Foto: Kristīne Madjare

intervijas

— Kad iztēles satiekas

Alīse Nīgale

02/05/2022

Grāmatas noteikti ir palīgs vecākiem, kuri nezina, ko teikt, kuri ir apmulsuši, kuriem nav spēka atrast sevī vārdus.

Marta beigās izdevniecība Liels un mazs saņēma prestižo Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus balvu kā gada labākā bērnu grāmatu izdevniecība Eiropā. Protams, to kā ikvienu kultūras norisi un panākumu šobrīd aizēno karš Ukrainā, arī kultūras aprindās valda bailes, apjukums, dažkārt pat nespēja atrast motivāciju, kā turpināt iesākto. Tāpēc saruna ar Liels un mazs vadītāju Alīsi Nīgali šajā laikā šķiet tik svarīga un iedvesmojoša – viņa ir apņēmības pilna ne tikai turpināt savu sirdsdarbu, rūpējoties par bērnu literatūras dažādību un augsto kvalitāti Latvijā, bet ar bērnu grāmatu ukraiņu valodā izplatīšanu palīdz arī bēgļu bērniem šeit justies kaut nedaudz drošāk un komfortablāk. Protams, runājām arī par to, kā ar bērniem runāt par karu un tā izraisītajām sekām. Laikā, kad paši pieaugušie ir tik satraukti, labi noder tieši literatūra.

Linda Gabarajeva

 

Apsveicu ar balvas iegūšanu! Ko tā nozīmē izdevniecībai?

Šī atzinība, ka esam labākie bērnu grāmatu izdevēji Eiropā, galvenokārt ir reklāma, kas strādā starptautiskajās izdevēju aprindās. Tas ir vēl viens iemesls, vēl viens pieturas punkts, kāpēc kāds varētu ieinteresēties par mūsu katalogu, paskatīties, kādas grāmatas izdodam, kādi autori un ilustratori ar mums strādā. Tajā pašā laikā tas ir arī augsts profesionālais novērtējums, jo par mums balsoja nozares kolēģi, kas tātad mūsu grāmatas jau ir pamanījuši. Ikviens izdevējs, ar kuru konkurējam, dara ļoti labu un kvalitatīvu darbu. Bet man gribētos teikt, ka šī ir arī atzinība par mūsu drosmi. Par to, ka maucam pa izvēlēto ceļu, par svarīgāko neizvirzot peļņu, trendus vai tikai kādas lokālas tradīcijas. Šī balva nozīmē arī to, ka esam pamanīti kā skaidri sava ceļa gājēji.

 

Pieminēji bērnu literatūras tradīciju Latvijā. Kādas ir tās iezīmes? Kāda bija bērnu literatūras aina 2004. gadā, kad Liels un mazs sāka darboties? Vai tradīcija kopš tā laika ir mainījusies?

Tad, kad sākām, bilžu grāmatu tradīcija noteikti nebija tādā attīstības stadijā kā šobrīd. Kvalitatīvu bērnu komiksu vispār nebija, un joprojām ir tikai iedīgļi. Mēs droši vien parādījām ceļu un gan sev, gan kolēģiem, māksliniekiem un autoriem palīdzējām saprast, ka poligrāfiskais izpildījums, dizains un eksperiments bērnu grāmatā ir iespējams un vajadzīgs. Tā ir dažādība. Piemēram, Bikibuks, kas ir pavisam maza grāmatiņa, pēc būtības ir tieši tikpat vērtīga kā cieto vāku sējums, kurā ir vesels dzejoļu krājums. Es nezinu, vai esam mainījuši tradīciju, bet noteikti esam sakūluši ūdeni, bijuši kaut kur priekšā un mudinājuši arī citus pievērsties bērnu grāmatu izdošanai, arī celt izdevumu kvalitātes latiņu. Grūti jau tagad atcerēties, kāda 2004. gadā bija bērnu literatūra, nekā daudz tur nebija. (Smejas.)

