— Ukraina izdara milzīgu pakalpojumu pārējai civilizētajai pasaulei

Olga Kotrus ir ukraiņu autore un aktīviste, kura šobrīd eseju un romānu vietā saviem 33 tūkstošiem sekotāju Instagram platformā raksta īsas piezīmes par karu un ir viena no balsīm, kas stājas ceļā Krievijas propagandas mašinērijas izplatītajiem maldiem. Olga ir divu autobiogrāfisko romānu Pilsēta, kas mani apēda (Місто, яке мене з‘їло) un Atpakaļ pretim (Назад назустріч) autore, un sava trešā romāna Nelīdzenās šuves (Нерівні шви), kura izdošana bija plānota martā un pēc kara sākšanās tika atlikta uz nenoteiktu laiku, turnejā Olga plāno apmeklēt visas karā iznīcinātās Ukrainas pilsētas.

Ar šo publikāciju Punctum uzsāk interviju sēriju ar ukraiņu rakstniecēm, māksliniecēm un citām radošām personībām. Sarunāsimies par karu Ukrainā, viņu radošo darbību un veidiem, kā ukraiņu rakstnieces un aktīvistes šobrīd izmanto savu balsi un platformas, lai spēcinātu savu nāciju un vēstītu pasaulei par Ukrainu un ukraiņu piedzīvoto.

Agra Lieģe-Doležko

 

Vispirms jau vēlos pateikt milzīgu paldies par to, ka piekritāt tikties uz sarunu. Vai varat sākumā nedaudz pastāstīt par savu šībrīža situāciju – kur atrodaties? Vai, karam sākoties, Jums nācās bēgt, un kā pati esat piedzīvojusi un izjutusi pēdējos divus mēnešus, kopš Krievija ir iebrukusi Ukrainā?

Pēdējos 10 gadus es ar neilgiem pārtraukumiem esmu nodzīvojusi Kijivā, no kurienes prom kopā ar draugu, kaķi un suni devos 6. martā. Mēs pirmās 11 dienas kopš kara sākuma pavadījām bumbu patvertnē – pagrabā bez logiem, kur bez jebkāda dabiskas gaismas avota pavisam pazuda laika izjūta un nevarēja saprast, vai ir rīts vai vakars. Tur esot, nosolījos sev, ka pēc tam, kad Ukraina būs karā uzvarējusi, es par šo pagrabā pavadīto laiku uzrakstīšu stāstu.

Pēc šīm 11 dienām mēs nolēmām no Kijivas aizbraukt un apmetāmies citā Ukrainas reģionā. Drošības labad nevēlos izpaust, kur, jo es diezgan aktīvi pret karu iestājos internetā un šeit dzīvo arī mani vecāki. Bet te ir mierīgi un esam drošībā pretēji ļoti lielai daļai ukraiņu, kuri palika pilsētās, kas tiek apšaudītas un bombardētas, kur diendienā skan sirēnas. Arī es, protams, piedzīvoju milzīgu stresu un uztraucos par nākotni, par savu ģimeni. Mēs nezinām, kad atgriezīsimies Kijivā, un mums ļoti pietrūkst savu māju, bet šeit mums pieejams siltais ūdens, ēdiens un mēs pat finansiāli spējam atbalstīt brīvprātīgos, kas apgādā Ukrainas armiju.

Esot šeit, es jūtu pienākumu aktīvi komunicēt ar saviem sekotājiem, es izmantoju savu platformu, lai atkal un atkal runātu par karu, vēlos būt viena no balsīm, kas runā patiesību. Internetā šobrīd atrodams ārkārtīgi daudz spekulāciju par notiekošo, un ir acīmredzams, ka ukraiņus emocionāli smagi ietekmē Krievijas izplatītā propaganda… Reizēm mēs strīdamies cits ar citu, daži liek lielākas cerības uz nākotni, ir pat cilvēki, kuri runā par piedošanu, lai gan karš ne tuvu nav beidzies! Tā kā man šobrīd nav jācīnās par savu dzīvību, es cenšos cīnīties par to, lai informatīvajā telpā būtu vairāk patiesības nekā melu.

Pastāstiet man mazliet par savu literāro karjeru – kā kļuvāt par rakstnieci un par kādām tēmām sarakstījāt savus pirmos divus romānus?

