Foto: Margo Viljamsone

intervijas

— Simboliskā “māte” vajās cilvēci vienmēr

Šīla Heti

16/05/2022

Ja bērnus iznēsātu vīrieši, tad jautājums – dot vai nedot bērnam dzīvību – jau kopš aizlaikiem būtu filozofijas centrālā problēma.

Šīla Heti (Sheila Heti) ir par modernās dzīves filozofi dēvēta kanādiešu izcelsmes autore, kura sarakstījusi astoņas grāmatas, tostarp autobiogrāfisko romānu Mātišķība (Motherhood). Šajā romānā, viņas dzīves reproduktīvajam posmam tuvojoties noslēgumam, Heti meklē atbildi uz jautājumu: “Vai es vēlos kļūt par māti?” Šis romāns dēvēts par radikālu un provokatīvu darbu, turklāt recenzijā, kas publicēta izdevumā The Guardian, minēts, ka “šim romānam ir izredzes kļūt par noteicošo literāro darbu mātišķības tematikā”. Lai gan iedvesmojoši ir arī citi Heti darbi (tikpat atklāts un aizraujošs ir arī, piemēram, autobiogrāfiskais romāns Kādam jābūt cilvēkam? (How Should a Person Be?), tieši pēc Mātišķības izlasīšanas es nolēmu – kādu dienu man Heti jāpierunā sniegt interviju. Beidzot šāda iespēja radās, un mūsu saruna, kuras centrālā tēma ir mātišķība, ar to saistītās izvēles un sabiedrības diktētais konteksts, kurā sievietes pieņem lēmumus, notika, manuprāt, tai vispiemērotākajā laikā – tuvojoties Mātes dienai. Starp citu, Heti par māti nolēma nekļūt.

Agra Lieģe-Doležko

 

Paldies, ka piekritāt sarunai, – man šī iespēja bija personiski ārkārtīgi svarīga un pagodinoša. Pirmā Jūsu grāmata, kuru izlasīju, bija Mātišķība. Es to nejauši ieraudzīju Polijas grāmatnīcas svešvalodā publicēto grāmatu plauktiņā, kad man bija nesen apritējusi 31. dzimšanas diena un es pati biju sākusi apsvērt iespēju kļūt par māti, tāpēc es to acumirklī nopirku un steigšus izlasīju. Mūsdienās, kad kļūšana par māti vairs nav pašsaprotama sievietes izvēle, man nopietnas pārdomas un pārrunas ar sevi par šo tēmu šķita absolūti nepieciešamas, tāpēc Mātišķību uztvēru ne tikai kā literāru darbu, bet arī izpētes līdzekli. Taču Jūsu romāns vismaz man atklāja vēl plašāku neatbildamu jautājumu klāstu. Beigās es nolēmu, ka vēlos dzemdēt bērnu, bet Mātišķība mani gan piespieda atzīt, gan ļāva samierināties ar to, ka šajā lēmumā ir arī daudz neskaidrību, kas ir ārpus manas kontroles un pat absolūti iracionālas. Vai Jūs Mātišķību rakstījāt kā rokasgrāmatu, brīdinājumu vai, iespējams, kā ierosinājumu sievietēm par šo lēmumu domāt detalizētāk? Vai tomēr šis romāns bija galvenokārt Jūsu pašas pārdomu procesa atspoguļojums?

Man nešķiet, ka es šajā romānā ietvēru kādu īpašu vēstījumu. Es vēlējos parādīt cilvēka domu procesu un to, ka šim pašam cilvēkam domu process reizē var būt arī neiespējams. Viena no manām draudzenēm Liāna Šaptone (Leanne Shapton) reiz teica, ka, ja bērnus iznēsātu vīrieši, tad jautājums – dot vai nedot bērnam dzīvību – jau kopš aizlaikiem būtu filozofijas centrālā problēma. Man šī romāna rakstīšana bija veids, kā pieskarties tukšumam, sarunai, no kuras mūsu sabiedrība līdz šim ir izvairījusies – gan kulturāli, gan vēsturiski (arī tāpēc, ka kontracepcija ir salīdzinoši jauns jēdziens) – un kuru ir grūti pārrunāt arī pašai ar sevi, īpaši jau tāpēc, ka mūsu valoda līdz šim tam nav bijusi pielāgota. Tobrīd es jutos tā, it kā man nemaz nav paredzēts pievērsties šim būtiskākajam jautājumam manā dzīvē, šai centrālajai izvēlei un krustcelēm. Un pat tad, kad nolēmu uz šo dilemmu palūkoties tieši, šķita, ka to nemaz tā īsti nav iespējams saskatīt.

