— Romantiskas komēdijas

 

Marks Leidners ir amerikāņu dzejnieks, prozaiķis un scenārists. Leidnera dzeju raksturo līdz kaulam iestrādāts vieglums, sirsnība un rotaļība, kādu iztēlojos nākam tikai caur sīki smalku darbu. Šeit smieklīgais mijas ar absurdo, līdz pēkšņi, bez sevišķa brīdinājuma tiem pievienojas patiesi skaistais. Šeit humors nav nedz patvērums no pasaules skumjām, nedz pretinde kādai kaitei (izņemot varbūt garlaicību un cinismu), bet gan neizbēgama daļa Leidnera dzejas pasaules.

Šajā publikācijā lasītājiem piedāvāju trīs garākus saraksta veida Leidnera dzejoļus – krājuma Atgriežot zobenu akmenī (Returning the Sword to the Stone) tituldzejoli un dzejoli Būt ar tevi un Romantiskas komēdijas no izpārdotā pirmā krājuma (Beauty Was the Case That They Gave Me), kura spekulatīvās cenas internetā liktu nosarkt pat Latvijas rūdītākajiem bukinistiem. Ja kāds man šo vājprātīgi dārgo pirmo krājumu sagādās, apsolos viņiem personīgi atdzejot vēl kaut ko.

Atdzejotājs

 

Būt ar tevi

Tas ir kā lidot tik smalki,
ka man vienalga, vai avarēsim.

Tas ir kā ārprātīgi priecāties,
ka pludmalē atradi apslēptus dārgumus,
kaut gan tu jau priecājies
vienkārši par to, ka biji pludmalē.

Tas ir kā visu mūžu pētīt naudu
un beidzot apjēgt nabadzības saknes,
tad tik nosvērti un nevainojami sekmīgi
nodoties abu izskaušanai,
ka pat izdodas nenokaitināt ļaudis,
kuri vēlas uzturēt esošo sistēmu,
un viņi labprātīgi atkāpjas
un palīdz īstenot tevis iecerētās reformas.

Būt ar tevi ir kā nokļūt zirnekļa tīklā,
kur tevi nevis sažņaudz zīda pavedienā
pirms aprīt dzīvu, bet pašā tīkla viducī
zirneklis uzvij tīmekļa troni
un ar šausminošā taustekļa vēzienu
piedāvā arī pārējo tīklu par glābiņu
no visām pasaules kaitēm,
un tad pavada atlikušo mūžu,
ar svaigi ķertām mušām maksādams
par tevis uzņemšanas godu.

Būt ar tevi ir kā atzīt sakāvi vēlēšanās,
kurās nemaz negribēji uzvarēt
un kurās piedalījies, tikai lai atbalstītu draugu,
kurš ļoti, ļoti mīl demokrātiju,
un tagad, kad parāds ir atmaksāts,
vari baudīt dubultu prieku,
brīvs no parādiem un valdīšanas nastas.

Bet pat nekas no šī visa nelīdzinās tam,
kā patiesībā ir būt ar tevi,
bet tas, cik ļoti vienalga, ka nelīdzinās,
tam tomēr mazliet līdzinās.

Tas ir kā zināt, ka tev pieder apburts gredzens,
bet nezināt, uz ko tas ir spējīgs.
Tu zini tikai to, ka esi stāstā,
kurā šis gredzens jau ir uz tava pirksta,
un, lai cik liela stāsta daļa aizritētu,
tu vienmēr esi tajā stāsta daļā,
kas noris tieši pirms gredzena vēstures izklāsta,
tāpēc tavs mūžs paiet apjausmā,
ka tikai pāris lappuses tevi šķir
no tā, cik nozīmīgāks pēkšņi būsi kļuvis,
tepat aiz nepārtrauktās nojautas
par neizbēgamu
gredzena varas izpratnes pieaugumu.

Būt ar tevi ir kā būt ar kādu,
kuru tik ļoti labprāt dzirdi runājam par sevi,
ka pamanies speciāli aizmirst
visu, ko viņš saka,
lai gadījumā, ja viņš to atkal kādreiz piemin,
varētu par šo jebko viņam pavaicāt vairāk
un, kad tev sāk par to stāstīt,
tu vari klausīties gluži kā pirmoreiz,
kaut gan nepamet sajūta,
ka to visu jau esi dzirdējis.

