— Jālasa grāmatas bērniem, protams. Jautājumi LALIGABA nominantiem. Proza

Atzīmējot Latvijas Literatūras gada balvas sezonu, žurnāls Punctum jau ierasti ir sagatavojis jautājumus šīgada nominantiem. Šoreiz atbildes publicēsim trijos piegājienos, bērnu prozu un dzeju apvienojot ar “pieaugušo” literatūru.

Jautājumi:

1. Ko Tev nozīmē LALIGABAs novērtējums? Vai, Tavuprāt, šajā laikā balvas nozīme ir mainījusies?

2. Kāda, Tavuprāt, šobrīd ir rakstnieka un literatūras loma sabiedrībā? Vai Tava motivētība ir mainījusies kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā?

3. Kur Tu meklē iedvesmu, mierīgas domas? Kā šajā procesā palīdz lasīšana un vai vari ieteikt kādus autorus, grāmatas mūsu lasītājiem?

 

 

Inga Žolude. Nominācija prozas kategorijā par romānu Vendenes lotospuķe

1. Vislielākā balva šajā kara laikā ir dzīvība.

2. Kopš karadarbības atsākšanās Ukrainā motivācija rakstīt ir absolūti pazudusi. Iespējams, ja es būtu Džordžs Orvels, tas būtu citādāk. Taču es neesmu politiska rakstniece. Un tas, ko es rakstu, manuprāt, nav pirmās nepieciešamības literatūra. Šķiet, ka manām domu un iztēles vinjetēm šajā situācijā nav absolūti nekāda pielietojuma un lietderības koeficienta. Bet tajā pašā laikā es novērtēju, cik svarīgi, ka ir tāda ukraiņu literatūra, caur kuru varam pietuvoties Ukrainas dvēselei. Un cik svarīgi, ka Ukrainai ir balss literatūrā. Literatūra šajā gadījumā ir ilgtspējīgs jēdziens. Tomēr esam arī atskārtuši, cik maz no ukraiņu literatūras ir tulkots latviešu valodā, un esmu pārliecināta, ka drīzumā sagaidīsim daudz, daudz, daudz ukraiņu grāmatu latviešu valodā. Vismaz es personīgi ceru uz to.     

3. Kopš Ukrainā risinās karš, tikpat kā nemaz nespēju lasīt. Jāizlasa vienīgi studentu darbi. Tajos es atrodu iedvesmu un uz brīdi aizmirstu par šaušalīgo realitāti. Lasu vēl arī profesionālo literatūru. Pēdējā nedēļā esmu atsākusi mēģināt lasīt daiļliteratūru, bet ne visai sekmīgi, jo ļoti grūti koncentrēties, varu izlasīt tikai nelielu lappušu skaitu un nemitīgi uzdodu sev jautājumus, vai man patiešām tas jālasa šobrīd, kamēr Ukrainā turpina notikt brutālais Krievijas uzsāktais karš, un atbilde lielākoties ir – “nē”. Atgūt mieru vislabāk dienā, kas pavadīta pie dabas vai vismaz pastaigājoties, un meditējot.  

 

Laura Vinogradova. Nominācija bērnu literatūras kategorijā par grāmatu Tētis un suns

1. LALIGABA ir svētki un svētki jāsvin visos laikos, lai cik grūti un neiespējami tas šķistu. Ļaunajam pretī jāliek labais, skumjām – prieks.

2. Jebkura cilvēka loma šobrīd ir ļoti nozīmīga. Rakstniekiem svarīgi ir vērot, būt klātesošiem tajā, kas šobrīd notiek. Ja kāds spēj arī rakstīt – ļoti labi, jebkura māksla šādos brīžos ir tas salmiņš, pie kura daudzi var tverties. Radošie procesi ir milzīgs spēks, īpaši līdzās iznīcībai. Un es šobrīd nespēju rakstīt. Diemžēl. Lai gan vajadzētu, jo sižets un varoņi jaunai grāmatai lielā mērā jau atnākuši. Redzēs.

3. Eju mežā. Pati sasmējos par ātro atbildi, bet mežs nemainīgi ir mana terapija jau daudzus, daudzus gadus. Tāpat kā nespēju rakstīt, es nespēju arī lasīt. Iekšā ir pārāk liels nemiers un trīsuļošana. Vienīgais ko lasu ir Harija Potera grāmatas vakaros priekšā dēlam. 