 

Salīdzinot ar citām, Liels un mazs grāmatas var atšķirt gan pēc mākslinieciskā noformējuma un kvalitātes, gan arī saturiskās un tematiskās atšķirības, kuras es, lasot savam bērnam, sajūtu, bet nevaru formulēt. Kas tas varētu būt?

Manuprāt, galvenā atšķirība ir tā, ka mēs neizdodam to, kas pašiem nepatīk. Mēs neizdodam kaut ko tāpēc, ka varēs labi pārdot. Ir nepieciešama pārliecība, ka grāmata kaut kur ved, rosina vecāku sarunu ar bērnu vai bērna sarunu ar vienaudžiem, vai sevi. Tās ir grāmatas, kas palīdz risināt arī nopietnas tēmas, palīdz saprast pasauli un cilvēka vietu pasaulē. Ja tā visa grāmatā nav, mēs neizvēlamies to izdot, īpaši attiecībā uz tulkoto literatūru. Oriģinālliteratūras kontekstā kritēriji ir atšķirīgi, jo mūsu mērķis ir to attīstīt. Tāpēc Inese (Zandere, Liels un mazs redaktore. – Red. piez.) daudz rediģē un strādā ar autoriem, lai teksts būtu gan literāri, gan saturiski garšīgs un vērtīgs.

 

Domājot par jūsu grāmatu augsto kvalitāti, nevar nepieminēt arī to, ka piesaistāt tulkotājus, kas ir labākie nozares profesionāļi. Tas parāda jūsu cieņu pret bērnu auditoriju – ka bērns nav negudrs pieaugušais, viņš ir pelnījis to pašu kvalitāti.

Jā, ir tāds mānīgs priekšstats, ka bērnu literatūra ir lielās literatūras ēnā, tās mazā māsiņa. Patiesībā droši vien ir tieši otrādi, jo no bērnu literatūras viss sākas. Lai izaugtu lasīt gribošs un kārs, valodu izprotošs cilvēks, ir nepieciešams jau no agras bērnības lasīt kvalitatīvas, interesantas grāmatas, kuras ir radījuši un veidojuši augstas raudzes profesionāļi. Tas nav kaut kas ķep ļep un ir.

Piemēram, Bikibuku kritērijs bija paaudžu un stilu daudzveidība gan dzejoļu atlasē, gan uzaicināto mākslinieku ziņā. Būtībā tāda mūsdienu mākslas antoloģija. Mēs aicinājām māksliniekus, kuri pārstāv dažādus žanrus un mākslas stilus, lai parādītu mākslas daudzveidību. Un saskārāmies arī ar to, ka mākslinieks pēkšņi grib it kā aiziet no sevis prom. Varētu teikt, ka viņš grib spēlēties. Bet mūsu mērķis ir cits – parādīt bērnam veidu, kādā viņš strādā arī savā “lielajā” mākslā. Un tad mums viņš jāved atpakaļ pie sevis, pie kvalitātes un stila, kas viņam piemīt, lai nesāk eksperimentēt, nezinu, ar flomāsteriem tēlniecības vietā.

Arī pret tulkotājiem mums ir līdzīga attieksme. Patiesībā tulkošanā bērnu literatūra ir liels izaicinājums. Pat bilžu grāmatā, un jo īpaši bilžu grāmatā, katram vārdam var būt dubulta, trīskārša nozīme. Tur var būt daudz slāņu, teksta un attēla spēļu. Tulkotājam ir kārtīgi jāpasvīst, nevar pieiet pavirši. Paviršība līdīs cauri, jo bērns ir ļoti prasīgs lasītājs.

Cieņu jau ir pelnījis ne tikai bērns, bet arī vecāks. Ja, lasot grāmatu, no garlaicības ir jānokrīt no krēsla vai kaut kas jāpieliek no sevis, lai uzlabotu valodu, un daudz jāskaidro, tad kaut kas nav kārtībā. Mēs visus ņemam par pilnu. Esam izvēlējušies izdot tikai bērnu grāmatas, bet tas nekādā veidā neatvieglo darbu, drīzāk sarežģī, jo esam nišas izdevniecība ar ierobežotāku auditoriju.       

