Latviešu fotogrāfes Andas Magones uzņemtais attēls ir ietverts 2011. gadā tapušajā sērijā "Berlīne. Ķermeņi" ("Berlin. Bodies"). Sērija aptver 10 dienas, kuras Anda pavadīja Berlīnē aprūpējot draudzeni, kas tikko bija veikusi abortu un ķirurģisko sterilizāciju (tuboligāciju), kā arī vienu no viņas trīs bērniem. Fotogrāfiju sērija atklāj mākslinieces ambivalentās sajūtas par draudzenes dzīvē notiekošo - atvieglojumu, rūpes, neizpratni, skumjas un pieķeršanos. *

raksti

— Visu jautājumu māte

Rebeka Solnita

08/05/2022

Viens iemesls, kāpēc cilvēki tik ļoti koncentrējas uz mātišķību kā sievišķās identitātes atslēgu, ir pārliecība, ka caur to iespējams realizēt savu potenciālu mīlēt.

Rebeka Solnita (Rebecca Solnit) ir amerikāņu autore, vēsturniece un aktīviste, kura sarakstījusi 20 grāmatas par feminismu, vēsturi, politiku un varu, sociālām pārmaiņām, mākslu, vidi un citām tēmām. Vienā no viņas atpazīstamākajiem eseju krājumiem, kas nosaukts centrālās esejas Visu jautājumu māte (The Mother of All Questions, 2015) vārdā, Solnita pievēršas feminisma tematikai un aplūko jautājumus par mātišķību, piespiedu klusēšanu, grāmatām, kuras nevienam vairs nevajadzētu lasīt, valodas līkločiem, kas sievietēm neļauj piedzīvoto vardarbību definēt skaidros vārdos, kā arī daudzas citas tēmas.

Solnita savos darbos tām netaisnības liesmām, kas mūsos nereti deg un aiz bezspēcības draud mūs iznīcināt no iekšienes, piešķir sistemātisku un asprātīgu valodisko veidolu un ļauj mums nu jau ar skaidrāku galvu pievienoties viņai, kas nenogurstoši cīnās gan pret patriarhāta skaidri saskatāmajām, gan no precīzām definīcijām izvairīgajām važām.

Tulkotāja

 

 

Pirms pāris gadiem es uzstājos ar runu par Virdžīniju Vulfu. Pasākuma sadaļā, kura pēc runas beigām bija atvēlēta jautājumu uzdošanai, temats, kurš vismaz daļu klausītāju, šķiet, interesēja visvairāk, bija tas, vai Vulfai būtu vajadzējis radīt bērnus. Es uz šo jautājumu apzinīgi atbildēju, norādot, ka Vulfa, cik zināms, laulības sākumposmā bērnu radīšanu bija apsvērusi, redzot, cik daudz prieka bērni sagādāja viņas māsai Vanesai Bellai. Taču pēcāk Vulfa šo ideju atmeta, iespējams, pašas psihiskās veselības traucējumu dēļ. Vai, iespējams, es vedināju, viņa gluži vienkārši vēlējās būt rakstniece un veltīt savu dzīvi šai mākslas formai, kas viņai arī izdevās ar neiedomājamiem panākumiem. Runas laikā es biju citējusi Vulfas aprakstīto atbrīvošanos no “eņģeļa pie pavarda” – no iekšējās balss, kura tik daudzām sievietēm iestāstījusi, ka tām jābūt pašaizliedzīgām mājīguma nodrošinātājām un vīrieša ego apteksnēm. Mani pārsteidza tas, ka runa, kuras esence galu galā bija vispārpieņemto sievišķīguma ideju sabradāšanā, rezultējās šādu jautājumu apspriešanā.