 

Luīze Pastore. Nominācija bērnu literatūras kategorijā par grāmatu Laimes bērni

1. Demokrātiskā valstī piešķirtu apbalvojumu nozīmi var diskreditēt tikai pašas balvas nozares iekšējā šķelšanās. Ja rakstnieki nespēj priecāties par savstarpējiem sasniegumiem, kas ceļ visas nozares līmeni, tad balvai iekšējos procesos tiešām ir maza nozīme. Starptautiski šāds lokāls novērtējums – nominācija, apbalvojums – vienmēr ir rādītājs, kas palīdz pievērst grāmatai lielāku uzmanību. Nominācija man privāti šoreiz kalpo kā apliecinājums, ka milzīgais, desmit gadu laikā ieguldītais un nesasteigtais darbs ir atalgojies un ka arī literatūra bērniem nevar tapt vienā dienā.

2. Šobrīd es spēju savākties radošam darbam, tikai paturot prātā domu, kuru kara sākumā izteica bērnu un jauniešu literatūras lasītāja un podkāsta Piedzīvot lappuses autore Aija Bremšmite – mums, pieaugušajiem, ir grūti koncentrēties jebkam, kas literatūrā nerunā par pašreiz aktuālo un sāpīgo un, iespējams, tāpēc daudzi vairs nespēj lasīt nemaz (citēju aptuveni). Ir iestājusies lasīšanas paralīze. Taču bērniem šobrīd vairāk kā jebkad nepieciešama ikvakara rituālā pasaciņa kopā ar mammu vai tēti, kas rada drošības sajūtu. Paldies Aijai par šo domu. (Kā arvien pierādījās, ka tieši lasītājs var izvilkt autoru no paralīzes.) Ir pilnīgi skaidrs, ka tieši bērnu grāmatas ik vakaru kalpo ģimenēm par mierinājumu un iespēju atrast vienam otru, kad iekšējie kompasi nedroši un bailīgi raustās.

Es nedomāju, ka tagad bērnu grāmatu autoriem būtu jāraksta par karu, lai spētu izskaidrot bērniem, kāpēc notiek tādas šausmas. To nav iespējams izskaidrot, un ir jāpietiek ar apziņu, ka tas vienkārši ir nepareizi. Un tā vienkārši nedrīkst. Mana kā autora vēstījums paliek nemainīgs – stāstīt par visu to, ko mēs varam, nevis nevaram, par visu, ko mēs drīkstam, nevis nedrīkstam, iedvesmoties no tā, ko mēs, latvieši, jau esam sasnieguši, pierādot, ka cilvēks un dažādās viņa brīvības izpausmes ir vērtība. Tas ir tieši tas, kā acīmredzot ir pietrūcis bērniem Krievijā, ja tie spējuši izaugt par slepkavām un to atbalstītājiem.

3. Uz šo atbildēju iepriekšējā jautājumā. Jālasa grāmatas bērniem, protams. 

 

Svens Kuzmins. Nominācija prozas kategorijā par romānu Dizažio

1. Saņemt novērtējumu no lasītājiem un žūrijas ir ne tikai patīkami, bet arī svarīgi. Tas ir tas maģiskais brīdis, kad atgriezeniskā saikne starp autoru un lasošo publiku – parasti visnotaļ abstrakta lieta – pēkšņi iegūst gluži saprotamas aprises. Turklāt profesionāls novērtējums veicina sarunas, bet tās, savukārt, uztur mākslas vidi dzīvu.

2. Man šķiet, ka literatūras un mākslas nozīme īpaši spilgti izpaužas pēc lieliem satricinājumiem. Krievijas iebrukums Ukrainā ir radījis briesmīgu plaisu ne tikai starp tautām, bet arī cilvēkiem. Kad beigsies karš, kādam būs jānovāc gruveši. Un es nedomāju, ka politiķi un diplomāti būs tie, kas atjaunos cilvēku attiecības un stipri samaitāto intelektuālo vidi. Tas, manuprāt, ir mākslas un filozofijas uzdevums.

