— Ko sevī slēpj Marija Dzeisla

 

Par Marijas Dzeislas dzejoļu krājumu Vysta smierts (Valodu māja, 2021)

 

“By the way, which one’s Pink?” jautā arogantais ierakstu kompānijas pārstāvis Pink Floyd dziesmā Vai nevēlies cigāru? (Have A Cigar no 1975. gada albuma Wish You Were Here). Rodžers Voterss šo dziesmas tekstu sarakstīja no klišejām, kuras mūzikas industrijas pārstāvji parasti saka jaunām un daudzsološām grupām: “Tu tālu tiksi”, “Tev viss izdosies”, “Tevi visi mīlēs”, “Tu kļūsi nemirstīgs” utt. Runā, ka jautājumu “Kurš no jums ir Pinks?” viņiem bieži uzdeva, domājot, ka grupas nosaukums satur tās līdera vārdu, taču tas bija salikts no divu Sida Bareta vecāku mājās atrastu blūza skaņuplašu mūziķu vārdiem – tie bija Pinks Andersons un Floids Kaunsils. Starp citu, Pinks Andersons mira 1974. gadā, neilgi pirms Pink Floyd albuma iznākšanas, taču nez vai viņi tam pievērsa uzmanību – tāpat kā tam, ka no grupas jau aizgājušais solists Sids, kuru mocīja psihiskās veselības problēmas, bija nejauši iemaldījies studijā tieši tad, kad viņi ierakstīja Baretam veltītu dziesmu. Tās visas ir leģendas, kas apvij albumu, kura pamattēma ir radošas personas saskaršanās ar komerckultūras pasauli, kas neizbēgami ietekmē, sabojā vai pat sagrauj autora iekšējo (un bieži vien arī ārējo) brīvību vai pat skar pašu autorību kā tādu.

Jautājums par to, vai mums ir svarīgi, kurši īsti ir mākslas darba autors, ir sens kā pats kultūras tirgus. Uz to mēģinājuši atbildēt kritiķi, lasītāji-klausītāji-skatītāji, izpildītāji un pakaļdarinātāji, arī paši autori. Vai mūs interesē tas, ar ko guļ autors, kāda ir viņa seksuālā orientācija, dzimums un ķermeņa uzbūve? Vai viņš gadījumā nav izvarotājs un slepkava? Bijušais čekas aģents? Galu galā, kāda ir viņa pozīcija Ukrainas kara sakarā? Vai mums tas ir jāzina, lasot viņa sarakstītus dzejoļus, klausoties mūziku vai aplūkojot gleznas?

Visus šos jautājumus mēs droši varam uzdot Marijas Dzeislas dzejoļu krājuma Vysta smierts recenzijās, sarunās un intervijās, jo atbildes uz šiem jautājumiem nav. Nav arī paša autora, jo “marija dzeisla” nav īsti pseidonīms, analoģija ar pinkfloidiem ir vietā – atšķirot pirmās lappuses, mēs redzam, ka dzeisla ir tēls vai, teiksim tā, termins (pats krājums pēdējā lappusē nosaukts par dzeislinīku), kas apzīmē lietu vai cilvēku sīkākās sastāvdaļas (“pa gabaleņam / pa dzeisliņai / salyku puzli nu miljona gabaleņu” (4. lpp.)), bet Marija ir vairāku dzejoļu varone, pie kuras autors vēršas ar īsti “pinkfloidiskiem” jautājumiem (“Marija, kas tu esi / kaida ir tova ideņtitate īškeibom tataru-mongoļu acim [..] I voi tu esi dūmoujuses, kai ir nūgrīzt ar tutynu sovu putynu / Kai ir palikt par buobu, dzemdēt, kai ir izdruozt sīvīti” (5. lpp.)).

Krājuma autorība ir veiksmīgi paturēta noslēpumā, kopš feisbuka lapas atvēršanas, pieminēšanas citos medijos, krājuma iznākšanas, vairākām intervijām, diskusijām par krājumu un pat balvas Boņuks saņemšanas (to saņēma izdevēja pārstāve) ir nosauktas dažādas versijas par to, kas varētu slēpties aiz Marijas Dzeislas, tūdaļ pat tās ir noliegtas vai izsmietas, faktiski pat intriga ir zudusi, jo kļuvis skaidrs, ka 1) iespējams, mēs to neuzzināsim, 2) tas nav arī svarīgi. Tāpēc vēlreiz uzsvēršu, ka “marija dzeisla” nav vārds un uzvārds, bet gan projekta nosaukums, zīmols, preču zīme.

Otra šī kultūras artefakta īpatnība, par ko noteikti ir jārunā, ir valoda. Latgaliešu valodā sarakstītā literatūra joprojām ir mazskaitlīga, jaunumiem tajā parasti pievērš uzmanību specifiski, lai arī aizvien aktīvāki latgaliešu kultūras mediji, festivāli, balvu organizatori, taču reizēm tai izdevies ienākt latviešu kultūras kontekstā. Valentīna Lukaševiča dzejoļu krājums Bolti burti (2011), Ilzes Spergas stāstu krājums Dzeiveiba (2014), Anitas Mileikas dzejoļu krājums Mūžīgā nepārtikusī stirna (daļēji latgaliešu valodā, 2015), Oskara Orlova jeb Raibīs dzejoļu krājums Pistacejis (2017), Ligijas Purinašas dzejoļu krājums Sīvīte (2019) ir pamanīti un atzīmēti Latvijas literatūras gada balvas ietvaros. Un vienmēr žūrijas diskusijās (nu, vismaz tajās, kurās es esmu piedalījies) pavīdējis jautājums: vai mēs varam vērtēt literatūru valodā, kuru īsti neprotam? Jautājums ir vietā, taču tam ir divi aspekti. Pirmais: vai, runājot par dzeju ar tās eksperimentiem, subjektīvo izteiksmes stilu, novatorisko raksturu, valodrades funkciju un autora personības izpausmēm, mēs jelkad varam līdz galam būt droši, ka protam vai vismaz saprotam valodu, kādā tā sarakstīta? Otrais: mēs varam latgaliešu valodu uztvert un bieži vien arī uztveram (neieslīgstot valodnieciskos disputos) kā latviešu valodas versiju (Vikipēdijā teikts: “latviešu valodas vēsturisks paveids” un “savdabīgs dialekts”). Fonētiski mīkstāka, sintakses ziņā lakoniskāka latgaliešu valoda mēdz eksistēt arī kādā starpformas veidā, kurā pēc nelielas iesildīšanās var sākt runāt ikviens latvietis – pamainot patskaņus uz divskaņiem, mīkstinot līdzskaņus, noapaļojot galotnes, ieviešot vairāk aizguvumu no krievu valodas. Šādā veidā to ir viegli noreducēt uz “laucinieciskāku”, “prastāku”, vienlaikus tiešāku un dzīvāku sarunvalodu. Tieši tāda loma latgaliešu dialektam tika atvēlēta padomju laikā – humorīgiem iestarpinājumiem, citātiem un, kā tagad saka, mēmēm.

Jaunā latgaliešu literatūra ir kas cits, tā pierāda šīs valodas savdabību un nepakļāvību – tur ir Anitas Mileikas skarbums, Raibīs asprātīgās valodas rotaļas, Ligijas Purinašas dzimumstereotipu laušana. Latgaliešu dzeja ir pierādījusi, kas spēj ienest jaunu naratīvu, skart būtiskas tēmas, rast iespēju negaidītam skatījumam uz lietām.

Ikviens teksta lasījums ir sava veida tulkojums – lasītājs to cenšas “pārtulkot” savā iekšējā tekstā, kritiķis – analizēt un dekonstruēt. Nepieciešamība ieskatīties vārdnīcā (un Vysta smierts piedāvā nelielu vārdnīciņu grāmatas beigās) vai aizdomāties lasīšanas laikā nebūt nav nekas neparasts, to var pieņemt kā papildu “apgrūtinājumu” vai piepūli, kas palēnina lasīšanas procesu un ļauj to veikt apzinātāk. Intuitīva teksta uztvere, pārlecot pāri nesaprotamākām vietām vai nojaušot vēstījumu no konteksta arī ir parasta prakse ikviena lasītāja pieredzē. Vēl viens efekts, ko panāk šāda veida lasīšana, rodas no pārprotamām vai dubultām vārdu nozīmēm – bieži radniecīgās valodās tas pats vai līdzīgs vārds tiek lietots citā nozīmē, un dzejā tas ļauj pievienot tekstam papildu vēstījumu, iekļaut vairāku lasījumu iespējas un gluži vienkārši spēlēties ar valodu. Te zupā iekritusi mušiņa (myuseņa) var tikt nolasīta kā māsiņa, sapnis (sapyns) – kā kaut kas tāds, kas tevi sapin, sētas stabs (stulps) – kā stulbuma iemiesojums, bet mirklis (šaļts) – kā pēkšņs realitātes šļaksts sejā.

