— Pasaka par Zeltmatīti

Jiržījs Kratohvils (Jiří Kratochvil, 1940) ir čehu romānu autors (līdz šim iznākuši 17 romāni), dramaturgs un žurnālists. Pirmās publikācijas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados samizdatā, par profesionālu rakstnieku kļuvis tikai pēc “samta” revolūcijas 1989. gadā un par saviem darbiem saņēmis daudzas Čehijas literārās balvas. Čehijā tiek uzskatīts par postmodernisma rakstnieku, viņa pastāvīgās tēmas ir personas identitāte un atmiņa. Darbiem nereti piemīt moralizējošs zemteksts, kas bieži izvēršas groteskas formas satīrā. Par 2019. iznākušo romānu Lapsa par dāmu (Liška v dámu) 2020. gadā saņēmis Čehijas galveno literāro balvu Magnesia Litera. Šo romānu latviski ar nosaukumu Staļina lapsa jeb Kā lapsa par dāmu tika 2021. gadā izdevis apgāds Pētergailis. Pasaka par Zeltmatīti ņemta no 2020. gada stāstu krājuma Tai pašā upē divreiz neiekāpsi (Nevstoupíš dvakrát do téže řeky).

Tulkotājs

 

Vispirms Radeks bija prātojis, ka varētu atgādināt sievai pasaku par Zeltmatīti, kurā Jiržīks sāka saprast dzīvnieku valodu pēc tam, kad bija apēdis gabaliņu vārītas čūskas. Viņš gan nebija Jiržīks, bet vai tad tam vajadzētu būt saistītam tieši un tikai ar vārdu? Tomēr beigās labāk viņai neteica neko, jo atskārta, ka sieva pēc tam visdrīzāk nolemtu, ka viņš sajucis prātā. Jo kur tad šeit redzams kāds caurums, pa kuru maģiskās čūskas no pasakām līstu iekšā mūsu dzīvē? Nerunājot nemaz par to, ka viņš nebija apēdis nevienu gabaliņu no itin nevienas čūskas. Īstenībā viņš vispār nezināja, kā un kāpēc līdz tam nonācis. Toties ļoti labi atcerējās, kur un kad tas viņam atgadījās pirmo reizi.

Viņš gāja pa Labības tirgu un tur, netālu no tramvaja pieturas, pamanīja pie staba piesietu zirgu. Satikšanās ar zirgu Brno jau nemaz nav tāds retums, jo te kopš neatminamiem laikiem ir iecienīta jātnieku sekcija. Taču šis zirgs pievērsa uzmanību ar to, ka stāvēja, galvu bēdīgi nokāris. Turklāt tik skaists bērītis. Bet, kad Radeks gāja garām, zirgs pacēla galvu un uzrunāja viņu. Radeks vispirms apstājās, lai viņu uzklausītu, bet tad izbijās un pielika soli.

Tajā, ko viņam pavēstīja bērītis, nebija nekā priecīga. Nelaimīgā kārtā viņš bija guvis nelielu traumu, un tā uz visiem laikiem bija nosodījusi viņu ar klibošanu. Un tādi zirgi dabū galu lopkautuvē. Jo zirga gaļai joprojām ir pa kādam gardēdim. Pēcāk Radeks no lielāka attāluma, pāri visam Labībniekam, atskatījās uz bēdīgo zirga galvu. Un viņam iešāvās prātā, ka tur ierunājies nevis zirgs, bet gan viņa skumjas. Cilvēkiem ar sakairinātu fantāziju – un Radeks bija tādiem pieskaitāms – tā mēdz atgadīties. Taču viņš mēģināja par to vairs nedomāt.

Tomēr pēc tam viņam arvien biežāk atgadījās sastapties ar dzīvniekiem, kuri viņu uzrunāja. Un es papildināšu – ja jūs nesaprotat dzīvnieku valodu, tad varbūt pat neapzināsities, ka dzīvojat pilsētā ne tikai kopā ar mežonīgi vairojošos cilvēku populāciju, bet arī ar skaita ziņā milzīgu un tāpat vairojošos dzīvnieku populāciju, ja drīkstu tā sacīt. Un Radeku nomocīja ne tikai tas, ka viņš nevar saprast, kāpēc piepeši sācis saprast dzīvnieku valodu, bet arī vaimanas un sūdzības, kuras viņam nu vajadzēja uzklausīt no saviem dzīvnieku brāļiem un māsām, turklāt nespējot panākt tiem pretim, nespējot tiem atbildēt.

Viņa spēja saprast kustoņus pamazām, taču neapturami paplašinājās, līdz aptvēra varbūt pat visu dzīvnieku valstību. Tālab viņu pat vairs nepārsteidza, kad, ejot uz pagrabu pārbaudīt gāzes skaitītāju, viņš tur satika vecu žurku, kas viņam izskaidroja – dzīvnieki no viņa neko īpašu negaidot, pilnīgi pietiks, ja tu mūs uzklausīsi.

Kādreiz, pavisam sen, Radekam galvā bija iestrēdzis vārds no grieķu mitoloģijas – Melampods, dievu dēls, zintnieks un dziednieks, kurš saprata visu radību valodu. Un izskatās, ka vārds viņa galvā gaidījis tieši šo izdevību, lai sniegtu sajūtu, ka viņš ir labā sabiedrībā.

Radeks ir dzelzceļa transporta dispečers, un viņa rūpju lokā ir visi uz trases esošie sadales punktu dežuranti un signalizētāji, un viņš arī attālināti vada pārmijas un visus luksoforus. Pārsvarā viņš sēž pie ekrāniem un tikai retumis jāiet apskatīties, kur kāda ķibele. Bet tieši tai brīdī, kad viņš atver durvis, atgadās, ka sterilajā vidē ar visiem šiem elektroniskajiem instrumentiem ielaižas kāds kukainis. Un tad jau viņš atskārst, ka sāk saprast arī kukaiņu valodu.

“Nedusmojies, Radek,” sieva aizrādīja viņam, “bet es teiktu, ka tu veltī vairāk uzmanības šeit lidojošajai mušai, nevis tam, ko es nupat saku tev.”

Bet Radeks atbildēja viņai tikai domās: Tai mušai, dārgā Kveta, atšķirībā no tevis ir interesanti novērojumi, un no augšas tā redz daudz ko tādu, par ko mums šeit apakšā nav ne jausmas.

Vairākas reizes dienā viņš varēja pārliecināties, ka dzīvnieki dažās cilvēku problēmās ieskatās ar lielāku gaišredzību, nekā tā piemīt mums, cilvēkiem. Tā, parasts dārza kurmītis (es piemirsu pateikt, ka Radekam un Kvetai Hladīkiem bija dārzs) Radekam visnotaļ plaši izklāstīja viduslaiku sholastiku, sniedzot viņam daudz vairāk nekā Umberto Eko darbu lasīšana. “Iedams pa garajiem pazemes gaiteņiem,” kurmītis skaidroja, “es tādējādi atrodu visnotaļ daudz iespēju, lai pārdomātu tieši viduslaiku filozofiju.” Radekam gan visa sholastika bijusi, nebijusi un pēc satikšanās ar kurmīti viņš to atkal izpurināja no galvas, taču viņš vismaz neizrādīja pretestību un ieskatījās arī šajā lādē ar cilvēciskajām muļķībām un neprātībām, kurām še par starpnieku uzdarbojies kurmītis.       

“Kopdzīve ar cilvēkiem noved mūs pie apsvērumiem par viņu domu pasauli, kas ir kā saplēsts zirnekļa tīkls,” konstatēja mājas zirneklis. “Diemžēl tā nav pat mazliet abpusēja. Kukaiņu domu pasaule – jums pašiem par sliktu – paliek jūsu kašķīgajos disputos nepamanīta.”

“Vai tu maz zini, ka, dejojot pasodobli, jūs nevilšus atverat tumšā labirinta vārtus un pēc tam tikai no Mīnotaura ir atkarīgs, vai tas iejauksies ļaužu likteņos,” klāstīja lielais sirsenis, kuram Hladīku bēniņos bija pašam sava papīra ligzda.

Lai gan Radeks nekad to nebūtu domājis, sila ķirzaka izcēlās ar zināšanām banku jomā. Un viņš būtu bijis pagalam dumjš, kā teica virtuves prusaks, ja neņemtu to, kas pats piedāvājas, tālab viņš vispirms ilgi ieklausījās ķirzakā un tikai pēc tam nolēma ieguldīt naudu obligācijās.

Kopumā Radeks nevarēja sūdzēties. Nepastarpinātais kontakts ar dzīvniekiem un kukaiņiem atvēra viņam vārtiņus uz daudzām problēmām, kuras citādi paliktu apslēptas. Taču, no otras puses, bija arī manāms, ka viņa dzīvnieciskajiem un kukainiskajiem partneriem ir neaprakstāms iepriecinājums, ka tie kādam no cilvēku kategorijas var nodemonstrēt, ka daudzās lietās ieskatās dziļāk par cilvēkiem.