Būt ar tevi ir kā lasīt dzeju,
kura sarakstīta uz citas planētas, bet mūsu
pašu sugas rokām, bet tādas sugas, kuras vēsture
atšķiras no mūsējās, un pamanīt, ka, kaut arī
atšķirīgās vēstures dēļ viss ir citāds,
saujiņa nejaušu īpašību
tomēr ir ārkārtīgi līdzīgas.

Tā ir kā atbalss
ar tik garu aizkavi,
ka sākotnējā skaņa
jau ir zudusi vēsturē,
līdz pēkšņi ne no kurienes
atbalss tevi nogāž no kātiem
nevis ar skaļumu,
bet ar to, cik spēji tā atgriež
atmiņā sākotnējo skaņu,
un tu apbrīno dziļo
pretmetu, starp
izmaiņām tavā identitāte un kontekstu,
kurā sākotnēji izskanēja
skaņa – un cik pēkšņi
sajūta par to, kas biji tolaik,
atgriežas tamī, par ko esi kļuvis,
ļaujot brīvi izjust savu veselumu laikā.

Nebūt ar tevi
ir kā nest
brūci no ievainojuma,
kuru nav bijis gods
pat iegūt.
Tā sāp mūžam –
fantoma sāpe,
kas izposta prātu
un vairo ciešanas,
no kuras nevar gūt
pat pazemību.

Nebūt ar tevi
ir kā sarakstīt pasaulē labākos dziesmas vārdus,
bet dzīvot visumā, kurā nav
melodijas, kurai tos atvēlēt.

Būt ar tevi
un nebūt ar tevi
ir pilnīgi pretējas
esības kategorijas,
kuras nevieno nekas
kā vien tas, kas tās ļauj salīdzināt
ar visu to laiku pirms mēs sapratām
saiti, kura reiz vienos mūsu esības,
statusu, kas tagad šķiet neatminams,
gluži kā ir neiespējami censties atcerēties,
kur tu biji tieši pirms dzimšanas, –
tomēr tieši šādi,
tieši tagad
ir visiem, kas reiz dzims, –
viņu tagadējām sajūtām sakrītot
ar to, kā jutos pirms biju ar tevi,
un to, kā justos, atkal esot bez tevis.

Būt ar tevi ir kā paņemt rokās mūzikas instrumentu
un ar pirmo piegājienu lieliski prast to spēlēt,
un tā brīnīties par mūzikas skaistumu,
ka instruments izkrīt no rokām
un uz grīdas sašķīst tūkstoš gabaliņos,
un, kad tu pieliecies pie tuvākā gabaliņa,
tu saproti, ka vari mazliet spēlēt pat šo lausku,
un, kaut arī lauskas radītā mūzika
nav skaista, tā tomēr raida burvestību
pār visiem pārējām atlūzām,
kas pārslīd pār grīdu un ceļas, lai saplūstu
ap tavos pirkstos satverto lausku, radot
ieplaisājušu un apburtu sākotnējā instrumenta paveidu,
un katra pārtapušā instrumenta nots
ir pasaulē līdz šim nedzirdēta lieta,
kura līdzinās tam, kā ir būt ar tevi.

 

Atgriežot zobenu akmenī

Tas ir kā Sīzifs, kas tev skatās tieši acīs,
sarkastiski skūpstīdams un laizīdams akmeni.

Tas ir kā vest kādu uz randiņu buldozerā, kurā atbrauci
pa taisno no būvlaukuma, vēl ar metāllūžņiem šķūrē.

Tu skrien augšup pa eskalatoru tik ātri, ka tavas pēdas
atmet metāla spoli atpakaļgaitā un viss lielveikals aizceļo atpakaļ laikā.

Tas ir kā dzīties pakaļ sarkaniem, ar nenovērtējamiem porcelāna artefaktiem
pilniem ratiem, kas ripo prom pa nebeidzamām akmens spirālkāpnēm.

Tas ir kā žāvēt rokas, atkal un atkal ļoti ātri metot krustu.

Tas ir kā bēgt no velociraptoriem bītlenēs ar iņ-jan kaklarotām,
iņ-jan kaklarotām kratoties augšā lejā pa bītleņu ārpusēm.

Tas ir kā grimt aizvien dziļāk vāji piepūstas gumijas pils vidū,
no kuras centies izlēkt parkūra stilā.

Tas ir kā atbaidošs sapņu ķērājs, kura autors nekad nav murgojis.

Tas ir cilvēkača lāsts, kas katru pilnmēnesi pēc asiņainām
un mokošām nepārvērtībām tevi atstāj gluži kā bijušu.