Tas viss (un iepriekš minētais) liek domāt, ka Vysta smierts ir svarīgs notikums arī latviešu literatūrā, ko mēs drīkstam un spējam apzināt. Paradoksālā veidā aiz visa autorības “noslēpuma” šajā krājumā slēpjas ļoti personiski un pat dokumentāli motīvi. Pat tad, ja tie ir falsificēti vai konstruēti, mēs viegli nolasām vairākas caurviju tēmas, kas atkārtojas: nāves pieredze vai tās neizbēgamība, autora vientulība un neiederība, ko pastiprina pandēmijas un izolācijas situācija, pierobežas un nomales sajūta, Latgales lauku un Rīgas “snobu” pretstatījums, sociālo tīklu virtualitāte, dzejnieka pašidentitātes problēmas.

Iespēju identificēties ar autoru pastiprina veiksmīga izvairīšanās no konkrētas dzimumlomas – lai arī daudz kas liecina par “vīrieša skatījumu”, tajā ir gana vājuma un sievišķīgu sadzīves detaļu. Tieši detaļas burtiski kacina notvert, kas tad īsti ir Marija Dzeisla, bet šajā neizpildāmajā uzdevumā lasītājs nonāk pie jautājumiem pats sev. Kas es esmu, kad “internetā klasisbīdri ar plykim plešim, / klasisbīdrinis ar apveitušim cičim” (44. lpp.), kad “ite tu vīns pi ekrana / vysi rodi veikalā” (47. lpp.), kad “ni tev kreditu, / ni vaira rodu uorzemēs” (46. lpp.), kad dzīve ir tik pelēka “kai palāki kači zem gultys / kruosys niu ir tikai Marejis dāla biļdēs” (61. lpp.), kad viss, ko tu dari, “tik daudz ka feisbukā īlaikoju / i to piec tuo juoatsapyuš”, kad citu cilvēku klātbūtne sāk šķist nereāla – “tai itei nakurīne apaug ar ļaudīm / kai īroksts ar komentarim” (71. lpp.)?

Krājumā Vysta smierts (bet vista, starp citu tur pieminēta arī kā pasaules radītāja, jo izdējusi olu) ir novērojami putni, puķes (jerums, muškiters, nabaškeņa), dažādi ēdieni (šuba, vatruška, uļbiks, rabarberu kompots, nātru zupa), taču pastorālas noskaņas, ko varētu gaidīt no dzejas “laucinieku” valodā, te nav, “bārni te nav dzymuši i nadzims / ite ir mierstūšūs ļaužu zeme” (40. lpp.). Šķiet, ka vienīgā dzīvā dzīsliņa (dzeisla), kas notur autoru eksistenciālās dūksts virskārtā, ir iespēja rakstīt dzeju. Latviešu dzejā ir maz pašrefleksijas – dzejoļu par to, kā ir rakstīt dzeju – , tāpēc Marijas Dzeislas devums ir būtisks, lai arī tur šī refleksija ir rezignēta un nelutina mūs ar pārlieku entuziasmu:

“Pogosta dzejis pasuokumā pīsadaleja div dzejnīki
vīnam naseņ izguojis pīcpadsmytais kruojums
ūtram bloceņā viņ pīcpadsmit dzejūļu” (10. lpp.)

“Ar literaturu vyss ir vīnkuorši
Pajem lapeņu i pīroksti” (28. lpp.)

“Dzejūli kai duraki stuov pi lūgu, pi durovu
Nā, nivīna naīlaisšu
Pošizolaceja gols golā” (50. lpp.)

Jāpiemin vēl arī krājuma poligrāfiskais iemiesojums neskavotu burtnīcu mapītē. Tas balansē uz robežas ar suvenīrdzejas dizainu, taču mākslinieces Ilzes Kalnbērziņas-Prā noformējums un fotogrāfes Elēnas Helfrehtas skarbās, “nāvei tuvās” mežu fotogrāfijas neļauj šo grāmatu nolikt mākslas kuriozu plauktā, tā ir lasāma, šķirstāma un taustāma. Nu reāli laba grāmata.