— Par klusēšanu: rakstītspēja, brūce un pretošanās

Kara trešās dienas vakarā, kad pār ielenkto Kijivu kaukdamas lidoja krievu armijas šautās raķetes, izcilā literatūrzinātniece, viena no Ukrainas ievērojamākajām intelektuālēm Tamāra Hundorova (Тамара Гундорова) vadīja tiešsaistes semināru par dižo dzejnieci Lesju Ukrainku; viņas lekcijā kultūras un zināšanu dāvāto drosmi un atbalstu smēlās klausītāji karalaika Poltavā, Harkivā, Luckā, Žitomirā, Ļvivā, kā arī ASV, Vācijā, Polijā un citur. Jau lekcijas nosaukums Demitoloģizējot Lesju Ukrainku ļauj noskārst, ka profesores Hundorovas mūža darbs ir impērijas laikmeta uzspiesto mītu noārdīšana, skatot ukraiņu literatūru un kultūru jaunā gaismā. Viena no būtiskākajām profesores Hundorovas veikumā droši vien ir grāmata Postčornobiļas bibliotēka (Післячорнобильська бібліотека, 2005), kurā pētīta milzu trauma, kas uzspridzināja sovjetisko apziņu un veicināja jaunas domāšanas sākumu. Līdz ar kodolkatastrofu Ukraina izkļuva no PSRS aploka un nonāca uz viena viļņa ar visu globalizēto pasauli; izdzīvojot Čornobiļas traumu, ukraiņi apjauta agrākos pāridarījumus, sāka par tiem runāt un domāt, un noderīgas izrādījās visas jaunās teorētiskās metodes: gan feminisms, gan dzimtes kritika, gan postkoloniālisms, gan postmodernisms, gan posttotalitārisms. Monogrāfiju Tranzītkultūra. Postkoloniālās traumas simptomi (Транзитна культура. Симптоми постколоніальної травми, 2013) Hundorova pati raksturo kā “postmaidana – 2006” grāmatu; tās centrā ir traumētās koloniālās apziņas simptomi (lūzera simptoms, katastrofisma simtoms, “Tētiņa nāves” simptoms, Serdjučkas simptoms u. tml.) un iespējas traumas pārvarēt. 2016. gadā klajā laistajā Hundorovas bibliogrāfijā publikāciju saraksts aizņem 33 lappuses; jaunākajai, pētījumam par Lesju Ukrainku, bija jāiznāk šopavasar – un  tā noteikti iznāks: uzreiz pēc uzvaras.

Tulkotāja

Pēdējās nedēļās – kopš esmu devusies prom no Kijivas, – daudzajos pārbraucienos un haotiskajos sadzīves apstākļos nerakstīju gandrīz nemaz. Tas mani briesmīgi mocīja. Rautin rāvos paņemt rokās datoru, apsēsties un izliet visus iespaidus, domas un izjūtas uz papīra. Taču, pirmkārt, man nebija sava stūrīša, kurā es varētu ilgāku brīdi pasēdēt mierā, un, otrkārt, es jutos nesavākta, it kā būtu pakārta gaisā, bez saknēm un pamata zem kājām. Manī verda trauksme un emocijas. Naktīs gluži kā zīlītes krellēs vēru vārdu pēc vārda, domu pēc domas, iztēlē rakstīju visu, ko gribējās pateikt, un darīju to viegli un spontāni, tā man likās. Valoda plūstin plūda. Taču nākamajā dienā satriekta redzēju, ka nekā no uzrakstītā patiesībā nav, un jau vairs nespēju atjaunot savu vārdu un domu virteni.

Es bieži iztēlojos savu darbagaldu, uz kura kaudžu kaudzēm stāv grāmatas un piezīmju bloknoti, un pati sevi apskaudu: cik labi bija pie tā sēdēt un strādāt. Pēdējo reizi pie sava galda sēdēju 28. februārī vēlu vakarā, vēl nezinādama, ka nākamajā dienā mēs pametīsim mājas. Toreiz, vēlu vakarā, es pilnīgi negaidīti uztaisīju melnrakstu Ukrainas Zinātņu akadēmijas zinātnieku vēstulei, kas bija adresēta pasaules sabiedrībai, un aizsūtīju to paziņām, gluži kā iemezdama jūrā pudeli ar zīmīti glābējiem. Šī vēstule tapa kā atbilde idejai, kas bija radusies kādā sarakstes atzarā, kur bija pasviesta doma, ka būtu labi, ja kāds no humanitārajiem pētniekiem sagatavotu šādas vēstules uzmetumu. Tā nu, pašai pavisam negaidīti, es uzņēmos tādu vēstuli uzrakstīt. Vienkārši nodomāju – kāpēc nepamēģināt to izdarīt. Nosūtīju kaut kad īsi pirms pusnakts. Nākamās dienas rītā mēs nolēmām pamest Kijivu. Ceļā man piezvanīja no ZA un pateica, ka vēstule pienākusi.