Tas ir kā solījums par kādu aizlūgt, kas pats par sevi skaitās aizlūgšana.

Tas ir kā Dievs, kas pielīmē zivju bildes ūdeņu bildēm un dzīvnieku bildes
zemju bildēm, tās saņurca un met pret kādu zvaigzni.

Tas ir kā tikt iesūdzētam tiesā, jo tu kādam uzdevi jautājumu, uz kuru atbilde
tik acīmredzami ir “nē”, ka viņš, kratot galvu, salauž kaklu.

Tas ir kā būt pludmalē un redzēt vilnī veidojamies roku, kas tev parāda vidējo, pirms atkal izčūkst putās. Tu pret bangām neticībā sarauc pieri, bet jau nākamajā vilnī tas atkārtojas. Tu vēro šo pašu punktu, gaidīdams, vai tas notiks arī trešoreiz, bet tas bija viss. Kad pēc vairākiem gadiem atstāsti šo stāstu, tu tur stāvēji visu dienu, un jūra tevi visu dienu pasūtīja.

Tu aizver acis, un tavs ēnu “es”, kura acis ir tavu plakstu
aizmugurēs, paver pret tevi skatu.

Tas ir kā dažādas tava mīļākā seriāla sērijas, kas tiek spēlētas
katrā istabā kādā muižā, kurā ir tikpat daudz istabu, cik seriālam sēriju.

Tas ir kā beidzot izpaust informāciju šerminoši precīzā pratinātāja balss imitācijā.

Tas ir kā apkaunot sevi veidā, kas nedz attīsta stāstu, nedz pilnveido tēlu.

Tu mosties no sapņa, bet sapnis vienkārši pārlec uz cita cilvēka galvu un turpinās.

Tas ir kā rīkstīt sevi ar Ziemassvētku lampiņu virtenēm.

Tas ir kā dejot lēno deju pie ASV himnas.

Tas ir kā katru stundu apgriezt kaķu smiltīm pilnu smilšu pulksteni.

Tā ir kā parole, kuru jāatceras, bet kura nekam nedod piekļuvi.

Tas ir kā baseins, kurā glābējiem ir šautenes, un viņi nošauj visus slīkoņus.

Tā ir kā mirāža, kuras malas pedantiski jāapcērp ar nagu knaiblītēm.

Tā ir kā jauna Juras laikmeta parka filma Neatkarības kara ērā, ar pilnās britu regālijās tērptiem velociraptoriem.

Tā ir kā tieši pirms nāves iebāzta, neizlaižama 30 sekunžu reklāma.

Tas ir kā stārķis, kas atnes darbu.

Tas ir kā lēns solis pretim lāsteku zobiem rotātas alas mutei nepārstaigājamu kalnu pakājē.

Tevi sagūsta milzis un iespundē burkā – un tev milzis jāizmēda, burkā visu laiku praktizējot jogu.

Tev jāstrebj dubļains ūdens no milzīgas ceļmalas peļķes līdz tā sarūk līdz monētas izmēram.

Tas ir kā apzagt banku ar brilē krēma degli.

Tas ir kā kudzu vīteņaugs, kas novelk zemē panorāmas ratu.

Tas ir kā atlauzt zobu pret mafinā ieceptu melno caurumu, un tikt iesūktam caurumā ar zobu pa priekšu.

Tas ir kā jauns kodolarsenāls, kura sēņveidīgie mākoņi atgādina atpazīstamu slavenību siluetus.

Sērām tevi jādara gandrīz bezspēcīgu, bet ne līdz galam; tev jāiegūst stikla maksts un tā jāpieraud pilna, tad uz nakti jāiedur maksts kupenā, un pēc stāvēšanas naktssardzē no rīta jāizvelk, un ar akmeni jāsasit stikls, lai iegūtu skumju zobenu.

Jājūt līdzi to bērnībām, kurus apskaud kā pieaugušos.

Tas ir kā porno, kur izfotošopēts viss, izņemot acis.

Tas ir kā ar bezmaksas mafiniem piebāzts atvērts zārks apbedīšanas biroja vestibilā.

Tas ir kā cilvēki, kas viens otru rāj, pamācoši kratīdami hotdogus, paši skatīdamies tikai uz savu hotdogu un cerēdami, ka tas nesaplīsīs.

Tas ir kā censties izskaust no dzimtas dižciltību, atgriežot zobenu akmenī.

Tā ir kā nenosūtīta mīlas vēstule, kas rakstīta labirintiskā juridiskā slengā.

