— Par karu un “mirušajām” grāmatām

Tikko runāju pa telefonu ar draugiem Kijivā. Aizbraukušie tagad tiekas ar palikušajiem un pārmij pieredzi. Visi, kas var, uzreiz cenšas atgriezties pie saviem darbiem. Izdevējs Mikola Kravčenko, kurš ne uz mirkli nebija devies prom no Kijivas, turpina strādāt ar jauno rakstnieku manuskriptiem. Mans brālis ar sievu un kaķi Pepīnu sēž savās mājās pie Oleha Antonova vārdā nosauktās aviorūpnīcas un klausās klusumu. Tieši šādiem vārdiem brālis Miša man stāstīja par to, ar ko viņi šobrīd nodarbojas. Jo pirms tam viņi trīs nedēļas divdesmit četras stundas diennaktī klausījās sprādzienus aiz sava dzīvokļa logiem. Tad aizbrauca uz laukiem, līdz kuriem ir 150 kilometru. Tur bija mierīgāk, tomēr arī ļoti trauksmaini. Tālumā skanēja sprādzieni un brīžiem šķita, ka tie nāk arvien tuvāk.

Draugi, kas bija atgriezušies Kijivā, sūdzas, ka uzreiz pēc tam, kad tika atļauts tirgot stipro alkoholu, lielveikalos notika daudz konfliktu. Kā izrādās, tie visi bija saistīti ar to, ka degvīna un viskija nodaļā cenu zīmes neviens nebija mainījis kopš alkohola aizlieguma brīža, tātad kopš kara sākuma. Visu pārtikas preču cenas pa šo laiku bija ievērojami kāpušas un attiecīgi norādītas uz cenu zīmēm. Alkoholam cenas bija palikušas neaiztiktas, jo to nepārdeva. Taču dienu pirms aizlieguma atcelšanas cenas bija paceltas, taču veikalos to neviens nebija paspējis norādīt. Un no spriedzes pārgurušie cilvēki domāja, ka pērk alkoholu par vecajām cenām, bet pie kases izrādījās, ka tā nav.

Arvien vairāk cilvēku atgriežas Ukrainas galvaspilsētā. Savukārt aizbraucēju ir ļoti maz. Vilcieni kursē, un pat populārākajā virzienā – uz rietumiem – ir brīvas vietas uz jebkuru vilcienu. Tomēr pilsētas mērs Vitālijs Kličko lūdz nesasteigt atgriešanos. Galu galā jāatrisina ļoti daudzi jautājumi – pārtikas apgāde, transports. Es zinu, ka no mūsu ciema uz Kijivu jau var aizbraukt ar autobusu. Tomēr maršruts ir ļoti sarežģīts, pa lauku ceļiem, un, pats par sevi saprotams, zināms tikai laiks, cikos autobuss aties. Kad tas nokļūs galapunktā, nezina neviens.

Kijivas ielās ir ļoti maz mašīnu, tāpēc nepieredzējuši jauni autovadītāji nu var droši trenēties braukšanā. Kijivā palikušie pusaudži, piesēdušies pie stūres, reizēm nokaitina kontrolposteņos stāvošos karavīrus, kuri apstādina visus auto un pārbauda dokumentus un bagāžniekus. Jaunieši nemākulīgi stājas, viņiem noslāpst motors. Dažkārt kareivjiem nākas stumt noslāpušo mašīnu, lai  tā izkustētos un iespējami ātrāk dotos prom no kontrolosteņa.

Vēl Kijivā ir parādījušās lielas kravas mašīnas ar jauniem logo. Tie ir jauni uzņēmumi, kuri, pildot Kijivas mājokļu īpašnieku pasūtījumu, ierodas no citiem reģioniem vai pat ārzemēm, lai sakrautu visu dzīvokļa saturu furgonā un izvestu uz norādīto adresi. Līdzīgi izved dārgus auto, kuri kara sākumu pārlaiduši pazemes stāvvietās vai garāžās. Man šķiet – jo bagātāki ir dzīvokļu un mašīnu īpašnieki, jo vairāk viņi baidās atgriezties un vienkārši samaksā pārvadātājiem, iedod atslēgas un adreses un pārvadātāji paši izpilda pasūtījumu.

