— Uzreiz jāķeras pie pirmā teikuma. Jautājumi LALIGABA nominantiem. Tulkojumi

Noslēdzot Latvijas Literatūras gada balvas nominantu ekspresinterviju sēriju, uz Punctum jautājumiem atbild tulkotāji.

Jautājumi:

1. Ko jums nozīmē LALIGABA novērtējums? Vai, jūsuprāt, šajos laikos balvas nozīme ir mainījusies?
2. Kāda šodien ir rakstnieka un literatūras loma? Vai jūsu motivācija rakstīt kopš plašā kara sākuma ir mainījusies?
3. Kur meklējat iedvesmu, mierīgas domas? Kā šajā procesā palīdz lasīšana – kādus autorus, grāmatas varat ieteikt citiem?

Ieva Lešinska, nominēta par Oušena Vonga romāna Uz zemes īsu brīdi brīnišķi tulkojumu

1. Man tas nozīmē tikai to, ka ekspertiem acīmredzot ir licies ievērības cienīgi, kā esmu tikusi galā ar konkrēto tulkojumu. Man gan šķiet, ka tulkojumu balvās liela nozīme ir arī izejmateriālam, proti, konkrētās grāmatas oriģinālam. Un Oušenu tulkot ir sarežģīti, bet reizē aizraujoši, lūkojot panākt, lai latviski viņš skanētu poētiski, taču ne pārsaldināti puķaini. Par to, vai balvas nozīme mainījusies, gan nevaru spriest. Man šī ir pirmā nominācija.

2. Īsā atbilde uz jautājuma pirmo daļu – gluži tāda pati kā vienmēr. Pateikt vārdos to, kam, kā šķiet, vārdu nav. Jo varbūt kādā situācijā kāds bezspēcīgi meklēs vārdus un, tos piepeši atradis grāmatā, vismaz spēs raudāt. Vai kliegt. Strādāt šobrīd nav viegli, taču ir sajūta, ka ir jāvar – ir pienākums – sevi pārvarēt. Varbūt pat jāsteidzas izpildīt to “programmu”, ko esi sev uzstādījis. Jo nevar zināt, kas notiks rīt. 

3. Vismierīgākās domas man laikam ir tad, kad mācos ukraiņu valodu. Piemēram, дім там, де кіт (“Mājas ir tur, kur ir kaķis”). Atkārtoju to sev kā mantru – neanalizēšu, kāpēc. Lasīt spēju tikai rakstus par Ukrainu. Lielā mērā viss jau grāmatās uzrakstītais šķiet piederam citai pasaulei, kā dinozaura pēdas nospiedums iezī vai dzintarā iekapsulēts. Nespēju pabeigt aizsāktas šķietami svarīgas grāmatas, spēju tikai šad tad palasīt dzeju – Uldi Bērziņu (arī viņa Bībeles poētiskos tekstus, īpaši Pulcētāju), Česlavu Milošu, Vislavu Šimborsku. Tā kā šobrīd atdzejoju Veidenbaumu, tad, jā, savā ziņā palīdz arī viņš. Tulkoju no 1935. gadā Maskavā Prometeja izdotas izlases – varbūt nav labi tā sasaistīt laikmetus un notikumus, jo gan jau tas ietekmē atdzejojumu. Bet galu galā atdzejojums vienmēr ir subjektīvs, katrā esmu iekodēta arī es pati. Un manī ir tas viss – melanholiskais uzdzīvotājs jauneklis, latviešu apšaušana Krievijā trīsdesmitajos gados un tas, ko Krievija dara patlaban.  

Jānis Krastiņš, nominēts par Jakubas Katalpas romāna Vācieši tulkojumu

1. LALIGABA novērtējums allaž ir patīkams, jo īpaši tādam neliterātam, kāds esmu es. Šoreiz biju patiešām pārsteigts, jo lai nu ko, bet nomināciju par Jakubas Katalpas Vāciešiem nudien negaidīju. Par tekstu galu galā pateicība pienāks autorei, jo, kā izsaucās brīnišķīgā redaktore Sigita Kušnere: “Lieliska, lieliska, lieliska grāmata!” Lai gan, atklāti sakot, literatūras novērtējums vienmēr būs mazliet subjektīvs. Tas varētu būt varbūt pat objektīvāks tieši tulkojumu gadījumā, ja kāds no žūrijas spētu tulkojumu salīdzināt ar oriģinālu, bet, cik noprotu, tas nenotiek. Tulkojumu kritika Latvijā laikam nepastāv, un tas ir bēdīgi. Ja ar “šo laiku” domāts kara laiks, tad viss, kas bija svarīgs pirms 24. februāra, šobrīd šķiet sīks, mazs un nenozīmīgs.