3. Ak, ja es zinātu, kur var atrast iedvesmu! Man nekad vairs nebūtu to jāmeklē. Taisnību sakot, es pat nezinu, kas tā iedvesma tāda ir un vai uz to ir prātīgi paļauties. Jauki, ja viņa uzrodas, bet, ja nē, tad kaut kā jātiek galā pašam. Un tur, bez šaubām, palīdz laba literatūra. 

 

Lauris Gundars. Nominācija prozas kategorijā par romānu Svešam kļūt

1. Nesamēroju nomināciju ar savu rakstītspēju: es vēl mīņājos rakstniecības cunftes priekšnamā, nupat vēl slauku kājas – aplam būtu spriest par murdoņu istabās, balsīm virtuvē. Tomēr jebkura formāta Gunāra A. stāsta pieminēšana šeit un tagad man šķiet stipri svarīga – grāmatas saturs un vēsts šobrīd kļuvusi patiesi būtiska mūsu itin labklājīgajā dzīvošanā. Banāli vārdi, protams. Tomēr nupat ir tiešu vārdu un teikumu laiks, tiešu un patiesu. Dzīves traģika tos attīra no mūsu tik iemīļotajiem uzslāņojumiem. Lasi: koķetērijas, kad spriedelēšana par dzīvi nereti top arvien tālāka no patiesās dzīvošanas. Gribu iedomāt, ka šādas atjautas vadījušas un vadīs šīs un citu balvu žūriju prātus.

2. Rakstniecības loma, protams, vairs nekonkurē ar audiovizuāla satura apjomiem un iespaida jaudu. Kad pats sāku vairāk pievērsties šim nosacīti “aizejošajam” žanram, turklāt dodoties prom no šobrīd efektīvākā, lēmums nebija racionāls – sāku to apdomāt vien pēc laba laika. Neizdevīgi, naivi. Man gan tuva rakstniecības stāstniecības šķautne, un tā itin svarīga arī tā sauktiem karaļžanriem: cik gan filmu, seriālu netiek veidoti, balstoties literārā pirmavotā. Sekojoši, šķiet, ir aplam vīzdegunīgi pārmest rakstniekiem, ka viņi pēdējā laikā raksta, jūtami tēmējot uz ekranizācijām. Kas gan stāstniecībā slikts? Tā ir īpašā kvalitāte, kas rakstniecību nepiezemē, bet gan dod tai iespēju jaudīgāk ietekmēt mūsu kopējās dzīves apjaušanu. Un attiecīgi pašu autoru lomu sabiedrībā.

Runājot par karu, domāju, ka mans teātra CV, kā arī abu lielgrāmatu saturs sniedz skaidru atbildi – man šī nav kāda pasaules ieskatu uzspridzinājusi robežšķirtne. Protams, esmu naivi cerējis, ka viss vēl kaut kā nokārtosies, ka karš, īsts un graujoši patiess karš ies secen, tomēr mani drīzāk pārsteidz ļaudis, kam notiekošais ir pārsteigums. Es turpinu. Un, izmantojot izdevību, nekautrēšos ieteikt ielūkoties manā romānā “Apglabāt uz valsts rēķina”. Tur ir iespēja samērot, apdomāt savus ieskatus par šobrīd karsti murcītiem sāpīgajiem jautājumiem. Teiksim, vai spridzināt Pārdaugavas pieminekli, un kas gan latvietim ir krievs?

3. No domām, idejām drīzāk nākas atkauties, ne tās vēl kā īpaši meklēt – man tās nekad nav bijušas “mierīgas”. Bet iedvesmu jau stipri sen negaidu – es strādāju. Sagadījies, ka šobrīd savu lasīšanu dalu divās straumēs – paša un dienesta. Paša lasīšana lielākoties ir neizvēlīga lasītāja līmenī – kas gadās, ko iesaka viss čupu čupām. Protams, nojaušu, ka mans dramaturģijas analīzē trenētais prāts pats atlasa, ko drošu roku no lasītā vajadzētu piesavināties, un ko tālāk nestiept. Pagājušā gada iedvesmojošākais pārsteigums bija teksts, kuru sāku lasīt skeptiski, bet beidzu ar patiesi apbrīnu par autora spēju radīt tik īpašu un pārliecinošu dzīves kosmu no sīksīkiem itin kā mazsvarīgiem deķīšiem – Riharda Bargā Nemodernās Slampes meitenes.