Tā ir kā dabiska lieluma putuplasta Dāvida statuja, ko aizpūš vēja brāzma.

Tas ir kā lūgties pēc gana daudz ciešanām, lai sagrautu komfortu, kas traucē tavai morālajai izaugsmei, bet ne pēc tik daudz ciešanām, ka pazaudē visas cerības un interesi par pasauli.

Tas ir kā rēgu apsēsts ezers, kura vilnīšos vējš var uzrakstīt jebkuru vārdu, kas vien tīk, bet tas īsti nekad to nevēlas darīt.

Tas ir kā burvju spogulis, kas tev rāda tikai to, kā tevi iztēlojas cilvēki, kuriem tu pietrūksti.

 

Romantiskas komēdijas

Viņam ir bruņurupucis, un viņai ir bruņas.

Viņa ir direktore, un viņš ir sētnieks.

Viņa ir par atraitni kļuvusi sociālā darbiniece, kura alkst atrast tēvu, un viņš ir vecs klaidonis.

Viņa ir sieviete, un viņš ir… sieviete.

Viņam ir spēcīgi principi un viņai… nav.

Visi, ko viņš pazīst, ir noslīkuši, un viņš ienīst suņus, un viņa ir koledžas peldēšanas trenere, kurai pieder tūkstoš suņu.

Viņš ir mirstoša zvaigzne galaktikas sirdī, un viņa ir izbijusi bandīte ar piectūkstoš kosmodolāriem, kurai nav ko zaudēt.

Viņš ir gudrs, un viņa ir dumja.

Viņš ir izskatīgs, un viņa ir neglīta.

Viņai viņš mazliet patīk, bet viņš īsti nesaprot, cik ļoti viņa viņam patīk, lai gan mazliet tomēr patīk gan.

Viņš vienmēr ironizē, un viņa nevar ciest ironiju.

Viņš ir pārticis mūsdienu vēsturnieks, un viņa ir vēsturniece, kurai ir grūti savilkt galus… no nākotnes.

Viņa ir nereīda, un viņš ir driāda.

Viņa ir aušīga melnādaina onkoloģe, un viņš ir rasists ar prostatas vēzi.

Viņa ir braša kapeņu pētniece, kura tīko pēc piedzīvojumiem un izskatīgiem partneriem, bet viņš ir klusais tips, kas labprāt paliek mājās un par kapeņu pētniecību uzzina tikai un vienīgi no grāmatām.

Viņš ir naudīgs, un viņa ir kuce.

Viņam metas šķērmi, redzot asinis, bet viņa asins klātbūtnē ir gracioza.

Viņš ir musulmaņu terorists, un viņa ir normāla musulmane.

Viņš uzlaida gaisā Pasaules tirdzniecības centru, un viņa uzgāja gaisā, kad viņa izdzirdēja, ka viņš uzlaida gaisā Pasaules tirdzniecības centru.

Viņa ir dziedātāja/komponiste, bet viņš ir vienkārši komponists/gejs.

Viņi abi ir geji.

Viņam ir pēdu fetišs, bet viņai ir amputētas abas kājas.

Viņa ir pasaulslavena šefpavāre, un viņš ir pasaulslavens ātrās ēdināšanas restorānu magnāts.

Viņš ir ļoti pieprasīts modelis, kura dzīvi pārņēmis seksa un narkotiku viesulis, kuru reizēm dēvē par Berlīnes modes pasauli, un viņa pirms sešiem gadiem nomira autoavārijā Cīrihē.

Plakankalnē ir pusnakts, vientuļa brāzma pāršalc bezkrāsainās smiltis, un kādā vēja izgrebta monolīta virsotnē viņi ir divas kobras, kas laistās sidrabainā mēnesgaismā, savijušās kvelmainā aizliegtas kobru mīlestības aktā.

Viņai patīk darīt tā, bet viņam šitā.

Viņš ir izsalcis un viņam pilnībā vienalga, kur šovakar ēst, un viņa saka, ka viņai arī pilnībā vienalga, bet viņa noraida visus viņa ieteiktos variantus.

Viņai patīk monogāmija, bet viņam patīk kniebties ar visiem, kas pagadās.

Viņam ir garlaicīgi, bet viņa turpina runāt.

Viņi abi ir veģetārieši, bet viņi abi ir arī šausmīgi izvēlīgi ēdāji, un tas viņus tūlīt novedīs līdz vājprātam.