Man būtu vajadzējis klausītājiem atbildēt, ka Vulfas reproduktīvās situācijas garlaicīgā apspriešana ir tikai bezjēdzīga novirzīšanās no vērienīgajiem un aizraujošajiem jautājumiem, kurus viņas darbi patiesībā liek uzdot. (Man šķiet, vienā brīdī es izmetu: “Pie velna šīs muļķības!” – kas principā izteica to pašu domu un ļāva novirzīt diskusiju citā gultnē.) Galu galā daudzi cilvēki rada bērnus, bet tikai viens ir radījis Uz bāku un Trīs ginejas, un Vulfu mēs apspriežam tieši šo garadarbu dēļ.

Taču šāda tipa jautājumi man nebija sveši. Pirms desmit gadiem kādā sarunā, kam bija jābūt par grāmatu, kurā es apskatīju ar politiku saistītus jautājumus, mani intervējošais britu žurnālists uzstājīgi vēlējās runāt nevis par mana prāta augļiem, bet gan maniem neesošajiem pēcnācējiem. Viņš mani publiski pratināja par to, kāpēc man nav bērnu, un neviena no manis sniegtajām atbildēm viņam nešķita apmierinoša. Viņa nostāja, šķiet, bija, ka man jābūt bērniem, un tas, ka man tādu nav, viņam bija vienkārši neaptverami. Acīmredzot šī iemesla dēļ mums nācās runāt par to, kāpēc es tos neesmu radījusi, nevis par grāmatām, kuras es savukārt biju radījusi.

Kad es pēc intervijas nokāpu no skatuves, manu Skotijas izdevēju pārstāve – smalka, jauna sieviete rozā balerīnu stila kurpēs un ar glītu saderināšanās gredzenu pirkstā – bija saviebusies dusmās. “Viņš nekad to nejautātu vīrietim,” viņa nikni izspļāva. Viņai bija taisnība. (Esmu sākusi šo jautājumu izmantot kā argumentu, lai aizgaiņātu vismaz daļu no izprašņātājiem: “Vai jūs šādu jautājumu uzdotu arī vīrietim?”) Šie jautājumi, šķiet, rodas no pārliecības, ka nav sieviešu, 51% cilvēku ģints pārstāvju, kuru vēlmes un vajadzības atšķiras tikpat ļoti kā atlikušo 49% vēlmes un vajadzības, bet gan tikai Sieviete – kurai obligāti jāprecas, sevi jāatražo, jāļauj vīriešiem sevī ieiet un bērniem no sevis iznākt, jābūt tādam kā sugas liftam. Šo jautājumu saknē ir nevis jautājums, bet gan apgalvojums, ka mums, kas sevi uzskata par individuālām būtnēm, kas pašas veido savu dzīves ceļu, nav taisnība. Bet ikvienas smadzenes ir unikālas un rada neiedomājami atšķirīgus augļus, kamēr visas dzemdes rada vienu un to pašu.

Ir sagadījies tā, ka manam bezbērnu statusam ir daudz iemeslu: man labi padodas izsargāšanās; lai gan man bērni ļoti patīk un es ar entuziasmu pildu tantes lomu, man ļoti nepieciešama arī vienatne; mani pašu audzināja nelaimīgi un nelaipni cilvēki, un es nekad neesmu vēlējusies nedz atkārtot viņu kļūdas audzināšanā, nedz pieļaut to, ka kāds pret mani jūt ko līdzīgu tam, ko es jutu pret viņiem; mūsu planēta nespēj uzturēt vēl vairāk attīstīto valstu iedzīvotāju, un mūsu visu nākotne ir miglā tīta; es ļoti vēlējos rakstīt grāmatas, ko esmu arī vienmēr darījusi, un tā ir visai laikietilpīga nodarbe. Mana nevēlēšanās radīt bērnus nekad nav bijusi kategoriska: citos apstākļos tie man būtu varējuši būt un viss būtu kārtībā – tāpat kā viss ir kārtībā tagad.

