— Zem bumbām

Andrijs Krasņaščihs (Андрій Краснящих) dzimis 1970. gadā Ukrainā, Poltavā. Filoloģijas zinātņu doktors. Harkivas Nacionālās universitātes asociētais profesors literatūrzinātnē. Vairāku grāmatu autors. Kad sākās karš, dzīvoja Harkivā. Viņa vecāki, arī viņa sievas vecāki, evakuēties nevēlējās. Divus infarktus pārcietušais tēvs pārbraucienu varēja neizturēt. Andrijs dzīvoja pie saviem vecākiem, viņa sieva ar meitu – pie Andrija sievasmātes. Dzīvoja zem bumbām. Tajā laikā arī sarakstīti šie stāsti.

Tulkotājs

 

Citi ļaudis

 

“Триває двадцять сьома доба.”¹ “Закінчується тридцять друга доба.”² Atceros 24. februāri, viss pārējais – vienā putrā. Sirēnas. Priekštelpa. Aiz divām sienām.

Tēvam nokāpt pa kāpnēm – vesels stāsts. Mammai tāpat. Pēdējais kāpņu posms bez margām. Es nepamanīju. Tēvs apstājas.

Dārdina tuvu un skaļi. Bez pārtraukuma. Bail iziet no mājas. Bail palikt mājā. Izejam ārā. Uz ielas sprādzieni vēl skaļāki.

Mājai norauts stūris, redz dzīvojamās telpas. Karājas lustra, ir drēbju skapis. Dekorācijas kā teātrī. Karadarbības dekorācijas.

Tirgus Pasaka. Nolīdzināts. Pasakas vairs nav. Lielveikals Klase, izsisti logi. Nefotografēju, vienkārši ielieku atmiņā. Harkiva, kuru mēs pametam, paliks atmiņā tāda.

Gaidu, kad atlaidīs. Atraisīsies. Apvedceļš. Pagrieziens uz trasi. Pirmais ciemats. Izjūtas tās pašas, kas pilsētā: jebkurā brīdī.

Apgabala robeža. Benzīntanks. Gaidām ilgi. Iznāca. Pavasaris. Harkivā – ziema. Izrāvos.

Rajona izpildkomitejā rinda.

– Kaķis.

– Zvērs.

– Putins.

– Karš.

– Nāve.

Spēlējam asociācijās.

– Lidmašīnas.

– Putins.

– Bumbas.

– Putins.

Meitene rindas beigās zaudē samaņu. Viņu pieceļ, ved.

Pārceļotājs – Ukrainā. Bēglis – pāri robežai.

– Neesmu pārceļotāja, esmu pār-Nadjka. Pār-Ceļotāja – mamma.

Es arī neesmu pārceļotājs. Poltava – manas bērnības pilsēta. Es šeit piedzimu. Šeit mani radinieki. Un tomēr esmu pārceļotājs.

Noasa šķirsts. Gara rinda pēc sociālās palīdzības. Divi tūkstoši. Pensionāriem – trīs. Starp mums cacas kā no restorāna. Uzliesmo un nodziest šķiras piederības izjūta. Mēs te visi vienādi. Vismaz sejas izteiksmē.

Rajona izpildkomiteja – vecu gremžu vieta. Bet ne šodien. Šodien citi ļaudis. Nekad nebiju redzējis tādu attieksmi. Nekur. Saudzīgu. It kā mēs no kristāla, varētu saplīst. Mēs tiešām arī esam citi cilvēki.

Ļudočka no Ļvivas. Stāsta to pašu. Gaidīšana slimnīcā. Vīru operē. Daudzi pienāk, atnes ūdeni. Atnes sainīti ar ēdienu.

– Paldies, mums ir.

– Ņemiet, būs pusdienām.

Neērti.

Neērti – pārceļotāja pašizjūta. Neērti svešā, mājīgā dzīvoklī. Sporta zālē, kur simts cilvēku. Neērti, ka tev pievērš tik lielu uzmanību. Veselam, pieaugušam.

Neērti atzīties, ka pārceļotājs. Atzīt to.

Vēl jo vairāk neērti, ka esi aizbraucis, bet citi palikuši. Draugi. Radi. Tu esi paradīzē.

Pat ziņas citādi lasi. Agrāk, tajā ellē, tās šķita optimistiskākas.

“Labrīt! Kā tev?”

“Labrīt.

Viss kārtībā.

Nav gāzes.

Nav elektrības.

Nav interneta.”

Neesmu tūrists. Esmu te uz ilgu laiku. Cita apģērba nav. Atrodam savu izmēru.

– Lieku neņem. Kādam citam arī var savajadzēties.

Agrāk ņemtu gan. Jo par velti.

Telefonā Depeche Mode. Walking in My Shoes. Paldies cilvēkam, kura kurpes tagad man kājās.

Pārceļotāju var pazīt pēc mugursomas un maisiņiem rokās. Pēc steidzīgās gaitas. Pārceļotājs pārvietojas ātri. No sprādziena līdz sprādzienam.

Rinda veikalā. Uzreiz redzams, kurš vietējais, kurš ne. Vietējam ratiņos parasti nav pirmās nepieciešamības produktu. Rjaženka, nevis piens. Bulciņa ar ķimenēm. Siļķes kārbiņa. Pārceļotājam – pamatkomplekts. Humānās palīdzības produkti, ko viņam nesa mājās. Maizes klaips, makaroni, konservi ar sautētu gaļu. Kartupeļi, sīpoli. Citreiz gluži otrādi. Čipsi, konfektes, kokakola – tas arī pārceļotājs.

Pasaucu santehniķi. Lejas kaimiņu. Visu saremontēja. Paskaidroja, kā lietot.

– Liels paldies. Cik mums jāmaksā?

– Cik jūs maksājat par šo dzīvokli?

– Necik.

– Tad arī man necik. Jūs jau pateicāt paldies.

Dzīvoklis pieder bērnības draudzenei, viņa pašlaik Itālijā.

Domāju – kad izraušos, daudz staigāšu. Vienkārši visur. Pagaidām sēžu mājās un ieklausos. Visā. Aiz loga nošvīkst riepas – lidmašīnas. Kāds aizcērt ledusskapja durvis. Skaļi iekurkstas vēders.

Ļena un Nadja šeit jau vairākas dienas. Saka – viss pāries. Piecos no rīta augšējie kaimiņi kaut ko apgāž. Nadja un Ļena pielec kājās, skraida. Es arī.

Bēgļi no Donbasa četrpadsmitajā gadā: bezkaunīgi, trokšņaini. Pašlaik nekaunīgs un trokšņains esmu es. Tikai tāds pakluss.

Mūs redz. Uzmundrina. Jūt līdzi, mierina. Bet mēs, vārdu sakot, esam aizbēgušie. No kara.

Brīvprātīgais no Ļvivas, nododot mums paciņu no Arves:

– Тримайтеся. Усе буде добре.³

Viņš brauc uz Harkivu. Uz karu.

Satieku oftalmologu. Frizieri. Skolotāju, kuru biju konsultējis. Paziņas, kurus Harkivā nebiju redzējis gadiem ilgi. Poltavā pašlaik puse no Harkivas. Puse palikusi Harkivā – sabombardētās ēkās.

Kaķene atkal atsākusi murrāt. Nemurrāja veselu mēnesi. Ņaukstēja. Tāpat kā mēs visi. No pagrabiem izvilktie bērni pirmie kļūst dzīvīgāki. Mēs – kad skatāmies uz viņiem un dzīvniekiem. Taču karš nebūt nav tuvu beigām.

Un, kad būs beidzies, nebeigsies. Nēsāsi sevī.

Nadja:

– Pēc tam atcerēsimies karu kā kaut ko senvēsturisku. Kā to, ko esam pārdzīvojuši. Pārdzīvojam.

Mēneša laikā saaugušo bārdu dzenu nost pamazītiņām. Katru dienu. Ūsas īsākas. Vaigus. Deniņus. Mazliet pazodi. Drīz satikšu sevi.

Katru nakti mēs miegā kliedzam. Sapņus neatceramies. Visbiežāk kliedzam: “Nē!”

Tagad nestāsta visu, kas notiek. Daudz ko nepasaka, slēpj. Es arī nezinu, kas notiek ar mani. Bet no tā, ko zinu, arī visu nestāstu. Pēc uzvaras atklāsies gan viens, gan otrs.

Esmu sapratis, no kurienes mans/šis stils. Stils – ziņu kanālu apkopojumi. Kopš kara sākuma lasu tikai tos.

Fakti un stāvokļa konstatēšana. Analizēsim un domāsim pēc uzvaras.

Pašlaik analizē un plāno mūsu vietā. Mēs tikai sajūtam un pārdzīvojam.

“Vakar es uzvedos nepareizi un sapratu, ka nedrīkst kara laikā trokšņot un strīdēties. Lai nelīdzinātos Putinam.

Vajag, lai kara laikā būtu miers vismaz ģimenē.”

Atjaunojās nodarbības. Vakar uzrakstīju studentiem.

Šodien ziņās:

“Третьокурсник Вадим Павленко та його батько загинули під час спроби евакуації з Ізюма”.⁴

Un fotogrāfija. Ieraudzīju viņu pirmoreiz. Citādi vien avatāra attālinātajā.

Bija jau otrreiz pierakstījies uz manu kursu. Piedalījās katrā lekcijā. Uzdeva jautājumus.

 

Mamma runā

 

Mamma runā: – Viņi ir sliktāki par fašistiem.

Viņa ir dzimusi 1946. gadā un karu nezina. Karu zina tēvs, viņš dzimis 1940. gadā. Stāsta, kā lādiņš trāpījis mājā, kā ar brāli skrējuši pa lauku, bet blakus nokritusi bumba. Viņš par karu daudz ko atceras.

Mamma stāsta par mazmeitiņu, kad tā vēl bijusi maziņa, teikusi “supa” vārda “zupa” vietā. Mazmeitiņa tagad vairs nav maziņa – viņai desmit, šo karu atcerēsies.

Māja tukša. Iedzīvotāji gandrīz visi izbraukuši. Sešpadsmit stāvi, trīs kāpņu telpas. Augšējais, kaimiņš, maita, tagad kā savējais, trokšņo, rībina paldies, ka mēs neesam vieni. Piektajā dienā iemācījāmies atšķirt mūsu zenītenes. Vairs neslēpjamies, kad tās bliež. Bams. Bet bumbas no lidmašīnas – bums. Vai dārdina.

Kāpēc logs tā pievelk, kad skan bams un bums? Paskatīties plašajā pasaulē, kas tur noticis. Vai kaut kas nav noticis. Ar tevi arī atgadīsies, turies tālāk no loga. Bet kurš gan klausa.

Pa logu redzama gara rinda pie kioska, kas parasti aizvērts. Interesanti, ko tur dod. Ko nedod. Rinda izklīst.

Kopš pirmās kara dienas salst kājas. Nekad tā nav salušas. Nevaru sasildīt.

Vēl kāda dīvainība. Ēdot griežas galva. Ēdu un griežas. Kara fiziskās izjūtas.

Meita izstāstīja man anekdoti par Putinu, izlasījusi internetā: re, Putins nomiris, dzīvo debesīs, bet galu galā bārmenis uz Zemes viņam saka: “Piecpadsmit grivnas.” Nepalaboju, ka nevis “debesīs”, bet “ellē”, tāpat jau elle visapkārt.

Draugs kaloriferis trokšņo, noslāpē sprādzienus. Miedz nost.

Ko, ko, Adorno? Nemaz nelasās. Kopš paša sākuma nekas nelasās. Tikai ziņu lentas.

Visi palīdz armijai vai zemessardzei. Es sēžu ar vecākiem, palīdzu viņiem. Vai daudz mums tādu zemessargu, kam ir vecāki?

Bērnībā sapņoju nonākt karā, kļūt par varoni, šaut fašistus. Nu re, tur ir tie fašisti, ej un šauj.

Kara laikā viss biedē. Putns aiz loga. Bail pat no teksta rakstīšanas. Ja nu to rakstīs tavas bailes, nevis tu.

Bīstos baidīties. Bailes pievelk briesmas.

Naktīs, kad trauksme, man žēl modināt vecākus. Dažreiz nemodinu, vienkārši stāvu pie viņu gultas. It kā sargāju.

Noskūšos, kad beigsies karš. Kaut drīzāk varētu noskūties.

Divatā ar mammu klājam manu gultu. Man gan vispār nav vajadzīga palīdzība. Bet mamma par mani grib rūpēties, tas viņu mobilizē.

Cif. Patiešām palīdz. Vecākiem visas dzīvokļa lustras esmu nomazgājis.

Piezvanīja students, nav interneta un nevar arī sazvanīt savu bijušo skolotāju. Iedevu viņas e-pastu.

Skolotāja atbildēja, mobilais nestrādā, bet internets ir. “Dzīva.”

Sasniga sniegs. Meita grib iet ārā un taisīt sniegavīru. Ielās ir bīstami. Viņa zīmē sniegavīrus, kas cīnās ar diversantiem. Augšā lidmašīna ar Z zīmi met bumbas.

“Arlabunakti” tagad skan pavisam citādi. Tik citādi, ka bail ko sliktu novēlēt.

Par “arlabunakti” briesmīgāks ir tikai “labrīt”. Katedras čatā no rītiem sasaukšanās: “Dzīvi,” – “Dzīvi,” – “Dzīvi.”

Visi izvairās no vārdiem “labi”, “normāli”. Maksimums — “viss kārtībā”. Visbiežāk — “daudzmaz”.

Sieva ar meitu pie sievasmātes, slēpjas pagrabā. Sēžot starp dārzeņu kaudzēm un konservētiem dārgumiem, meita zīmē viņus – rūķus, nībelungus.

Mana krievu valoda mirst. Spēcīgi mirst. Ieviešas kļūdas, aizmirstu, kā rakstās vārdi. “Morodieris” vai “marodieris”?

Skaņas ir vissliktākais. Jebkura mirklī neidentificējama – uztveras kā drauds. Dvielis aizķēra vannīti uz veļmašīnas. Bet gaisa trauksmes kaucieni telefonā vairs nebiedē.

Ir atgriezušies deviņdesmitie: visur rindas, deficīts, “Ko dod?”, “Kad atvērs?”, smēķēju pa puspapirosam Belomorkanal, kas palicis no tiem laikiem. Vēl kāds vēlas atpakaļ Padomju Savienībā?

Divas nedēļas nebiju izgājis ārā. Kā viss izmainījies: cilvēki cits pret citu izturas pieklājīgi, dod ceļu, jautājumu sāk ar: “Atvainojiet, lūdzu.” Lielveikalā ne spiešanās, ne jezgas. Tā ir reakcija uz kara zvērībām – kļūt pēc iespējas cilvēcīgākam.

Apjēdzu, ka arī augšas kaimiņi nestrīdas, netrokšņo. Tikai viņu suns rej. Taču arī daudz inteliģentāk.

Man nav nekāda karalaika dzīvesstila. Neatrodu sevī. Un arī veco dzīvesstilu vairs nav. Adorno bija taisnība.

Septiņpadsmitā nakts. Pamostos, izslēdzu telefonā gaisa trauksmi, guļu tālāk.

Un vajadzēja taču sākties karam, lai es katru dienu nodarbotos ar rīta rosmi.

Pārdevēja atbild uz paziņas jautājumu, vai viņai nav bail katru dienu būt šeit, veikalā: “Gan mājās dārd, gan šeit.”

Gaidu, kad atvērsies aptieka un vēroju izkārtnes. “Krievu biljards.” Un kaut kur skaļi nodārd.

Daudz jauniešu. Biju domājis, ka visi aizbraukuši. Puisis rindā aiz manis vēro jaunu pārīti. “O!” Apskaujas. “Jūs palikāt!” Atbild, ka viņi nekur nebrauks.

Kad dārdina skaļi, rinda stāv kā stāvējusi. Es arī stāvu. Neviens pat nenolamājas.

Ieraudzīju patruļu. Viņi mani. Neieinteresējās.

Mūsu plašsaziņas līdzekļi nesauc ienaidnieku par “čečeniem”, saka “kadirovieši”, nesaka “krievi”, saka “Krievijas pilsoņi”.

Meita uzzīmēja: pusdieno. Uz šķīvjiem spilgti sarkans. Jautāju – sarkanie ikri? Nē. Burkānu kotletes.

“…Ejot ciemos pie mīļotās, nesu divus burkāneļus.” Burkāneļus gan man pretī nes mīļotā, es viņai – maizi un desu.

Dārdina gan šur, gan tur, uz dažām minūtēm satiekamies pusceļā. “Kā Štirlics,” saka man sieva.

Pirmajā dienā, kad katrs pārvācāmies pie saviem vecākiem, mēs paņēmām kaķi un naudu, dzīvokļa dokumentus, laulības apliecību un meitas dzimšanas apliecību. Es – grāmatu, kuru tā arī nelasu. Ārzemju pases, diplomus. Flešku ar visu uzrakstīto aizmirsu.

Sieva raksta: “Mazā pašlaik guļ, taču pamodās ar kliedzienu, ka te ir Putins. Viņas klātbūtnē mēs vairs ziņas neapspriežam.”

Es neatstāstu ziņas pat saviem vecākiem.

 

Zem bumbām

 

Humānisms

 

Ko mums darīt ar humānismu? Tas nosprāgst manī, kad redzu fotogrāfijās harkiviešu līķus sagrautu namu drupās vai uz ielas, kāds gājis pēc ūdens, blakus mētājas blašķe, kāds bija stāvējis rindā pie veikala. Redzu Harkivas sabombardēto centru, no kura maz kas palika pāri pēc Otrā pasaules kara, un to, ko nepiebeidza tas karš, tagad piebeidz tie, kuri saukā mūs par “fašistiem” un “nacistiem”. Mana ukraiņu krievvalodīgā mamma saka: “Viņi sliktāki par fašistiem.” Viņas humānisms arī palicis pirmskara laikos. “Viņus vajag šaut nost,” mamma saka par gūstekņiem, kuri šauj pa Harkivu, bet pēc tam padodas mūsu armijai. Nav tiesību šaut nost gūstekņus, taču mammai ir tiesības tā runāt. Trīs nedēļas no vietas katru dienu viņa, mēs, Harkiva dzīvojam no sirēnas līdz sirēnai, un kamēr tā kauc, kāds mirst, kādu bombardē. Katru vakaru mēs sakām “arlabunakti”, un šie vārdi tagad skan pavisam citādi – ar bailēm. Un “labrīt” arī.

Mans krievu krievvalodīgais, Krievijā dzimušais tēvs, kuru tagad atnāca atbrīvot krievi ar lidmašīnām, tankiem un raķetēm, runā to pašu: jo vairāk viņus nošaus, jo ātrāk sapratīs pārējie. Tēva slimajā, infarkta izmocītajā sirdī humānisma vairs nav. Es bīstos par viņu abu, tēva un mammas, sirdīm.

Tēvam astoņdesmit viens, viņš atceras Otro pasaules karu, vāciešus, kas okupēja viņu ciemu Krievijā. Par to viņš stāsta un stāsta, kad mēs uzlidojuma laikā sēžam patvērumā. Viņā uzviļņojušas bērna atmiņas, viņā savijušies divi dzīvi ietvērušie kari.

Patvērums – telpa bez logiem dzīvokļa dziļumā. Nokāpt lejā, pagrabā, tēvs nespēj, lifts nestrādā kopš pirmās kara dienas, mēs septītajā stāvā. Ja nokāps, viņam ar savu sirdi atpakaļ neuzkāpt.

Tēvam ir apliecība – “kara bērns”. Droši vien tāda pati būs manai meitai. Meita un sieva pie sievasmātes, no bumbošanas slēpjas pagrabā. Tēvs atceras pagrabu, kurā viņus iedzina vācieši, kas bija ievākušies tēva mājā. Meita grib ārā, sasnidzis sniegs, grib taisīt sniegavīru. Bet ārā iet nedrīkst, un viņa sniegavīrus zīmē, tie cīnās ar krievu diversantiem. Augšā lidmašīna ar Z zīmi met bumbas. Agrāk viņa zīmēja dzīvnieciņus, sauli, debesis, ģimeni. Zīmēja upi un mežu Figurovkā – universitātes atpūtas bāzē pie Čuhujivas, kur mēs katru gadu pavadījām vasaru. Ap Čuhujivu viss ir sagrauts.

Viss sagrauts pie mājas, kur mēs dzīvojām un no kurienes pārvācāmies pie vecākiem. Universitātes sporta komplekss, studentu kopmītnes, veikali, dzīvojamās mājas. Meitai vēl priekšā to visu ieraudzīt. Un uzzīmēt. Uzzīmēt savu skolu. Vai tā vēl maz vesela, to rajonu bombardēja spēcīgi, šāva ar raķetēm.

Uzzīmēt Ševčenko dārzu, kur deviņpadsmitajā februārī svinējām viņas desmito dzimšanas dienu. Piecas dienas pirms kara. Viss pilsētas centrs, kur atrodas Ševčenko dārzs, ir drupās.

Pēc kara mana meita uzzīmēs Harkivu, to, kas no tās būs palicis. Tādu Harkivu viņa arī atcerēsies. Kad novāks drupas, jautās: “Kas bija te? Bet kas te bija pirms kara?”

“Pagājušā gadsimta māja, neobaroks.” “Jūgendstils.” “Ukrainas modernisms.” “Konstruktīvisms.” Parādīšu viņai fotogrāfijas.

Apskatot vecās fotogrāfijas, es iztēlojos, kāda bija Harkiva pirms Otrā pasaules kara. Kas bija tagadējo tukšumu un skvēru vietā, kādi arhitektūras šedevri. Harkiva, kurā izaugu es, kļūs par manas meitas pirmskara Harkivu. Harkiva, kuru es fotografēju, – par viņas vecajām fotogrāfijām.

Harkivas vairs nav. Un mūsu arī vairs nav. Iepriekšējie, pirmskara mēs, palikām zem zemes. Metrostacijās, kurās daudzi nokāpa divdesmit ceturtajā februārī, bet tā arī nav iznākuši no tām. Pagrabos, pagrīdēs. Kempbels to nodēvēja par “vaļa vēderu”, nodēvēja par iniciāciju, pārdzimšanu. Kamēr bombardēja Harkivu, tur nomira mūsu iepriekšējā, normālā, cilvēciskā dzīve.

Es jau ielās redzu pārdzimušos. Viņi dod ceļu pretimnācējiem un ir pieklājīgi – nevis korekti, bet tieši pieklājīgi. Līdz karam es nezināju, ka var pastāvēt tāda laipnība, tāds patiess siltums pret nepazīstamiem cilvēkiem mūsu parastajā, merkantilajā Harkivā, kur visi dzīvoja savu dzīvi ar savām problēmām. Tagad šī dzīve un problēmas ir visiem kopīgas, katrs jūt to pašu, ko jūt visi.

Nosaukt to par humānismu vai kā citādi? Kas ir humānisms?

 

Krievvalodīgais

 

Īri apstādināja automašīnu ar Krievijas sūtni, gandrīz izvilka ārā. Īru kravas mašīna ietriecās Krievijas vēstniecības vārtos. Īru deputāts pateica: “Īrijā īru valoda nepadara īrus par angļiem.”

Dobkins reiz kliedza: “Mēs esam par krievu valodu!” Sagribējās viņam atbildēt: “Priekš kam tev tā? Ko tu ar to darīsi? Runā vien savā debili uzrakstītajā.” Tagad gribas pateikt Putinam: “Še, aizrijies ar savu valodu,” – un pāriet uz ukraiņu valodu, pavisam.

Taču es to nedarīšu. Es zinu krievu valodu labāk par Putinu. Pusgadsimtu esmu tajā domājis, rakstījis, veidojis savu stilu. Apsēdiniet mani blakus Putinam ar viņa zagļu žargona pagalma valodu, tad diktāts vai sacerējums, redzēsiet, kurš kuru.

Taču Putins nevēlas ar mani sacensties, viņš mani bombardē un nober ar “gradiem” par to, ka es krievu valodu zinu labāk par viņu. Labāk par viņa zaldātiem. Ministriem. Cara galminiekiem.

Tā ka es vēl pakarošu, izmantojot savu nekrievijas krievu valodu. Ar viņu un visu viņa armiju. Tā es noteikti uzvarēšu. Jo viņš domā: “Es vinnēju”.

Neizdzina Putins mani no Harkivas, neizdzīs arī no valodas. Harkiva un valoda viņam nepieder.

 

Kā dzīvo pilsēta, kuras nav

 

Nodārd. Piebrauc atkritumu mašīna, savāc atkritumus.

Nodārd. Vārtu sargs skatās debesīs, taču uz citu pusi, nevis tur, kur dārd. Smēķē un stāv.

Nodārd. Cilvēki uz ielas iet, nepieliekot soli.

Kanonāde. Gribas noslēpties dziļāk dzīvoklī. Sporta laukumiņā pensionārs mēģina skriet, sīki solīši. Apstājas pie turniketa, atbalstās, noliecas, sāk vingrot.

Nodārd. Rumpīga sētniece sarkanā komunālajā kombinezonā izgrābj no urnas tur samesto.

Dārdina tā, ka nodreb māja. Vīrs staidzina suni, tas palecas, lai izķertu saimniekam koku, viņš sviež, suns lēcienos metas pakaļ.

Dārd. Dārd. Dārd. Dārd. Nodārd daudzas reizes pēc kārtas un ļoti skaļi. Pie kioska rinda pēc cigaretēm neizklīst un nemaina konfigurāciju, stāv kā stāvējusi.

Nodārd pavisam tuvu, nodreb stikli logos. Bērnu laukumiņā sieviete pasauc bērnu, sasien viņam cepurītes aukliņas.

Harkiva, kara divdesmit pirmā diena.

 

Zem bumbām

 

Jau no agra rīta gaisa trauksme. Naktī arī bija vairākas. Beidzas produkti, vajag uz veikalu. Sagaidu atsaukumu, izeju. Jau nokāpis pirmajā stāvā, apjēdzu, ka esmu aizmirsis cimdus, bet neiešu taču atpakaļ. Sarunājām, ka vecāki pasēdēs paslēptuvē, kamēr manis nav.

Uz ielas neviens neskrien, es arī neskrienu. Eju.

Lielveikalā patukšs, taču nepieciešamākais ir. Maize, desa, sveramie makaroni, pat vista. No visa ņemu pa divi.

Ļaužu mazāk nekā pirmskara laikā. Neviens lieki neskraida, nekādas ažiotāžas. Atveda ratiņus ar olām, sastājās rinda, izķēra. Paņēmu divas kastītes.

Sieviete pie kases vaicā pārdevējai, vai viņai nav bail te visu dienu sēdēt. Tā atbild: “Gan šeit būkšķ, gan mājās.” Būkšķ visā Harkivā.

Cenas divreiz augstākas nekā iepriekš. Sapirkos par trīs tūkstošiem grivnām. Atpakaļ eju apkrāvies, lēnām. Dārd un dārd.

Otrs gājiens – satikties ar sievu. Pusceļā starp mūsu abu mājām. Ar karti izdomājām maršrutu, sarunājām, kur satikties.

Atkal esmu aizmirsis cimdus. Salst rokas. Reizēm nodārd spēcīgi, reizēm tālumā. Neskrienu, taču soļoju ātri – uz tikšanos taču.

Redzu jau iztālēm, vicinu rokas. Saskūpstījāmies, apkampāmies, nebijām redzējušies divas trīs nedēļas. Sieva ir skaista.

Garām sarunām nav laika: dārdina. Parunāsim pa telefonu. Nodārdēja skaļi. Izvilku no mugursomas sievai domātos pirkumus, paņēmu kartupeļus un dārzeņus no viņas mugursomas. Laiks doties. Sieva saka: “Kā Štirlics, tiekoties ar sievu.” Nodārdēja.

Uzvaru nosvinēsim kā nākas, tikai ne ar salūtu.

 

Dari ātri

 

Mājās visu dari ātri. Atlikt uz vēlāku nedrīkst. Vēlāk var nebūt elektrības, gāzes, ūdens. Apkures. Interneta. Mobilo sakaru.

Telefonam vienmēr jābūt uzlādētam. Mazāk par 90% – jāuzlādē.

Vannai vienmēr jābūt pilnai ar ūdeni. Ūdeni jau reiz atslēdza. Atslēdza arī nakts vidū apkuri un vairākas reizes elektrību. Zuda internets. Siltā ūdens nav sen. Tāpēc mazgāties ar uzsildītu ūdeni arī vajag ātri – lai neatdzistu, lai tu nebūtu pliks un slapjš, ja kas atgadīsies.