Viņi abi ir pilnīgi vienādi.

Viņi ir viens un tas pats cilvēks.

Viņi ir iemīlējušies.

Viņi ir iemīlējušies… slepkavošanā.

Viņa ir pacifiste, un viņš kurina karu… līdz lomas mainās un viņa kļūst par kara kurinātāju un viņš – par pacifistu… tomēr, kamēr viņi griežas, vektoriem tiecoties uz otra tikko atstāto vietu, viņi pusceļā sastopas gluži kā pasažieri pretimbraucošos vilcienos, pamana viens otru un izstiepj roku atvarā, un uz pāris īsām sekundēm, pirms inerce viņus aizrāvusi tālāk, atrodas vienuviet.

Viņš ir okeāns, un viņa ir jūra.

Viņš zina, kur atrast sevišķi retu dārgmetālu, un viņa pārzina metalurģiju.

Kad viņš kosmosā nolamājās, viņa to lidojumu vadības centrā sadzirdēja un pateica priekšniecībai, kas liedza viņam jebkad atgriezties kosmosā.

Viņš cenšas atrisināt konfliktu Tuvajos Austrumos, bet viņa Tuvajos Austrumos visu laiku savāra kaut kādas ziepes.

Viņš ir devies īpašā ANO faktu meklēšanas misijā, un viņa dirš faktus.

Viņi ir vienīgais briežu pāris pasaulē, kas prot staigāt uz pakaļkājām un runāt angliski ar britu akcentiem, un viņu mīļākais vaļasprieks ir apspriest to, cik lielā mērā Kopernika Saules sistēmas modelis ir pārāks par citiem Saules sistēmas modeļiem.

Viņa ir olām pilns T krekls, un viņš ir ola, kuru no ezera neviļus izpūtis stiprs vējš.

Viņš izplešas, un viņa saraujas.

Viņa strādā Ruby Tuesday’s restorānā tikai otro dienu, un viņš tur strādā jau piecus gadus.

Viņš viņai sameloja, un viņa aplēja viņa mašīnu ar krāsu, tikai viņa izvēlējās tādu pašu krāsu, kādā mašīna jau bija nokrāsota, lai izrādītu, cik sarežģītas ir viņas dusmas, bet viņš to nenovērtēja.

Viņa ir dabīgi tieva, un viņam pie tā ir nepārtraukti jāpiestrādā.

Viņu neatvairāmi pievelk katra māja, kurai viņa pabrauc garām, un viņš nevar pabraukt kājas dēļ.

Viņa ir bālgana estēte, kura rediģē interneta žurnālu, un viņš ir iededzis dumiķis, kurš neizprot pat galveni.

Viņa ir viņa labākā draudzene, un viņam ir apriebies katru vakaru dročīt tualetē.

Viņam starp zobiem iesprūdis tītara gaļas gabals, un viņai starp ceļgaliem stāv vesels Pateicības dienas tītars.

Viņai ir neērti, un viņš viņu drāž ar pirkstiem.

Viņa beidzot viņam atveras, un viņš beidzot viņā iegrimst līdz galam.

Viņš plunčājas pa vannu, un viņa ir pēkšņi plūdi tālu, tālu prom.

Viņš no klases fotoalbuma izšvīkāja Kristijas Šūmaheres seju, un viņa ir Kristija Šūmahere.

Viņa ir pirmā matadore visā Spānijā, un viņš ir pirmais vīrietis buļļa lomas atveidotājs, kas ir gatavs buļļa lomas atveidošanu novest līdz galam… līdz pat loģiskajai… un šerminošajai… kulminācijai.

Viņš ir galdnieks, un viņa ir jaunava.

Viņam ir zirgaste, un viņai nav izglītības.

Viņš ir plaši sastopama nabadzība, neapturama korupcija un nekur citur Rietumu pasaulē nesastopama institucionalizētā vardarbība, un viņa ir sīka Latīņamerikas valsts.

Viņš ir lauku sēta saulrieta vidū, un viņa ir klēts, vējdzirnavu un torņa siluets.

Viņai liekas, ka viņa viņā ir ieķērusies, bet viņa ir piesardzīga, jo pagājušās attiecības beidzās ļoti slikti, un viņš ir ar mieru visu darīt lēnām, jo viņš ir pacietīgs un viltīgs.

Viņiem abiem ir izcila seksuālā ritma izjūta.

Viņš viņu šūpo pār tilta malu un prasa, kas tas par tiltu, un viņa lūdz pasargāt dzīvību un kliedz, ka tas ir Zelta vārtu tilts.