Nosacītā dienesta lasīšana saistāma ar manu jauno aizraušanos – radioraidījumu Lasām un pļāpājam. Tiem un ar tiem, kas vēl neiet uz darbu. LR1 vilnī. Runāju ar mazā auguma ļaudīm, panaivi cerot uzrādīt, ka grāmatu lasīšana nav pagalam bezjēdzīga nodarbe. Un te nu man ir gan iejūsminoši, gan bēdīgi pārsteigumi. Bēdīgie – pārāk liels apjoms tekstu, kas nespēj pierādīt augstāk minēto, pat netaisās to darīt, bet gan aprobežojas ar stereotipu vairošanu par nosacīto “bērnu literatūru”, teksti, kas radina pie pazemojošā koncepta “nu, tas jau bērniem”. Un tāda attieksme var neatgriezeniski uzvarēt, ja būsim vien kārtējo smuko vāku ražotāji. Akmens rakstnieku dārziņā, bet ne tikai – arī izdevējam tomēr ir jāspēj būt gana atbildīgam par saņemto manuskriptu un tā vietu šai konkrētajā pasaulē. Protams, līdzīgi ir arī man labāk pazīstamajā teātrī, tomēr pats palikšu pie tā, ka allaž pirms jebkura darba ieceres pajautāšu sev – kāpēc šis, kāpēc tieši šis, kāpēc šeit un kāpēc tagad? Un kāpēc tu?

 

Māris Bērziņš. Nominācija prozas kategorijā par romānu Nākotnes kalējs

1. Pozitīvs novērtējums allaž ir patīkams, taču man dikti nepatīk balvai klātesošais sacensības gars. Nez kādēļ vienmēr vajag atrast vienu uzvarētāju, pat ja tas ir bezgala grūti un lēmums daudziem liksies apšaubāms. Literatūra un citas mākslas taču nav ne sports, ne karš. Manuprāt, pietiktu ar garo sarakstu un miers. Un tas varētu būt bez skaita ierobežojumiem, tik garš, cik žūrija attiecīgajā gadā uzskata par vajadzīgu. Daudz vairāk autoru būtu vienlīdz iepriecināti, bet uzvarētāju kārā sabiedrības daļa, iespējams, tiktu mudināta izlasīt vairāk grāmatu.

Kad tepat netālu Ukrainā plosās ļaunums (Zlo), tiek nogalināti mierīgie iedzīvotāji, sagrautas pilsētas un ciemi, daudzas lietas un darīšanas, balvas ieskaitot, kļūst mazsvarīgākas. Bet vai gan var būt citādi?

2. Domāju, literatūras loma sabiedrībā paliek tāda pati, tātad svarīga. Rakstniekam laikam būtu vēlams rakstīt, ja vien viņš to spēj. Man pašam pietrūkst motivācijas pilnvērtīgi pievērsties savām radošajām iecerēm. Prātu gandrīz pilnībā aizņem karš. Un ir sajūta, ka šobrīd tam tā arī jābūt.

3. Es nemaz nemeklēju mierīgas domas, kādas nāk, tādas arī izdzīvoju. Grāmatas neņemos ieteikt, te nu lai katrs tiek galā pēc savas gaumes un vajadzībām. Pats šobrīd esmu iesācis zviedru mistiķa Emanuela Svedenborga traktātu Par Debesi ar tās brīnumiem un elli. Pēdējā laikā pārsvarā esmu lasījis dažādus darbus un viedokļus par viņpasauli. Jāsāk palēnām gatavoties galējai nākotnei, kas gribot negribot pienāks ar vai bez kara palīdzības.

 

Anna Auziņa. Nominācija prozas kategorijā par romānu Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata

1. LALIGABA ir nozīmīgākais ikgadējais apbalvojums Latvijā literatūras jomā. Lai gan saprotam, ka šāds novērtējums var būt subjektīvs vai nejaušs, tomēr tas ir nozīmīgs, jo nominācijas mēdz minēt kā pamatojumu, kāpēc autors būtu jāatbalsta, jātulko, jāpiešķir stipendija. Pasākums kopumā pievērš sabiedrības uzmanību mūsdienu latviešu literatūrai. Personiski šogad esmu priecīga, ka mana pirmā prozas grāmata ir nominēta prozas kategorijā. Sekoju LALIGABA kopš 2010. gada (pirms tam tā man nebija tik svarīga), un, šķiet, pa šo laiku augusi tās publicitāte, līdz ar to arī sociālā nozīme.

