— Vislabāk man patīk, ja sekss ir ātrs un jautrs

 

Dzejnieks un mākslinieks Džo Breinards bija viens no tā dēvētās Ņujorkas skolas dzejniekiem, viņa domubiedru vidū bija tādi populāri amerikāņu dzejnieki kā Frenks O’Hara, Teds Berigens, Džons Ešberijs un Rons Padžets (tas pats, kura dzeja skan Džārmuša Patersonā). Breinarda vizuālā māksla – rotaļīgas kolāžas, izsmalcināti vīriešu akti, neparastas miniatūras – ir veltīta pārejošajam un gaistošajam, īpašu uzmanību pievēršot apgaismojumam. Viņa darbi izstādīti tādās nozīmīgās institūcijās kā Modernās mākslas muzejs MOMA un Vitnija muzejs. New Yorker nosaucis Breinarda dzejprozas krājumu I Remember (Es atceros) par vienu no 20 nozīmīgākajām amerikāņu autobiogrāfijām, ko raksturo tās autora gaisīgā pašironija, seksuālā atklātība un neliekuļotā attieksme pret sevi, to visu ievijot dažādu līmeņu kultūras artefaktu jūklī. Dzejnieks aizgāja mūžībā no AIDS 1994. gadā tikai 52 gadu vecumā.

Džo Breinarda mikrokolāžu sērija vēl līdz 15. maijam skatāma grupas izstādē Bez pārmaiņām Kim? Laikmetīgās mākslas centrā.

Atdzejotājs

 

Dzīve

Kad piestāju padomāt par apkārt notiekošo, man rodas dažas atbildes, taču neko daudz tās nepalīdz.

Manuprāt, varam droši teikt, ka dzīve ir visai noslēpumaina. Un grūta.

Dzīve ir īsa. Tik daudz es zinu. Ka dzīve ir īsa. Un ir svarīgi turpināt sev to atgādināt. Ka dzīve ir īsa. Tāpēc, ka tas tā ir. Es pieļauju, ka mēs visi kādu rītu pamodīsimies un pēkšņi sapratīsim, ka esam kļuvuši veci, nezinot, kā tas notika. Brīnīsimies par to, kur palika laiks. Nožēlosim visas neizdarītās lietas. Tāpēc, manā ieskatā, jo ātrāk mēs sapratīsim, ka dzīve ir īsa, jo labākas ir mūsu izredzes.

Atgriezīsimies pie pašiem pamatiem. Diena ir 24 stundas gara. To dzīvo tu un citi cilvēki. Mērķis ir piepildīt šīs 24 stundas, cik labi vien iespējams. Ar mīlestību un jautrību. Vai interesantām lietām. Vai to, kas tev ir. Citi cilvēki ir pats svarīgākais. Māksla sniedz gandarījumu. Filmas un grāmatas ir labi un uzticami laika aizpildītāji.

Tagad tu zini, ka dzīve nav tik vienkārša, kā es to saku. Mēs visi esam mazliet sapisti, un tā ir problēma. Mums jāmēģina atbrīvoties no šīs sapistības, lai varētu atpūsties un būt mēs paši. Visu mums atlikušo laiku.

 

1970

1970.-tais
ir labs gads
ja ne cita iemesla dēļ
tad tikai tāpēc
ka man vairs nav spēka žēloties

 

Kvīru bāri

Pēc neveiksmīgas nakts, ko esmu pavadījis, vazājoties pa kvīru bāriem,
es pārrodos mājās un saku sev: “Māksla.”

 

Slimā māksla

Monas Lizas smaids bieži liek skatītājiem ignorēt faktu, ka viņai nav uzacu. Kāds ādas speciālists izteica pieņēmumu, ka Leonardo da Vinči modele sirga ar ādas slimību alopēciju. Alopēcija ir tāda ādas slimība, kuras ietekmē izkrīt uzacis. No otras puses, daudzas sievietes tajā laikā skuva uzacis, un varbūt da Vinči modele tikai sekoja modei? Taču nav nekādu šaubu, ka Rodēna Domātājam uz abām pēdām ir izaugumi. Šodien, ja raugāmies uz laikmetīgo mākslu, nav tik viegli pamanīt slimības un fiziskas nepilnības. Tomēr daudzi ārsti ir ievērojuši spēcīgu sakarību starp dažādām ādas slimībām un Džeksona Poloka gleznām. Sēnīšu infekcijas ir bieža parādība viduslaiku un renesanses perioda mākslā.