Ir cilvēki, kuri vēlas bērnus, bet kuriem to nav dažādu privātu, medicīnisku, emocionālu, finansiālu vai profesionālu iemeslu dēļ; ir cilvēki, kuri nevēlas bērnus, un arī tā nav neviena cita darīšana. Tas vien, ka šis jautājums principā ir atbildāms, nenozīmē, ka kādam uz to būtu jāatbild – vai ka to vajadzētu uzdot. Žurnālista man uzdotais jautājums bija rupjš, jo tas balstījās uz pieņēmumu, ka ikvienai sievietei būtu jārada bērni un ka ikvienas sievietes reproduktīvā situācija nešaubīgi ir publiska padarīšana. Vēl būtiskāk, iespējams, ir tas, ka šis jautājums balstījās pieņēmumā, ka ir tikai viens pareizs veids, kā sievietei būtu jādzīvo sava dzīve.

Bet pat apgalvojums, ka ir tikai viens pareizais veids, kā sievietei jādzīvo, visdrīzāk ir pārāk optimistisks, ņemot vērā to, ka arī tās sievietes, kuras ir kļuvušas par mātēm, tiek nepārtraukti kritizētas. Māti drīkst uzskatīt par noziedznieci tad, ja viņa savu bērnu atstāj kaut uz piecām minūtēm, kamēr bērna tēvs to, iespējams, ir atstājis bez ievērības vairāku gadu garumā. Vairākas mātes man ir teikušas, ka pēc bērnu piedzimšanas apkārtējie pret viņām izturējušies kā pret gausiem bezsmadzeņu liellopiem, kuri vispār nav jāņem vērā. Daudzām man pazīstamām sievietēm ir teikts, ka profesionālā jomā viņas nav iespējams ņemt par pilnu, jo viņas taču kādā brīdī ņems un paliks stāvoklī. Savukārt daudzas no tām mātēm, kuras sasniedz profesionālus panākumus, tiek apsūdzētas bērnu atstāšanā novārtā. Jautājumam “Kā būt par sievieti?” nav labas atbildes; prātīgāk droši vien būtu atteikties no šī jautājuma pavisam.

Nereti runā par atvērtiem jautājumiem, bet pastāv arī slēgti jautājumi – tādi, kuriem ir tikai viena pareizā atbilde, vismaz jautājuma uzdevēja izpratnē. Ir jautājumi, kuri tevi iegrūž aitu barā vai uzbrūk tev tāpēc, ka tu atšķiries; tie ir jautājumi, kuri jau satur visas pareizās atbildes un kuru mērķis ir piespiešana un sodīšana. Viens no maniem dzīves mērķiem ir kļūt patiesi rabīniskai – spēt visiem slēgtajiem jautājumiem likt pretī atvērtos; vienmēr saglabāt tādu iekšējo autoritāti, lai spētu atvairīt visus iebrucējus, un vismaz vienmēr atcerēties, ka varu pavaicāt: “Kāpēc tu man to jautā?” Manā pieredzē šī vienmēr ir laba atbilde uz nedraudzīgiem jautājumiem, un slēgtie jautājumi parasti ir nedraudzīgi. Bet todien, kad tiku nopratināta par bērnu neesamību, mani pārsteidza nesagatavotu (es biju arī ilgā lidojuma nogurdināta), tāpēc atlika vien pēcāk prātot: kāpēc tik bezgaumīgu jautājumu uzdošana ir tik paredzama?

Iespējams, daļa no problēmas ir tas, ka mēs esam pieraduši arī paši no sevis pieprasīt nepareizās lietas. Mūsu kultūra grimst popsīgā psiholoģijā, kas apsēsta ar jautājumu: vai tu esi laimīgs? Šī jautājuma uzdošana jau kļuvusi tik refleksīva, ka, šķiet, būtu tikai normāli vēlēties, lai kāds farmakologs ar laika mašīnu Blūmsberijā nogādā visam mūžam pietiekamu antidepresantu kravu – un lai izcilā feminisma prozaiķe steigšus pārorientējas uz neskaitāmu Vulfa mazuļu radīšanu.

Jautājumos par laimi, šķiet, iekodēts pieņēmums, ka mēs zinām, kas ir laimīgas dzīves pamatā. Laime bieži tiek aprakstīta kā vairāku visai paredzamu komponentu kopums, pēc kā mums jātiecas: partneris, pēcnācēji, privātīpašums, erotiskas pieredzes – lai gan pat tikai sekundes simtdaļu īsa refleksija liktu mums atzīt, ka neskaitāmi cilvēki, kuriem visi šie komponenti ir pieejami, tik un tā ir nelaimīgi.

Mums nepārtraukti tiek piespēlētas vienveidīgas laimes formulas, bet šīs formulas mēdz izgāzties – bieži un pamatīgi. Un tomēr tās mums tiek uzstājīgi piedāvātas atkal un atkal. Tās kļūst par cietumu un sodu; un iztēles cietums ir tas, kurš tik daudzus no mums iesloga tādas dzīves krātiņā, kura precīzi atbilst laimes receptei, un tomēr ir neizsakāmi nelaimīga.

Problēma, iespējams, ir naratīvā: mums tiek piedāvāts tikai viena formāta stāsts par to, kas ir laba dzīve, lai gan ne mazums to, kuri šajā formātā iekļaujas, dzīvo nožēlojamas dzīves. Mēs savos izteikumos atzīstam tikai vienu iespējamo sižetu ar vienu pozitīvu iznākumu, lai gan mums visapkārt uzzied un novīst neskaitāmie veidi, kuros dzīve var izpausties.

Un pat tie starp mums, kuri izdzīvo vislabāko mums tik pazīstamā stāsta versiju, var gala beigās netikt atalgoti ar laimi. Un tas, iespējams, pat nav slikti. Es pazīstu sievieti, kura mīlošā laulībā nodzīvoja 70 gadus. Viņas dzīve ir bijusi ilga un jēgpilna dzīve, kuru viņa nodzīvojusi saskaņā ar saviem principiem, un viņa ir savu pēcnācēju cienīta un mīlēta. Es neteiktu, ka viņa ir laimīga; viņas līdzjūtība pret tiem, kuri cieš, un bažas par nākotni padarījušas viņu visai bezcerīgu. Tas, kas viņai ir laimes vietā, būtu jāapraksta ar citiem vārdiem. Jo pastāv pavisam citi labas dzīves kritēriji, kuri cilvēkam varētu būt svarīgāki – mīlēt un būt mīlētam vai apmierinātam, gods, jēga, dziļums, nodarbošanās, cerība.

Daļa no maniem centieniem rakstniecībā ir veltīta netveramā un novārtā atstātā izcelšanai; es vēlos aprakstīt nianses un nozīmes mazāk pamanāmās aprises, svinēt gan publisku, gan savrupu eksistenci, un – Džona Bergera vārdiem runājot – es vēlos atrast “atšķirīgu stāstīšanas veidu”, un daļēji tieši tāpēc ir tik nomācoši tikt atkal un atkal pieveiktai ar tiem pašiem vecajiem, savu laiku nokalpojušiem stāstiem.