Pagaidām viņš dzīvnieku valodā tikai ieklausījās. Kaut gan arī tas nebija veltīgi darīts. Bet tad Radekam izspruka pirmais dzīvnieku vārdiņš. Un nepaguva ne atjēgties, kad viņam atvērās šo vārdu slūžas. Un sarunas tagad vairs nebija vienpusējas. Nu viņš jau runāja kā dzimusi bestia. Nu viņš varēja uzdot dzīvniekiem tiešus jautājumus un tiem arī atbildēt.

Bet, kā jau tas mēdz būt, visam bija arī savas ēnas puses. Apgūstot dzīvnieku valodu un pēcāk runājot tajā gluži kā tāds dzīvniekiem piederīgais, viņš vienlaikus bija izskaudis cilvēka valodu. Pagaidām gan nebija nekādu ķibeļu. Mājsaimniecības ritējumā un laulības skrējienā viņš iztika – starp citu, kā jau ilgu laiku – ar šādiem tādiem ah, uh, oh, bet, ja izņēmuma gadījumos runa bija par kaut ko sarežģītāku, Radeks uzrakstīja to uz papīra lapiņas un ar knipi pārbīdīja tekstu pāri galdam Kvetai. Tomēr izņēmuma gadījumi uzradās arī dzelzceļa dispečeru punktā. Lielākoties viņš ar tiem tika galā ar visdažādākajiem signāliem un ar tādu kā “elektronisko bodytalk”. Taču tad piepeši bija nepieciešams nolikt malā vilciena sastāvu uz divpadsmitā sliežu ceļa, jo tur negaidīti vajadzēja caurbraukt kaut kādam ātrvilcienam no pašas Stokholmas, un ar to šeit vispār nebija rēķinājušies. Un, tā kā elektronika pagaidām nespēja tikt galā ar visām negaidītībām un vienoties ar personālu dzīvnieku valodā viņš nespētu, tad neatlika nekas cits, kā celties kājās un pašam doties atbrīvot trasi. Viņam piemita tā priekšrocība, ka darbu uz dzelzceļa bija sācis no pašas apakšas, un, ja bija tāda vajadzība, tad varēja būt tāds viszinis, kurš allaž spēja jebkurā vietā izdarīt jebko, un tas personālu noveda ekstāzē, bet viņam bija viens pīpis.

Arī pats Radeks jau sāka apjēgt, ka ar to vien viss laikam nebeigsies un līdz ar zirga satikšanu Labības tirgū iesācies jauns viņa mūža etaps. Svētīgs vai nesvētīgs – arī tas ar laiku atklāsies.

Un viņš nebija kļūdījies: atklājās. Reiz kādu rītu, vannas istabā novilcis pidžamu, viņš uz ādas pamanīja – pagaidām gan tikai dažu plankumu veidā – kaut ko līdzīgu leoparda spalvai. Viņš devās pie durvīm, pagrieza atslēgu (jo, ja uzrastos Kveta, tad šoreiz laikam nepietiktu ar parasto ah, uh, oh), atgriezās pie spoguļa un brīdi  vēroja tur redzamo. Šaubu nebija – brīnišķīgā plankumainā spalva, kas pagaidām bija izpaudusies tikai nošķirtās saliņās, bija šim karaliskajam dzīvniekam piederīga, un tai līdzās nestāvēja pat tīģera vai lauvas spalva. Viņš mēģināja izraut kādu kušķīti, taču spalviņas turējās kā helvētu ticība, jau esot nešķirama viņa auguma sastāvdaļa. Tad viņš atskārta, cik labi darījis, kad pirms kāda laika bija pārstājis ar Kvetu nodoties miesas svētlaimei un pasācis gulēt savā nošķirtajā guļamistabā. Diemžēl tas nozīmēja arī to, ka iecerētais piedzīvojums ar rudmataino vilciena pavadoni arī būs jāpārceļ uz nepiepildīto ilgu noliktavu. Lai gan tieši ar viņu Radeks būtu visnotaļ izticis ar dzīvnieku valodu.

Un, kamēr viņš tīrīja zobus – šoreiz jo īpaši pamatīgi –, pa galvu laidelējās atmiņas par seno, taču neaizmirstamo lasāmvielu: kā leopardi bieži stundām ilgi izseko karavānu un gaida piemērotu brīdi, un tad straujā lēcienā norauj jātnieku no zirga. Viņi uzskata cilvēku par savu medījumu gluži kā jebkuru citu dzīvnieku un nav iebaidāmi ne ar uguni, ne kliegšanu, ne šāvieniem. Tīģeris un lauva labprātāk izvairās no cilvēkiem, turpretim leopardi nelaidīs garām cilvēcisko kārumu, tie ir cilvēka gaļas gardēži. Un nomedīts leopards nekad neļaujas piejaucēšanai, tā ka viņam neplaukst slavas ziedi ne cirkos, ne zvēru dārzos.

