— Pasaules elpa

 

Madara Gruntmane ir dzejniece un kultūras projektu producente, radošajā apvienībā I Did It veidojusi pasākumus festivāliem Staro Rīga un Baltā nakts. Šogad viņas vadībā Jelgavā aizsāksies jauns starptautisks dzejas festivāls Page Break, kas pulcēs pasaulē atzītus dzejniekus. Lasījumos piedalīsies 12 starptautiski pazīstami autori no ārvalstīm, fokusā izvirzot ASV mūsdienu literatūru, savukārt Latviju festivālā pārstāvēs Inga Gaile un Semjons Haņins. Page Brake norisināsies no 13. līdz 15. maijam dažādās Jelgavas kultūrvietās un pilsētvidē.

Madara ir divu dzejas krājumu – Narkozes (2015) un Dzērājmeitiņa (2018) – autore, drīzumā gaidāma viņas trešā dzejas grāmata Aizmīlestība.

Laura Brokāne

 

Artis Ostups: Kā tev radās ideja par jaunu dzejas festivālu?

Ideja neradās vienā mirklī – labi, taisīšu festivālu. Tas ir vairāku gadu laikā lolots auglis, iespaidojoties no pieredzes citos pasaules festivālos. Iespējams izšķirošais brīdis, kas lika ķerties pie jauna festivāla veidošanas, bija mana trīs mēnešus garā rezidence Amerikā, kur satikos ar dzejniekiem no visas pasaules.

 

A. O.: Tu runā par Aiovas starptautisko rakstniecības programmu?

Jā. Tad es sapratu, ka nevaru pateikt – jā, mums arī ir. Manuprāt, mums Latvijā trūkst viena tradicionāla starptautiska dzejas festivāla, kādi ir citviet pasaulē, kur sabrauc dzejnieki no visas pasaules un lasa dzeju.

Viens jau nav cīnītājs – man ļoti palīdzēja arī dzejnieks Efe Dujans, kurš šobrīd dzīvo Latvijā un kurš  organizē arī dzejas festivālu Stambulā. Noderēja viņa pieredze un drosme. Efe savu festivālu organizējis ar lielu entuziasmu un altruismu un bez stabila finansējuma. Par laimi, Latvijā tomēr ir diezgan plašas iespējas piesaistīt finansējumu – ja ne visu, tad vismaz daļu –, un, šiem labvēlīgajiem apstākļiem pievienojot Efes plašos kontaktus un zināšanas uzrunāt labākos dzejniekus, ir iespējams sasniegt labu rezultātu. Vēl jāmin arī mana līdzšinējā pieredze kultūras pasākumu organizēšanā un neizsmeļamā mīlestība pret dzeju. Tas viss ir palīdzējis radīt jaunu dzejas festivālu.

 

Laura Brokāne: Kā tika izvēlēti festivāla dalībnieki un kāpēc ir tik maz vietējo autoru?

Sākumā mums bija plāns piesaistīt 17 autorus, tostarp vairākus vietējos autorus. Taču vietējos autorus mēs dzirdam ikdienā, un arī Dzejas dienas ir viņiem lieliska platforma. Man un Efem bija svarīgi Latvijā ievest pasaules elpu, turklāt neaprobežojoties tikai ar Eiropas dzejniekiem. Sākumā bija iecere aicināt dzejniekus arī no Āfrikas un Japānas, taču tam pietrūka finansējuma.

Dzejnieku atlasē ļoti noderēja Efes pieredze – ko viņš ir dzirdējis citos festivālos. Savukārt man šķita svarīgi aicināt tos dzejniekus, kuriem pašiem ir savi festivāli, domājot tieši par mūsu autoriem – lai viņiem ir iespēja dalīties ar pieredzi un dibināt jaunus kontaktus. Šogad tāda iespēja būs Ingai Gailei un Semjonam Haņinam un, protams, visiem mūsu dzejniekiem, kuri atbrauks uz festivālu kā apmeklētāji.