Viņa skats nes kalciju kā vienvirziena konveijeru rullis, kas nodod milzīgus daudzumus kalcija jebkam, ko viņš uzlūko, un viņas organismam ir kalcija trūkums, ko līdz šim kalcija eksperti uzskatījuši par neārstējamu.

Viņa līdzība viņas bijušajam ir virspusēja, taču viņas līdzība viņa bijušajai ir neticama.

Kad viņa pielika pirkstu pie dibena un izdvesa čurkstoņai līdzīgu skaņu, viņa tikai gribēja pajokoties, bet viņš bija tas, kuram pēc tam nācās viņu vest ar slimnīcu ar trešās pakāpes apdegumiem uz pirksta.

Viņš ir lietus un viņa verandā smēķē cigareti.

Viņš vienmēr ir kaunējies par savu dalību partizānos, ienīdis visu, ko tie pārstāv, toties vienmēr viņu mīlējis, bet viņa nekad viņam nepievērsa pat kripatu uzmanības… līdz viņš iestājās.

Viņš ir Norvēģija, bet viņa gaida nebeidzamus fjordus.

Viņš Nešvilu smejoties sauc par Nešvegasu, bet viņa Nešvilu ledainā tonī sauc par Nešvilu.

Viņa viņu tikko ir sajūsmā uzlūgusi uz ikgadējo labdarības banketu, un viņš ielūgumu ir negribīgi pieņēmis, gatavs kārtējai garlaicīgajai buržuāziskās apoteozes maskarādei.

Viņa domā, ka ģībonis ir smieklīgāks vārds par strebekli, un viņam ģībonis arī liekas smieklīgs vārds, bet ne tuvu ne tik smieklīgs kā strebeklis.

Grūstošās republikas pēdējās dienās viņa ir izmanīga ķenguriene, kas zagšus no pilsētas izved ēdienu un zāles, un no somiņas dāļā tās trūkumcietējiem, un viņš ir varaskārs oposumu prelāts, kas pusnaktī slepus sasaucis senāta sēdi un, solīdams nebeidzamus eikalipta krājumus, ar viltu pierunājis ietekmīgu koallīciju nelegāli izsludināt kara stāvokli.

Viņai ir tāds ej tu nost, un viņam ir tāds nevar būt.

Viņa ir vientuļa gaisa satiksmes kontroliere, un viņa vārds ir Ēriks Gaisiņš, un viņš ir pilnīgi nekontrolējams.

Viņa ir reibinošs aromāts, un viņš ir bite, kas ietriecas spogulī.

Viņš ir vīrs, kurš skrienot augšup kalnā pārtop sniega pikā, un viņa ir sniega pika, kas ripojot lejup no kalna pārtop sievietē.

Visa viņas esība balstās iespējā nodarboties ar mimētisko mākslu, un viņš nemaz nezina, kas tā tāda mimēze ir.

Viņš viņas sirdī iedur lāsteku, bet, tikko lāsteka izkūst, viņa atdzīvojas.

Viņš skatās fanu pārpildītajā arēnā caur spēcīgu binokli, un viņa stāv otrā arēnas pusē, pavērsusi pret viņu vienu no tiem milzīgajiem putuplasta pirkstiem.

Viņš meklē Svēto Grālu, un viņai ir brālēns, kurš it kā pazīst džeku, kurš saka, ka zina, kur Svēto Grālu atrast.

Viņš meklē Svēto Grālu, un viņas zīlītes ir Svētā Grāla formā.

Viņš meklē Svēto Grālu, un viņa ir circenis, kas ir par mazu, lai izlēktu ārā no Svētā Grāla.

Viņš meklē Svēto Grālu, un viņa stāv Svētā Grāla priekšā koķeti smaidīdama, Svētajam Grālam rotājot viņas ķermeņa un sejas pamales maigā, zeltainā gaismā.

Viņš meklē Svēto Grālu, un viņa Svēto Grālu tikko norija vienā rāvienā.

Viņa ir Svētais Grāls, bet viņš meklē Atlantīdu.

Viņš ir radiācija, un viņa ir Geigera skaitītājs, kas gruvešos uzrāda viņa klātbūtnes līmeni.

Reiz kāda zīlniece viņam pateica, ka viņš Ēģiptē mirs, un viņai ir ēģiptietes gaita.

Viņš ir vairākas liesmas, un viņa ir svečturis.

 

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks