Krievija,
viss ir zaudēts, ko varēji uzvarēt šajā karā. Vēl tikai jautājums, cik dzīvojamo māju rajonus paspēsi sagraut, stūrgalvīgi klamzājot tālāk.
Uzdevums bija par grūtu, 150 000 latviešu izsūtīto netiks vēlreiz vesti uz Sibīriju, joprojām paliks cietušie salauztām dzīvēm, vienkāršie latviešu zemnieki, saimnieki, inteliģence un zemes sargi nekļūs par fašistiem pasaules acīs pēc tavu iereibušo marodieru vēlmēm.
Katiņā nošautie poļi atkal nenogrims melos, otrreiz vairs nepārvērtīsies vāciešu nošautos baltkrievos, kā tas ierasts tavā viltīgā bandīta dabā.
Jau kopš 19. gadsimta nīdētie Ukraiņu tautas apziņas nesēji nemetīs zārkos ādu uz otru pusi. Kēningsbergas prūšu kapu pieminekļi netiks pārkalti vēlreiz, lai izzustu viņu vārdi.
krievija, ādolfs apbrīnā raugās no pekles mākoņa malas uz tevi, kā tu sakošļā tautas, kurām nav paveicies dzīvot tev kaimiņos. Bet tu vairs neatgūsi 9. maija slavu, nekad vairs. Tu pievīli visus, kas šajā dienā nāca ar vectēvu piemiņas bildēm, negribot atkārtot neko. Jo fašisms netika uzvarēts, tikai pārņemts. Uzvaras piemineklis turpmāk būs Ukrainas uzvaras piemineklis, lai kā beigtos karš.
krievija, tu esi agresīvu zeņķu koris, kuriem patīk naktī barā uz ielas uzglūnēt gājējiem (tādiem kā es), bet tā nav “krievu pasaule”. Krievu pasaule (īstā) bija Rodņina un Zaicevs, kurus slidojam vēroju bērnībā aizrautu elpu, līdz tu uzbūvēji gāzes kameru manām atmiņām un sadzini gaišās tur iekšā, kopā ar taviem bērniem ārzemju ietekmes aģentiem lietū, kuri vēlējās tevi glābt.
krievija, lielāko daļu tavu “veco un labo” filmu vairs nespēju noskatīties, jo kur tad secinājumi? Klusums, aitas gremo un blēj. Kad atnāks jauns Ļistjevs, jauns Ņemcovs, Magņitskis vai Jēzus, ko gribētos atkal sist krustā, bet nevar. Otrreiz nevienu nevar, kāds bezspēcīgs stress, tā taču nedrīkst uzvarētāji justies, vainīga amerika, stress krājas gadiem kā tārpaina masa zem apaļa cauruma cietuma grīdā, Lielajai Uzvarai pamazām balojot, izraujas virszemē, dragā Harkivas mājas un nogalē visu, kur dodas. Nevar nogalināt vienīgi Jankovska Minhauzenu, kad pasaule sarokojas un pulveri slapju tev sūta no visas sirds. Uzraksti vēsta, ka arī Cojs ir dzīvs.
Un cilvēki, tavi pavalstnieki un gaišākie prāti aizvien atklātāk runā, cik labi būtu uzlikt tevi uz celīša, lai metodiski iesistu tevī aizmirstās patiesības. Tev nebūs nogalināt, nebūs zagt, nebūs līst svešās valstīs nogalināt un zagt. Aizkavēšanās vienīgi tāpēc, ka riebumā nespējam patiesi uzlūkot tavu netīro, gadiem nekopto dibi. tu pati to nespēj.
krievija, pasaulei apnikuši tavi meli un indes ampuliņas, notriektās lidmašīnas un popi, kas iesvēta atombumbas, viss tavs vājprāts, kas dziļā bunkurā slēpjas. Pretīgumā novēršas pat uzpirktie eiropas ierēdņi, gāzes narkomāni, un Austrumeiropa kā dzērāja sieva, kas panākusi tuvošanās aizliegumu, raugās no attāluma. Viņas sejā, zilumiem pamazām dzeltējot, noviz Ukrainas krāsas.
krievija, NATO tev naidnieks? Varbūt, bet ne lielākais. Spogulī paraugies, tur būs kas draudīgāks. Vienīgais iemesls, kāpēc tevi pašu neuzņem nato – iestātos miers, un pārāk daudz tavu valstsvīru, karavadoņu, kungu un spiegu tad kļūtu vienkārši lieki. Tāpēc tavi galminieki baidās nato kā uguns un skribentu armijai pavēl tiražēt naidu. Pēc tādas tiesas tu sēdētu polsterētā, baltā telpā un klausītos lavrova runas, no kurām cilvēce sen jau ir novērsusies.
Kaut tu mirtu no garlaicības šī seansa laikā! Kaut tu nekustētos vismaz tik daudz, lai bērni saprot, ko likt tavā vietā!