 

 

A. O.: Kāpēc festivāls notiek tieši Jelgavā?

Tam ir divi iemesli. Viens ir tas, ka es biju radošajā komandā, kas rakstīja pieteikumu Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa iegūšanai, un man bija ļoti viegli sadarboties ar Jelgavas pašvaldības iestādi Kultūra, īpaši ar tās vadītāju Mintautu Buškevicu, kurš atbalsta jaunas idejas. Konkursa nolikums paredzēja jaunas aktivitātes pilsētā, un es, protams, izdomāju rīkot jaunu dzejas festivālu.

Otrs iemesls, kāpēc tieši Jelgava, ir tāds, ka Rīgā jau tā ļoti daudz kas notiek, ir virkne pasākumu un festivālu, it īpaši rudenī, kad vairs nevar izsekot, uz ko iet, un nevar saprast, kā visu paspēt. Turklāt Jelgava nav pārāk tālu no Rīgas, tā vienlaikus ļauj piesaistīt rīdzinieku uzmanību un dot iespēju citai pilsētai nokļūt uzmanības centrā.

Diemžēl Jelgavas pieteikums netika nākamajā atlases kārtā. Starp citu, mūsu pieteikuma tēma bija tabula rasa – tā ir nepierakstīta, nevis balta lapa. Un mums bija doma to pierakstīt ar jauniem notikumiem, savā ziņā atsaucoties arī uz Jelgavas vēsturi – pilsēta ir izdzīvojusi vairākas dramatiskas lapas pāršķiršanas, taču tā vienmēr spējusi reģenerēties. Atjaunošanās – reģenerācija ir šīgada festivāla tematiskais vadmotīvs, jo pēkšņi tā kļuvusi arī globāli aktuāla. Pēc diviem Covid-19 gadiem, pēc ģeopolitiskajām svārstībām Eiropas austrumos, kas vēl nav beigušās, ir skaidrs, ka nākotnē būs savādāka pasaule nekā pirms 2019. gada oktobra un 2022. gada februāra. Kāda vieta šajā pasaulē ir dzejai, kultūrai, kādas tēmas attīstīt, un daudz plašāk – cik daudz ir veidu kā palūkoties uz ŗeģenrācijas jēgu un būtību? Par to runāsim paneļdiskusijās, un to izvērsti apspēlējuši festivāla viesi savos darbos, ka iekļauti festivāla antoloģijā.  

 

A. O.: Tu jau minēji, ka Latvijā ir salīdzinoši labas iespējas piesaistīt finansējumu, un tomēr kā tu raksturotu organizatorisko darbu – vai pie mums tiešām ir viegli sarīkot jaunu festivālu?

Tas ir atkarīgs no tā, ko un kā salīdzina. Protams, ja finansiālā bāze sākumā būtu lielāka, tad atkristu atsevišķas lietas, kas ir aizņēmušas daudz laika, piemēram, kad jāizšķiras starp to vai citu autoru. Mums sākumā ļoti palīdzēja ASV vēstniecība ar savu grantu programmu, jo no tās iegūtais finansējums ļāva gūt atbalstu arī Valsts kultūrkapitāla fondā. Un tālāk – pēc tam, kad bijām guvuši šo palīdzību, – bija vieglāk runāt arī ar citām institūcijām, piemēram, ar Gētes institūtu un Spānijas vēstniecību.

 

L. B.: Pastāsti, lūdzu, par programmā iekļauto pasākumu formātu.

Pasākuma formāts patiesībā ir noskatīts no citiem Eiropas festivāliem – tas paredz, piemēram, tikšanos ar skolēniem, lai parādītu jauniešiem, ka dzeja var būt citādākā, nekā to rāda mācību grāmatās. Darbs ar jauniešiem man ir ļoti svarīgs, jo man sāp, ka daudzi joprojām uzskata, ka literatūra ir kaut kas svešs, tāls, nesaprotams un nemīlams, un es ticu, ka dzīvu ārvalstu autoru klātbūtne šai ziņā var būt iedvesmojoša.