Ēd ātri – ja nu kas.

Ātri pieej pie loga paskatīties, kas notiek ārpusē, ātri skaties, vai viss kārtībā. Kad trauksme – ātri patvērumā.

Ātri raksti tekstu, atbildi uz vēstulēm. Ja nu kas.

Bet uz ielas nekur steigties nevajag. Ielās to dēvē par “paniku”.

 

Ģimenes foto

 

Pie sienas ģimenes fotogrāfijas. Kad kristīja Nadju, savācās visa ģimene. Fotogrāfijās mēs esam daudzi. Sazvanāmies, sarakstāmies. Visi Harkivā, ģimenes Poltavas atzars gaida mūs Poltavā, mēs joprojām nebraucam.

“Uz ceļiem grūti.” “Nav droši.” “Šauj.” Īstenībā neviens nevēlas pamest savu mājokli. Šķiet, kamēr tajā atrodies, tu to apsargā. Atstāsi – un gan ar to, gan ar tevi kaut kas var atgadīties. Mājoklis arī sargā tevi.

Tagad, kad esam ieslēgušies, visas dienas vienos mājas darbos: ideāla tīrība, lustras mirdz, visi plauktiņi noslaucīti. Nu kā tu to pametīsi.

Fotogrāfijā mēs jautri. Tagad mums rādās murgi. Viens murgs uz visiem. Mamma saka: “Sapņoju, ka Harkivu ieņēmuši.” Sieva saka: “Nadja sapnī kliedza, ka šeit Putins.” Ko sapņo tēvs, nezinu, viņš nestāsta.

Saka: “Harkivu neatdos.”

 

Gribas prieku

 

Gribas prieku, jautru joku, labu ziņu. Sliktās ziņas jau tā visu dienu lido virs galvas un dārdina.

Mesendžeros cits citam sūtām anekdotes. Par Putinu un Krievijas armiju. Bildītes un video, kur čigāni nozog tanku.

Pat sliktajās ziņās starp rindiņām var nolasīt kaut arī ne labo, bet cerīgo. Vai interpretēt uz labā pusi. Labā puse – tas ir miers, kara beigas, atgriešanās normālajā dzīvē bez bailēm, bez apšaudēm, bez uzlidojumiem.

Kamēr šī dzīve neatgriezīsies – mirkļa prieciņi, smaids, joks ir kara saindēti. Smejies un tik un tā jūti karu, karš ir tevī.

 

Māņticība

 

Turpinot jau pateikto.

Baiļu valoda ir ļoti piesardzīga. Nedrīkst rakstīt vai runāt, ka viss labi. Tāpēc, ka ik mirkli var būt slikti. Un tu ar savu “labi” šo “slikti” pievilini. Tas to vien gaida, lai tu aizgrieztos, – un belziens tev mugurā.

Tāpēc vajag rūpīgi izvēlēties vārdus, vislabāk neitrālus – pielabināties šim “slikti”. Nepamodināt, kamēr guļ.

“Viss ir labi” vietā – “viss kārtībā”.  “Normāli.” “Daudzmaz.” “Tfu-tfu-tfu” – ka tik nepiesaukt slikto. Karš ir acīgs.

Pēc kara šī māņticības valoda vēl ilgi būs ar mums. Domāsim tajā, runāsim.

Bet “pēc kara” – arī tas nav no šodienas leksikas.

 

Kas palicis

 

Kas palicis tiem, kuri palikuši Harkivā? Tiem, kas nav frontē, nav brīvprātīgajos, nav zemessardzē. Mums.

Mums un mūsu tuviniekiem. Tuvākajiem – kas blakus. Aiz sienas, kaimiņu mājā, telefonā. Izlikties drošam, sazināties, dalīties ar ēdienu.

Un gaidīt.

Uzvaru.

No krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis

1. Tas ilgst divdesmit septiņas dienas. (Ukr. val.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Trīsdesmit otrā diena tuvojas beigām. (Ukr. val.)   (atpakaļ uz rakstu)
3. Uzgaidi. Viss būs labi. (Ukr. val.)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Trešā kursa students Vadims Pavļenko un viņa tēvs nomira, mēģinot evakuēties no Izjumas. (Ukr. val.)   (atpakaļ uz rakstu)