Tāpēc šī grāmata bija veids, kā es varēju sevi piespiest palūkoties uz kaut ko, kas šķita teju par spilgtu, lai to saskatītu: es aplūkoju ne tikai jautājumu par to, vai man vajadzētu dzemdēt bērnu, bet arī par to, vai uz šo tēmu vispār ir attiecināms vārds “izvēle”. Mātišķībā es meklēju atbildes arī uz jautājumiem “Kas ir māte?”, “Ko mēs dzīvei esam parādā?”, “Vai mums visiem ir viena kopīga dvēsele?” un aplūkoju arī citus jautājumus, kas rakstīšanas laikā kļuva aktuāli.

 

Viena no Mātišķībā apskatītajām tēmām lēmums pretoties bioloģiskā determinisma vilkmei, šai ķermeniskajai vajadzībai pēc pēcnācēju radīšanas, kuru daudzas sievietes konkrētos savas dzīves posmos pieredz, – man šķita īpaši aktuāla. Vai, Jūsuprāt, sievietes spēj un viņām vajadzētu pacelties pāri šādām vilkmēm un lēmumu par bērnu radīšanu pieņemt analītiskāku pārdomu rezultātā? Vai Jums liekas, ka ir iespējams samierināt apziņu ar mūsu “ķirzakas smadzenēm”, kurām, šķiet, ir pašām savi mērķi, un ko šāda samierināšana varētu nozīmēt dzimumu līdztiesības kontekstā?

Es neņemos spriest par to, kas būtu nepieciešams vai iespējams citām sievietēm, bet par sevi, ņemot vērā manas aizdomas, ka nevēlos bērnus, sapratu – ja es šim lēmumam nepievērsīšos, cik vien nopietni iespējams, ja iztrūks patiesas sarunas ar sevi, tad neatkarīgi no tā, vai man bērni būs vai nebūs, mana nākotne būs ļoti drūma. Es sevi pazīstu, zinu, ka esmu ļoti impulsīva. Zinu arī to, ka, rīkojoties impulsīvi, man nereti nākas nožēlot izdarīto, un jautājums par bērnu radīšanu pavisam noteikti šķita tāds dzīves aspekts, kam jāpievēršas nopietni, kas jāizsver lēni. Citi cilvēki to noteikti piedzīvo atšķirīgi, un es nezinu, kas būtu pareizi viņu gadījumā.

Es par Mātišķību pārāk daudz nedomāju dzimumu līdztiesības aspektā, lai gan, protams, man ir aizdomas, ka tieši sievietes tiek aicinātas “ļauties” viņu dzīvēs notiekošajam un tam pielāgoties, tāpat kā atļaut citiem cilvēkiem noteikt un kontrolēt viņu dzīvi un pēc tam to saukt par “likteni”. Arī es bieži vien esmu ļāvusi tādām lietām notikt ar mani, bet noteikti negribēju kaut ko tādu izdarīt ar cita cilvēka – sava potenciālā bērna – dzīvi.

Runājot par bioloģisko determinismu, manuprāt, ja pašam šķiet pieņemami un pareizi ļaut, lai mūsu rīcību vada ķermeniskās vēlmes, tas nav pārāk problemātiski. Manā izpratnē arī apzināta domāšana ir bioloģiska.

 

Kamēr situācija pakāpeniski mainās, sievietei joprojām jāizjūt visai spēcīgs sabiedrības spiediens kļūt par māti. Turklāt pat tad, kad sievietes par mātēm kļūst, uz viņām tiek izdarīts spiediens būt pat konkrēta tipa māti – pašaizliedzīgu, sevi upurējošu un nepārtraukti klātesošu. Pirms bērna piedzimšanas man bija ļoti grūti iztēloties sevi mātes lomā tieši tāpēc, ka tik reti pieejams citāda mātes tēla atspoguļojums. Vai, Jūsuprāt, mazāk “uzlādētam” un egalitārākam mātišķības attēlojumam informatīvajā telpā būtu pa spēkam mātišķību padarīt par saprotamāku, pieņemamāku perspektīvu sievietēm, kurām neder šis vienveidīgais, plakanais un savu laiku nokalpojušais atveidojums? Vai tomēr ideja par mātišķību, pirms pati kļūsti par māti, tev vienmēr būs bezsaturiska parādība?

