— Tuvu

Katarīna Petešmū (Katarina Petersmo, 1978) sevi sauc par sapņotāju. Autore atzīst, ka viņu vienmēr ir fascinējusi mīlestība, tādēļ arī savos darbos labprāt apcer iemīlēšanos un to, ko tā ar mums var izdarīt. Petešmū patīk, ja teksts liek kaut ko piedzīvot un izjust, autorei svarīga ir sajūta, ko sniedz vārdi. Viņa bieži izmanto tekstu, lai izpētītu kādu tēmu. Kā piemēru tam var minēt stāstu Tuvu, ar kuru autore 2011. gadā plūca laurus Icakurirens lielajā stāstu rakstīšanas konkursā, kuram tā gada tēma bija Atslēga. 2018. gadā autore debitēja ar savu pirmo romānu Tagad es no tevis atsakos (Jag skriver mig bort från dig nu).

Tulkotāja

 

Es allaž jūtos netīra, kad pamostos tavā suņu būdā.

Vajag gaisu. Atveru muti, lai plaušās ieplūst skābeklis un atgriežas dzīvība. Drēbes piesūkušās ar slapja suņa smārdu, un mati pielipuši vaigam. Es izstaipos, tad atveru acis un uzmanīgi sniedzos pretim debesīm. Nokrakšķ kakla skriemeļi. Beidzot. Dziļi krūtīs ievelku vēso rīta gaisu. Pēc tam atskatos atpakaļ. Suņu būda. Tā izskatās pēc miniatūras dārza mājiņas, viņš pats to uzbūvējis.

Zāli klāj rasa. Sārtās un baltās rozes mājas priekšā gandrīz vai spīd, man tik ļoti patīk šis izteiktais kontrasts. Manas domas lēnām noskaidrojas. Norasojušās lapas pārkārušās pār žogu blakus milzīgai zilajai pulkstenītei. Katra detaļa dārzā ir pārdomāta, par saviem augiem viņš rūpējas kā par bēbīšiem. Nespēju noticēt, ka viņš ir tik tuvu. Visu nakti gulējis mājā tepat blakus, un drīz es viņu ieraudzīšu. Turu rokā atslēgu, saspiedusi tik cieši, ka ādā palicis sarkans nospiedums. Jau drīz es visu izstāstīšu. Cik ļoti esmu cīnījusies, lai tikai redzētu viņu, varbūt viņš beidzot sapratīs, ka es to domāju nopietni.

Eju gar krāsaino pelargoniju rindu, kur viņš sēdējis ar saviem dārza cimdiem, ierakdams augus tieši tik dziļi, lai zeme pilnībā nosegtu saknes. Apbēris ar kūtsmēsliem un kārtīgi samaisījis, viņš zina visu par mitrumu un pH vērtībām. Tas ir kaut kas tāds, par ko man nav ne mazākās nojausmas. Tāpat viņš ir nogriezis visus nokaltušos zariņus, tas nozīmē, ka ziedēšana turpināsies līdz pat vēlam rudenim. Viņa gādīgās rokas.

Blakus terases durvīm stāv viņu gumijas zābaki. Viņa – tumši zaļi, 44. izmērs. Es zinu bez skatīšanās. Zoles salipušas ar dubļiem. Viņas – violeti, pilnīgi noteikti man par mazu. Tikpat labi varētu piederēt mazai meitenei. Iedomājos, varbūt viņa zināja, ieslidinādama zābakā savu zīdaini gludo pēdu ar nolakotajiem nagiem, līdz gumija apņēma viņas tievos kāju ikrus. Ja nu viņa kaut ko nojauta.