Esmu rakstījusi vienmēr, kopš sevi atceros. Kopš 16 gadu vecuma 10 gadus strādāju par reklāmas tekstu autori, un pēc tam man bija brīnišķīga iespēja gandrīz piecus gadus pavadīt Francijā. Tur es līdzšinējo nodarbošanos pārtraucu un sāku rakstīt blogu par savu ukrainietes pieredzi Francijā – par dzīvi citā valstī. Šī tēma aizrāva daudzus manus sekotājus Ukrainā – izrādījās, ka cilvēkiem, kuri paši nav dzīvojuši citā valstī, šī pieredze šķita ļoti interesanta un viņi par to gribēja uzzināt vēl un vēl. 2015. gadā manī sāka mosties ideja par grāmatu, kas tolaik šķita neiespējama, gluži kā sapnis. Līdz tam brīdim man bija šķitis, ka “rakstnieks” ir tāda kā mitoloģiska parādība, kas mīt tikai noputējušos grāmatplauktos, un pagāja gandrīz divi gadi, līdz es pieradu pie domas, ka arī es varētu būt šī persona – rakstniece.

2017. gadā, kad biju jau atgriezusies Ukrainā, es beidzot uzrakstīju savu pirmo grāmatu – par savu pieredzi, dzīvojot Francijā, un gadu vēlāk es uzrakstīju otro grāmatu. Tajā es aprakstīju savu pieredzi par to, kā ir atkal dzīvot Ukrainā pēc tam, kad vairāki gadi pavadīti kur citur. Otrajā grāmatā es aplūkoju ideju, kas, šķiet, vismaz iepriekš bija visai izplatīta ukraiņu vidū, – ka labi ir tur, kur nav manis. Šobrīd man un, šķiet, arī daudziem citiem tā nebūt vairs nešķiet. Tu labi vai slikti vari justies jebkur, jo tev visur līdzi ceļo “bagāža”, kas atrodas tavā sirdī un prātā.

Šobrīd esmu pabeigusi savu trešo grāmatu, kas ir mans pirmais prozas darbs bez autobiogrāfijas elementiem, un es ceru, ka tā tiks izdota jūlija beigās. Tai vajadzēja tikt izdotai marta sākumā, bet tas, protams, šībrīža apstākļos nenotika.

Tēmas, kuras dominēja Jūsu līdzšinējos darbos, ir visai tālas no politiskā aktīvisma, kurā esat iesaistījusies tagad, – gan formas, gan satura ziņā. Kāda ir bijusi šī pāreja uz citu komunikācijas formātu un ar cita tipa atgriezenisko saiti no lasītājiem? Vai tas Jums nākas dabiski?

Rakstīt par šādu sociāli, emocionāli un politiski uzlādētu tēmu man ir ļoti neierasti, jo es, var teikt, esmu autore, kas prieku un radošo iedvesmu vienmēr radusi vienkāršās baudās, mazajās, skaistajās ikdienībās. Viss, ko esmu rakstījusi līdz šim, ir diametrāli pretējs manai šībrīža asajai un skaudrajai politiskajai nostājai, bet man ir sajūta, ka, kamēr vien sekotāji ir gatavi manī klausīties, kamēr vien viņiem tas noder un palīdz, man ir pienākums izteikties kā principiālai un godīgai savas valsts pilsonei. No Krievijas līdz mums atnāk tik milzīgs melu apjoms – tas ir neiedomājami, un tajā nav iespējams noskatīties, sēžot ar klēpī saliktām rokām.

Neierasts man ir arī īsais sociālo tīklu satura formāts, bet šobrīd man šķiet neiespējami likt pamatus kam garākam, pat ne esejai vai stāstam. Ticu, ka laiks pienāks arī tam, bet, domājot par šobrīd notiekošo, lasot ziņas ikdienā, man šķiet, ka, jo vairāk uzzinu, jo mazākas kļūst manas informācijas apstrādes spējas. Tas ļaunuma un šausmu apjoms ir tik milzīgs… Tev kaut kā nākas to nolikt malā, lai tiktu šim visam cauri. Tāpēc es veidoju īsas piezīmes, pa vārdam, pa teikumam, es apkopoju attēlus, fotogrāfijas, pie kuriem visdrīzāk atgriezīšos vēlāk, pēc pāris mēnešiem. Es zinu, ka ar laiku vēlēšos šobrīd Ukrainā notiekošo aprakstīt plašāk.