2. Jautājums par rakstnieka un literatūras lomu sabiedrībā vienmēr bijis sarežģīts un pārsvarā pēdējos gadu desmitos laikam mainījies virzienā uz to, ka šī loma samazinās, jo sevišķi tāpēc, ka sabiedrība literatūru lasa arvien mazāk. Tas gan jautājums drīzāk sociologiem. Diemžēl visai labi situācija raksturota šajā citātā: “Cilvēki, kuri lasa klasiku, ir pietiekami gudri, lai saprastu kara nejēdzīgumu arī bez tā šausmu attēlošanas, bet tie, kurus pamācīt vajadzētu, nekad nepastieps roku pēc gudrajām grāmatām.” (Alena Mornštainova, Hana)

Par motivētību – man pašlaik nekas nešķiet motivējoši, ja vien neskaita ukraiņu varonību.

3. Garās pastaigās pa cilvēku tukšām vietām, pamājot automašīnai ar Ukrainas numuru un redzot, ka tomēr nāk pavasaris, kas raisa vismaz kādu optimismu. Tulkošanas darbiem jau iedvesmas gaidīšana neko labu nedod, uzreiz jāķeras pie pirmā teikuma, un tad teksts ievelk. Iespējams, ka šādos apstākļos vieglāk tulkot tekstu Darbuzņēmēju instruēšana darbam AS “xxxxxxxx” objektos, lai kaut kā atjēgtos no šoka par to, ka noticis tas, kam veselais saprāts joprojām atsakās noticēt. Šobrīd lasu vairākas jaunas čehu autoru grāmatas, tās arī palīdz atslēgties, pat ja dažas ļoti sasaucas ar šobrīd notiekošo, lai gan rakstītas pirms februāra. Palasīju arī Jāņa Jaunsudrabiņa Kopoto rakstu pēdējos sējumus, kur viņš apraksta savas bēgļu gaitas uz Vāciju (protams raksti izdoti padomju laikā ar attiecīgiem ideoloģiskiem komentāriem), un viss tikpat dramatiski kā ukraiņiem šobrīd. Un, protams, Dena Dimiņa tulkoto Ismaila Kadares Mirušo armijas ģenerāli – par to, kas būs pēc tam, kad šis nejēdzīgais karš būs beidzies.

Ingmāra Balode, nominēta par Česlava Miloša dzejas krājuma Dāvana atdzejojumu

1. Protams, darba novērtējums ir svarīgs. Svarīgi ir nominantu vidū ieraudzīt citus, ar ko kopā esi strādājis, katram sēžot pie sava rakstāmgalda, varbūt vienatnē, bieži – šaubu pilnās domās. Ikgadējs liels kopsavilkums, manuprāt, ir nepieciešams ne tikai tiem, kuri grāmatas rada, bet arī lasītājiem – rūdītajiem un topošajiem. Kaut vai tāpēc, lai redzētu, ka daudz lielisku darbu ir arī ārpus nominēto loka un izlasītu varbūt pat vairāk, nekā ikdienā – tīri tāpēc, lai pastrīdētos ar citiem lasītājiem, aktualizēto gada nogrieznī iznākušo un saskatītu to, kā mums aizvien vēl pietrūkst.

2. Šis jautājums ir tikpat aktuāls, cik novecojis, tikpat būtisks, cik neatbildams. Rakstniekam un literatūrai nemainās medijs – tie aizvien ir vārdi, valoda. Valoda patlaban mainās ļoti strauji, vārdu lietojums arī sabiedriskajos medijos brīžam liek sastingt vai iekšēji iedegties. To fiksēt jau ir viens uzdevums, kas iemieso veco rakstnieka lomu, vienu no daudzām – sadzirdēt, pamanīt, iestiprināt tekstā. Vērot, “kurp valoda tagad iet”.

Tajā pašā laikā, manuprāt, rakstnieku spēja būt “ne tikai rakstniekiem”, kuru nācies attīstīt vairāku gadu desmitu gaitā, šobrīd ir ļoti noderīga gluži praktiski, tā vairs neliek justies “kā nepilnīgam/nepilna laika rakstniekam”. Ukrainas rakstnieki vairs īsti nevar atļauties “būt tikai rakstnieki” un šobrīd jūtas noderīgi, karojot, organizējot palīdzības kravas armijai un cilvēkiem, darot visdažādākos darbus. Mani draugi, poļu rakstnieki – kā palīdzības sniedzēji, kas nežēlo spēkus un laiku. Man kā lasītājai un kā kolēģei ir būtiski redzēt, ka valoda nav darbavieta, kas ierobežo reālu izdzīvošanas un rīcības spēju. Reizē – dzeja, proza turpina pravietot, reportāžas turpina ziņot un fiksēt un tā tālāk, un arī tas ir svarīgi.

Mana motivētība… es arī drīzāk skatos, ko vēl es varu darīt. Tulkot un rakstīt šobrīd ir ļoti grūti, lai gan šogad man bija plānots intensīvi nodarboties ar radošo darbu. Tas skanēs riskanti, bet tie daži mirkļi, kuros šajā pavasarī esmu bijusi daudz maz harmonijā, ir tad, kad varu kaut ko darīt Ukrainas cilvēku labā, redzēt, dzirdēt viņus, sarunāties, būt blakus. Aizbraukt uz palīdzības centru un satikt kāda citu rakstnieku brīvprātīgā darbinieka lomā. Tajos mirkļos ir šķitis, ka mēs kaut ko varam. Kaut ko, kas mūsos ielikts, neskatoties uz to, ko un kā mēs spējam uzrakstīt, cik saplānoto tekstu iztulkot. (Ar cerību, ka reiz atkal tam visam būs laiks; piemēram, patlaban bezgala praktiskā Serhija Žadana (Harkiva) bezgala lirisko dzejas tekstu tulkojumiem no ukraiņu valodas un tiem neskaitāmajiem autoriem, kas mums vēl nemaz nav iepazīti, lai gan no ukraiņu valodas ir vairāki spēcīgi tulkotāji; atliek vien uzturēt možu garu izdevējiem arī pēc tam, kad šis murgs būs beidzies; rakstnieki turpinās rakstīt, tulkotāji – tulkot.)

3. Par iedvesmu runāt būtu pāragri; ja izdodas sakopot domas, lai strādātu un tad vēl vēlu vakarā kaut ko nopietnu palasīt – tas jau šķiet ļoti daudz. Lasīšana palīdzēja mazināt domu spriedzi līdz kara sākumam. Tad paņēmu no plaukta divreiz jau lasīto Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda!, grāmatu, kas man nozīmē cerību palikt cilvēkam un brīnuma iespēju – neiet bojā, kad bojā aiziet lielākā daļa būtiskā. Valentīnas Freimanes lekcijas ir laiktelpa, kurā gribētos tagad atgriezties – tīrā mākslas baudījumā, ko viņa uzdāvina citiem un sev. Bet, lūk, šī paaudze, kura bija spējusi atgūt sevi pēc kara un dzīvot, un attīstīties, lielā mērā jau ir taipus, un mums ir viņu darbi, bet ne mierinošā klātbūtne.

Jānu Krosu arī varētu patlaban pārlasīt. Profesora Martensa aizbraukšanu vai Lidojumu uz vietas. (Kamēr Krosa dēls elegantā un baisā ironijā soctīklos publisko igauņu IT profesionāļu atrastās Bučas izslaktētāju ģeolokācijas kartē.)

Un bērnu grāmatas – varu vien novēlēt pārlasīt kaut ko tīru un cerības pilnu, neskatoties uz to, vai tuvumā ir kāds, kam palasīt priekšā.

Arvja Vigula atbildes ir lasāmas iepriekšējā interviju apkopojumā. Dens Dimiņš aizņemtības dēļ nevarēja atbildēt uz jautājumiem.