Foto: www.gazeta.ua

raksti

— It kā zeme aiz mums liesmotu

Ksenija Harčenko

28/03/2022

Tas ir tā, it kā zeme aiz mums liesmotu. Mēs braucām pa ceļiem, ko izrakņājušas kāpurķēdes, redzējām neskaitāmus kontrolpunktus, neskaitāmus karavīrus. Un katru reizi es dēlam teicu, ka tie vīrieši ir ļoti labi, jo viņi mūs sargā, un ka mēs uzvarēsim.

 

Ksenija Harčenko (Ксенія Харченко) ir ukraiņu rakstniece, tulkotāja, kultūras menedžere. 28. februārī kara dēļ kopā ar bērnu atstāja Kijivu. Zemāk lasāmo rakstu (pa daļām) pirmpublicējums portālā onet.pl. Publicēts ar portāla atļauju, paldies poļu kolēģiem par atsaucību! Ksenija pēc ierašanās Polijā piedāvā šos rakstus gan ukraiņu, gan poļu valodā, no kuras atļaujos šos materiālus tulkot; jau gandrīz divdesmit gadus man un Ksenijai tā ir saziņas un draudzības valoda.

Ingmāra Balode

 

I  (03.03.)

Mašīna, ar kuru atbraucām uz Poliju, stāv vienā no mazās un klusās pilsētiņas pagalmiem. Šeit jau katrs zina, kas mēs esam un no kurienes atbraucām. Izgājusi laukā, es noglaudu savu auto, it kā tā būtu govs, kurai pateicoties manas vecvecmammas ģimene – mana ģimene – bija paēdusi Otrā pasaules kara laikā, iekams govi nošāva padomju karavīri. Man šķiet, es iemācījos vadīt auto tikai tāpēc, lai visbeidzot nobrauktu šos 700 km. Trīs diennaktis ceļā. Laikam to dēļ es nogulēju gandrīz visu janvāri pēc bezmiegā pavadīta decembra.

Pagājušas tikai divas dienas, bet man jau ir izdzīvotāja sindroms. Mani vecāki, mana māsa, draugi, visa mana dzīve – palikusi Kijivā. Mans galvenais uzdevums tagad ir parūpēties par sevi un savu bērnu. Ir savādi. Tāda sajūta, it kā man atkal būtu zīdainītis. Piecgadīgs puika grib, lai viņu pabaro ar karotīti, tur pie rokas, grib gulēt man blakus gultā. Viņš braši izturēja visu ceļu. Tagad man jāiztur viņa klaigāšana, jo bērns ir nervozs. Nervozs, jo mamma nevar atrauties no telefona. Viņa neatraujas no telefona, jo tas viņai nav pa spēkam. Viņa nevar arī raudāt, jo ar bērnu ir viena. Un atbildīga par abiem.

Es esmu bēgle veiksminiece, jo tagad jūtu, ka viss, ko esmu darījusi agrāk, un visi, ko es pazīstu, – tas viss kopā man palīdz ieiet jaunajā dzīvē, ko es vēl neesmu spējīga ieraudzīt. Precīzāk – sāku ieraudzīt, pateicoties visiem, kuri piedāvā palīdzību. Tā ir palīdzība kara bēgļiem. [Patlaban] simtiem tūkstošu bēgļu, jo karš sācies vislielākajā Eiropas valstī. Karš ar vienu no lielākajām armijām pasaulē, kam Ukraina stājusies pretī ar visiem saviem spēkiem – par pārsteigumu visai pasaulei, taču ne mums pašiem.

Pirmdien Kijivā uzspridzināja televīzijas torni. Fotogrāfijā kreisajā stūrī redzama mana māja, pievelkot tuvāk, var pat redzēt mana dēla istabas logu. Ceļš, pa kuru diendienā gāju, mana metro stacija, mūsu Babinjara, kur paglabāti Otrā pasaules kara nacistu upuri – to visu var redzēt, visu var redzēt…

Es gatavojos ilgi un nesagatavojos necik. Trīs reizes es sakrāmēju un izkrāmēju mantas. Divas reizes saliku to visu mašīnā, katru reizi atliekot to mirkli, kad būs “īstais laiks”, bet vēl ne par vēlu.

Tas ir tā, it kā zeme aiz mums liesmotu. Mēs braucām pa ceļiem, ko izrakņājušas kāpurķēdes, redzējām neskaitāmus kontrolpunktus, neskaitāmus karavīrus. Un katru reizi es dēlam teicu, ka tie vīrieši ir ļoti labi, jo viņi mūs sargā, un ka mēs uzvarēsim. Daudzu no tiem ceļiem un tiltiem vairs nav. Nav arī daudzu no sastaptajiem vīriešiem. Un nav 16 bērnu. Mūsu ienaidnieki bez vilcināšanās šauj pa civiliedzīvotājiem un bombardē veselas pilsētas. Tā “humanitārā misija”, kuras mērķis nešaubīgi ir iznīcināt visu valsti.

Aizveru acis un redzu, kā ieeju virtuvē un uzlieku vārīties ūdeni tējkannā. Kā pasmaržoju sejas krēmu, kā ielieku veļasmašīnā drēbes. Redzu mūs visus trijatā ar mana bērna tēvu, manu bijušo vīru, kā mēs guļam lielajā gultā tajā naktī, kas bija pēdējā mūsu mājās – mājās, kur sākumā dzīvojām trijatā, pēc tam divatā. To pēdējo nakti nolēmām pārlaist guļamistabā. Es aizvien vēl jūtu spilvenu zem vaiga un segu ar mašīnītēm, ar ko apsedzu dēlu, svaigi uzklātās gultasveļas smaržu un to aukstumu, kas laužas dzīvoklī no āra. Redzu pati sevi, kā atveru skapi un izvēlos kaut kādas drēbes, jo tā nakts ir aukstāka nekā iepriekšējā. Tas viss aizvien ir manā galvā, un tas ir tik savādi.

Ledusskapī aizvien vēl ir zupa, ko izvārīju pirmajā kara dienā, kad mēs nevarējām izbraukt.

Man bija viss – dzīve, kuru es ļoti mīlēju. Dzīve, ko es dzīvoju tik ilgi un stabili. Dzīve, kurā es varēju atļauties ne tikai pašas nepieciešamākās lietas. Dzīve, kuras man tagad nav.

Te redzams mans dēls pie robežas. Mēs, laimīgie, stāvējām tur tikai 32 stundas.

Man trūkst vārdu. Es nejūtu neko. Nesaprotu, kas un kā būs tālāk. Mani draugi un ģimene ir aizņemti ar izdzīvošanu, bet es tikko pieņēmu visgrūtāko lēmumu savā dzīvē. Un zināmais teiciens par ceļu, pa kuru nav iespējams atgriezties, iegūst pavisam citu nozīmi: daudziem no mums šī ceļa gluži fiziski vairs nav.

 

II  (05.03.)

Mana mīlestība pret poļu valoda sākās ar dziesmiņu par karu.

Kad es vēl mācījos augstskolā, izlasīju ukraiņu rakstnieka Jurko Izdrika grāmatā citētu fragmentu no grupas Maanam dziesmas Es esmu sieviete. Dziesma ierakstīta 1983. gadā, nepilnu gadu pirms manas dzimšanas. Tas bija īsi pirms Padomju Savienības sabrukšanas. Tajā laikā Ukrainā nokļuva ārzemju lentes ar poļu mūziku, un tās klausījās Ļvivā un Ivanofrankivskā; tajā laikā pat no Tautas Polijas spēja uzbrāzmot zināmas brīvības gars un arī cerība.

Mans tētis, kurš šī gadsimta sākumā brauca uz Varšavu darba darīšanās, atveda man pirātisku disku ar Maanam “zelta hitiem”. Viņš to nopirka Desmitgades stadionā, kas tolaik bija viens no lielākajiem tirgus laukumiem Eiropā. Tur varēja nopirkt visu – no ziepēm līdz šaujamieročiem. Patlaban tajā vietā ir Nacionālais stadions. Klausījos to atvesto disku līdz nodilumam. Bet pirmie teikumi, ko iemācījos poliski, skan tā: “Nevaru iedomāties, mīļais, ka tev reiz karā būtu jādodas. Dzīvību zaudēt nedrīkst, mīļotais. Dzīve ir tādēļ, lai mīlētu.”