Bet šobrīd visefektīvākā man šķiet darbošanās ar vēsu prātu, izanalizējot pieejamo informāciju, un, pašai par pārsteigumu, es to spēju. Zinot, ka vēlos par to uzrakstīt īsu analīzi vai apkopojumu, spēcinošus vārdus saviem sekotājiem, es spēju saglabāt mieru, pat izlasot par kaut ko tik neiedomājami nežēlīgu kā Bučā notikušais. Jā, pienāks brīdis, kad es raudāšu un kliegšu, bet savā komunikācijā es saglabāju mieru. Man šķiet, ka man cilvēkiem jāpiedāvā kas tāds, kas viņiem dos cerību un palīdzēs notikušo labāk izprast un analizēt.

Es apzinos, ka katra diena mums nes neiedomājamus zaudējumus, bet reizē ir arī skaidrs, ka milzīgs darbs būs jāpaveic pēc tam – pēc tam, kad mēs būsim šajā karā uzvarējuši. Izpostītas ir ne tikai pilsētas un mājas, bet arī mūsu sabiedrība – mums būs smagi jāstrādā, lai to visu atjaunotu, lai turpinātu dzīvot ar stabilām vērtībām. Mums tik daudz ko nāksies pārvērtēt un atgūt – savu vēsturisko mantojumu… Krievija tik daudz ko mums ir vēsturiski atsavinājusi – arī pazīstamus cilvēkus! Ir tik daudz mākslinieku, rakstnieku, dejotāju – atverot Vikipēdiju, visur var izlasīt: krievu zinātnieks, krievu rakstnieks… un tad – dzimis Odesā! Tāpēc šobrīd, rakstot kaut ko, es domāju uz priekšu – par to mirkli, kad mums visiem nāksies saņemties un visu uzbūvēt no jauna, arī savu domāšanas veidu.

Cik lielā mērā Ukrainas informatīvajā telpā tikusi atspoguļota Krievijā ražotā propaganda? Šķiet, pārējā pasaule tai patiesu uzmanību pievērsusi tikai šobrīd un tikai tagad sākusi apzināties to neprātīgo melu līmeni, kas tajā dominē, bet Ukraina, kas ar Krievijas dezinformāciju saskārusies jau kopš 2014. gada, šobrīd cīnās ne tikai ar ieročiem un savām dzīvībām, bet arī milzīgā informatīvajā karā…

2014. gadā, kad Krievija iebruka Ukrainas austrumu daļā, izveidojās milzīgs interešu konflikts. Daļa mūsu nācijas sāka ticēt Krievijas safabricētajiem propagandas vēstījumiem un mūsu pārējo acīs kļuva par tādiem kā zombijiem… Kopš tā laika mums savā ziņā vienmēr ir nācies turēt roku uz krievu propagandas “pulsa”, lai saprastu, kādu dezinformāciju viņi izplata okupēto Ukrainas reģionu iedzīvotājiem. Es ticu, ka lielā mērā mēs to esam darījuši ne tikai drošības labad, bet arī tāpēc, ka mēs tomēr tos joprojām uzskatām par saviem tautiešiem – viņi mums joprojām rūp.

Oficiāli Krievijas mediji Ukrainas televīzijā tika aizliegti jau 2014. gadā, bet mums, protams, ir piekļuve internetam, un ukraiņi sekojuši līdzi tam, ko varētu dēvēt par opozīcijas medijiem Krievijā – kuru laika gaitā kļuva aizvien mazāk un mazāk. Tāpat par ārkārtīgi populāru un plaši izmantotu “mediju” kanālu krievvalodīgo vidū kļuvusi platforma Telegram: ukraiņi pavada laiku krievu Telegram kanālos, lai saprastu, ko viņi par mums runā, ko “parastie krievi” par mums domā, un arī viņi dara to pašu. Mums šobrīd ir svarīgi saprast, ko viņi par mums runā un kādus melus cenšas izplatīt globālā līmenī, jo arī šis karš norisinās uz starptautiskās skatuves.

