Preiļu konceptuālistu ekspozīcija izstādē "ES_TEXT". Foto_ Valdis Ošiņš
kritika
— Sum_Recenzija*
27/04/2022
Vien ar faktu, ka vairāki Latvijas mākslinieki savos vizuālajos darbos izmantojuši tekstus, turklāt pietiekami dažādi atkarībā no laika perioda, nepietiek pilnvērtīga pavediena izveidei.
Par izstādi ES_TEXT (kuratori Leonards Laganovskis un Elita Ansone), kas līdz 1. maijam skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā.
* – “es esmu recenzija” (lat. val. + latv. val.)
Es esmu teksts. Tu esi teksts. Mēs visi esam teksti. Vismaz tā teiktu 20. gadsimta otrās puses kultūrpētnieki, metaforiski norādot uz mūsu neizbēgamo atrašanos dažādos nozīmju, diskursu, ideoloģiju tīklos. Šis ir arī viens no veidiem, kā interpretēt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) skatāmās izstādes Es_Text nosaukumu, kurš, kā norādīts izstādes aprakstā, tulkojumā no latīņu valodas tieši arī nozīmē “tu esi teksts”. Tomēr skaidrs, ka skatītāji nosaukumu lasīs dažādi atkarībā no savas valodas, dzīves pieredzes un zināšanu fona, un tas pats sakāms arī par pašu izstādi. Vienu lasījumu ceru sniegt arī šeit.
Kuratori Elita Ansone un Leonards Laganovskis muzeja pagrabstāvu piepildījuši ar aptuveni 200 darbiem, kurus 70 Latvijas mākslinieki radījuši laika posmā no 20. gadsimta 60. gadiem (ja neskaita Jāņa Pauļuka 1945. gada gleznu Felicita ar Avīzi, kas ir senākais darbs izstādē) līdz pat mūsdienām. Daži darbi pat tapuši speciāli šai izstādei. Klāsts ir ļoti plašs, bet, kā kuratori atzīmē, kopīgā saistviela ir lingvistiskais konceptuālisms – visu mākslas darbu galvenais aspekts ir ideja, kas attēlota vārdos.
Nokāpjot pa trepēm, pirmais mākslas objekts, kas sagaida apmeklētājus, ir Ivara Šteinberga veidotais paklājs ar uzrakstu “NESLAMPĀJIET”. To varētu saprast abās Tēzaurā norādītajās nozīmēs – gan kā lūgumu nesabradāt šo viegli garām palaižamo mākslas un ikdienas priekšmeta robežgadījumu, gan kā novēlējumu vai cerību, ka muzeja apmeklējums nepaies, kājām velkoties. Un, lai gan kopīgo pieredzi noteikti var raksturot ar daudziem vārdiem, “garlaicīgs” nav to vidū.
Izstādes ievads vestibilā ir plaši izvietots, un jau šeit ir redzama liela darbu dažādība un atkarībā no apmeklējuma laika arī liela rosība. Kāds fotografējas pie Kristiana Brektes sarkani izgaismotā “ВИСС СЛИКТИ”, citi aizrautīgi virina Ivara Drulles Dainu skapja plauktus. Blakus izstādes aprakstam ir attēli no Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, kuros redzamas ainas no padomju laikiem un ulmaņlaikiem. Biju pārsteigts, cik ilgi pie šīm fotogrāfijām kavējos. Vēsturisku materiālu izstādīšana mākslas izstādē liek palūkoties uz tiem pavisam citām acīm. Piemēram, ja man, šķirstot arhīva dokumentus, gadītos atrast attēlu, kurā īpatnējā rakursā un kompozīcijā nofotografēti cilvēki, kas pie stacijas laukuma iet pāri ielai, fonā stāvot pulksteņtornim un plakātiem par kārtējo PSKP kongresu, tad es droši vien nebūtu veltījis fotogrāfijai sevišķu uzmanību un drīzāk būtu meklējis ko ilustratīvāku. Bet tagad, mākslas izstādē, šīs nianses kļuvušas estētiski interesantas.
Savus iespaidus varu paplašināt – tieši šī dokumentācijas un mākslas krustpunkta dēļ, kas zināmā mērā ir ietverts pašā fotogrāfijas žanra būtībā un ir īpaši uzskatāms pilsētvides attēlos, atzinīgi novērtēju visu Es_Text izstādīto fotogrāfiju klāstu. Arī izstādes apraksts uzteic tekstu nozīmi un sastopamību pilsētvidē, un kurš gan cits kā fotogrāfs spētu meistarīgi notvert kādu daļu realitātes rādītā, lai sniegtu savu vēstījumu. Tiesa, fotogrāfs Arnis Balčus komentārā par izstādi un par fotogrāfijas pārstāvniecību tajā izsakās kritiskāk, norādot, ka šeit tā pasniegta visnotaļ monotoni, ja salīdzinām ar citiem mākslinieciskajiem medijiem, un vērtīgi atgādina, ka redzamie darbi neizsmeļ fotogrāfijas un teksta mijiedarbības iespēju klāstu. Vārdu sakot – visnotaļ tīkama, bet vienveidīga nots citādi daudzveidīgajā vidē.
Tāpat par izcelšanas vērtu uzskatu Preiļu konceptuālistu ekspozīciju turpat, vestibila stūrī. Tajā redzami vairāki izvilkumi no šo grupējumu pārstāvošo biedru dzejas krājumiem, grāmatām un antoloģijām, kā arī trīs objekti, kurus drīzāk var nosaukt par instalācijām – Eināra Pelša un Anda Surgunta 52 nedēļas: dzejas kārtis, Eināra Pelša Janka un Arta Ostupa Mūsdienu dzejas robežas. Varu izteikt līdzīgu secinājumu kā arhīva materiālu gadījumā – mākslas izstādes kontekstā lielformātā izdrukāta kopija ar kādas grāmatas lappusi sniedz pavisam citu pieredzi nekā viena un tā paša teksta izlasīšana oriģinālā. Tekstu vizuālie elementi ir iemantojuši jaunu nozīmi. Turklāt literatūras disciplīnas pārstāvju ienākšana mākslas laukā uzrāda interesantu kontrastu ar citās sadaļās izstādītajiem darbiem. Veids, kā literāti un mākslinieki savā daiļradē apietas ar tekstu, atšķiras, un to vislabāk var manīt, šādā notikumā blakus novietojot abu disciplīnu pārstāvjus. Mākslas zinātniece Aiga Dzalbe pārdomās par Es_Text citu lietu starpā trāpīgi kategorizē izstādes tapšanā iesaistītos “lingvistiski orientētajos māksliniekos” un “vizuāli orientētajos dzejniekos”. Valoda un vizualitāte abiem ir kopīga, bet vektori ir pretēji vērsti. Pavisam vispārīgi formulējot: vieni grib drīzāk kaut ko parādīt, otri – pateikt.
Virzoties tālāk uz lielo zāli – šeit mākslas darbi izstādīti daudz blīvāk. Izvietojums balstās intertekstuālā pieejā, kas liek mākslas darbiem “sarunāties” citam ar citu.1 Tieši lielajā zālē šis uzstādījums redzams visspilgtāk, un uz katras sienas un šķērssienas norisinās atšķirīgas sarunas. Tomēr dažubrīd šie dialogi ir veiksmīgāki, citreiz – ne sevišķi skaidri un pat šķietami patvaļīgi. Darbi atrodas blakus, bet pāriet no viena uz citu mēdz būt sarežģīti. Līdz ar to piekrītu arī filozofa Igora Gubenko viedoklim, ka skaidrojošo aprakstu izvietošana pie izstādes sadaļām būtu nākusi par labu, lai niansētāk novērtētu kuratoru izvēles.
Taču, lai gan lielajā izstādē ir atrodams nudien interesantu un fascinējošu individuālu mākslas darbu klāsts un var pat pieļaut dažas mikrolīmeņa nepilnības vai neskaidrības to savirknējumos, par uzkrītošāku problēmu uzskatu vienotas saistvielas iztrūkumu. Proti, vien ar faktu, ka vairāki Latvijas mākslinieki savos vizuālajos darbos izmantojuši tekstus, turklāt pietiekami dažādi atkarībā no laika perioda, nepietiek pilnvērtīga pavediena izveidei. Analoģiski: vairāki Latvijas iedzīvotāji vēsturiski dažādos brīžos ir ieguvuši augstāko izglītību; vairāki Latvijas iedzīvotāji beidzamā pusgadsimta laikā ir pabijuši LNMM ēkā. Kopīgas kategorijas atpazīšana ir svarīgs pirmais solis, bet ko tālāk? Vai iecere bija sniegt vien panorāmisku apskatu? Aplūkot meklējumu rezultātus iedomātai CTRL + F funkcijai, kas lūko mākslas darbus ar tekstiem? Vai varbūt tomēr izmantot to kā izejas punktu, lai risinātu kādu jautājumu par teksta un vizuālā materiāla attiecībām?
Vēl jo vairāk – lai gan, protams, itin visus mākslas darbus varam kaut kādā mērā uzskatīt par tekstuāliem tādā ziņā, ka tie nes nozīmes un diskursus, kurus mēs varam “nolasīt” – teksts burtiskā izpratnē visos darbos nemaz nefigurē. Visbiežāk teksts nudien saprotamā kārtā ir uzmanības centrā, retāk (piemēram, Līgas Purmales gleznā Absinta dzērāji) tas pilda atmosfēriska papildinājuma funkciju, bet ir arī darbi, kuros teksta nemaz nav. Zīmes – jā. Izteikti. Bet vai zīmes ir tas pats, kas teksti? Ne gluži. Īsumā – lai izvairītos no šāda pārpratuma, varbūt atbilstošāk būtu bijis izstādi nosaukt Es_Sign.
Lai vai kā, jāatzīst, ka Es_Text kuratoriālās koncepcijas caurumus veiksmīgi aizlāpa izstādītie mākslas darbi. Tie ir asprātīgi, izklaidējoši, pārdomas raisoši un arī estētiski pievilcīgi (ja konceptuāli ievirzītā izstādē to vispār drīkst uzskatīt par leģitīmu kritēriju). Un – lai gan tas nebūt nav mazsvarīgi – ļoti iespējams, vienīgie, kuriem koncepcija būs traucēklis pilnvērtīgākai izstādes pieredzei, būs cilvēki, kas ir tuvāki mākslas pasaulei un kuriem dažubrīd vairāk interesē tas, kā darbi pasniegti un kā izvēle attaisnota, nevis darbi paši. Šajā sakarā ir būtiski uzsvērt, ka izstādei izdevies piesaistīt ļoti plašu un dažādu auditoriju, kuras vidū ir arī daudz jaunu cilvēku. Ne reizi vien manā Instagram joslā vai storijos pazibējis jau minētais Brektes Viss slikti un citi Instagram-ojamākie darbi, un, šķiet, visu apmeklējuma laiku pie Drulles Dainu skapja stāvēja bariņš smejošu jauniešu. Saturīgi un jautri pavadīts laiks mākslas muzejā nudien nav peļama lieta, īpaši domājot par to, ka kādam tas var būt tilts uz nopietnu interesi par kultūras un mākslas procesiem tālākajā dzīvē. Āķis lūpā.
Kopumā – laikam jau “tāds tādu atrod”. Arī mūs veido daudzi, dažādi un nereti arī savstarpēji pretrunīgi ideju tīklojumi, kuros kaut kas allaž paliek līdz galam nenotverts.