— Attiecības starp dzīvību un nāvi. Jautājumi LALIGABA nominantiem. Dzeja

Punctum turpina aptaujāt Latvijas Literatūras gada balvas nominantus, šoreiz autorus, kuri nominācijas ieguvuši par dzejas darbiem. Prozas rakstnieku atbildes lasāmas šeit. 

Jautājumi:

1. Ko jums nozīmē LALIGABA novērtējums? Vai, jūsuprāt, šajos laikos balvas nozīme ir mainījusies?
2. Kāda šodien ir rakstnieka un literatūras loma? Vai jūsu motivācija rakstīt kopš plašā kara sākuma ir mainījusies?
3. Kur meklējat iedvesmu, mierīgas domas? Kā šajā procesā palīdz lasīšana – kādus autorus, grāmatas varat ieteikt citiem?

 

Inese Zandere. Nominācija dzejas kategorijā par krājumu Mantojumi un bērnu literatūras kategorijā par grāmatu Divas Almas

1. Literatūras gada balvu nekad neesmu uztvērusi necik saspringti – vienkārši kā viedokli, kas veidojas, vairākiem profesionāli ieinteresētiem cilvēkiem izlasot jaunākās grāmatas un samērojot savus iespaidus. Man patīk, ka notiek šī iedziļināšanās, tātad viedoklim ir pamats, tas nav grābts no zila gaisa. Patīk arī tas, ka žūrijas sastāvs ir mainīgs. Patīk, ka balva ir iemesls sarunām par literatūru, grāmatu pamanīšanai. Bet nekas absolūts tas, protams, nav. Turklāt es zinu, kā reiz gāja Jēzum vienā stāstiņā, ko nominante Lešinska kaut kad dziļā jaunībā bija iztulkojusi: viņš bija augšāmcēlies un devās pie Poncija Pilāta, pa ceļam salasīdams pa grāvjiem nabadziņus, kam Baraba bija nodarījis pāri. Kad viņi nonāca galā, no jauna tika uzdots jautājums: kuru lai es jums atbrīvoju, Jēzu vai Barabu? Katrs sauca: Jēzu! Bet kopā skanēja: Barabu! Žūriju balsojumu rezultāti jau arī nereti pārsteidz atsevišķos balsotājus. Mainās laiki, ne jau cilvēki.

2. Plašais karš stāvēja aiz durvīm ilgus gadus, un klauvēja ļoti dzirdami. Man visvairāk nepatīk histēriska uzvedība, tostarp literatūrā. Lai rakstītu par karu un iznīcību, ir jābūt vismaz Cēlanam, un arī tas jau nenotika uzreiz. Dzeja kā ziņu lente mani neuzrunā. Vai literatūras loma mainījās tādēļ, ka izdaudzinātā krievu kultūra, tāpat kā savulaik vācu kultūra, izrādījās nespējīga padarīt cilvēku par cilvēku, un tagad tas ir vēlreiz ir kļuvis acīmredzami? Vai latviešu literatūra to spēj? To es nezinu. Drīzāk ne. Mana motivācija rakstīt vienmēr ir bijusi attiecības starp dzīvību un nāvi, un tas nav mainījies.

3. Lai turētos līdzsvarā, var skatīties dabā. Lai domātu par šodienu, var skatīties pagātnē. Dens Dimiņš gan galu galā ir nominēts par citu tulkojumu, bet viņa pirmais no albāņu valodas latviski tulkotais Ismaila Kadare romāns Mirušo armijas ģenerālis pārspēja visu, ko es no tā gaidīju. 

 

Edvards Kuks. Nominācija debijas kategorijā par dzejas krājumu Vadi

1. Es par LALIGABA nomināciju ļoti priecājos. Domājot tieši par debijas nomināciju, šķiet, ka es grāmatu esmu pabeidzis īstajā brīdī – gana vēlu, lai atmestu lieko, bet gana agri, lai varētu nodoties kam jaunam.