Lai gan šo izteikumu caurstrāvo situācijas nopietnībai lieka ironija, es tomēr vēlos izteikt novērojumu: manuprāt, jau kara pirmajās dienās un nedēļās mēs visi, vismaz Baltijas un Centrāleiropas valstīs, jutāmies kā liecinieki globālai Ukrainas sabiedrisko attiecību uzvarai. Pasaule skaļi un skaidri sadzirdēja Ukrainas vēstījumu par valstī notiekošo karu, par to, cik pašaizliedzīgi un sīvi Ukrainas armija un civiliedzīvotāji cīnās ar iebrucēju, kas lika atbilstoši un vismaz salīdzinoši aktīvi uz to reaģēt arī ASV un Rietumeiropas valstīm. Un tomēr mani nepamet nepatīkamā sajūta, ka, lai gan, paldies dievam, Ukraina šo informatīvo karu, kas tiek izspēlēts uz sabiedriskās domas skatuves, jau ir uzvarējusi un pasaules reakciju šoreiz panākusi, viss būtu varējis izskatīties citādāk.

Es pilnībā piekrītu šim apgalvojumam – ka ir tikusi un joprojām tiek izcīnīta arī sabiedrisko attiecību cīņa globālā līmenī. Bet, kā jau Jūs iepriekš apgalvojāt, pasaule iepriekš īsti nebija sekojusi līdzi Krievijas iekšienē izplatītajai propagandai. Šobrīd, kad arī pārējā pasaule lasa vai vismaz aptuveni nojauš, kāds ir krievu propagandas saturs, esmu diezgan droša, ka cilvēki ir šokā par šiem neticamajiem, pārspīlētajiem meliem, kuri patiesībā ir izsmiekla vērti. Ukrainas mediju un iedzīvotāju teiktais un rakstītais – man šķiet, ka kaut vai tas, ka mūsu teiktais nav pārspīlēts un tam nav absurduma nokrāsas, – pasaulei ir saprotams un skaidrs. Propagandas “toni” savukārt atpazīt nav grūti, tāpēc mūsu vēstījumi ir tik ārkārtīgi atšķirīgi pat formas ziņā un mūsu sabiedrisko attiecību uzvara ir bijusi likumsakarīga.

Kā Jūs pieredzējāt pārmaiņas Ukrainas sabiedrībā kopš 2014. gada, kad Krievija anektēja Krimu?

Pārmaiņas galvenokārt varēja izjust tajā, kā mainījās attieksme pret Krieviju un krieviem. Mēs, protams, nekad neesam bijuši šīs valsts lielākie fani – var teikt, ka ikviens ukrainis piedzimst ar apziņu, ka krievi mūs neuzskata par vienlīdzīgiem; un tomēr tas bija tāds kā vēsturiskais fons, ar kuru mēs bijām tik ļoti saraduši, ka ikdienā to neviens īpaši neanalizēja. Bet tad 2014. gadā šī apziņa piedzīvoja īstu revolūciju – es tolaik vēl biju Francijā, bet, kad pēc trīs gadiem atgriezos mājās, pārmaiņas apkārtējos bija spēcīgas. Tās izpaudās kaut vai tādās ikdienišķās norisēs kā produktu izvēle, kas, protams, būtiski ietekmēja Ukrainas iekšējā tirgus attīstību. Ar laiku cilvēki aizvien vairāk centās sevi distancēt no visa krieviskā, un tomēr šobrīd ir skaidrs, ka ar to vien nepietika. To es principā uzskatu par savu, par mūsu lielāko kļūdu – mēs tomēr turpinājām patērēt no Krievijas nākušu saturu, tostarp YouTube, un mēs ļāvām turpināties abu valstu popkultūru simbiozei… Krievu komiķi, piemēram, Ukrainā bija ļoti populāri un tika laipni uzņemti. Var teikt, ka mēs no viņiem neatdalījāmies pilnībā, nepārcirtām mūsu saikni, turklāt arī ārpasaule 2014. gadā notikušo principā ignorēja. Ja mūsu un citu valstu atbildes reakcija toreiz būtu bijusi asāka, mēs šodien nebūtu šajā situācijā.

Ukraiņu atbildes reakcija – cīņasspars, valsts prezidenta spēja nāciju šajā situācijā apvienot, tas, ka ukraiņi pasaulei nodemonstrējuši savu ārkārtīgi spēcīgo nacionālās piederības izjūtu un pat nepieļauj iespēju, ka karam varētu būt negatīvs iznākums, – tas daudziem bija pārsteigums. Vai arī Jums ukraiņu milzīgā pretošanās jauda kaut kādā ziņā bija negaidīta?