Man šķiet, ka sabiedrības attieksme pret dzeju ir izglītības sistēmas un skolu programmu auglis. Šī interese netiek attīstīta vai tiek attīstīta veidā, kas dod gluži pretēju rezultātu. Es skatos uz savu meitu, kurai ir piecpadsmit, viņa zina par dzeju, pateicoties man un manam pasākumam, bet, pasarg dies, viņai ir nulle intereses. Un tā ir arī daudziem pieaugušajiem.

Trīs dienas pēcpusdienās notiks paneļdiskusijas, kurās piedalīsies visi festivāla viesi, diskutējot par dažādiem jautājumiem, piemēram, kāda ir dzejas loma pēcpandēmijas laikā, kādi ir tās uzdevumi globālā pesimisma apstākļos, būs arī plašākas tēmas – piemēram, runāsim par dzejas iekšējo mūziku. Šī būs laba iespēja ne vien iegūt informāciju, bet arī iedziļināties dažādu valstu autoru skatījumos.

Un tad, protams, ir autoru lasījumi. Ņemot vērā, ka Jelgava ir ļoti zaļa un skaista pilsēta, lai arī bieži vien to nepamana, es vēlējos lasījumus rīkot svaigā gaisā, kad viss ziedēs un smaržos. Kad sāku strādāt pie iepriekš minētā kultūras galvaspilsētas projekta, es iemīlējos šai pilsētā – gan upē, gan palienu pļavās, gan vispārējā sakoptībā… Jelgava patiesībā ir tāda kā oāze, un man šķita, ka tās ārtelpām piestāvēs dzeja. Tad nu mēs arī lasīsim pie upes un pagalmos – ar cerību, ka garāmgājēji apstāsies un ieklausīsies.

 

L. B.: Vai, domājot par pasākumu formātiem, tev nav bijusi doma par starp starpdisciplināriem veidiem, kā prezentēt literatūru?

Jā, absolūti ir bijusi – to var pamanīt gala pasākumā, kur sastapsies dzeja ar mūziku. Bet es sev pateicu “stop”, jo dzejai nav jāizcīna sev vieta caur citiem žanriem. Mēs, protams, varam tai palīdzēt, bet tur ir jānovelk robeža – jo, manuprāt, vārds, dzejolis un autors ir vesels kosmoss, kas var būt pašpietiekams. Tāpēc ir labākie autori festivālā.

 

L. B.: Lai viņi runā paši par sevi?

Jā. Savukārt tajā mirklī, kad tu esi viņus jau dzirdējis, ja tu esi festivālā, tad noslēgums ir kā svētki, ko viņi visi kopā veido. Tad var palūgt palīgā mūziku, lai tā arī runā. Bet man šķiet, ka literatūras karalieni vajag godāt… Man, arī pašai ļoti interesē apvienot dažādus medijus – video, mūziku, performanci ar dzejas lasījumiem.

Ja dzejas festivālā kāds no notikumiem ir veltīts staprnozarei, viss ir kārtībā, bet līdz tam dzejai būtu netraucēti jāiziet sologājienā. Es noteikti negribētu atteikties no sololasījumiem.

 

L. B.: Vai tu varētu izcelt dažus no festivāla dzejniekiem?

Izcelt es gribētu visus… Nu, piemēram, Stambulas dzejnieks Gjokčenurs Č., par kuru sajūsmā ir arī Arvis Viguls, viņa atdzejotājs. Gjokčenuram ir absolūti unikāla poētiskā valoda. Viņam nav konkrēta viena rokraksta, viņš ir mainīgs, jo tic, ka dzejniekam nav viena stila, bet ir unikāla valoda. Viņa dzeja ir bagāta ar metaforām un tēmu lauks ir visai plašs – daba, cilvēki, politika un, protams, Stambula. Gjokčem (tā mēs viņu saucam mīļvārdā) ir arī savs dzejas festivāls, ko viņš rīko kopā ar Efi Dujanu.