Un, dienām ejot – un tā vairs nebija iešana, bet gan neapturams skrējiens –, leopardiskie plankumi neapturami izpletās, paplašinājās kā tāda agresīva ādas slimība, lai gan tas nudien nav piemērots salīdzinājums, jo šās spalvas skaistums nebija noliedzams. Tagad viņam vajadzēja valkāt augstas apkaklītes, jo šis suverēnais skaistums jau sāka līst augšup arī pa viņa kaklu. Un nebija jau runa par leoparda spalvu vien. Dzīvnieciskās pazīmes vairojās tā, ka lielās, dzeltenās kaķveidīgo plēsoņu acis vajadzēja slēpt aiz tumšām saulesbrillēm, un viņš sāka raizēties, ka jau vistuvākajā nākotnē viņš varbūt būs vairāk leopards nekā cilvēks.

Un tāpat Radekam tagad bieži atgadījās, ka, pacēlis kaķiski dzeltenās acis no ekrāna, kurā viņš nupat bija sekojis dzelzceļa infrastruktūras strukturēto lielapjoma datu apstrādei, kas bija paredzēta centrālajam dispečeru punktam, viņš pastiepa uz priekšu rokas un uzmanīgi tās grozīja, līdztekus leoparda spalvai (tagad viņš valkāja garas, ar speciālām manšetēm aizpogātas piedurknes) meklēdams uz tām arī plēsoņu nagus. To gan pagaidām nebija, toties viņa domās jau iezagās plēsonīgas alkas, dzīvnieciski instinkti un gluži asiņainas tieksmes. Un nav ko liekuļot, dāmas un kungi, jo ikvienā no mums ir neveikli paslēpta kāre tāpat vien nožņaugt divus vai trīs ienīstus indivīdus, ja ne uz vietas tos uzšķērst. Taču mums atšķirībā no Radeka ir šī laime (vai nelaime?), ka mūsos pagaidām nav pamodies asinskārais zvērs, ak šis bestia triumphans.

Radeks jau netaisījās neko piesegt, jo īpaši atklājis, ka rokas viņam vēl gan joprojām ir kaut cik cilvēciskas, taču kājām jau pieauguši meganagi. Un, lai tās varētu ievilkt kurpēs, nagus vajadzēja (dārza lapenē) darbietilpīgi apgriezt ar dārznieka šķērēm. Un, tā kā uz dzelzceļa jau bija pieraduši, ka viņš nerunā, bet ar visu apsviedīgi tiek galā elektroniski (tā viņš tuvu un tālu bija globālās elektroniskās komunikācijas piemērs), tad viņš spēja tos pārsteigt, plēsonīgi ļauni ierūkdamies, kad viņi satikās un piepeši sasveicinājās. Un Radeks bija spiests uzdot sev jautājumu – cik tālu vēl ir tā diena, kad viņš jau metīsies tiem pie rīkles?

“Bet ko gan nožņaugs vispirms?” viņš domās apcerēja. Varbūt savu sievu? Varbūt Kvetu? Par to, ka tā nav viņam atvēlējusi dēlu – laikā, kad abi vēl kopā vāļājās? Un kas var zināt, kā viss būtu beidzies, ja atkal nebūtu gadījies iet pa Labības tirgu.

Bet nesasteigsim lietas. Lūdzu, tikai pamazām, glīti lienoši, soli pa solim.

Tātad reiz pēc darba laika beigām dzelzceļa dispečeru punktā viņš atkal gāja pa Labībnieku ar nodomu, ka Gorkija ielas un Labības tirgus stūrī savai leopardiskajai gaumei nopirks uzreiz trīs kilogramus sevišķi asiņainas gaļas piespiedu kārtā nokauto lopu gaļas veikalā. Un tā viņš atkal ieraudzīja pie staba piesietu zirgu. Taču šoreiz tas nebija bēris, bet gan tikai dūkanbēris.