 

Ir pieaugušie, kuri ar bērniem runā samākslotā balstiņā, un man tas šķiet aizdomīgi. Bet bērnu grāmatu autori nereti atzīst, ka par auditoriju nav daudz domājuši, vienkārši ir gribējuši uzrakstīt grāmatu, kas pašiem šķiet forša. Kāda ir Liels un mazs attieksme šajā jautājumā – vai domājat par to, kā grāmatu uztvers bērni, kā pieaugušie? Cik svarīgi ir definēt mērķauditorijas vecumposmus?

Jā, mēs domājam par to, kas ir mūsu mērķauditorija, bet tas ir arī izplūdis jautājums. Skaidrs, ka, bērnam augot, viņa uztvere un izpratne par lietām pakāpeniski attīstās. Ir grāmatas, kas neder maziem bērniem, bet ir ļoti daudz grāmatu, kuru lasītājiem nevar strikti nospraust vecuma robežas. Piemēram, kādam vecumam ir Kiosks? Trīsgadniekam? Mierīgi! Lasi priekšā, pēti pilsētu, viņš sapratīs, teiksim, 38% no jokiem un stāsta slāņiem. Divdesmitgadnieks? Brīnišķīgi! Visas iekšējās sajūtas, pieaugšana. Arī par grāmatu Laimes bērni mēs ar Luīzi (Pastore, grāmatas autore. – Red. piez.) par to diskutējām. Viņa saka, ka 11+, es saku – 9+, jo lasu priekšā savai meitai un mums ir, par ko runāt. Lielākā daļa [Astridas] Lindgrēnas grāmatu skaitās 9+ vai 11+, bet es pati bērnībā tās sāku lasīt daudz agrāk un arī saviem bērniem priekšā lasīju, kad viņi bija mazāki. Vienpadsmit gadu vecumā varbūt viņš pats izlasīs, bet lasīt priekšā var jau agrāk, kad bērns ir pietiekami noturīgs klausītājs. Savukārt bilžu grāmatas it kā ir domātas maziem bērniem, bet attēla klātbūtne ir svarīga jebkurā vecumā. Laimes bērnos tā stāstā ienes vēl vienu slāni, jaunu emocionālo piesātinājumu. Vai Ineses māja – bilžu grāmata, kas arī daudz pastāsta par arhitekta profesiju. Konkrētu auditoriju grāmatām ir grūti noteikt, jo bērni ļoti atšķiras. Atšķiras viņu intereses, pieredze, ģimene un vide, kas var ietekmēt to, kāda grāmata tobrīd var kļūt svarīga.

 

Par literatūru vispār saka, ka laba grāmata ir daudzslāņaina, tajā var atgriezties pēc daudziem gadiem, lasīt un atrast ko jaunu. Un izklausās, ka ar bērnu literatūru ir tieši tāpat.

Protams. Tikai tur atgriešanās notiek, iespējams, jau pēc mēneša. Bērnu izaugsme norit daudz straujāk nekā pieaugušo. Paiet pusgads, un bērns grāmatā jau spēj uztvert jaunu joku, citu satura līmeni vai, piemēram, kāds svešvārds kļuvis saprotams. Tas attiecas arī uz vecākiem – jau pieminētā daudzslāņainība, kas grāmatu padara interesantu arī pieaugušajiem. Liels un mazs darbības sauklis ir: “Ar mīlestību pret bērnu, ar cieņu pret vecākiem.”

 

Domājot par grāmatu lasīšanu kā vērtību, kas pie mums ir diezgan izplatīts uzskats, vai tev šķiet, ka lasīšana kā process un kopā pavadīts laiks iedod bērnam kaut ko, ko nevar citi mākslas veidi vai ikdiena bez literatūras?

Man šķiet, lasīšana pēc būtības ir ļoti intīms process. Arī tai raksturīgais temps un ritms. Lasīšana ir iekšējais process, kas notiek tevī. Pavediens, kas darbina visu iztēli. Arī kopīga lasīšana ir intīms process, kurā darbojas katra cilvēka iztēle – gan tā, kurš lasa, gan tā, kurš klausās. Un tas, kā šīs iztēles satiekas, ir vārdos neaprakstāms process un notikums, kas tomēr ir kopīgs.

Lasīšana veido domāšanu un spēju kritiski domāt, uztvert un saprast. Un šeit es runāju par labsajūtas lasīšanu, kas ir kā paradums, bagātināšanās, nevis ikdienas uzziņas lasīšanu mācībām vai darbam. Literatūras lasīšana veido pasaules izpratni, empātiju, pieredzi, bagātina valodu, spēju izteikties, līdz ar to spēju domāt. Piemēram, kino ir gatavāks produkts, kurā intīmā procesa ir mazāk. Digitālie produkti, piemēram, daudzas videospēles vispār uzvelk bērnu līdz tādam stāvoklim, ka bezmaz jāstaigā pa sienām.

 

Tomēr mūsdienās tā laikam ir privilēģija, ka bērns uzaug ar grāmatām nevis pie televizora vai datora ekrāna. Es iedomājos sevi garas darba dienas beigās, kad tik grūti saņemties, lai bērnam palasītu priekšā.

Jā, tam iekšējam procesam ir jāsaņemas. Varbūt ar mazāku bērnu ir vieglāk atrast šo resursu un saņemties, jo ir nepieciešamība viņu nolikt gulēt, un grāmata ir ikvakara rituāls – ne visās ģimenēs, bet tomēr. Bet vēlāk, protams, tas vairāk ir par attiecību veidošanu. Piemēram, mana deviņgadīgā meita tīri labi bez tā iztiktu, pati ieslēgs Pokemonu seriālu un palūgs mani iziet no istabas. Un es meklēju sevī enerģiju kļūt par to televizoru un panākt, lai priekšā lasīšana neapsīkst brīdī, kad bērns paaugas. Ja var līdz 12 gadiem, tas ir super… Principā lasīšana var turpināties ļoti ilgi. Vecākiem vēl viens darbiņš.

Droši vien tā ir privilēģija gan tāpēc, ka prasa vecāku enerģiju, gan tāpēc, ka ne jau visās mājās grāmatas ir pašsaprotamas gan finansiāli, gan diemžēl arī konceptuāli. Ir cilvēki, kuri grāmatām nepiešķir tādu vērtību kā mēs ar tevi, dzīvojot līdzīgā burbulī. Un tad atliek cerēt, ka šo cilvēku bērni līdz grāmatām nokļūs citos ceļos – skolā, bibliotēkā, no draugiem, tantes vai onkuļa.

 

Kā, tavuprāt, var parādīt grāmatu pasauli pieaugušajiem, kuriem tā nav vērtība? Tam, protams, var būt dažādi iemesli. Iespējams, viņiem bērnībā neviens neieteica foršas grāmatas. Ir cilvēki ar disleksiju, kuriem bijusi grūta lasīšanas pieredze skolā, un tas paliek uz visu mūžu.

Vai arī viņš ir bijis spiests lasīt to, kas neinteresē. Skolas sistēma to ļoti ietekmē. Grūti pateikt. Droši vien būtu jāprasa psihologiem un citiem pētniekiem, ko var darīt ar pieaugušo, kuram nav tādas pieredzes. Disleksijas gadījumā droši vien var izvēlēties audiogrāmatas, tas ir cits formāts un cita maņa, bet saturu iegūt var. Diemžēl Latvijā audiogrāmatu tirgus nav plaši attīstījies.