Lēnām atveru terases durvis, lai nevienu nepamodinātu. Ieejot iekšā, sajūtu gandrīz vai kodīgu sviedru smaku. Tādu, ka galva jāgriež prom, bet tā esmu es pati, kas tā ož. Viņi guļ augšstāvā, pašā galā, otrā pusē, ar logu pret dzelteno lauku. Mājā ir kluss, dzirdamas vienīgi manas mitrās pēdas uz koka grīdas, kad dodos uz lielo vannasistabu. Pie dušas flīzēm ir plaukts, uz kura rindā saliktas visas viņas pudeles. Gribu sevi noberzt tīru un patīkami smaržot, pagriežu krānu uz sarkano pusi. Siltums ieplūst manās nosalušajās pēdās un ceļas augšup pa kājām. Siltā plūsma nu pamodina arī manu ādu. Iegrābjos dziļi matu kondicioniera trauciņā un saspiežu taukaino krēmu. Lavanda.

Vienīgi es, ūdens un garaiņi, paskatos uz griestiem un aizveru acis. Kad atkal atveru, baltās putas kļuvušas caurspīdīgas. Pirms krēma uzklāšanas nosusinu ādu ar svaigi izmazgātu dvieli. Viens krēms sejai, otrs pēdām, trešais – pārējam ķermenim. Viņa noteikti tērē veselu bagātību krēmiem un dekoratīvajai kosmētikai. Iztīru zobus ar zaļo suku un paveros uz pakaramajiem un halātiem, viņu ikdienu. Taču šai domai nav atļauts ienākt, lai tā atsitas pret ribām kā pingponga bumbiņa. Es gribu viņu redzēt, tūliņ pat. Sajust viņa rokas sev apkārt, ļaut viņam mani sasildīt.

Koridors ir tumšs, žalūzijas aizvērtas. Ir agrs, vēl pāris stundas var pagulēt. Kad eju uz guļamistabu, paklājs zem manām kājām ir čaukstoši sauss. Nostājos uz sliekšņa, guļamistaba ir kā baznīcas zāle ar bieziem aizkariem, kas aizklāj milzīgo logu. Viņi guļ bez skaņas. Jākobs un sieviete, par kuru es mēģinu nedomāt, ar savu skatienu padarīdama viņas attēlu izplūdušu. Pļavas ziedu pušķis uz naktsskapīša smaržo pēc vasaras. Tur ir mans mīļotais, pāris sekunžu laikā manas asinis kļūst siltākas. Redzu, kā mierīgi cilājas viņa krūtis. Mati pie deniņiem viegli viļņaini. Pieskaros viņam ar savām lūpām, tas kut, bet viņa miegs ir ciešs un parasti no tā nepārtrūkst. Mīkstās bērnišķīgās austiņas, rokas iedegušas saulē pēc dārzā pavadītas vasaras, īsts vīrietis, tomēr vienlaikus vēl aizvien puika. Tik glīts. Vēlos atgulties blakus un pētīt viņu, taču pašlaik tas nav iespējams. Ļauju skatienam pārslīdēt segai uz otru gultas pusi. Viņa ir maza un tik tāla, slaidais siluets un gaišie mati kā viļņi pār spilvenu. Galva pagriezta uz otru pusi. Balta sega ar gaišzilām svītrām. Tik tīra. Viņa ir cieši aizmigusi, bet es nedrīkstu nogulties starp viņiem, pat ne uz mirkli. Tomēr es varu apsēsties viņa pusē uz grīdas. Vienkārši atspiest zodu pret matraci.

Uzmanīgi pavelku segu. Pārvelku pirkstus pāri viņa maigajai ādai, lejup līdz padusei un mitrumam. Viņš smaržo pēc meža un vasaras. Manas lūpas glāsta ādu virs atslēgas kaula un tad uz kakla. Sniedzos pie viņa mutes, uzmanīgi sekoju no vienas puses līdz otrai. Vēlos viņu pamodināt, bet tas nav iespējams, es nedrīkstu. Tā nu es apošņāju ausis, āda kā zīdainim, ieskatoties tuvāk, redzami balti matiņi. Viņa skūpsti. Es tos arī tagad atceros, nespēju no viņa atturēties, piedod, bet nespēju. Siltais gaiss virs viņa lūpām, esmu tik tuvu, bet tad viņa sakustas, es pieploku grīdai, guļu, seju iespiedusi paklājā. Plastikāta pļava. Esmu pilnīgi nekustīga, bet sirds sitas strauji. Kas notiktu, ja viņa tagad paskatītos uz leju? Viņš taču nevarētu mani izdzīt laukā? Uzmanīgi palūkojos augšup, redzu viņa plaukstu pār gultas malu. Mierīga ieelpa. Viņa vienkārši grozās miegā, es pieceļos uz ceļiem un ieraugu viņus. Nespēju šeit palikt.