Vieni no tiem, kas pasūtījuši pilnīgu mēbeļu un īpašuma izvešanu, ir Vācijas vēstniecība Ukrainā. No skaistās, pelēkās ēkas jau izvestas visas mēbeles. Liekas, tā negrasās atgriezties. Katrā ziņā šobrīd par vēstniecības naudu tiek izvestas Kijivā strādājušo diplomātu mēbeles un īpašums. Tiek lauzti īres līgumi ar dzīvokļu saimniekiem, no kuriem diplomāti īrējuši mājokļus.

Taču, kamēr Vācija izved diplomātu mantību, Kijivā atgriežas Turcijas vēstniecība pilnā sastāvā.

Nezinu, vai ir īstais laiks runāt par nekustamā īpašuma tirgu Kijivā kara laikā. Nekustamais īpašums karā kļūst par kaut ko netveramu, tas zaudē ne tikai cenu vien – zūd arī forma, apjoms, nozīme.

Taču dīvaina saikne ar savu mājokli saglabājas pat cilvēkiem, kuru namus un dzīvokļus iznīcinājusi krievu armija. Ukrainas gāzes dienests atgādināja klientiem, ka līdz 5. aprīlīm jānodod skaitītāju rādījumi. Dienesta sociālajos tīklos tūlīt uzradās ļoti daudz apjukušu cilvēku. “Ko darīt, ja dzīvoklis vairs neeksistē?” “Vai jāmaksā, ja māja ir sagrauta un gāzes skaitītājs sabojāts sprādzienā? Gāzes dienests uz šiem jautājumiem atbild gluži adekvāti un vienādi: “Iesniedziet pēdējos skaitītāja rādījumus. Rīkojieties atbilstoši situācijai.”

Pēdējie skaitītāja rādījumi no mājas, kuras vairs nav, ir kā mājas nāves datums. Katrai mājai taču ir uzcelšanas datums – tas dzimšanas datums. Un Krievija desmitiem un desmitiem tūkstošu namu un dzīvokļu ir atnesusi nāves datumu. Kad apstājas visi skaitītāji – ūdens, gāzes un elektrības. Un apstājas dzīvība.

Kijivai pagaidām ir salīdzinoši paveicies. Taču nav zināms – vai uz ilgu laiku?

Mans brālis Miša jau divus gadus izīrē mūsu mirušo vecāku dzīvokli jaunai ģimenei ar diviem maziem bērniem. Viņi ir ļoti kārtīgi un vienmēr maksā laikus. Protams, īres maksa nav liela, un arī pats dzīvoklis pēc Kijivas standartiem ir diezgan vienkāršs un neliels. Pirms kara īrnieka sieva ar bērniem aizbrauca paciemoties pie vecākiem Doneckas apgabalā. Tagad viņa ir okupētā pilsētiņā, sēž pagrabā, slēpjas. Vīrs brīvprātīgi devās uz fronti un šobrīd karo. Dzīvoklī neviena nav. Taču vīrs pārskaita brālim uz kontu īresnaudu. Brālis lūdza nemaksāt, kamēr ir karš. Taču īrnieks neatlaidās. Viņš atbildēja, ka vēlas pēc kara atgriezties dzīvoklī un turpināt tajā mājot.

Dod dievs. Es ļoti ceru, ka gan viņš pārnāks dzīvs, gan sieva ar bērniem atgriezīsies Kijivā. Un varbūt šajā dzīvoklī apmetīsies arī viņas vecāki? Vietas gan būs pamaz, taču, kā mēs visi nupat esam sapratuši, šaurība nav iemesls naidoties.

Tikmēr Ukraina grasās konfiscēt Krievijas pilsoņu un kolaboracionistu nekustamo īpašumu. Televīzijā jau rādīja divas galvenā prokrieviskā politiķa un Putina drauga Viktora Medvedčuka pilis. Vienas pils teritorijā, kas paslēpta aiz trijiem žogiem, ir atrastas dzelzceļa sliedes un uz tām – viņa personīgais luksusvagons, “prezidenta” vagons, daudz smalkāks par Austrumu ekspreša vagoniem. Medvedčuks jau pirms divdesmit gadiem sapņoja kļūt par prezidentu. Saprazdams, ka vispārējās vēlēšanās nemūžam neuzvarēs, viņš pūlējās panākt izmaiņas vēlēšanu sistēmā – lai prezidentu ievēlētu nevis tauta, bet parlaments. Neizdevās.