Man šķiet, ka šobrīd diezgan daudz grāmatās mātišķības tēls tiek sarežģīts. Pat saruna ar draudzenēm par savu pieredzi var mainīt izpratni par mātišķību. Pēc pāris paaudzēm mātišķības tēls kļūs vēl komplicētāks, bet, manuprāt, vienmēr turpinās pastāvēt arī tā simboliskā “māte”, kas vajā cilvēci un dažādas kultūras, – “māte”, kas audzina un aplaimo, māte, kas ir viscaur laba un pašaizliedzīga, kas vienmēr uzupurējas bērna dēļ. Nav pat svarīgi, ka neviena reāla cilvēciska būtne nekad nav iemiesojusi šo tēlu realitātē.

 

Viens no citātiem, kas palicis prātā no Mātišķības: “Ir skumīgi nevēlēties tās lietas, kas citiem sniedz dzīves jēgu un piepildījumu.” No vienas puses, tas man atgādina Rebekas Solnitas (Rebecca Solnit) eseju Visu jautājumu māte (The Mother of All Questions), kurā viņa, manuprāt, izskaidro, ka šīs skumjas mēs izjūtam tikai tāpēc, ka informatīvajā telpā saskaramies ar ļoti šauru, vienveidīgu dzīvesveidu loku, kas tiek uzskatīts par pieņemamu un veiksmīgu, – un tādējādi mūs it kā spiež izvēlēties kaut ko, kas varētu nebūt mums piemērots, piemēram, heteroseksualitāti, laulību, mātišķību. Vai Jūs šādam skatījumam piekrītat? Vai, Jūsuprāt, mēs ar šīm skumjām saskaramies tāpēc, ka apkārtējie no mums sagaida konkrētas izvēles – veidot ģimeni, radīt bērnus – vai arī tāpēc, ka mēs, iespējams, šīs lietas savā ziņā vēlamies, bet tomēr secinām, ka tās nav līdz galam piemērotas?

Es uzskatu, ka Solnitai ir un nav taisnība. Jā, situācija noteikti būtu mazāk skumja, ja pasaulē būtu vairāk pozitīvu piemēru tam, kāda izskatās piepildīta bezbērnu sievietes dzīve. Bet tajā pašā laikā es ticu, ka mēs visi ilgojamies pēc tām dzīvēm, kuras nedzīvojam. Gan mātes, gan sievietes, kurām nav bērnu, kādā dzīves posmā atmet savas iespējamās dzīves un dod priekšroku dzīvei, kuru dzīvo šobrīd; šajā faktā vienmēr būs kaut kas skumīgs – kāda no savām patībām mums jāatstāj aiz muguras. Pat tad, ja “alternatīvāku” dzīvju attēlojums ir plašāk pieejams informatīvajā telpā un mums visapkārt, tajā, ka neiekļaujamies meinstrīmā un neesam kā lielākā daļa apkārtējo, vienmēr būs zināma skumju deva. Man šķiet, ka tā ir ļoti centrāla un cilvēciska sajūta – justies skumjam par to, ka esi atšķirīgs.

Vai esat lasījusi Ornas Donatas (Orna Donath) grāmatu Nožēlot mātišķību (Regretting Motherhood)? Donata ir izraēļu izcelsmes socioloģe, viņa ir intervējusi sievietes, kuras nožēlo to, ka kļuvušas par mātēm. Šīs sievietes mīl savus bērnus, bet vēlas, kaut būtu izdarījušas citu izvēli. Viņu skumjas ir pavisam cita veida skumjas; Donatas grāmatā izgaismotās izjūtas ietver dziļas, viscerālas un ikdienā klātesošas sāpes, kamēr tās, par kurām runāju es, ir vieglas, pat filozofiskas skumjas. Šajās intervijās Donata sastopas ar patiesi mokošām sāpēm, kuras rada apziņa, ka esi izdarījusi nepareizu izvēli un ka ar šo izvēli tev jāsadzīvo visu atlikušo mūžu. 

 

Jūs Mātišķībā rakstījāt: “Tam, ka nevēlies bērnus, ir piesaistīta kauna izjūta.”  Vai šai kauna izjūtai ir saistība ar nevēlēšanos pildīt sievietei sabiedrībā paredzēto lomu vai ar to, ka nevēlēšanās būt par māti spiež sevi censties vairāk pierādīt citās dzīves jomās?