Tā man nesagādāja pārsteigumu, jo es “savējos” pazīstu un zinu, uz ko mēs esam spējīgi milzīgas krīzes apstākļos. 2014. gadā Ukraina bija cita valsts, tai bija cita armija un cita valdība. Mana paaudze pa šiem astoņiem gadiem ir pieaugusi. Šajā karā mēs esam redzējuši ukraiņus, kuri ar kailām rokām stājas pretī tankiem, un ukraiņus, kuri ienaidniekiem, kuri ielaužas viņu mājās, saka: “Vācieties pie velna, ārā no manām mājām!” Tas mani nepārsteidz – tie ir cilvēki, ar kuriem esmu uzaugusi, tie ir mani vecāki, un tā esmu arī es, lai gan esmu maza auguma, trausla sieviete. Mani vairāk pārsteidza pārējo valstu nu jau daudz aktīvākā iesaiste, kuru nesagaidījām 2014. gadā, bet laikam jau tas tagad ir likumsakarīgi – visiem jau no Krievijas izdarībām metas nelabi, un ar to kaut kas ir jāiesāk. Ukraina šobrīd visai pārējai civilizētajai pasaulei izdara milzīgu pakalpojumu.

Ir skaidrs, ka Ukrainai nepieciešama ASV un Eiropas valstu līderu noteiktība sankciju jautājumā un ieroči, taču vai ir kaut kas, ko varam darīt mēs – žurnālisti, rakstnieki, cilvēki, kuri darbojas citās kultūras jomās?

Mums ļoti nepieciešamas jūsu visu balsis. Lai notiktu milzīgas sociālas pārmaiņas, tas, kas šobrīd ir nepieciešams, – jāizskan un jāturpina skanēt ārkārtīgi daudzām balsīm; ne tikai tajā valstī, kurā notiek karš, bet arī visur citur pasaulē. Mums kopā jācīnās pret tādiem terminiem kā “Ukrainā notiekošais konflikts” vai “krīze Ukrainā” un jāsauc lietas īstajos vārdos – tas ir karš, Krievijas agresija, neizprovocēts Krievijas iebrukums Ukrainā. Tam jābūt ziņu virsrakstos ik dienas, jo tā tagad ir mūsu visu kopīgā problēma. Ir skaidrs, ka daudzās valstīs, kas paļāvušās uz Ukrainā un Krievijā saražoto pārtiku, turpmāko mēnešu laikā gaidāma krīze, – gan tas, gan daudzas citas likumsakarības atkal un atkal pierāda, ka tā nav “krīze kaut kur”, tā nav tikai Ukrainas problēma. Ukrainai un patiesībā visai Eiropai un arī ASV ir nepieciešams, lai cilvēki par to turpinātu runāt, jo brīdī, kad cilvēki pārstās par to runāt, Krievija sapratīs, ka viņi var iesākto turpināt.

Paldies par sarunu, Olga, es ļoti novērtēju, ka piekritāt ar mani tikties un pastāstīt latviešu lasītājiem vairāk par sevi un šībrīža situāciju Ukrainā. Vai ir vēl kaut kas, ko, noslēdzot mūsu sarunu vēlaties piebilst?

Paldies! Ir viena lieta, kuru es kā ukrainiete ļoti nožēloju. Šobrīd tiek iznīcinātas tik daudzas Ukrainas pilsētas, kuras es nekad neesmu apmeklējusi. Katrreiz, kad es redzu kādu no populārajiem “pirms” un “pēc” video vai attēliem, kuros redzamas iznīcinātās pilsētas Ukrainā, es jūtu spēcīgas sirdssāpes un nožēlu par to, ka nekad šīs vietas neredzēšu tādas, kādas tās bija iepriekš. Tāpēc ikvienam, kas šo lasa, es gribētu teikt: lūdzu, atvēliet laiku tam, lai apmeklētu vietas savā valstī – nevis tā dēvētās tūristu vietas, kur var pagulēt smiltiņās vai aiziet uz zooloģisko dārzu, bet gan mazas vietiņas, dažādas mazas pilsētiņas, jo… nekad neko nevar zināt. Drīz tiks izdota mana trešā grāmata, un mans sapnis ir apmeklēt visas iznīcinātās pilsētas Ukrainā – pat tad, ja tur ir palikuši vien 10 cilvēki, es gribētu turp doties un viņus satikt, nolasīt viņiem pāris rindkopas no savas grāmatas un apskaut viņus.