Vagonā, kurš tagad tiks konfiscēts, ir ļoti dārgas mēbeles, viss ir apzeltīts, tējas dzeršanai bufetē stāv kristāla glāzes sudraba glāžturos, uz kuriem ir Krievijas impērijas zeltītie divgalvu ērgļi. Televīzijas kamera ielūkojas visās šīs pils zālēs un telpās, un man iekrīt acīs, ka nekur nav grāmatu. Nevienas pašas grāmatas, neviena paša grāmatskapja.

Toties ir liela, atsevišķa istaba viņa sievas, televīzijas raidījuma vadītājas Oksanas Marčenko kažokiem. Turpat ir viņas kažokādas cepuru un cepurīšu kolekcija, katrai cepurei – savs manekena krūšutēls.

Jau esmu televīzijā redzējis daudz tādu piļu ar līdzīgām dārgām mēbelēm, ar milzīgiem baseiniem iekštelpās un 5 metrus augstiem žogiem. Taču bijušajam ģenerālprokuroram Pšonkam kabinetā bija grāmatskapis un tajā starp citām grāmatām stāvēja arī viena manējā. Man pat bail sametās, to ieraugot. Noteikti nebiju viņam devis autogrāfu, nekad neesmu ar viņu ticies un nekādi nespēju saprast, kur viņam tā gadījusies. Varbūt tā bija domāta žurnālistiem, kurus viņš dažkārt uzaicināja uz savām mājām? Lai parādītu, ka viņš seko līdzi tam, kas notiek mūsdienu ukraiņu literatūrā?

Bet kas mūsdienu ukraiņu literatūrā notiek šobrīd? Tas ir interesants jautājums, uz kuru nav tik viegli atbildēt.

Lielākā daļa ukraiņu rakstnieku tagad ir bēgļi. Gandrīz visi, kas dzīvoja Ukrainas austrumos un centrālajā daļā. Daži par bēgļiem kļuvuši otrreiz un šajā reizē jau šķērsojuši Ukrainas robežu, devušies uz Poliju. Polijā ir 70 gadus vecais žurnālists un rakstnieks Mikola Semena, kuru pirms diviem gadiem izdevās dabūt ārā no Krimas, kur krievu varas pārstāvji gribēja viņu ielikt cietumā par Krimas aneksijas neatbalstīšanu. Tagad viņš ir svešā valstī, kuras valodu nezina. Turpat nokļuvusi arī Luhanskas dzejniece Ija Kiva, kura feisbukā raksta, ka jūtas kā nevienam nevajadzīgs klaiņojošs suns. Viņi abi ir Ukrainas PEN kluba biedri un saņem finansiālu atbalstu, taču nekāds finansiāls atbalsts neatvieglo atbrīvošanos no sajūtas, ka tev nav māju. Un “bezpajumtes” rakstnieks ir cilvēks ar traumu, no kuras ļoti grūti izdziedināties.

Lielākā daļa rakstnieku, intelektuāļu, mākslinieku šobrīd ir sapulcējušies Ļvivā – pilsētā, kura jau sen kļuvusi par Ukrainas kultūras galvaspilsētu. Ļvivā darbojas grāmatnīcas, taču tajās nav cilvēku. Karš grāmatas un literatūru vispār atbīdījis tālu fonā. Rakstnieki tagad raksta slejas, vada radiopārraides, piedalās informēšanas projektos. Ir arī tādi, kas palikuši Kijivā un no turienes raksta par dzīvi kara laikā. Ir tādi, kuru vairs nav, kuri ir nonāvēti frontē. Viņu vidū ir dzejnieks un aktīvists Jurijs Rufs.

Pie manis uz Aizkarpatiem jau otro reizi mēneša laikā bija atbraucis mans izdevējs Aleksandrs Krasovickis. Mēs sēdējām un sarunājāmies par grāmatām un par karu. Viņa izdevniecība atrodas Harkivā. Ēkā izsisti visi logi – pagalmā uzsprāga trīs raķetes. Iekšā neviena nav, taču datori darbojas un pie tiem pieslēdzas redaktori, kuri strādā attālināti. Viņi turpina gatavot nākamo grāmatu aplauzumus, lai cilvēki varētu strādāt un saņemt algu. Aleksandram tipogrāfijā stāv apmēram 60 tūkstoši nodrukātu grāmatu, daudzas no tām vēl nemaz nav iesietas. Taču tipogrāfijai nav iespējams piekļūt. Tā ir Derhačos, pilsētiņā, kas atrodas starp Harkivu un Krievijas robežu. Pilsētiņu bombardē 24 stundas diennaktī.