Uzkaru atpakaļ halātu, nevēlos atstāt pēdas. Prātīgi aizslēdzu terases durvis un skrienu garām pastkastītei, jau pēc brīža esmu uz ielas. Sirds krūtīs dauzās. Saule silda galvas ādu, lai gan vēl ir agrs, ar laiku karstums tikai pieaugs. Kājas kustas pašas, it kā zinātu ceļu no galvas. Drīz es atkal varu normāli elpot. Eju pa savām ielām pilsētas virzienā, iekšā vēsajā kāpņu telpā un dzīvoklī. Vēlāk satikšos ar Minnu, ne tagad, jo viņa vēl nav pamodusies. Mēs dzersim vīnu un iesim uz ballīti. Satiksim cilvēkus, kuri dzīvo citu dzīvi, kuriem ir citas lietas sakāmas, manā galvā virmos jaunas domas. Nekas par viņu.

Kad uzkāpju savam koridora paklājiņam, ir pagājušas jau vairākas stundas. Sviedri atstājuši traipus uz manas blūzes, sandaļu siksnas noberzušas tulznas uz pēdām, taču es neko no tā nebiju pamanījusi. Ieraugu sevi spogulī, sakarsušiem vaigiem un sapinkātiem matiem. Varbūt ir muļķīgi tā darīt. Bet dažas naktis es nespēju gulēt. It kā katru reizi atslēga degtu, mēģinot pateikt, ka esmu tur laipni gaidīta. Vajag tikai atslēgt. Novelku drēbes un atstāju tās kaudzē uz koridora grīdas. Pēc tam ieslēdzu kafijas automātu, viņš droši vien pašlaik dara to pašu. Varbūt viņš iesāks dienu ar nelielu skrējienu. Sasodīts, tik grūti nedomāt par viņu.

Apguļos gultā un aizveru acis. Prātoju, ka daži cilvēki savu dzīvi uztver kā garu līniju. Gadi vienādā attālumā viens no otra kā šauras svītriņas uz lineāla. Taču mana dzīve nav taisnvirziena. Mana līnija allaž griežas riņķī un atpakaļ, līdz beidzot dodas augšup. Katra manas dzīves aina, katra atmiņa lidinās kā ziepju burbulis pret debesīm, tas paceļas slidens un mirdzošs. Atceros viņa gaišzilās acis, plānās, pavērtās lūpas un to, kā viņš ar nopūtu atlieca atpakaļ galvu brīžos, kad aizdomājās. Tajā burbulī bija tik daudz krāsu, tur es biju stipra un skaista. Un, lai arī tas bija jau nobriedis un atdalījies no līnijas, es paliku tur iekšā, nekad neiznācu laukā.

Pamostos no Minnas zvana. Pirmajā mirklī nesaprotu, par ko viņa runā.

“Nāc šurp, mēs sākam!”

Pareizi, ballīte. Apguļos uz sāna un atspiežu seju pret plaukstu.

“Es tikai ieiešu dušā.”