Es domāju, ja lasīšanu neapgrūtina disleksija, cilvēkam vienmēr ir iespēja nonākt pie tā, ka grāmatas viņam kļūst interesantas. Tomēr ir svarīgi regulāru lasīšanas paradumu veidot jau no bērnības. Lasot obligāto literatūru skolā, šis paradums būtiski netiek veicināts. Skolā tu mācies saturu. Man šķiet, labsajūtas lasīšanu veicinātu skolas lasīšanas klubi vai semināri, kuros pārrunā izlasītās grāmatas.  Un būtu svarīgi dot iespēju bērniem pašiem izvēlēties, ko lasīt. Svarīgi, ka skolā ir laba bibliotēka, kur bērni ņem grāmatas, un tā ir daļa no valodas mācības, kas pie viena izveido arī regulārās lasīšanas paradumu. Maniem bērniem Domdarī tā ir. Viņi katru dienu 15 minūtes lasa grāmatas, kuras paši izvēlas. Vidējam dēlam tas arī ir vienīgais laiks dienā, kad viņš lasa. Bet pamazītēm viņš pa grāmatai tur apēd. Vecākais dēls līdz 12 gadiem bija tāds kārtīgs lasītājs, vidējais nekad nav bijis aktīvs lasītājs, un meita lasa latviski un angliski, bet pamatā tikai komiksus. Katram ir savi paradumi, bet skola arī tādu nelasītāju mazliet  “piespiež” un  pa bišķītim veicina lasīšanu. Mācību sistēmā kopumā, visu 12 gadu garumā, būtu svarīgi uzturēt lasīšanu savam priekam.

 

Tā ir ļoti forša pieeja – skolēnam dota iespēju izvēlēties, ko lasīt.

Kāda pirmsskolas pedagoģe savā blogā reiz  uzrakstīja, ka Bikibuks ir izaicinājums tiem bērniem, kas iemācījušies lasīt, – tur ir ļoti daudz rokraksta, un bērni iemācās saprast, cik viens un tas pats burts var būt dažāds. Tas arī sasaucas ar mūsu uzstādījumu par dažādību. Vai tas būtu burtiņš, vai ilustrācija, vai grāmata, tēma.

Vēl noteikti tas, ka mēs nebaidāmies no neērtajām tēmām. Nāvīte droši vien ir labākais piemērs, kas parāda, par ko mums nav bail runāt ar bērniem.

 

Par to es gribēju jautāt šī brīža notikumu gaismā. Nesen gājām ar bērnu uz bērnudārzu cauri Vecrīgai un pie bijušās RTU ēkas ieraugām rindu ar cilvēkiem un dzeltenos žodziņus, un viņš man jautā: “Mammu, kas tie par cilvēkiem, ko viņi tur dara?” Un man ļoti ātri savam trīsgadīgajam bērnam bija jācenšas pārtulkot viņam saprotami visu, ko zinu par karu Ukrainā, vienlaikus nemelot, bet arī vienkāršot, vēloties pasargāt viņu no šausmām. Es teicu, ka cilvēkus aizdzina no viņu mājām, viņiem nebija, kur dzīvot, viņi atbrauca pie mums, un mēs palīdzam šeit atrast mājas. Tas, kā mēs skaidrojam, protams, ir atkarīgs no bērna vecuma. Bet es gribēju jautāt tev, kā mēs varam, vienlaikus nemelojot un tomēr pasargājot, ar bērnu runāt par reālām lietām, kas notiek?

Noteikti var izmantot grāmatu. Vai grāmatai noteikti ir jābūt par karu? Droši vien, ka ne. Es jau kādā intervijā pieminēju Harija Potera 7. daļu. Tas ir tieši tas, kas tur notiek, tikai Ukrainas vietā ir Cūkkārpa. Bērniem un tīņiem, kas ir lasījuši Hariju Poteru, šis ir veids, kā to saprast. Tas ir absolūts ļaunums, kas mēģina sagraut to, kas ir. Ir iemesls? Nav. Vienkārši varaskāre. Bet ar mazu bērnu, protams, tas nestrādā. Ir diezgan daudz grāmatu, kas ir tiešām tēlainas. Piemēram, Pīle, tulpe un nāve, kas nav latviski tulkota, bet to mums vajadzētu gan izdarīt. Vai pandēmijas kontekstā – Kiosku vairāki izdevēji izvēlējās tieši tāpēc, ka, viņuprāt, tas ir pandēmijas stāsts par to, ko vari darīt ārēju ierobežojumu apstākļos, saglabājot savus sapņus kaut kur nokļūt. Man grūti iztēloties, kāpēc vajadzētu melot bērnam un teikt, ka tas ir kaut kas cits, nekā tas, ko viņš redz. Tas, ko tu viņam pateici, šķiet pilnīgi pieņemami. Maniem bērniem bija satraukums, vai tagad pie mums arī būs karš. Viņi jau ir skolas vecumā, tāpēc skaidrojumos varu izmantot racionālus argumentus.

Bērnu literatūra ir pilna ar stāstiem, kurus var pārnest šī brīža situācijā. Brāļi Lauvassirdis, Harijs Poters – tie ir lielie gabali, kuros ir nāve, attiecības, ārējs ļaunums. Bet bērniem, kuri paši ir pieredzējuši šausmas, vajadzētu dot lasīt grāmatas, kas vairo labo un palīdz novērst domas. Ir tāda brīnišķīga grāmata no Irānas – We Are Explorers. Tā stāsta par māsu un brāli, kuri it kā visu laiku spēlējas kā atklājēji, bet var saprast, ka būtībā tās ir bēgļu gaitas. Jā, kā par to runāt? Karš, migrācija, bēgļu gaitas ir tēmas, kuras bērnu literatūrā tiek pārstāvētas arvien plašāk. Varbūt tās netiek nosauktas tieši, bet, piemēram, caur netiešu stāstu, spēli tu nonāc pie tās tēmas, sarunas. Meliem tur nav vietas. Bērnu literatūrā vispār nav vietas meliem. Šajos apstākļos vēl vairāk ir jābūt prāta, teksta, satura skaidrībai. Štruntiem vēl mazāk vietas.

 

Es varu un vēlos savam bērnam teikt, kā ir, nevēlos melot, bet tajā pašā laikā gribu radīt drošības sajūtu. Nevēlos, ka viņš dzird ko tādu, kas pilnībā sagrautu ticību turpinājumam, kaut kam labam. Paši pieaugušie ir satraukušies, nav skaidrības, kāda būs nākotne – varbūt tāpēc vecāki izvēlas vispār nerunāt par smagām tēmām.

Jā, viņi nezina, ko teikt, jo paši ir satraukti. Grāmata atkal var pakalpot. Jo Harijs Poters beidzas ar cerību, Brāļi Lauvassirdis – ar pārdzimšanu. Mēs esam izdevuši zviedru autora Ulfa Starka grāmatas Proti svilpot, Juhan un Bēguļi, kas ir tieši par nāves tēmu. Tā gan vairāk saistīta ar ar vecu cilvēku aiziešanu un bērnu izjūtu par to. Abos gadījumos grāmatas beidzas ar tuva cilvēka aiziešanu, bet tas uzrakstīts tādā gaišā, paļāvīgā veidā. Man šķiet, svarīgs ir tieši tas – ja man nomiris vectētiņš, izlasot tādu stāstu, es varu savas emocijas izdzīvot. Arī Ineses [Zanderes] Divas Almas, kas tagad arī nominēta LALIGABA, ir it kā vienkāršs un īss stāstiņš, bet saturs ir ārkārtīgi būtisks: ko bērns iztēlojas, kad viņa tuvumā kāds nomirst. Grāmatas noteikti ir palīgs vecākiem, kuri nezina, ko teikt, kuri ir apmulsuši, kuriem nav spēka atrast sevī vārdus.

 

Man šķiet svarīgi tas, ko tu teici par cerību.

Vēl viens piemērs – Sibīrijas haiku, kur aprakstīti visdrūmākie, vissmagākie notikumi. Bet veidā, kā tie ir aprakstīti, ir nepārtraukts gaišums – tā ir tā cerība, ticība. Ir [Roberto] Beninji fima Dzīve ir skaista. Neskatoties uz sāpju pilno stāstu, viņš atstāj cerību.

 

Mēs kā pieaugušie visi esam saskārušies ar situācijām, kurās ir nelaimīgas beigas.

Bet bērni jau arī ir redzējuši. Neskaitāmi bērni ļoti agrīnā vecumā ir saskārušies ar ciešanām, sāpēm un grūtībām. Vienalga, vai tā ir tuvinieka nāve vai sliktas attiecības vai kaķītis sabraukts. Mērogi ir dažādi, bet viņi ir to piedzīvojuši. Protams, mēs katrs savu bērnu vēlamies pasargāt, bet man šķiet, ka sabiedrībai vispār ir pārlieku liela vēlme pasargāt bērnus. Viņiem pašiem ir gana daudz sāpju, raižu, pārdzīvojumu, un grāmatas, kas ar viņiem par to runā, viņiem drīzāk palīdz savas emocijas līdzpārdzīvot un izdzīvot ārā, nekā otrādi. Tas dod cerības. Ja izlasi stāstu, kas ir sajūtās līdzīgs, tu spēj identificēties un saprast, ka neesi vienīgais ar savu sāpi un bēdu.

 

Uz mani spēcīgu iespaidu atstāja Harijs Poters. Man bija 13 gadi, man bija depresija, un es vispār nezināju, kas ar mani notiek. Tajā laikā nebija informācijas, bet es lasīju Hariju Poteru, un atprātotāji man sāka asociēties ar depresiju. Es sapratu, ka esmu pieredzējusi atprātotāja tuvumu, un tad pēc daudziem gadiem es izlasīju, ka [Džoannai] Roulingai atprātotāji tiešām ir depresijas metafora.

Jā, tie ir ieslēptie kodi, kurus nevajag skaidri nosaukt vai didaktiski izskaidrot; tie vienkārši ir literatūrā un palīdz atkarībā no tā, kādā līmenī esi.

 

Kāda ir izdevniecības atbildība un loma šobrīd, kad ir karš?