Starp jau gatavajām grāmatām ir viena, kuru Krievijas vēsturnieks, Kijivas pievārtē dzīvojošais politemigrants Marks Soloņins sarakstījis par otro PSRS-Somijas karu, ko vēsturnieki labāk pazīst kā Continuation War.

Es par šo otro karu neko nezinu, taču daudz zinu par pirmo PSRS-Somijas karu, 1939. gada Ziemas karu, kad mazā Somija drosmīgi aizstāvējās un neļāvās okupēties, lai arī zaudēja daļu teritorijas, kura kļuva par Padomju Karēliju. Pašreizējais karš man kaut kādā ziņā atgādina Ziemas karu. Putina plāni okupēt Ukrainu ir cietuši neveiksmi, taču līdz kara beigām ir tālu un neviens neriskēs paredzēt nedz šā kara rezultātu, nedz arī tā beigu datumu.

Var gadīties, ka Marka Soloņina grāmatu bombardējot iznīcinās tā pati armija, par kuru grāmata sarakstīta. Taču pašam autoram ir 10 eksemplāri. Līdzko bija nodrukāti 10 eksemplāri, tos nosūtīja Markam Soloņinam. Savukārt pārējie šobrīd atrodas apšaudē un var nokļūt okupācijā. Nokļuvuši okupācijā, tie noteikti tiks iznīcināti. Tas, ko grāmatā stāsta Marks Soloņins, kurš vēl Krievijā paspēja pastrādāt armijas arhīvos, nesakrīt ar Padomju Savienības oficiālo vēsturi – un viss, kas nesakrīt ar oficiālo vēsturi Krievijā, ir iznīcināms.

Es nespēju iztēloties dzīvi bez grāmatām. Taču Kijivā grāmatnīcas joprojām ir slēgtas. Viena no šīm grāmatnīcām – tā, kas ir vistuvāk manam dzīvoklim, – jau būtu varējusi darboties. Tomēr tā netiek atvērta dīvaina iemesla pēc: grāmatnīca atrodas dzīvojamās ēkas pagrabstāvā līdzās operteātrim. Nespēdami aizmirst, kā krievi iznīcināja Mariupoles teātri, nama iedzīvotāji lūdz grāmatnīcas direktoram atļauju nakšņot veikalā. Viņi stāsta, ka ēkas pagrabs vispār tika būvēts kā bumbu patversme – un tikai daudz vēlāk to atļāva privatizēt un pārdot. Tagad pagrabstāvs pieder grāmatnīcai, bet grāmatnīcas direktors baidās tajā ielaist cilvēkus pārnakšņot. Vai viņam bail, ka pazudīs grāmatas? Savādi. Esmu draugos ar Parīzes grāmatnīcas Globe kādreizējo direktoru un īpašnieku Fransuā Devēru. Viņš agrāk laida grāmatnīcā pārnakšņot emigrantus, kuriem nebija naudas viesnīcai vai hostelim. Un neko viņi nav nozaguši! Toties grāmatnīca viņiem palika atmiņā uz visu mūžu. Nakšņot starp grāmatām ir laime. Tā ir iespēja kaut uz vienu nakti aizmirst par paniku un bailēm. Jo īpaši tad, ja pirms iemigšanas ilgi lasīsi romānu nosaukumus un autoru uzvārdus.

Dzīvoklī, kurā mēs šobrīd mītam, nav nevienas dzīva autora grāmatas. Grāmatskapjos un uz plauktiem šeit ir padomju klasika un pasaules klasika krieviski.

Man liekas, nākotnē es vismaz savā lauku mājas bibliotēkā grāmatas pamēģināšu sašķirot pēc tā, vai autors ir “dzīvs” vai “miris”. Lai paskatītos, kas iznāks. Protams, tam nav jēgas. Ja cilvēki grāmatu lasa, tātad rakstnieks ir dzīvs. Arī tad, ja fiziski miris pirms diviem simtiem gadu.

No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Publicēts ar autora piekrišanu