Konservatīvā “laulības aizstāvība”, kas patiesībā nav nekas vairāk kā aizbildinājums vecajai, hierarhiskajai sistēmai, kuru heteroseksuālā laulība uzturēja līdz brīdim, kad feministes tajā sāka ieviest reformas, diemžēl nav tikai konservatīvo jājamzirdziņš. Pārlieku liela daļa sabiedrības joprojām ir iestrēgusi bijīgajā pārliecībā, ka heteroseksuāla divu vecāku mājsaimniecība bērniem nodrošina kaut ko pārpasaulīgi fantastisku, un tieši šī pārliecība tik daudziem pāriem liek saglabāt nelaimīgas laulības, kuras ir postošas visiem tuvākajā rādiusā. Es pazīstu cilvēkus, kuri ir gadiem ilgi vilcinājušies, pirms pametuši drausmīgas laulības, tikai tāpēc vien, ka mūžvecā recepte paredz: situācija, kura ir nepanesama vienam vai abiem vecākiem kaut kādā veidā tomēr ir labvēlīga bērniem. Pat sievietes, kuras piedzīvo partneru fizisko vardarbību, bieži vien tiek mudinātas šajā situācijā uzkavēties, jo tā taču shematiski ir tik pareiza, ka tādiem sīkumiem nav nozīmes. Ietvars uzsvar saturu. Tajā pašā laikā, esmu redzējusi šķiršanos radīto svētlaimi un neskaitāmos laimīgu ģimeņu paveidus – sākot ar solo vecāka ģimenēm līdz vairāku mājsaimniecību radītām ģimenēm.

Pēc tam, kad es biju sarakstījusi grāmatu par sevi un savu māti, kura apprecēja brutālu vīrieti, piedzemdēja četrus bērnus un tik bieži izmisumā un niknumā nezināja, kur likties, mani stūrī iedzina žurnāliste, kura uzstājīgi jautāja, vai mana tēva vardarbība ir par iemeslu tam, ka neesmu spējusi atrast dzīvesbiedru. Viņas jautājums sevī ietvēra visai pārsteidzošus pieņēmumus par to, ko es pati esmu vēlējusies no savas dzīves, – kā arī, protams, to, ka viņai ir tiesības mani par to izprašņāt. Pati grāmata, The Faraway Nearby, klusā un netiešā veidā vēstīja, vismaz man pašai tā šķita, par manu ilgo ceļu uz patiešām jauku dzīvi, par maniem centieniem izprast manas mātes niknumu, tostarp šī nikunuma cēloņus, kuri bija vistiešākajā veidā saistīti ar viņas iekrišanu vispārpieņemto sievietes lomu un pienākumu slazdā.

Man savā dzīvē izdevās paveikt tieši to, ko biju vēlējusies, un tas, ko es vēlējos, nebija tas, ko mana māte vai šī žurnāliste mani iedomājās vēlamies. Es vēlējos rakstīt grāmatas, būt starp dāsniem un fantastiskiem cilvēkiem, es vēlējos brīnišķīgus piedzīvojumus. Vīrieši – romāni, romāniņi un ilgtermiņa attiecības – ir bijuši daļa no šiem piedzīvojumiem, tāpat kā tuksneši, Ziemeļu Ledus okeāna jūras, kalnu virsotnes, sacelšanās un katastrofas, un ideju, arhīvu, pierakstu un dzīvju padziļināta pētīšana.

Sabiedrības uzspiestā pilnvērtīgas dzīves recepte, šķiet, visai bieži kļūst par pārdzīvojumu cēloni – gan tiem, kuri tiek izstumti, jo nespēj vai negrib dzīvot pēc šīs receptes, gan tiem, kuri pēc tās dzīvo, bet tik un tā nerod tajā laimi. Protams, ka ir cilvēki, kuri dzīvo pēc šīs standarta receptes un ir ļoti laimīgi. Es dažus tādus pazīstu, tāpat kā pazīstu ļoti laimīgus mūkus, abates un mācītājus, kuri dzīvo celibātā, gejus šķirteņus un neskaitāmus citus. Pagājušajā vasarā, kad precējās mana draudzene Emma, viņu baznīcā zem rokas ieveda tēvs un aiz viņiem arī zem rokas draudzīgi gāja tēva vīrs un Emmas māte; šī četrotne un Emmas vīrs ir ļoti mīloša un cieši saliedēta ģimene, kura kopīgi nodevusies politiskai cīņai par taisnīgumu. Šovasar abās kāzās, kuras es apmeklēju, nebija līgavu, bet tikai līgavaiņi, un pirmajās no tām viens no līgavaiņiem raudāja: lielāko daļu mūža iespēja salaulāties tam bija liegta, un viņš necerēja, ka kādreiz piedzīvos savu kāzu dienu.

