikas armijas virsnieki, citi (Volodimirs Sosjura, Oleksandrs Koplenko, Jurijs Janovskis un citi)  cīnījās balto armijas rindās un tikai vēlāk, dažādu apstākļu rezultātā, pārgāja boļševiku pusē; daudzi izsenis bija sociālistisku ideju piekritēji – Mikola Hviļovijs, Mihailo Jalovijs, Serhijs Pilipenko, Maiks Johansens; turpat blakus apmetās arī zvērināti boļševiki, kas publiski kritizēja buržuāziskos nacionālistus un ziņoja čekai. Viņi, protams, nebija vienīgie ziņotāji.

 Represijas sākās jau 1931. gadā: janvārī tika arestēta aktrise Halina Orļivna no 27. dzīvokļa – tāpēc, ka viņas vīrs bija “tautas ienaidnieks”; martā čekisti ieradās pēc 25. dzīvokļa iemītnieka Pavlo Hristjuka (publicists, viens no Ukrainas eseru partijas dibinātājiem), arestējot viņu par piederību izdomātam “Ukraiņu nacionālajam centram”. Trešajam kārta pienāca rakstniekam un dzejniekam Ivanam Bahrjanijam³ no 54. dzīvokļa – viņu apsūdzēja par “kontrrevolucionāras aģitācijas veikšanu” ar literāru darbu palīdzību. Tad jau aresti seko cits citam. Dzejnieks un rakstnieks Mihailo Jalovijs (30. dz.) tiek apsūdzēts spiegošanā un literātu dumpja gatavošanā. Viņam piespriež 10 gadus lēģerī, tad spriedums tiek pārskatīts un nomainīts uz nošaušanu. Nākamajā dienā pēc Jalovija arestēšanas savā dzīvoklī – Nr. 9 – nošaujas izcilais dzejnieks Mikola Hviļovijs. Vārda nams noklust: iemītnieki vairs nesarunājas un neciemojas, pagalmā neviens nespēlē futbolu un volejbolu, sētnieks Jakims ziemā vairs neuzlej slidotavu. Tagad pagalms pieder čekas aģentiem. Gandrīz visiem, no rīta ejot ārā no mājas, līdzi ir dvielis, ziepes un tīra apakšveļa. Dzejnieks Mikola Bažans iet gulēt ar biksēm kājās: viņam riebjas doma, ka čekas aģentu priekšā būs jāstāv kailam. Vārda nams ir kļuvis par cietumu: nemanītam no tā nav iespējams iziet, turklāt tas, protams, tiktu traktēts kā bēgšana, tātad – savas vainas atzīšana.

Piecu gadu laikā tika fiziski iznīcināti 70 šo dzīvokļu iemītnieki; 33 cilvēkus nošāva, vēl 3 izsūtīja uz daudziem gadiem, divi turpat arī nomira. Vēl pašnāvība un viena nāve “nenoskaidrotos apstākļos”. Vienpadsmit no ukraiņu literatūras zieda tika nošauti sevišķi necilvēcīgā veidā Sandormohas mežā Karēlijā. Viņu vārdi: Hrihorijs Epiks, Andrijs Paņivs, Mihailo Jalovijs, Oleksa Sļisarenko, Less Kurbass, Valerjans Pidmohiļnijs, Vasiļs Vražlivijs, Antins Krušelnickis, Ostaps Krušelnickis, Valerjans Poļiščuks, Mikola Kuļišs.

“Apšautās renesanses” simbols ir radošās Krušeļnicku ģimenes fotogrāfija, kurā redzamas vairākas tās paaudzes. No desmit redzamajiem cilvēkiem seši kļuva par represiju upuriem. Vārda nams tika iedēvēts par “iepriekšējā ieslodzījuma namu”. Par Krematoriju.

(Krušeļnicku ģimene. No kreisās, pirmajā rindā: Volodimira (ārste, publiciste, redaktore, aktīviste), Tarass (rakstnieks, tulkotājs), Marija (abu māte; aktrise, rakstniece, aktīviste), Larisa un tēvs Antins (rakstnieks, literatūrzinātnieks, pedagogs, UTR izglības ministrs). Stāv: Ostaps (kinozinātnieks, žurnālists, Haļa (Ivana sieva, pianiste), Ivans (dzejnieks, dramaturgs, kritiķis), Natālija (Bohdana sieva), Bohdans (ekonomists, pedagogs).)

Deviņdesmitajos gados Harkivas andergraunda subkultūrā iekvēlojās jauna literāra sparīguma dzirksteles: trūkstot normālas dzejas! Dzejnieki apvienojās biedrībās, paši izdeva krājumus, rīkoja festivālus, meklēja jaunus izteiksmes veidus – un darīja to tik aizrautīgi un neatvairāmi, ka Kijivas un Ļvivas dzejnieki vēlreiz atcerējās, kurš ceļš ved uz Harkivu. Kā jau noskāršams, šīs literārās atjaunotnes galvenais motors ir bijis Serhijs Žadans ciešā sadarbībā ar Harkivas Literatūras muzeju. Žadana un domubiedru dibinātā literārā apvienība Červona Fira (Червона Фіра (Sarkanie Rati)) par savu stilu pasludināja neofutūrismu, tādējādi sasienot brutāli pārcirsto pavedienu. Serhijam ir arī Vārda namam veltīts dzejolis: uzzinājis par tā iemītnieku likteņiem, viņš bija dziļi satriekts.