Tam ir saistība ar iepriekš minētajām izjūtām, jo būt atšķirīgam ir ne tikai mazliet skumīgi, bet arī mazliet apkaunojoši. Un, jā, sievietēm tiek teikts, ka viņas nedara savu “darbu”, nepilda savu sievišķo pienākumu, ja viņām nav bērnu. Viņas tiek uzskatītas par kaut kādā ziņā nepilnīgām, tiek uzskatīts, ka viņas maldās savā nevēlmē radīt bērnus, ka tad, ja viņas uzskata, ka bērnus viņām labāk neradīt, viņas pietiekami labi neizprot pašas savu ķermeni vai prātu vai dvēseli… Sievietēm tiek teikts, ka viņas nav mīlošas būtnes, viņām nav izpratnes par rūpēm un viņas nav pilnvērtīgas cilvēciskas radības, ja izvēlas nekļūt par mātēm. Man šķiet, šie priekšstati palēnām mainās, bet joprojām ir klātesoši – šīs balsis ir dzirdamas visapkārt. Man šķiet, ka gan vīriešiem, gan sievietēm reizēm piemīt tieksme ar nokaunināšanu sievietes pierunāt kļūt par mātēm – iespējams, šī tieksme ir neapzināta, bet tā pastāv. 

 

Jūs dēvē par “modernās dzīves filozofi” – vai Jums šāds apzīmējums šķiet atbilstošs? Kad es to pirmoreiz dzirdēju, man šķita, ka tā būtība ir saistīta ar Jūsu darbu naratīvu neparedzamību. Man šķiet, šie naratīvi bieži vien labā nozīmē neļauj lasītājam “atbrīvoties” – ērti iesēsties krēslā un baudīt –, jo nav iespējams paredzēt, kas notiks tālāk – ne tik daudz notikumu, cik pārdomu un atklāsmju ziņā. Tāpat man šis apzīmējums šķita saistīts ar to, ka stāstītājs Jūsu darbos viegli “pārslēdzas” uz citu personu uzvedības un pats savu reakciju analīzi, turklāt šis stāstītājs ir gatavs jebkurā brīdī sevi atklāt pavisam brutāli.

Es joprojām nezinu, kas es esmu. Kad biju maza meitene, gribēju būt “autore”. Man bija maza dienasgrāmatiņa, kurā biju ierakstījusi, ka kādu dienu vēlos kļūt par “autori”. Man šķiet, ar šo apzīmējumu man pietiek. Man ir grūti aptvert, kā tas, ko šobrīd daru, izskatās no ārpuses. Es nezinu, kāda sajūta rodas, lasot manas grāmatas. To nevar zināt neviens autors. 

 

Jūsu romānā Kādam jābūt cilvēkam? mani īpaši uzrunāja intensīvā Šīlas un Margo draudzība. Tai, šķiet, piemita intensīva tuvības un neparedzamības sajūta, kas parasti raksturo intīmas romantiskās attiecības, nevis draudzību. Vai varat nedaudz pastāstīt par šīs draudzības nozīmi grāmatā? Vai romānā gluži vienkārši attēlota reālā Jūsu un Margo Viljamsones (Margaux Williamson) draudzība?

Jā, varētu teikt, ka romānā gluži vienkārši attēlota mana un Margo draudzība – kāda tā bija toreiz (un ir arī tagad). Reizēm es iedomājos par to, kāda būtu mana dzīve, ja es nebūtu satikusi Margo, un tad izjūtu patiesas bailes. Es domāju par to, kāda tādā gadījumā būtu mana literārā darbība – un esmu pārliecināta, ka tā būtu absolūti nenozīmīga. Viņa atvēra manu prātu un ieveda mani šajā pasaulē. Domājot par to, man šobrīd pirmoreiz nāk prātā salīdzinājums ar mātišķību – Margo man savā ziņā ir bijusi kā māte, jo caur viņu es esmu piedzimusi šajā pasaulē. Mūsu draudzības rezultātā esmu kļuvusi par citu cilvēku. Tas patiešām bija pielīdzināms piedzimšanai no jauna. Es domāju, ka viņa saistībā ar mūsu draudzību jūtas līdzīgi. 

Kad rakstīju Kādam jābūt cilvēkam?, man pat neienāca prātā, ka mana un Margo draudzība daudziem lasītājiem izrādīsies tik interesanta. Mani draugi, kuri lasīja romāna fragmentus pirms tā izdošanas, prasīja vēl stāstus par Šīlu un Margo. Man gan pašai nešķita, ka tā būs tik svarīga romāna sastāvdaļa, un, rakstot šo romānu, nevienā brīdī neiedomājos par to, ka uz mūsu attiecībām varētu attiecināt terminu “sieviešu draudzība”. 