Kurš gan būtu domājis, ka paies 20 gadu un es klausīšos šo pašu dziesmiņu Polijā, kurp bēgšu kara dēļ. Es, tāpat kā simtiem tūkstošu citu sieviešu, atstāju dzimteni, lai glābtu savu bērnu. Savukārt vīrieši – arī pirms vispārējās mobilizācijas izsludināšanas pirmajā kara dienā (24. februārī) – paliek Ukrainā pēc pašu gribas, lai sargātu to pret neiedomājami rupju un izmisīgu Krievijas uzbrukumu.

Grupas soliste Kora fantazē par to, kā viņa un viņas mīļotais, un arī draugi varētu paslēpties skapī ar dubultu dibenu un nogaidīt, līdz beidzas karš. Diemžēl tas nav iespējams. Tā vietā es piedāvātu citu veidu, kā lasīt šo metaforu.

Manā iztēlē Polija, kas uzņēmusi jau vairāk par pusmiljonu bēgļu pēdējo astoņu dienu laikā, ir tikai viens no tādiem skapjiem, kuros pirms kara salien visi tie, kas nevar cīnīties. Evakuācijas vilcieni, autobusi un mašīnas ar cilvēkiem, kas diennaktīm rindojas pie robežas, visas piebrauc pie vienām durvīm, bet no citām tajā pašā brīdī izbrauc humānā palīdzība. Dažās atvilktnēs atradīsit apģērbu, pārtiku, zāles, kam nepieciešams. Citās ir ieroči, daudz ieroču.

Bet aiz tā visa stāv cilvēki. Cilvēki, kuri uzņem bēgļus savās mājās, atdod rotaļlietas, bruņu vestes, autiņbiksītes un paketes, cilvēki, kuri pieņem lēmumus visaugstākajā līmenī un aicina uz izlēmīgu rīcību citu valstu vadītājus vai organizācijas. Cilvēki, kuri atceras, kas bija Padomju Savienība un kas bija karš. Kā tā sirmā kundze mazajā pierobežas pilsētiņā, kura deva mums pajumti pirmās dažas dienas. Viņa ļoti baidās, ka Krievija neapstāsies un ies tālāk, daudz tālāk.

Tagad, Krakovā, jūtos tik dīvaini. Starp veciem kokiem un veseliem namiem, cilvēkiem, kuri bezbēdīgi rīko dārza uguņošanas, no kurām es drebu. Kafejnīcas un veikali ir pilni ēdiena. Aptiekā nav rindu. Visi logi ir savās vietās. “Cik labi,” es domāju. “Žēl, ka neesmu šeit atbraukusi brīvdienās.” Un pēkšņi es ieraugu 20. tramvaju, kas brauc uz “Kluso stūrīti”. “Cik poētiski,” es nodomāju. “Lai tur aizbrauc visa Ukraina. Uz kluso stūrīti pa taisno no elles.”

 

III (13.03.)

“Vai esi redzējusi bildes no Groznijas? Ņem bērnu un bēdz!” – tā telefonā kliedza mana draudzene žurnāliste, atsaukdamās uz amerikāņu izlūkdienestu. Tas bija dažas dienas pirms izsludinātā “16. februāra uzbrukuma”. Pēc tās sarunas es saliku mantas divas reizes, bet aizvien vēl neizbraucu. Nespēju iedomāties, ka Ukrainas pilsētas tik tiešām būs līdzīgas Čečenijas drupām.

“Vai esi redzējis bildes no Groznijas?” – es jautāju mana piecgadnieka tēvam, savam bijušajam vīram. Pierunāju viņu, lai uztaisa mums atļauju doties ar bērnu pāri robežai, pierunāju, lai mēs izdomātu kādu plānu, vienotos par tikšanās vietu – bēgšanas vietu. Viņš neticēja karam. “Tu mūs nobeigsi!” – “Nē, tu mūs nobeigsi!” Un tikai pēc divām dienām ceļā, trešajā kara dienā, atstājis mūs ar bērnu pie robežas, viņš man piezvanīja un pateica: “Es tikai tagad sapratu, ka mēs varam arī nekad vairs nesatikties. Zini, mēs tomēr esam ģimene.”