2020. gadā viens no Vārda nama dzīvokļiem – numur 40, tajā bija mitinājies rakstnieks un publicists Petro Ļisovijs – atkal tika atvēlēts literatūrai. Ar Harkivas literatūras muzeja gādību tajā ierīkota rakstnieku rezidence. Pie durvīm ir zila pastkaste – tā pati, no kuras “Nošautās renenesanses” rakstnieki ņēma savas vēstules, durvju smago rokturi spiedis pats Pavlo Tičina. Galdu rezidencei uzdāvinājis Serhijs Žadans. Uz tā ar nagu laku uzrakstīts: “Veiksmi darbā. Žadans.”

Arī es biju cerējusi vasarā, kad mans jaunākais bērns būs laukos, mēnesi pastrādāt Vārda namā. Šobrīd nezinu, vai Otro pasaules karu izturējusī ēka ir izturējusi krievu nacistu uzbrukumu. Ukraiņu vārds –  noteikti izturēs. Ukraina – izturēs. Смерть ворогам!

P.S. Naktī uz 7. martu krievu barbaru orda Vārda namu apšaudīja. Kā feisbukā tai rītā rakstīja Serhijs Žadans: “No krievu puses tas ir gluži likumsakarīgi: viņi vienmēr ir nīcinājuši mūsu kultūru. Tikai šoreiz gan viņiem nekas neizdosies. Krievi ir barbari. Bet “Vārdu” mēs uzcelsim no jauna.”

1. Te varbūt der paturēt prātā, ka no 4364 boļševiku partijas biedriem, kuri 1918. gada jūlijā strādāja Ukrainas teritorijā, tikai 130 sevi uzskatīja par ukraiņiem, 1917. g. decembrī ieceltajā pirmajā padomju valdībā no 24 tautas sekretāriem ukraiņi bija seši, un vispār, līdz pat 1918. gada vasarai Ukrainā ne tikai nebija savas komunistiskās partijas, bet arī Krievijas kompartijas filiāles nebija.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ukraina 20. gs. pirmajā desmitgadē bija avangarda mākslas centrs: kijivieši bija Kazimirs Maļevičs, Vladimirs Tatļins un Oleksandra Ekstere, harkivieši – Dāvids un Vladimirs Burļuks, visi bija studējuši ārzemēs un atgriezušies, jauno vēsmu spārnoti; tieši Odesā 1909. gadā notika pirmā avangarda izstāde Krievijas impērijā; visās Krievijas avangarda mākslinieku grupās aktīvākie bija tieši Ukrainā uzaugušie un skolotie, bet par mākslinieku grupām Ukrainā arī es vēl tikai sākšu lasīt.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Bahrjanija dzīvesstāsts šķiet kā romāna sižets: 16 gadu vecumā viņš kļuva par cukurfabrikas politisko priekšnieku, pēc tam bija milicijas politinspektors, taču jau 19 gadu vecumā no komjaunatnes izstājās. 20 gadu vecumā sāk publicēties, pēc 3 gadiem klajā nākušo dzejas krājumu Ave Maria cenzūra nekavējoties aizliedz. Studēdams Kijivas Mākslas institūtā, iestājas rakstnieku apvienībā MARS (Maisterņa revoļucijnoho slova, Revolucionārā vārda darbnīca), kur darbojas kopā ar citiem tālaika izcilākajiem rakstniekiem. 1930. gadā laiž klajā romānu dzejā par zemniekiem, kuri nodedzina moskaļu mūku klosteri. Tiek arestēts un izsūtīts uz Tālajiem Austrumiem, taču aizbēg (par bēgšanu no etapa ir vēlāk sarakstītais romāns Тигролови (Tīģeru ķērāji) un, vairākus gadus nodzīvojis pie Ārējās Mandžūrijas ukraiņiem, mēģina atgriezties Ukrainā. Jauns arests, spīdzināšana – taču apsūdzības aktu Bahrjanijs tā arī neparaksta; šim moku ceļam veltīts romāns Сад Гетсиманський (Ģetzemenes dārzs), kas iznāca jau emigrācijā. Kad sākās Otrais pasaules karš, rakstnieks nekavējoties devās uz valsts rietumiem un sāka darboties ukraiņu pretošanās kustības valdībā. Emigrācijā Vācijā, sarakstīja pamfletu Чому я не хочу вертатись до СРСР? (Kāpēc es nevēlos atgriezties PSRS?), kurā skaidri un precīzi runā par nacionālo pašcieņu un cilvēktiesībām, kas pienākas tādam, kurs pārcietis varmācību, spīdzināšanu un pazemojumus; Bahrjanijs loģiski pamato, kāpēc jāemigrē no PSRS: šī valsts ir pamāte, kas īstenojusi genocīdu pret savu tautu. Līdz pat savai nāves dienai rakstnieks turpina darboties ukraiņu nacionālajā kustībā.  (atpakaļ uz rakstu)