Manuprāt, šajos laikos – kara laikā – balvas nozīme mainījusies nav. Karš ir liels, tas posta visu un skar pasauli, bet LALIGABA tomēr skar šaurāku, iekšēju cilvēku loku – autorus, literatūrai pietuvinātus cilvēkus un daļu lasītāju. Ja balvas nozīme šķiet mazinājusies kara dēļ, tas nav īsti salīdzināms, jo nozares iekšienē jau balvas nozīme mainījusies nav.

2. Šodien, kad vairums prot lasīt un rakstīt, teju viss izsakāmais pārtop stāstos. Rakstnieka loma ir gan stāstīt, gan domāt par stāstīšanu kā praksi – garīgu, tautisku, intelektuālu, kopīgu un personisku praksi. Literatūra ir telpa valodai.

Kopš grāmatas iznākšanas nebiju rakstījis teju līdz janvārim, tāpēc var teikt, ka mana motivācija rakstīt kopš kara sākuma nav mainījusies. Varbūt nākusi klāt izmisīga dzīvotdziņa, kas mudina darboties visur, kur var, tostarp arī uz lapas.

3. Pēdējā laikā iedvesmu un mieru rodu ēdienā, pavārmākslā, arī intervijās ar pavāriem. Gatavošana ir mierinoša un ļoti fiziska nodarbe.

Kopš kara sākuma gandrīz neesmu lasījis daiļliteratūru tikai priekam, bet no sirds iesaku jebko, ko uzrakstījis Donalds Džastiss, un Marka Leidnera krājumu Returning the Sword to the Stone, no kura šobrīd Punctum gatavoju atdzejas publikāciju.

 

Ruta Štelmahere. Nominācija dzejas kategorijā par krājumu Kalps

1. Nenoliedzami, ir iestājies cits laikmets. Robežšķirtne starp parastu dzīvi, kurā bija vieta miera laika refleksijai par cilvēka iekšējiem procesiem un arī vēstures dramatiskajiem notikumiem, un šobrīd Ukrainā notiekošā kara šausmām ir nepārvarama. Tāpēc ir sajūta, ka LALIGABA un citi pagājušā gada kultūras notikumu vērtējumi veido tiltu uz jau pagājušu pasauli. Protams, neskatoties uz to, bija patīkams pārsteigums, ka mana grāmata ir nominēta.

2. Rakstnieks apraksta konkrēto un ar mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem to vispārina. Šobrīd ir grūti vispārināt. Ir aklas sāpes, kurlas šausmas, un pietrūkst vārdu, lai to aprakstītu. Metaforu vietā kliedz notikumu dokumentētās detaļas. Tāpēc visautentiskākās šķiet Ukrainas rakstnieku nestās vēstis no frontes. Protams, ir jāpauž atbalsts Ukrainai. Jāapraksta notiekošais, lai neaizmirstu, veidotu tautu atmiņu. Lai saprastu, ka ļaunums nav līdzsvaram paredzēta dzīves daļa, bet īsta progresējoša tumsa, pret kuru ir jācīnās. Sākoties karam, bija apjukums, sajūta, ka gandrīz nekam, ko daru, nav nozīmes. Bet meklēju motivāciju turpināt dzīvi, arī rakstīšanu.

3. Šajā laikā neesmu meklējusi iedvesmu. Taču līdztekus darbam un informācijas pārpludinošajiem viļņiem cenšos izbrīvēt laiku pārdomām, lūgšanām un lasīšanai. Domu sakārtošanai un terapijai vislabāk man šobrīd palīdz Psalmi, kuru autori apdzejojuši savus dvēseles stāvokļus visā dzīves daudzveidīgumā, no līksmes zvaniem līdz lielu zaudējumu dziļumiem, tostarp kara apstākļiem. Pēkšņi kļūst saprotama patvēruma metafora. No pagājušā gada latviski izdotās literatūras pārlaicīgs, dziļš un mierinošs ir Česlava Miloša dzejas krājums Dāvana (pārsvarā) Ingmāras Balodes atdzejojumā no poļu valodas. Ar lielu baudu šobrīd beidzu lasīt Ingas Žoludes Vendenes lotospuķi. Izcila valoda un smalks Poruka psiholoģisks pētījums. Mums ir daudz lieliskas oriģinālprozas. Ļoti neparastā mazas meitenes pasaulē lasītāju vada Jevgēņijas Ņekrasovas romāns Katja un Kikimora. Kandinska cienītājiem ieteiktu izlasīt viņa eseju krājumu Par garīgumu mākslā, jo īpaši glezniecībā.