Mans dzīvoklis ir spožas gaismas pieliets, pa logiem spīd pēcpusdienas saule un sākumā man nav ne jausmas, cik ir pulkstenis. Ja Minna mani nebūtu pamodinājusi, es droši vien būtu turpinājusi gulēt vēl vairākas stundas. Šoreiz es veikli nomazgājos dušā, ieziežos ar pilnīgi citām smaržām. Atceros, kā viņi gulēja savā divguļamajā gultā. Dārgie, izgludinātie palagi. Un es tikmēr gulēju viņu pagalmā kā tāds suns. Sajūtu kaklā kuņģa skābi, iztīru zobus un izskaloju ar stipru piparmētru līdzekli. Pēc tam kaudzē uz atpūtas krēsla sameklēju kaut ko svaigi izmazgātu. Pirms tam slēpies starp audumiem, tagad istabā izplatās veļas skalojamā līdzekļa aromāts – laima un ziedu smarža. Sameklēju kokvilnas kleitu, kas sniedzas līdz ceļiem. Ejot uz Minnas dzīvokli, audums viegli plandās virs augšstilbiem. Šovakar man nebūs iespējas par viņu domāt. Kad ierodos, Minna jau stāv pie durvīm, brūni iedegusi un ķiķina, rokā turot dzirkstošā vīna pudeli. Ieraugot viņas smaidu, allaž gribas pasmaidīt. Uz viņas balkona mēs dzeram aukstu vīnu no mazām glāzītēm. Saule silda manu galvas ādu.

“Pie Karla būs daudz cilvēku. Arī tavs Malte,” viņa saka.

“Mans, mans…”

Es viņu noskūpstīju Jaungada naktī, kad laukumā notika uguņošana. Tā šķiet kā pilnīgi cita dzīve. Tobrīd es domāju, ka šis gads būs par mums. Bet kāds nostājās pa vidu. Viņš. Lai aizgaiņātu domas, es papurinu gaisā roku. Šovakar par viņu ne. Netērēšu tam laiku. Vēroju, kā Minna piepilda mūsu glāzes, burbuļi un saules gaisma, kā reklāmā.

Viss mans ķermenis saspringst, viena maiga, patīkama kustība, un es raugos dziļi virpulī vīna glāzē, mēģinu noķert viļņus kā tāda izslāpusi ala jūras piekrastē. Noriju. Iztukšoju katru lāsīti. Jūtu sauli uz vaigiem, un pēc mirkļa pārņem miers, un es atgāžos atpakaļ.

“Kā būtu ar šiem?”

Minna ir sameklējusi rozā svārkus un beidzot izskatās apmierināta. Es pamāju un nobraucu savas kleitas maigo audumu pret augšstilbiem. Viņa pārslēdz dziesmas, sameklē īsto un uzrauj mani dejot. Kājas virpuļo pār viesistabas grīdu. Domas aizpeld, šļakstās pa virspusi un nevar mani aizsniegt. Ļaunums vairs nesāp. Minnas skatiens burbuļo kā dzirkstošais vīns. Biezās skropstas viņa nokrāsojusi vairākos slāņos. Izdzirdu smieklus un salecos, tie ir mani smiekli. Parasti tie neskan tik skaļi, taču tagad tas šķiet pašsaprotami.

Ballīte ir sākusies, mēs saspiežamies uz dīvāna. Caur augstajiem logiem paveras skats uz dārzu, kas slīpi tiecas pretim ezeram. Ir satumsis, taču krūmos ir iekārtas lampiņu virtenes un laivu piestātne ir izgaismota. Minna apsēžas uz roku balsta man līdzās.

“Viņš laikam ir klāt,” viņa čukst.

Es pamāju. Tālāk pie telpas gala sienas stāv Malte un skatās savā telefonā. Minna uzliek roku man uz pleca un sapurina.

“Nu jā. Viss kārtībā?”

Pārlaižu skatu telpai, paķeru Minnas alu un iedzeru malciņu.

“Mhm. Tā šķiet.”

“Tad jau, iespējams, būs arī neliela pamaigošanās?”

Jūtu, kā viņš mani vēro, pārlaiž skatienu dēļu grīdai un ieslidina telefonu aizmugurējā kabatā. Vismaz viņam ir skaistas acis. Lai arī izskatās nedaudz stīvs. It kā stāvētu spoguļa priekšā un veidotu matus ar vasku.

“Njā…”

“Tas nāktu tev par labu,” viņa saka, virpinot pirkstos manus matus.

Malte ir uzvilcis melnus džinsus un T kreklu, droši vien kāds pazīstams zīmols, bet es neko no tā nesaprotu. Viņš man šķelmīgi uzsmaida. It kā tā Jaungada ballīte būtu bijusi tikai vakar un tagad sekotu turpinājums. Es tīksminos par domu pieiet viņam klāt un tepat telpas vidū viņu noskūpstīt. Ar viņu ir atļauts darīt visu. 

