raksti

— Pasaules labošana

Lilija Berzinska

14/03/2022

Ja nu stāsta iznākums ir atkarīgs no tā, vai uzdrīkstēsimies noticēt, ka arī mūsu balss un šķietami sīkākā rīcība ir svarīga?

– Vai es drīkstu tev vēl ko jautāt? – Atrejs atkal uzsāka sarunu.
– Viņa smaidīdama pamāja.
– Kāpēc tu vari kļūt vesela tikai tad, ja dabū jaunu vārdu?
– Vienīgi pareizais vārds piešķir visām būtnēm un lietām īstenību, – viņa sacīja. – Turpretī nepareizs vārds šo īstenību laupa. Tas ir tas pats, ko dara meli.
– Varbūt glābējs vēl nezina īsto vārdu, kas jādod?
– Zina gan, – viņa atbildēja, – viņš to zina.

(Mihaels Ende. Bezgalīgais stāsts 1)

 

 

Nu jau trešo nedēļu ļoti daudzi ikdienišķi pienākumi, raizes, prieki un darbi ir zaudējuši krāsas un kļuvuši neizturami maznozīmīgi salīdzinājumā ar Ukrainas traģēdiju. Šajās dienās skaudri apzinos, cik maza esmu. Iekšā nerimst svārsta kustība – vispirms enerģijas uzliesmojums, kas liek ziedot, braukt uz vēstniecību, līmēt no papīra zildzeltenu puķi, sekot ziņām, informēt tos, ko spēju informēt, atbalstīt tos, ko varu atbalstīt, un tad svārsts nonāk pretējā pusē, kur ir bezpalīdzības un nespēka zona. Rokas nolaižas, un es vairs nezinu, vai kādam tiešām noderēs tas, ja nobukošu istabu Kijivā un sniegšu sīku palīdzību, jo redzu sevi kā niecīgu mikroorganismu, kura varā nav kaut ko mainīt, apturēt, kādam atvērt acis vai vērst visu par labu. Un tā visu laiku – rosības pieplūdumu nomaina smagums un izdedzis tukšums. Bet cilvēkam jābūt karstam vai aukstam, tikai ne remdenam.

Ir dažas atziņas, kuras gadu gaitā atkal un atkal atceros. Tās man kļuvušas par cildenajām patiesībām, dod spēku un palīdz noorientēties tad, kad uznāk lielais “nekam nav jēgas”. Es pie tām atgriežos arī tagad. Pirmā ir ideja par pasaules labošanu. Tā ir jūdaisma ideja par rīcību, kuras mērķis ir padarīt pasauli harmoniskāku un, jā, lai cik naivi tas izklausītos, – arī labāku. Lai gan ideja par pasaules labošanu jeb tikkun olam tiek interpretēta dažādi, to ir iespējams izraudzīties par morālo kompasu, pēc kura vadīties šīs zemes dzīvē, lai aktīvi līdzdarbotos un ar savu rīcību, attieksmi un nostāju padarītu pasauli labāku. Jo klusēšana taču ir piekrišana, savukārt neiejaukšanās ir līdzdalība. Ja cilvēks necenšas ar savu rīcību vērst par labu kaut vai tādu ikdienišķu sīkumu kā neaizvērtas saldētavas durtiņas lielveikalā, viņš atbalsta tos, kurš šīs durtiņas atstāj atvērtas. Ja cilvēki klusē, kad diktators iznīcina neskaitāmas dzīves, viņi paši kļūst par šā monstra balstiem.

Otra atziņa ir no skolas laikiem visiem tik pazīstamais Kanta kategoriskais imperatīvs: rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu. Tas noder, piemēram, tādos brīžos, kad gribas nepamanīt, ka miskastē mestais konfekšu papīrītis tomēr nokritis zemē. Vai situācijā, kad prātu zaudējis diktators iznīcina valsti un cilvēkus. Tad gribas maksima nedrīkst būt remdena, neitrāla, klusējoša un nedrīkst ģenerēt tādus saukļus kā “neļauj negācijām iekļūt tevī”.