Es domāju, ka izdevēja loma kara un miera laikos neatšķiras. Pēc labākās sirdsapziņas ir jādara darbs, kuru esi izvēlējies darīt. Ja to dari godprātīgi, tad viss ir kārtībā arī kara laikā. Tā ir pirmā atbilde. Bet mēs esam iesaistīti dažādos veidos. Pirmkārt, esam personiski saistīti, jo mūsu aģents Ivans Fedečko, kurš pārstāv Liels un mazs Āzijas tirgū, ir ukrainis, viņš šobrīd nevar izbraukt no valsts. Par laimi, nav iesaukts armijā, bet mobilizēts viņš, protams, ir. Viņš nevar pilnvērtīgi darīt savu darbu ne ar mums, ne arī ukraiņu izdevniecībā Starij Ļev, kurā strādā. Tāpēc šogad Boloņas bērnu grāmatu tirgū mēs pārstāvējām arī Starij Ļev, no kuriem esam latviski izdevuši vairākas grāmatas. Aicinājām vispirms izvēlēties tulkošanai grāmatas no viņu kataloga, uzskatām, ka ir ļoti svarīgi, lai šī nosacītā ukraiņu izdevēju klātbūtne starptautiskajā vidē nepārtrūkst, lai viņi un ukraiņu literatūra paliek iesaistīti apritē. Boloņā daudziem izdevējiem stendos  bija Ukrainas atbalsta simbolika. Bija Ukrainas grāmatu institūta tukšais stends, kur teikts: “Šis stends šobrīd ir tukšs, jo mēs esam frontē.” Bija lekcijas un tēmas par un ap. Mēs arī atcēlām vakariņas, kuras gribējām organizēt Kioska izdevējiem, naudu noziedojot Ukrainai. Arī daļu ienākumu, ko ieguvām Latvijas grāmatu izstādē, ziedojām Ukrainai. Tagad sadarbībā ar Arctic PaperAntalis, Jelgavas tipogrāfiju un lielākajiem Latvijas grāmatu tirgotājiem – Jāņa Rozes grāmatnīcu ķēdi un Latvijas grāmatu – izdosim Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva bilžu grāmatu Karš, kurš pārvērta Rondo, ko autori radīja pēc Krievijas iebrukuma Krimā. Ar šīs grāmatas izdošanu tieši atbalstīsim Ukrainu divreiz – pirmkārt, nopērkot tulkošanas un izdošanas tiesības, uzreiz atbalstām konkrēto izdevniecību un autorus. Visi iesaistītie – tulkotājs Māris Salējs, redaktore Inese Zandere, korektore Guna Kalniņa, māksliniece Ūna Laukmane, kas veido grāmatas dizaina adaptāciju, – ieguldām savu darbu un laiku grāmatas tapšanā bez atlīdzības. Papīra izplatītāji nodrošina nepieciešamo papīru, Jelgavas tipogrāfija nodrukās visu tirāžu bez maksas, savukārt grāmatnīcās grāmatai netiks piemērots uzcenojums, līdz ar to visus ieņēmumus tālāk ziedosim Ukrainai ar fonda ziedot.lv starpniecību. Turklāt mums būs grāmata par karu, kas, atgriežoties pie sarunā pieminētā, palīdzēs runāt ar bērniem par to, kas notiek. Vēl viena lieta, ko darām: sadarbojoties ar minēto ukraiņu izdevniecību Starij Ļev, ar Latvijas Poligrāfijas asociācijas atbalstu esam sadrukājuši nelielās tirāžās dažas ukraiņu bērnu grāmatas, kuras bez maksas nododam bēgļu centram, bērnu slimnīcai, bibliotēkām, lai bēgļu bērniem būtu pieejamas grāmatas ukraiņu valodā. Ir arī svarīgi izvērtēt, kam mēs to darām. Es negribu šo grāmatu izdot tāpēc, ka karš ir “karstā tēma” un varu vairot izdevniecības peļņu. Daļa mūsu sarunas bija par to, kā ar bērniem runāt par karu, kā viest cerības, un tieši tāpēc šī grāmata man šķiet tik svarīga. Tāpat ukraiņu bēgļu bērniem varam sagādāt kaut nedaudz komforta, nodrošinot ar grāmatām ukraiņu valodā, dot sajūtu par viņu kultūras klātbūtni. Tas neizslēdz to, ka mēs varētu ukraiņu valodā tulkot latviešu grāmatas, ja karš ieilgst, bet ir jāsamēro vajadzība ar ieguldījumu – varbūt vērtīgāk ir noziedot vēl vienu tūkstoti Ukrainas armijai, nevis to ieguldīt, izdodot kādu mūsu grāmatu ukraiņu valodā, kura patiesībā varbūt nemaz nebūs tik svarīga ukraiņu bērniem. Jautājums ir par to, vai mēs to darām tāpēc, ka gribam palīdzēt, vai tāpēc, ka cilvēkiem tas ir nepieciešams. Pēc grāmatām pieprasījums ir, bet pārsvarā pēc ukraiņu nevis latviešu grāmatām.

 

Tā man liekas drošāka vieta – atgriezties pie kaut kā pazīstama, nevis ja uzreiz jaunā vietā vēl jāapgūst kas jauns. Man šķiet, tā ir tāda cilvēcīga un laipna attieksme, ka cilvēkiem, kuriem nav māju, mēs ar viņu pašu grāmatu palīdzību varam radīt māju sajūtu.

Jā, pirmā grāmata, kuru mēs ar Poligrāfijas asociāciju nodrukājām, saucas Zaķēns pļavā vāra boršču. Es saprotu, ka bēgļi droši vien te būs ilgi, bet negribu aizrauties ar asimilēšanu, jūtu pietāti. Un lielākoties cilvēki paši grib vai nākotnē gribēs mācīties valodu, nevis – jūs te esat atbraukuši, un tad uzreiz Tūdaliņ tagadiņ, mācieties par latviešiem. Pirmajās kara nedēļās bija nenormāla tukšuma sajūta – it kā tu ej, dari, raksti, stāvi pie vēstniecības, bet vakarā liekas, neko taču neesi paveicis, neko neesi ietekmējis, nekas nav mainījies. Bet ar sīkumiņiem, maziem solīšiem kaut ko var darīt lietas labā. Līdz uzvarai. Šo esmu pilnīgi pārņēmusi no mūsu aģenta un citiem ukraiņu draugiem – nevis “kad beigsies karš”, bet “līdz uzvarai!”.