Tad vēl amerikāņu dzejniece Karolīna Foršē, par kuru Artis brīnījās: “Kā tu viņu dabūji?” Mičiganas štatā dzimusī dzejniece, skolotāja un aktīviste dzejā skaidri aizstāv savus mērķus, kā arī lielākos dzejas mērķus. Iespējams, ir vislabāk pazīstama ar terminu “liecinieku dzeja”. Savā dzejā bijusi lieciniece postošākajiem notikumiem divdesmitā gadsimta pasaules vēsturē.

Cits amerikānis, Kriss Merils, kā teica viņa atdzejotājs Jānis Elsbergs, ir šī festivāla pārsteigums. Kriss arī pazīstams kā kultūras vēstnieks, jo viņš vada Aiovas starptautisko rakstniecības programmu. Līdz ar to latviešu autoriem būtu vērts ar viņu iepazīties; viņš tieši meklē jaunus interesantus dzejniekus, kuri varētu doties uz Aiovu.

Rumāņu dzejnieks Radu Vanku, arī PEN prezidents Rumānijā, raksta ļoti personīgu dzeju par savām traumām. Tajos dzejoļos, kurus es esmu lasījusi, ir analizēta pašnāvības pieredze, jo viņa tēvs tādā veidā aizgāja no šīs pasaules.

 

 

A. O.: Pastāsti, kas jauns tavā radošajā darbībā. Cik saprotu, tu esi grāmatu pabeigusi.

Es varētu sākt ar to, ka es mācos Latvijas Mākslas akadēmijā, programmā POST un radu darbus arī vizuālajā mākslā – tā ir manā jaunā mīlestība un izaicinājums, un man ir ļoti superīgi pasniedzēji. Caur vizuālo mākslu es jūtu, ka varu runāt pilnīgi citādāk, nekā to daru dzejā. Man ir lielāka brīvība un arī lielākas iespējas kā paslēpties, tā atklāties. Bet atdzīšos, ka strādājot ar materiālu un formu neiztieku bez dzejas, no sevis neaizbēgsi.

Mans trešais dzejoļu krājums Aizmīlestība šobrīd tiek maketēts un tam drīz vajadzētu nākt klajā. Es rakstīju šo grāmatu vairāk nekā trīs gadus, un tas bija izaicinājums, jo ar Narkozēm un Dzērājmeitiņu man bija cits uzdevums – izārdīt sevi pa valdziņam, izģērbties un par to nekautrēties. Aizmīlestība atnāca mierīgi un dabīgi, un jāsaka, ka tā tika rakstīta lielā mīlestības sajūtā, tādā netveramā, nesaprotamā un lielā pazemībā.

Grāmatas rakstīšanas laikā notika milzīgas transformācijas manī, un es domāju, ka to varēs manīt arī tekstos. Trīs, četru gadu laikā grāmata dziedāja līdzi visiem maniem dzīves notikumiem. To vidū bija arī traģiskas pārmaiņas, un tā es nonācu līdz aizmīlestības tēmai.

 

L. B.: Kas ir aizmīlestības tēma?

Aizmīlestības tēma ir… Tas ir tas, kas ir aiz mīlestības. Manā telefonā ir ļoti interesanti viģiki, piemēram, šoferis taksī man saka: “Mīlestības nav, tā vispār neeksistē, tas viss ir izdomāts! Mīlestība ir apviļāta un zaudējusi savu nozīmi!” Kāds saprot to mīlestību tajā mirklī, kad viņš ir iemīlējies, nākamais domā par beznosacījuma mīlestību un saviem bērniem. Toties mana ome teica – galvenais ir mīlestība, pārējais ir štrunts.

Mīlestība ir visgrūtāk definējamā lieta, un ne jau es to tagad varēšu izdarīt, ja neskaitāmi filozofi to pirms manis nav spējuši. Bet man ir diezgan viegli nodefinēt, kas ir aizmīlestība. Tas ir tas, kas paliek pāri tad, kad viss ir beidzies. Tā varētu būt mana definīcija mīlestībai.