Cita mana draudzene 12. februārī kopā ar padsmitgadīgo dēlu iekāpa vilcienā un devās uz rietumiem pie bijušā vīra mātes. Drīzumā tur bija jāierodas arī viņa pašreizējai sievai ar meitiņu. Pēc pāris dienām pagaisa visas bažas par to, kā divas vedeklas spēs saprasties zem vienas vīramātes jumta. Un tā meitenīte tagad spēlējoties “evakuācijas vilcienos”.

Mana dēla mīļākā spēle patlaban ir “uz pilsētu lido raķetes”. Veselām baterijām šāviņi krīt uz spēļu auto. Bērna labākais draugs ar mammu tagad ir tukšā mājā, kur iepriekš dzīvoja puikas tēvamāsa, kura ar bērniem izbraukusi uz Ungāriju. Divi vecākie bērni no tēta pirmās laulības arī tikuši aizvesti uz ārzemēm. Mana draudzene sēž pie panorāmiska loga ar skatu uz sniegotiem kalniem un raud, ka viņas vīru pat būtu laists pār robežu, bet viņš jau pirmajā dienā pieņēma citu lēmumu.

Kāds draugs, kuram pēc pāris mēnešiem gaidāms trešais bērns, nevarēja izbraukt ar diviem bērniem un gaidībās esošo sievu. Jo viņam taču vēl nav trīs bērni.

Vēl cita draudzene, vientuļā māte, kura pirmajā kara dienā ar piecgadīgo meitiņu devās pie vecākiem uz pilsētu, kurā dzīvo Čornobiļas strādnieki, sacīja: “Zinu, ka īpaši prātīgi tas nav, bet man nav citur, kur iet.” Pēdējās dienās man ar nav viņu kontakta – domāju, ka telefonu viņa varēs uzlādēt tikai pēc tam, kad būs atjaunota elektroapgāde.

Divām bijušajām klasesbiedrenēm ir radinieki “mocekļu pilsētā” – vecāki, māsas un bērni. Par mocekļu pilsētu 13. martā pāvests nodēvēja Mariupoli. Pilsēta ir aplenkta jau desmito dienu: bez elektrības, komunikācijām, gāzes, siltuma un pat bez ūdens. 9. martā tur sabombardēts dzemdību nams. Krievu propaganda fotoattēlu ar grūtnieci uz sagrautās nodaļas fona nosauca par “inscenējumu un viltojumu”. Mariannai piedzima meitiņa.

Dažas nedēļas pirms kara es lasīju to cilvēku atmiņas, kuri izdzīvoja četrus gadus ilgušajā Sarajevas aplenkumā. NATO bombardēšanas Dienvidslāvijā 1999. gadā ilga 78 dienas. Šajā posmā gāja bojā mazāk cilvēku nekā Mariupolē 10 dienu laikā. Tagad visa pasaule redz Ukrainas pilsētu bildes, tik līdzīgas Groznijai. Tikmēr čečenu kaujinieki krievu armijas rindās iznīcina pieaugušos, bērnus, mūsu pilsētas, mūsu dzimto zemi. Es baidos pat iedomāties, kas šādā tempā var notikt ar Ukrainu pēc 78 dienām. Kur nu vēl pēc četriem gadiem.

 

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode

 

Tulkotājas piezīmes

Raksta tulkošanas laikā, 18.03.2022., pēc ANO Bēgļu aģentūras datiem tieši Polijā no Ukrainas ieceļoši vairāk kā 2 miljoni bēgļu – lai arī daļa dodas uz citām ES valstīm no Polijas, tiek uzskatīts, ka vairums ieceļojušo patlaban tiek uzņemti Polijā.

No Krievijas iebrukuma sākuma līdz 21.03. Ukrainā miruši 115 bērni. Ļvivā karā nogalināto bērnu nāve pieminēta 18.03, izstādot laukumā tobrīd 109 tukšus bērnu ratiņus (REUTERS). UNICEF pašlaik gan nesniedz precīzu bojāgājušo bērnu skaitu.

Mariupoles apšaudes un cīņas turpinās. Pilsēta atsakās padoties.