Tā man prātā ir palikušas atmiņas par pēdējo tekstu, ko esmu uzrakstījusi mājās, pie sava rakstāmgalda. Nē, par manu galējo tekstu, ko esmu uzrakstījusi mājās. Pēc tam esmu kļuvusi drīzāk par lasītāju, nevis autori. Stundām sēžu, rīdama ierakstus un meklējot internetā ziņas par Mariupoli, Sumiem, Ohtirku, Buču, par Kijivu. Ar vieglu skaudību lasu kolēģu rakstus un publikācijas. Jūsmoju par karavīriem un brīvprātīgajiem, turu īkšķus, lepojos, jūtu līdzi. Apzinos, ka šobrīd vajag runāt – runāt – runāt – un fiksēt – dokumentēt – pierakstīt, pirmām kārtām, ikdienas pieredzi un kara hroniku, taču klusēju. Esmu iesākusi jau trīs rakstus un nevienu no tiem nespēju pabeigt. Mana tagadējā pieredze bloķē rakstītspēju. Ne jau tā, ka trūktu vārdu, nē, tie vienkārši kļuvuši smagi kā akmens, kas man jāveļ sev pa priekšu. Liekas, no tiem ir izlijusi brīvība un spēle. Palikusi viena vienīga konstatācija. Emociju sausais atlikums. Jēgas un nozīmes, nekā vairāk.

Es varētu pastāstīt par ārkārtīgi atsaucīgajiem, labestīgajiem un drosmīgajiem cilvēkiem, kuri mums palīdzēja un palīdz. Par to, ka, braucot cauri dažādām pilsētām un ciemiem, kuros pat nosaukumos netrūkst ellišķības – Čortkiva, Sataņiva –, es vēlreiz izjutu, cik Ukraina ir stipra un protejiska. Kā gan citādi – kā rakstīja Gogolis,¹ katrs ukrainis plecos nēsā velnu, un tā ir viņa vitālā spēka pazīme. Es varētu uzrakstīt par bēgļiem, kurus sastapu, piemēram, par tikko no Harkivas evakuēto meitenīti, kura, stāvēdama rindā uz robežas šķērsošanu, apraudājās, izdzirdējusi savas skolotājas balsi – skolotāja no sagrautās Harkivas sauca vārdos savus audzēkņus. Par to, ka biju līdz sirds dziļumiem satriekta par mūsu kolēģa Oleha Kozaka un viņa dēla nāvi, evakuējoties no Bučas. Olehs man bija labestības un sirsnības iemiesojums. Atceros, kā vēl deviņdesmitajos gados viņš veda no Bučas savas sievas gatavoto ēdienu, lai piebarotu kādu citu mūsu kolēģi, kurš bija palicis pilnīgi viens un tajos grūtajos laikos, mocīdamies ar psihiskām problēmām, atteicās iziet no sava dzīvokļa Kijivas centrā.

Es varētu pastāstīt par to, ka tagad esmu pārtapusi ne vairs zinātniecē bet vecmāmiņā, kas rūpējas par savu desmitgadīgo mazdēlu. Daudz ko varētu pastāstīt. Taču esmu atskārtusi, ka tagad, drošībā un attālumā, vienīgais darbs, ko spēju darīt, ir iesākto rakstu pabeigšana. To, kuri dzimuši senāk. Tātad iznāk, ka es spēju strādāt ar pagātni, turpretī ar tagadni – ne. Acīmredzot tā ir kara zīme. Brūce, kas ir ne tikai emocionāla, bet arī verbāla.

Negribu, lai rastos iespaids, ka mans teksts ir depresīvs, nepavisam ne. Tā ir vēl viena kara pieredze. Kad tu negribi, lai naids tevi sadedzina līdz palsiem pelniem. Kad gribi atgriezties mājās un darīt vienīgo, ko proti darīt labi: rakstīt un lasīt lekcijas. Jā, ir noskaidrojies, ka neesmu stipra. Man ir grūti pielāgoties apstākļiem, esmu vēzis vientuļnieks. Nu un? Arī tādi mēdz būt. Zinu tikai, ka tas viss ir īslaicīgi, jo manas dvēseles atkušana un manas rakstītspējas atgriešanās notiek reizē ar manas Ukrainas atbrīvošanu. Tur mani gaida mans darba galds un mana rakstītspēja.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Raksta pirmpublikācija žurnālā Krytyka: https://krytyka.com/ua/articles/pro-movchannia-pysmo-rana-i-sprotyv, tulkojums publicēts ar autores piekrišanu.

1. Lai šoreiz uzvārds paliek ierastajā rakstībā, tomēr, ņemot vērā, ka rakstnieks pats allaž uzsvēris savu duālo identitāti, būtu pamats padomāt, vai turpmāk nedēvēt viņu par Mikolu Hoholi.  (atpakaļ uz rakstu)