 

Lote Vilma Vītiņa. Nominācija bērnu literatūras kategorijā par dzejas un prozas grāmatu Ūdenstornis

1. Jāsaka, ka mani tiešām iepriecināja šī nominācija. Es saprotu, ka visa tā balvu lieta ir arī nedaudz nosacīta padarīšana un noteikti arī nebūtu jāuztver pārāk nopietni, bet tas tomēr dod zināmu apstiprinājumu, sajūtu, ka tavu ieguldīto darbu novērtē. Un man šķiet, ka tai pusaudzei manī, kura sāka rakstīt dzejoļus un varbūt iztēlojās, ka varētu kādreiz uzrakstīt kaut ko tādu kā grāmata, tas nozīmē diezgan daudz. Vienkārši tā sajūta, ka vari atrasties vienā plauktā ar citiem autoriem, kuri tev ir daudz nozīmējuši. Nezinu, tajā ir kaut kas aizkustinošs. Es nezinu, vai balvas nozīme ir mainījusies, varbūt vienīgi tādā ziņā, ka ir mazliet grūtāk šo faktu svinēt, kara laikā apbalvojumi par grāmatām liekas, protams, mazliet nesvarīgi. Bet, no otras puses, mums ir jāturpina priecāties par labām lietām, un arī svinēt literatūru man tomēr liekas nozīmīgi. Arī šajos laikos. Domāju, ka literatūra var iedot daudz, tajā skaitā mierinājumu.

2. Nezinu, vai varu ko gudru pateikt par autora un literatūras lomu tieši šodienas kontekstā, tikai to, ka, manuprāt, tas joprojām ir svarīgi. Jo ilgāks laiks paiet, jo izteiktāk jūtu, ka lasīt grāmatas ir svarīgi. Saprotu, ka grāmatām nav viegli konkurēt ar dažādām mūsdienu tehnoloģijām, bet tas vienkārši ir jāņem vērā un ar to apzināti jāstrādā. Mans vakars ir daudz sakarīgāks, ja telefonu atstāju lādēties virtuvē un gultā stundu no vietas lasu vienu no savām simts iesāktajām grāmatām. Lasīt literatūru nozīmē strādāt ar savu iekšējo pasauli un paplašināt to, tas noteikti arī palīdz domāt un runāt par lietām. Kopš sākās karš, esmu uzrakstījusi vairākus dzejoļus, divos no tiem bija arī sajūtas par karu. Es jūtos mazliet muļķīgi par to rakstīt, liekas, ka to nepiedzīvoju tiešā veidā, bet tikai caur fotogrāfijām un ziņām. Tomēr, ja sajūtu, ka tas varētu kaut kā palīdzēt tikt galā ar iekšējiem pārdzīvojumiem, tad uzrakstu kaut ko. Varbūt tas ir arī mazliet neiejūtīgi pret sevi, jo, skaidrs, ka kaut kādā veidā es šo karu piedzīvoju, pat tieši neatrodoties Ukrainā. Tomēr, palasot ziņas, šķiet – ko gan es varu pateikt par šīm ciešanām? Liekas, ka mani pārdzīvojumi par karu nobāl visu to šausmu priekšā, kurām šobrīd cauri iet Ukrainas cilvēki. Tad jau labāk iet palīdzēt tiem ukraiņiem, kuri šobrīd meklē patvērumu Latvijā.