 

Lasot Jūsu tekstus, mani nepamet sajūta, ka galvenais Jūsu grāmatu uzdevums ir atrast atbildes, kuras nepieciešamas Jums pašai, vai varbūt novērot citus cilvēkus ar mērķi definēt, kur Jūs pati “atrodaties” kontekstā ar pārējo cilvēci. Vai varat nedaudz pastāstīt par savu rakstības ceļojumu? Kas Jums liek rakstīt un kā nokļūstat līdz tēmām, kuras Jūs interesē?

Es rakstu galvenokārt tāpēc, ka man patīk rakstīt. Tēma vienmēr ir sekundāra vai varbūt pat ne sekundāra – iespējams, tai ir pat vēl mazāka nozīme. Tēma vai stāsts kaut kā vienmēr uzrodas, bet tikai tāpēc, ka grāmatai tāds teorētiski ir vajadzīgs, lai gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka tēma vai stāsts ir vismaznozīmīgākais rakstības procesā. Kad nolēmu rakstīt par mātišķību, tā bija tikai tēma, kuru izvēlējos tāpēc, ka tā ir tik plaša un spēj uzņemt sevī tik daudz no manām pārdomām, bet tas būtu varējis būt arī kaut kas cits, piemēram, maģija vai jūra. Es vienmēr esmu sev teikusi: vienkārši sāc rakstīt, pat ja nezini, ko gribi uzrakstīt, pat ja tev nav nekā, ko teikt. Ar laiku tas “ko teikt” atnāks pats. Man šķiet, primāri svarīga ir urdošā vēlme veidot teikumus. Tēmai savukārt ir jābūt tikai pietiekami plašai, lai tev teikumi neizbeigtos pārāk ātri.

 

Lielāko savas dzīves apzināto daļu, kamēr vien esmu lasījusi grāmatas, esmu “nejauši” lasījusi galvenokārt vīriešu kārtas autoru darbus; lēmums sākt lasīt vairāk sieviešu grāmatu manā gadījumā ir bijis visai apzināts, un tam esmu nopietnāk pievērsusies tikai pēdējos gados. Vismaz šeit, Austrumeiropā (lai gan man šķiet, ka to joprojām var dēvēt par globālu fenomenu), vīriešu sarakstītie darbi ir “norma”, vīriešu pieredze – “universāla”, mums visiem ir izprotama un pieņemama. Vai Jūs kā rakstniece izjūtat jelkādu spiedienu saistībā ar aplūkotajām tēmām vai rakstības stilu?

Nē, es neesmu izjutusi spiedienu vai nepieciešamību par to domāt šādās kategorijās. Es, protams, esmu sieviete, bet manā izpratnē grāmatas nav vīriešu vai sieviešu kārtas, mani interesē tieši grāmatas. Tas, ka esmu sieviete, man vienmēr ir bijis mazsvarīgi, – es būtu varējusi piedzimt par vīrieti vai nepiedzimt vispār. Manā prātā ķermeņa esamība vairāk līdzinās kostīma valkāšanai – un mani īpaši neuztrauc konkrētais kostīms, kuru valkāju. Es indentificējos ar “es” – ar to nedzirdamo balsi manā galvā, nevis ar šo ķermeni, kas kustas.

 

Visbeidzot, vēlos vēlreiz atgriezties pie Mātišķības – romānā Jūs sarunājāties ar vairākām sievietēm par viņu izvēli kļūt vai nekļūt par māti. Vai viņu nostāja ir sniegusi vairāk vai mazāk vienotu atbildi uz jautājumu par to, kas sievietei liek vēlēties kļūt par māti?

Man šķiet, šis jautājums nekad netiek atbildēts tieši. Manuprāt, katrā izvēlē, ko izdarām, mēs saskatām kādu nākotnes dzīvi, domājot, ka tūlīt tajā “iekāpsim”, – mēs domājam, ka konkrētā izvēle mums nodrošinās konkrēto iztēloto dzīvi. Bet tā principā nekad nenotiek, vai ne? Dzīve, kura veidojas konkrētās izvēles rezultātā, nekad nav tā dzīve, kuru iztēlojāmies savos prātos. Tas vienmēr ir kaut kas cits – kaut kas atšķirīgs no iedomu tēla, uz kuru tiecāmies brīdī, kad pieņēmām konkrēto lēmumu.