Radeks ieraudzīja nelaimīgo zirgu pa piespiedu kārtā nokauto lopu gaļas veikala logu, un deva zīmi miesniekam, kas jau gatavojās atdalīt trīskilogramīgu porciju no asiņainā, uz kāša pakarinātā kautķermeņa, deva zīmi, lai tas ar nogriešanu vēl uzgaida, un gāja pie dūkanbēra. Taču pa ceļam atskārta, ka dūkanbēris reaģēs uz viņu kā uz leopardu, kā uz plēsēju. Un sāka vilcināties. Viņš negribēja zirgu vēl vairāk sabiedēt pirms tā, kas to sagaida. Tas, neapšaubāmi, atkal bija lopkautuvei nolemts zirgs, kuru klibums bija izslēdzis no elegantās jātnieku vienības. Un tālāk Radeks jau gāja patiešām glīti lienoši, soli pa solim. Taču, kad bija pienācis tuvāk, zirgs no viņa nebaidījās itin nemaz. Un Radekam ienāca prātā, ka zirgam, kurš zināja, ka to gaida lopkautuve, varēja būt ne silts, ne auksts par kaut kādu plēsoņu.

Un tā Radeks ierunājās: “Manu dārgo Šemīk, nebīsties, nāve nemaz nav tik briesmīga. Jo tas taču ir tikai mūžīgais miers. Ar to mēs, dzīvnieki, atšķiramies no cilvēkiem, kurus tur, otrā pusē, sagaida šķīstītava vai ceļš taisni uz elli.” Bet piepeši viņš atskārta, ka dūkanbēris viņu vispār nesaprot. Un ieslidināja roku zem žaketes, zem svītera un zem krekla, bet no leoparda spalvas vairs nebija ne matiņa. Leopards bija izgaisis pa tīro. Un, protams, viņš atkal runāja cilvēku valodā. Un tā vismaz pastiepa roku un dūkano noglaudīja. Un piespiedu kārtā nokauto lopu gaļas veikalā neatgriezās.

Tātad tas viss ir bijis tikai dzīves epizode. Un viņam gandrīz kļuva žēl, ka nav paspējis īpaši daudz izbaudīt šo kaķveidīgo plēsēju paradīzi, ko viņš allaž bija apbrīnojis muitnieka Ruso gleznā. Viņš jau atkal bija cilvēks ar visiem ļaužu eksistences atribūtiem, stigmām, sofismiem, kontemplācijām, prizmām, jurismātiem, dublikātiem un paradigmām, ar visām tām grabažām, par kurām laimīgajiem kustoņu radījumiem nav ne jausmas.

Un tūdaļ nākamajā dienā atkal ieviesa kārtību darba vietā. Sakliedza uz tiem dzelzceļa nejēgām, taču pēc tam nejauši noklausījās, kā tie savstarpēji žēlojas, cik patīkama dzīve bijusi ar mēmo dispečeru. Taču muļķīši nezināja, ka īstenībā tiem ellīgi palaimējies, proti, pietrūcis vien mazdrusciņ, lai “mēmais dispečers” būtu meties viņiem pie rīkles.

Arī viņa laulības dzīvē atkal atgriezās mazliet garlaicīgā ikdienas sadzīvošanas lietu kārtība. Un viņš nolēma – ja jau tagad viss ir cauri, tad varētu sievai beidzot atgādināt pasaku par Zeltmatīti un Jiržīku, kas saprata dzīvnieku valodu.

Un tā, kad vakarā abi atgriezās no darba (Kveta sēdēja aiz pasta lodziņa), Radeks pasniedza lielisku kafiju un piedevām šokolādes kūkas ar putukrējumu, kas viņa Zeltmatītei reiz bija tik ļoti gājušas pie sirds.

“Dārgā Kveta,” viņš iesāka, “es vēlējos izstāstīt tev pasaku par Zeltmatīti un arī par Jiržīku, kurš saprata zvēru valodu. Proti, man vēl pavisam nesen ar šo Jiržīku bija kaut kas kopīgs, bet tas, paldies Dievam, jau pagājis, vējš to jau aizpūtis…”

Bet, kā jau nojauš mani mīļie lasītāji un manas visjaukākās lasītājas, neko daudz viņš Kvetai vairs neizstāstīja. Redziet, sievietēm – un tas ir jāzina – dzīvnieciskās metamorfozes, pārvēršanās par leopardiem notiek daudz straujāk, varētu teikt – žvikts! Un to, kas pēc tam palika pāri no Radeka, mēs tagad varētu salasīt bļodiņā un aiznest pie durvīm, kur to jau gaida Stafordšīras bulterjers, ko Radeka Zeltmatīte bija laicīgi iegādājusies, lai tagad pa vakariem viņai būtu ar ko divatā vērpt garus, izglītotus disputus.

No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš

© Jiří Kratochvil, 2020
© Druhé město – Martin Reiner, 2020