3. Kad sākās karš, nu labi, pirmo nedēļu es neko nevarēju palasīt, bet kādā brīdī šķita, ka jāvelk no plaukta laukā Viktora Frankla grāmata, kurā aprakstīta viņa pieredze Aušvicas koncentrācijas nometnē. Pēc Aušvicas viņš izveidoja logoterapijas metodi, kas vērsta uz jēgas meklējumiem cilvēka dzīvē. Vienreiz jau biju to lasījusi, kad sajutos, ka manā dzīvē viss ir kārtībā, bet kaut kā jēgas nekādas. Šoreiz iesāku, bet nevarēju palasīt, biju aizmirsusi cik šausmīgas lietas tur tomēr rakstītas… Un tad vēl arī ziņas no Ukrainas. Es sapratu, ka tas nebeigsies labi. Kad domāju, ko liktu savā 72 stundu somā, man pēkšņi likās, ka tur ir jābūt sarkanajai samta Rilkes Stundu Grāmatai. Gleznu un tēlu grāmatai, kuras zeltītais nosaukums ir jau gandrīz pavisam izdzisis no lietošanas. Ir bijušas reizes, kad jūtos slikti, kad negribas pilnīgi neko, bet kaut kā dzejoļus es varu palasīt, un tie man palīdz. Man ir sajūta, ka dzejoļi visu laiku ir vienkārši par to cilvēka stāvokli, kā tas ir būt cilvēkam, vai kā tas ir piedzīvot pasauli. Kā tas ir – justies slikti. Un tas sniedz kaut kādu mierinājumu, ielikts konkrētos tēlos, vārdos. Vēl atkal palasīju Džordanu Pītersonu, man patīk, kā viņš raksta par to, cik svarīgi ir teikt patiesību un kā dažādus nežēlīgus režīmus baro tieši meli. Lasu arī jaunas sievietes, kura dzīvo Ukrainā, kara dienasgrāmatu Instagramā. Kaut kā ļoti nepastarpināta un personiska sajūta par šiem tekstiem, un tie ir labi uzrakstīti. Reizēm tos lasīt ir sāpīgi, bet liekas pareizi to darīt un arī ar šiem tekstiem dalīties.

 

Anna Belkovska. Nominācija debijas kategorijā par dzejas krājumu Veranda

1. Tā kā tā ir mana pirmā grāmata, kas tapa ar lielām šaubām un paškritikas svārstībām, LALIGABA novērtējums man nozīmē daudz. Gan balvas ekspertu vērtējums, gan lasītāju atsauksmes palīdz saprast, kurus virzienus varu turpmāk izmantot padziļināti. 

Ja godīgi, man ir grūti pateikt, vai balvas nozīme ir mainījusies. Visdrīzāk jau ir, ber līdz šim esmu LALIGABA norisēm sekojusi tikai no malas. Citus gadus novēroju, ka nevienprātība par nominētajām vai godalgotajām grāmatām ir lielāka, šogad tā šķiet mazāka, tātad balvas nozīme ir ļoti atkarīga no tā, vai lasītāji un literatūras profesionāļi ir vienisprātis ar žūriju.

2. Domāju, ka rakstnieka un literatūras loma savos pamatos nemainās. Mūsu uzdevums ir ne tikai izklaidēt, bet arī reflektēt par notikušo un notiekošo, iebakstīt brūcēs, arī ikdienišķās lietās pasvītrot skaisto un īpašo. Lai gan pašā kara sākumā motivācija darīt vispār jebko noplaka, jo mana darbība uz ukraiņu ciešanas fona šķita bezjēdzīga, tagad vēlme rakstīt ir atgriezusies. Kaut kā jāpārstrādā visas tās banālās un lielās tēmas, par kurām nākas domāt, kad netālu notiek karš. 

3. Iedvesmu šobrīd meklēju, runājot ar māsas bērniem, pastaigājoties, vairāk arī sēžu klusumā un tikai domāju. Lasīšana šobrīd, tāpat kā allaž, palīdz uz brīdi izolēties no realitātes vai tieši pretēji – meklēt jaunas šķautnes, ieraudzīt jaunas pagātnes sakritības ar šodienu. Lai atkal ieraudzītu mīlestību un skaisto, iesaku lasīt Annu Auziņu, Rutu Štelmaheri un Loti Vilmu Vītiņu. 