“Nāc, iziesim uz brītiņu laukā,” Minna saka un satver manu roku.

Mēs paņemam katra pa alum un šūpojamies šūpuļtīklā. Minnas profils mēnessgaismā. Viņa ir uzvilkusi garu jaku, sēž un knibinās gar telefonu. Mūzika un sarunas attālinās. Es redzu lielos logus, baltās sienas un cilvēkus, kas kustas. Viņi stāv telpā un vēro viens otru, kā to nupat darīja Malte, šī jocīgā spēle norisinās, viņiem pašiem par to nemaz nedomājot. Meiteņu sakrāsotās sejas, izstieptās lūpas, viņas aizņemtas ar interesantām sarunām. Par ko? Par kādu ballīti, tenkām, kādu, kurš sevi padarījis par apsmieklu. Sarunu temati noslīd lejup pa spīdīgajām virsmām un aizplūst tālāk, nevienam nepalaižot garām ne vārda. Mums aiz muguras augošo vīteņrožu smarža aizpūš domas tālumā, es ātri iegrimstu atpakaļ burbulī. Ar viņu nevajadzēja nekādus apkārtceļus. Nebija sienu, ko nojaukt. Atceros, kā sēdējām uz tiltiņa lejāk no pamestas mājas. Dēļi zem maniem augšstilbiem un ūdensrozes, kas šūpojās virs ūdens. Veca laiva, pilna ar ūdeni. Joprojām jūtu viņa pirkstus uz sava apakšdelma. Ķermenis atceras. Minna piebaksta pie kājas.

“Neesi nu tāda! Malte tevi meklē. Šovakar būs ellīgi jautri.”

“Ehh, esmu tikai nedaudz nogurusi. Drīz būšu atpakaļ uz strīpas,” es paziņoju un iedzeru lielu malku alus.

“Esi droša?”

Minna iztukšo atlikušo mazumiņu no pudeles.

“Tagad ejam iekšā!”

Zāle pie manām kājām ir izplūdusi, mēs par to smejamies. Reibums. Es kustos tik viegli, kleitas audums krīt pār manu ķermeni, āda iedegusi saulē, redzu savu atspulgu logā, kad tuvojamies terases durvīm. Malte ir laukā ar dažiem smēķētājiem, viņš seko man ar skatienu, un tagad es jūtu, ka man iekšā pavisam viegli smaržo pēc peonijām, it kā tās vēlētos atraisīt savas plānās ziedlapiņas pretim debesīm. Viņa acīs mīt gaisma. Tiem pārējiem, kas stāv viņa bariņā, tā nav, viņa acis vērstas tikai uz mani, es nodomāju un pamāju.

Ir tik viegli piesaistīt viņa uzmanību. Malte seko uz viesistabu, uz dīvānu telpas tālākajā stūrī. Noliecas uz priekšu, un viņa kājas īkšķis pieskaras manējam.

“Un kas ar tevi notiek?”