Kopš kara sākuma mani un ļoti daudzus cilvēkus pasaulē nepamet sajūta, ka dzīvojam Tolkīna grāmatā. Kaut kur aiz trejdeviņiem kalniem cilvēki palīdz, iet bojā, pretojas, nesalūst, bet tikām kāds cenšas izpildīt savu virsuzdevumu – iznīcināt varaskāres, alkatības un nelietības Gredzenu. Valstis vienojas, atdzimst mīlestība, sīki ikdienas aizvainojumi tiek aizmirsti, jo mēs uz mirkli pamanām to, kas dzīvē ir patiess un vērtīgs. Protams, uzvirmo arī naids, bet tā ir tikai čūska, kas rij pati savu asti.

Kara otrās nedēļas sākumā man atmiņā atausa vēl kāda grāmata – Mihaela Endes darbs Bezgalīgais stāsts. Es atcerējos mirkli, kad Bastians sāk apzināties, ka ir neatraujami saistīts ar grāmatu, kuru lasa, un tieši viņš ir tas, kura spēkos ir glābt Bērnišķo ķeizarieni, dodot tai vārdu. Šī doma mani pavada jau nedēļu, es pie tās atgriežos atkal un atkal, jo arī Bezgalīgais stāsts ir atdzīvojies un kļuvis par īstenību. Ir pienācis laiks, kad skaistos un ērtos aicinājumus “domāt pozitīvi”, “atļaut sev neiejaukties” un “ieslīgt kosmiskajās vibrācijās” ir vērts nomainīt pret konkrētām norādēm, kurp airēt Kaščeja kara kuģim ar visiem viņa izdzimteņiem, jo šie ir pareizie vārdi, kas atbilst īstenībai un iestājas pret melu impēriju. Katram no mums kabatā piepeši uzradies Gredzens, kas jāiznīcina, un katram no mums ir jāiesaistās pasaules vēstures lappusēs, kuras mēs vislabprātāk izplēstu vai pāršķirtu nelasītas.

Es esmu tikai rakstniece. Es neprotu veikt kiberuzbrukumus, nopludināt datus, iesaldēt aktīvus, notriekt dronus un uzrunāt ļaužu masas. Esmu gļēva un bailīga, tāpēc galvu reibinošas diversijas spēju paveikt vienīgi savā iztēlē. Man nav villas, kuras telpās es varētu izmitināt bēgļus. Man nav miljarda, ko apsolīt par visneglītāko un derdzīgāko galvu pasaulē. Taču es spēju dot vārdu. Un tas ir pa spēkam ikvienam domājošam labas gribas cilvēkam. Mēs spējam piešķirt nosaukumus notiekošajam, būt godīgi tā liecinieki un iesaistīties šajā stāstā, kurā jau esam ierakstīti un kas ir miljardiem reižu varenāks par mums. Mēs varam turpināt darīt visu, lai izlabotu pasauli. Šis ir laiks, kad var izvēlēties nekļūt par līdzatbildīgo malā stāvētāju, kas pieļauj netaisnību un nolaiž rokas, jo viņam nav pa spēkam kaut ko mainīt. Katrs sīkums izlabo pasauli. Katrs ziedojums, pacietīgs skaidrojums, dalība atbalsta akcijā un aktīva tuvākmīlestība. Jā, kaut arī brīžiem uzmācas nespēks un bezcerība, tomēr es izvēlos ticēt, ka ikviena noziedota pamperu paka, silts džemperis, kaķu barības maiss vai piena maisījums kādam palīdzēs un padarīs pasauli labāku. Ikviens naudas pārskaitījums vai atbalsta ziņa svešiniekam no Ukrainas ir sīka liesmiņa, kas, ierakstīta Mūžības grāmatā, kļūs par varenu gaismu.

Ja nu stāsta iznākums ir atkarīgs no tā, vai uzdrīkstēsimies noticēt, ka arī mūsu balss un šķietami sīkākā rīcība ir svarīga? Okeāns patiesībā taču sastāv no sīkiem pilieniem.

  1. Rīga: Sprīdītis, 1993. Tulkojis Ingus Liniņš  (atpakaļ uz rakstu)