 

Henriks Eliass Zēgners. Nominēts dzejas kategorijā par krājumu Paradīze

1. Varētu teikt, ka pāri visam novērtējums vienkārši sniedz prieku. Tas nozīmē, ka grāmata ne tikai ir izdota, bet tā patiešām tiek lasīta, cilvēki ar to kaut kādā veidā ir saslēgušies, un tieši saskarsme ar cilvēkiem man šobrīd ir interesantākā kultūras procesa daļa. Un tiktāl nozīme saglabājas arī “šajos laikos” – prieks ir pretinde konstantajām šausmām. Prieks dod spēku, to vajag meklēt un vairot, cik nu vien iespējams. Tomēr vienlaikus godīgi jāatzīst, ka šādi notikumi tagad šķiet samērā mazsvarīgi.

2. Zināmā mērā tāda pati kā vienmēr – mēģināt parādīt pasaulē notiekošo no dažādām pusēm, pavērt jaunas perspektīvas, pievērst uzmanību tam, kas nav gana pamanīts, intelektuāli aizraut un aizkustināt –, taču tas kļuvis daudz sarežģītāk, jo ļoti liela daļa no rakstītā – un kultūras vispār – šobrīd izskatās vienkārši margināla un nebūtiska. Man pašam kopš kara sākuma neko uzmanības vērtu uzrakstīt nav izdevies.

3. Visbiežāk – sarunās ar draugiem un mūzikā. Šobrīd esmu kārtējo reizi sācis mēģināt izlasīt Bībeli no sākuma līdz beigām – jāatzīst, tieši ar cerību, ka tas varētu sniegt mierinājumu. Ko varētu ieteikt? Grūti pateikt. Man palīdz džezs.

 

Arvis Viguls. Nominēts dzejas kategorijā par krājumu Blusu cirks un tulkojumu kategorijā par Arkādija Dragomoščenko krājuma Elēģijas atdzejojumu

1. LALIGABA nominācijas priecē kā balvas žūrijas, kolēģu un citu nozares profesionāļu novērtējums, tāda būtu mana standarta atbilde, lai gan tāpat kā ikviens no mums es ļoti vēlētos, ka mēs dzīvotu laikā un pasaulē, kurā varētu iztikt ar standarta atbildēm. Nezinu, vai ir mainījusies balvas nozīme, bet viennozīmīgi ir mainījusies mūsu uztvere un vismaz mana attieksme pret literatūru un citiem kultūras dzīves artefaktiem, kas radušies tajā iepriekšējā pasaulē pirms 24. februāra. Kāda gan vairs nozīme maniem privātajiem pārdzīvojumiem un mākslinieciskajiem meklējumiem laikā, kad notiek genocīds, tiek postītas dzīves un pilsētas un grūst pasaules kārtība?

2. Domāju, vēl ir pagājis pārāk maz laika, lai tiktu skaidrībā ar šo un citiem līdzīgiem jautājumiem. Inerces vadīts, savā radošajā dzīvē turpinu jau iepriekš plānoto, kas palīdz kaut cik cīnīties ar iekšējo nemieru, lai gan nepamet sajūta, ka būtu jāmeklē pēc citas valodas un izteiksmes, kas atbilstu pašreizējam stāvoklim un situācijai.

3. Ja atskaita tekstus, kas saistīti ar profesionālajiem pienākumiem, pēdējo nedēļu laikā daudz lasīju Česlava Miloša Dāvanu, kura dzeja ir gluži kā rakstīta šodien un šodienai. Tāpat turpinu lasīt vēl februāra sākumā iesākto Tomasa Pinčona Gravity’s Rainbow, grāmatu, kuras darbība notiek Otrā pasaules kara pēdējos gados, kas, protams, dažādos līmeņos sabalsojas ar šo laiku. Nezinu, vai varu to ieteikt mierīgu domu meklējumiem, tomēr kaut kādu terapeitisku efektu vismaz man šī lasāmviela spēj sniegt.