Es paskatos uz viņu, tad – uz gaišpelēko dīvāna spilvenu viņam aiz pleca, palmu stūrī uz paaugstinājuma un neizprotamu gleznu pie sienas. Ko man atbildēt? Tā vietā es vienkārši pasmaidu, paskatos uz viņa lūpām un noliecos uz priekšu, lai viņu noskūpstītu. Jūtu viņa pirkstus uz kakla, mēli un muti, viņš kā izsalcis zīdainis. Garšo pēc alus un zelējamās tabakas. Piespiežos viņam ciešāk klāt, vēlos kaut ko sajust, just, kā atveras ziedlapiņas. Malte uz mirkli apstājas. Cenšas ieskatīties man acīs. Bet es nevaru izturēt viņa matus un vaska iestīvināto frizūru. Tāpēc aiztaisu acis. Es aizveru acis un redzu kādu citu, es pat vairs necenšos aizgaiņāt Viņa tēlu. Maltes lūpas, viņa ritms ir citāds, tas nav pareizs, bet man der. Atceros savu netīro ķermeni, sīvo sviedru smaku, kad līdu laukā no suņa būdas. Sāpīgās pēdas. Izmisusi un pretīga. Vajadzēja izģērbties kailai un iegulties rožu krūmā. Vārtīties un ļaut, lai ērkšķi uzplēš manu ādu. Iziet caur terases durvīm un ierāpties Viņa viesistabā ar melnzemi nosmērētām pēdām un asiņainām kājām. Sirds sāk sisties straujāk, es atveru acis un smaidu. Maltes seja izskatās kā lellei, viņa sasprindzinātie muskuļi zem T krekla kā gludi izciļņi, es sekoju tiem ar pirkstiem, bet tie nav nekas cits kā plastmasa. Viņš pat smaržo pēc plastmasas. Es neko nejūtu. Viņa lūpas ir spīdīgas, tās ir tuvu, bet nav dzirksteles, nekas nekņud, es vienkārši plivinos telpā, it kā reibums mani atstātu, izplūstu no ķermeņa.

“Mēs ejam uz laivu māju,” viņš saka, un es pamāju.

“Ej vien, es tūliņ nākšu.”

Aiz vannasistabas durvīm dārd ballīte. Ieraugu spogulī savu skatienu. Acis sarkanas, pār pleciem karājas nevīžīgas matu šķipsnas. Izskatos kā zombijs. Pagriežu krānu uz zilo pusi un uzšļācu sejai ledusaukstu ūdeni. Kosmētika notek, es to noberžu ar ziepēm. Es nevaru šeit palikt. Tas kļūst skaidrs, līdzko sajūtu aukstumu uz vaigiem. Tāda pati sajūta kā tad, kad mēģinu gulēt savā gultā, tomēr pieceļos un naktī izeju laukā. Kaut kas mani sauc, kādi signāli, kurus nedzirdu, pavisam cita frekvence. Malte gaida laivu mājā, Minna ir aizņemta ar pāris vidusskolas laika draugiem, es viegli varētu pazust. Uzvelku savas balerīnkurpes un dodos laukā. Lai gan ir vēls, tieši pareizajā virzienā brauc autobuss, es skrienu, lai paspētu.

Autobusā esmu viena ar bariņu jauniešu. Viņi skaļi sarunājas un ir pa pusei piedzērušies, brauc no kroga, es nedzirdu savas domas. Brīžiem iemiegu, taču tad ieraugu kiosku un rindu māju rajonu. Izkāpju laukā un stāvu uz asfalta, dzirdu vienīgi autobusa durvis un riepu čīkstoņu, tam aizbraucot. Pēc tam viss ir kluss. Sekoju žogam līdz viņa mājām, tās ir pašā ceļa galā. Viņas automašīna joprojām stāv uz piebraucamā ceļa, neviens to nav nolicis garāžā. Mazā sarkanā. Gribas paņemt žileti un ievilkt sānos dziļas švīkas, bet pie rokas nav nekā asa, ar nagiem neizdosies nekāds nospiedums, vien vārgs čīkstiens.

Es pārlaižu pirkstus rozēm viņa dārzā, redzu, ka dvieļi joprojām stāv uz sauļošanās krēsliem. Šeit viņi dienā ir gulējuši, baudījuši siltumu un pēc tam terasē ēduši vakariņas. Grila restes noliktas uz avīzes blakus žogam, droši vien viņš aizmirsis tās nomazgāt. Vai viņi bijuši vieni vai kopā ar viesiem, es prātoju, kas tie varētu būt. Varbūt kādi, ko esmu redzējusi agrāk.

Nostājos kājām plati un noliecos uz priekšu, sajūtu spēcīgi skābu garšu mutē. Bet nekas nenāk. Dārza krēslam pārmesta puķaina flīsa sega. Paņemu to rokās un cieši piespiežu klāt. Šī būs auksta nakts.

Stāsts publicēts ar autores atļauju. No zviedru valodas tulkojusi Evelīna Urtāne