2. Aktuālos procesus ir grūti uzreiz izvērtēt. Gribas teikt, ka rakstnieka loma ir turpināt izplatīt cilvēcīgo. Pati neesmu kopš kara sākuma neko uzrakstījusi, galvenokārt strādāju ar citu rakstīto. Domāju, ka šis karš iespaidos rakstnieku daiļradi ilgtermiņā, īpaši jau Ukrainai tuvās zemēs.

3. Iedvesmu nemeklēju, taču joprojām reizēm atrodu gan tieši piedzīvotā realitātē, gan arī, aizvien vairāk, informatīvajā telpā. Mierīgākas domas sniedz pastaigas ārā, izstādes un izrādes klātienē, kā arī grāmatas uz papīra, no kurām pēdējās, kas mani necerēti veldzēja, bija darba dēļ pārlasītās Virdžīnijas Vulfas grāmatas: 2000. gadu sākumā apgāds Atēna latviski izdevis vairākas.

 

Džena Andersone. Nominācija debijas kategorijā par stāstu krājumu Dadži

1. Man LALIGABAs novērtējums nozīmē vairāk, nekā vienkārši “daudz”, jo faktiski ir piepildījies viens no maniem senajiem sapņiem – uzdrošināties un sākt rakstīt grāmatas. Tāpēc šis novērtējums daudzkārt pārsniedz visu, uz ko jebkad biju cerējusi. Esmu no sirds laimīga par to. Man grūti teikt, vai mūsdienās balvas nozīme ir mainījusies. Sliecos domāt, ka ne. Aizvien katru gadu tas ir svarīgākais notikums latviešu literatūrā. Globalizācijas kontekstā šai balvai ir īpaša loma, jo autori turpina rakstīt, turklāt latviski, tādējādi saglabājot, stiprinot un veicinot rakstniecības attīstību Latvijā.

2. Katram rakstniekam sabiedrībā ir sava loma un neapzināts uzdevums, ko viņš pilda. Katrs no autoriem sasniedz kādu mērķauditoriju un, grib viņš to vai negrib, kaut kādā veidā ietekmē šos savus lasītājus, kaut ko iesēj viņu prātā. Tas ir neizbēgami.

Mana motivētība kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir mainījusies, jo racionālais prāts mēģina pasargāt psihi no sabrukuma un tāpēc cenšas bloķēt spēju kaut ko vēlēties un just. Tas sašaurina apziņu, bremzē aktivitāti. Mēs visi šobrīd atrodamies ilgstošā psihotraumatiskā stāvoklī, bez iespējas to mainīt un paredzēt visas vēl gaidāmās sekas.

3. Mani ļoti nomierina un līdzsvaro klasiskā mūzika, visbiežāk tās ir nejauši atrastas skaņdarbu virknes kādā YouTube kanālā vai radio Klasika, kas var skanēt fonā visu dienu. Šajā procesā lasīšana un grāmatas ne tikai iedvesmo, bet arī palīdz daudz ko izturēt un pārciest. Mūsdienu milzīgajā atsvešinājuma un vientulības pārpildītajā pasaulē lasīšana man ir viena no dzīves pamatjēgām un mentālās izdzīvošanas veidiem. Pēdējā laikā pārsvarā lasu dzeju, tāpēc no latviešu autoriem varu ieteikt Arvi Vigulu, Rutu Štelmaheri, Katrīnu Rudzīti, Ingu Gaili, Jāni Tomašu, Žeberu. No prozas – Viju Laganovsku, Vladi Spāri, Jāni Zelčānu, Daci Vīganti, Rihardu Bargo. No ārzemju – droši vien mūsdienu šābrīža kontekstā daudzas lietas izskaidro un palīdz labāk saprast Kurts Vonnegūts un Aleksandrs Solžeņicins.