Un tomēr vecie jautājumi tiek uzdoti atkal un atkal – lai gan tie bieži vien atgādina nevis jautājumus, bet gan šablonu iegrožošanai. Tradicionālā izpratnē laimei jābūt privātai un savtīgai. Saprātīgi cilvēki cenšas realizēt savas vēlmes, un, kad tas ir izdevies, tiem būtu jābūt laimīgiem. Cilvēka definīcija kā tāda šķiet visai šaura, un tādām sfērām kā altruisms, ideālisms un sabiedriskā dzīve (izņemot gadījumus, kad runa ir par slavu, statusu un materiāliem panākumiem) īpaši liela nozīme netiek piešķirta. Ideja par to, ka dzīvei būtu nepieciešama jēga, ir visai reti sastopama: iepriekš minētās standarta aktivitātes tiek uzskatītas ne vien par nozīmīgām pēc savas būtības, bet arī par vienīgajām jēgpilnajām izvēlēm.

Viens iemesls, kāpēc cilvēki tik ļoti koncentrējas uz mātišķību kā sievišķās identitātes atslēgu, ir pārliecība, ka caur to iespējams realizēt savu potenciālu mīlēt. Bet bez saviem pēcnācējiem ir vēl tik daudz kā cita, ko iespējams mīlēt – tik daudz potenciālu mīlestības objektu, kam mīlestība tik ļoti nepieciešama, tik daudz darba, ko mīlestībai būtu jāpaveic pasaulē.

Kamēr daudzi prāto par motivāciju, kura vada cilvēkus bez bērniem (parasti gan tos mēdz uzskatīt par egoistiem, kuri nevēlas uzņemties ar vecāku pienākumiem saistītos upurus), visai bieži tiek ignorēts neizbēgamais fakts, ka tiem, kuri stipri mīl savus bērnus, ir mazāk mīlestības, kuru veltīt pārējai pasaulei. Kristīna Luptone, rakstniece, kura ir arī māte, kādā no saviem nesenākajiem darbiem aprakstījusi dažas no tām nodarbēm, no kurām viņai nācies atteikties mātišķības visu citu pārmācošo pienākumu dēļ: “Tie ir visi veidi, kuros mēs pievēršamies pasaulei un kuri ir šķietami mazāk leģitīmi par mātišķību, tomēr ir tikpat fundamentāli būtiski bērnu dzīvē. Ar to es domāju rakstīšanu un radīšanu, politisko aktīvismu, lasīšanu un uzstāšanos publikas priekšā, mācīšanu un filmu veidošanu… Lielākā daļa no lietām, kuras man dzīvē ir vissvarīgākās un kuras, manuprāt, ir cieši saistītas ar mūsu visu dzīves uzlabošanu, ir ārkārtīgi grūti apvienot ar rūpēm par bērniem.”

Viens no fascinējošākajiem aspektiem pirms pāris gadiem notikušajai Edvarda Snoudena pēkšņajai nokļūšanai uzmanības starmešos bija tik daudzo cilvēku nespēja aptvert to, ka šis jaunais vīrietis varētu atteikties no visa, ko viņam nodrošinājusi laimes formula, – ienākumiem, stabilā darba, īpašuma Havaju salās – un kļūt par pasaulē vajātāko bēgli. Viņiem pašsaprotams šķita pieņēmums, ka, tā kā visi cilvēki ir savtīgi, tad arī Snoudena rīcības motīvs ir pašmērķīga tiekšanās pēc slavas un naudas.

Sākotnējos presē izskanējušajos komentāros New Yorker juridiskais konsultants Džefrijs Tūbins paziņoja, ka Snoudens ir “narcistisks megalomāns, kura vieta ir cietumā”. Kāds cits eksperts paziņoja: “Manuprāt, Edvards Snoudens nav nekas vairāk, kā narcistisks jauns vīrietis, kurš sevi iztēlojas esam labāku par mums pārējiem.” Daudzi citi pieņēma, ka Snoudens izpauž ASV valdības noslēpumus, jo viņam par to kāds maksā.