 

Sekss

Vislabāk man patīk, ja sekss ir ātrs un jautrs. Vai lēns un skaists. Protams, ka skaists arī var būt jautrs. Un jautrs var būt skaists. Man patīk silti kakli. Un muguras jostas daļa. Neesmu drošs, vai jostas daļa ir pareizais apzīmējums. Es domāju to muguras daļu, kas ir visšaurākā. Tieši pirms dibena. Man patīk nabas. Man patīk paduses. Īpaši vienaldzīgas man ir pēdas. Man patīk sejas. Acis, lūpas un ausis. Man šķiet, ka seksā visvairāk es mīlu pieskārienus. Āda ir tik dzīva. Man patīk vēsi, tīri palagi. Man patīk krūtis un krūšgali. Taču visvairāk man stāv uz apaļīgu, pilnīgu dibenu. Man ļoti nepatīk vārds “dibens”. Manuprāt, apakšveļa ir seksīga. Man patīk mati uz galvas, taču neesmu starā par ķermeņa apmatojumu. Kārna miesasbūve mani neuzbudina tik ļoti kā normāla. Visdrīzāk tāpēc, ka pats esmu kārns. Man ir vājība uz blondīniem. Dažreiz man patīk drāzties, bet nepatīk, ja drāž mani. Taču patiešām mani sajūsmina vecā, labā ņemšana mutē. Tās ritmā es beidzu visspēcīgāk. Es nedomāju, ka gultā ieņemu maskulīnu vai femīnu lomu. Šķiet, esmu kaut kur pa vidu, vai arī abi. Mani nevilina piedzīvojumi seksā. Esmu drošs, ka eksistē daudzas lietas, kas man varētu patikt, bet ko es vēl nezinu. Vismaz es tā ceru. Nu, ko – tagad jums ir zināms priekšstats par to, kas man patīk gultā.

 

Autobiogrāfija

Es piedzimu Tulsā, Oklahomā 1942. gadā.

Nē, nepiedzimu vis. Es piedzimu Salemā, Arkanzasā 1942. gadā. Taču vienmēr saku, ka esmu dzimis Tulsā. Jo mēs pārcēlāmies uz turieni, kad biju tikai dažus mēnešus vecs. Tā ir vieta, kur es uzaugu. Tulsa, Oklahomas štats.

Pa šo laiku daudz kas ir noticis, taču nezin kāpēc tieši šodien man negribas par to rakstīt. Tas nešķiet interesanti. Un ir pārāk sarežģīti.

Svarīgi ir tas, ka esmu gleznotājs un rakstnieks. Kvīrs. Nepārliecināts par savu izskatu. Pārāk stipri vēlos izpatikt citiem. Strādāju ļoti smagi. Atdotu savu labo roku, lai neprātīgi iemīlētos. (Nu, labi, kreiso.) Esmu optimistiski noskaņots par rītdienu. (Optimistisks par sevi, nevis pasauli.) Citi cilvēki mani padara traku. Neesmu pārāk inteliģents. Taču gudrs. Es gribu pārāk daudz. Visvairāk es vēlos atvērties. Es cenšos.

 

Kā atkal palikt vienam

Lasi
Dzer
Neiespringsti uz domāšanu
Vai arī pamatīgi iespringsti
Raksti
(Šis nav diez ko labs dzejolis, es zinu, taču man tas ir svarīgi)
(Un laikam gan tas liek mani pieņemt, ka arī tev tas varētu būt
svarīgi)
(Jo kāpēc gan citādi es to apsvērtu iedot Lerijam Feiginam
publicēšanai viņa žurnālā?)
(Tici man!)
Es (mēs) zinu (zinām) vairāk, nekā es (mēs) saprotu (saprotam)
vai
Ja esmu muļķis, nevēlos par to domāt.
Šī nav dzeja.
Šī ir proza.
Šis ir mans žēlums pašam par sevi.
Šīs ir manas pārdomas par to, ka es pieņemu par daudz, sakot “mēs”.
Šī ir mana patmīla un vienlaikus nepietiekama sevis mīlēšana.
Šī ir mana absolūtā šībrīža neizpratne.
Šis ir mans mēģinājums uzrakstīt dzejoli.
Šī ir mana vientulība
(un viegls reibums)
Izmantoju abu sniegtās priekšrocības.

 

No angļu valodas atdzejojis Aivars Madris

 

Publikācija tapusi ar atļauju no  Collected Writings of Joe Brainard (edited by Ron Padgett, with an introduction by Paul Auster, The Library of America, 2012). Visas tiesības aizsargātas.