Snoudens šķita esam no cita laikmeta. Savā sākotnējā saziņā ar žurnālistu Glenu Grīnvaldu viņš sevi dēvēja Romas republikas vadītāja Cincinnāta vārdā, kurš rīkojās sabiedrības labā, nemēģinot gūt nekādu pašlabumu. Tas šķita pietiekami skaidrs mājiens, ka Snoudens netika savu pārliecību un rīcību modelējis pēc mūsdienu standarta laimes formulas. Citas kultūras citos laikmetos bieži uzdeva atšķirīgus jautājumus no tiem, kurus uzdodam mūsdienās, piemēram: kas ir visnozīmīgākais, ko tu savā dzīvē vari paveikt? Kāds ir tavs pienesums pasaulei vai sabiedrībai, kuras daļa tu esi? Vai tu dzīvo saskaņā ar saviem principiem? Ko tu atstāsi aiz sevis? Kāda ir tavas dzīves jēga? Iespējams, mūsu apsēstība ar laimi ir tikai veids, kā izvairīties no šo jautājumu uzdošanas, veids, kā ignorēt to, cik piepildīta varētu būt mūsu dzīve, cik nozīmīgs mūsu darbs, cik visaptveroša tā mīlestība, kuru mēs varētu sniegt.

Jautājums par laimi sevī ietver paradoksu. Džordža Meisona Universitātes psiholoģijas profesors Tods Kašdans pirms pāris gadiem publicēja pētījuma rezultātus, kuros tika pierādīts, ka tie cilvēki, kuri uzskata, ka ir svarīgi būt laimīgam, biežāk mēdz ieslīgt depresijā: “Iekārtojot savu dzīvi tā, lai par katru cenu būtu laimīgs, un padarot laimi par primāro dzīves mērķi, cilvēks patiesībā nostājas pats savas laimes ceļā.”

Visbeidzot, esot Anglijā, pienāca arī mans rabīniskais mirklis. Nogurums pēc lidojuma bija pārgājis, un šoreiz mani intervēja sieviete ar visai šiku un spalgu akcentu. “Tad nu tā,” viņa vīteroja. “Cilvēce jūs ir ievainojusi, un jūs esat izvēlējusies patverties vientulībā.” Mājiens bija skaidrs: es biju īpaši nožēlojams apskates objekts, indivīds, kas atļāvies izkrist no ierindas. Es pagriezos pret skatītājiem un jautāju: “Vai kādu no jums jebkad ir ievainojusi cilvēce?” Viņi smējās kopā ar mani, un tobrīd mēs visi apzinājāmies, ka esam dīvaini, ka esam viens otram un ka savu ciešanu atšķetināšana, un to nenodarīšana citiem, ir daļa no tā, ko mēs šajā pasaulē esam ieradušies paveikt. Tāpat kā mēs esam šeit ieradušies, lai mīlētu, un mīlestībai ir tik dažādas sejas un tā var izpausties tik dažādos veidos. Ir daudz jautājumu, kurus šajā dzīvē vērts uzdot, bet, iespējams, ja būsim prātīgi, tad sapratīsim, ka ne katram jautājumam nepieciešama atbilde.

 

No angļu valodas tulkojusi Agra Lieģe-Doležko

 

* Vairāk par Magones instalāciju Piedošana (Forgiveness), kurā autore atskatās uz sērijā Berlīne. Ķermeņi izdzīvoto, kā arī afektīvās hibriditātes konceptu (affective hibridity) feminisma teorijā var izlasīt feminisma un mākslas teorētiķes Janas Kukaines rakstā Affective Hibridity in Anda Magone’s Photography Series “Forgiveness”.