intervijas

— Ukraiņi ir kā liela ģimene

Viktorija Ameļina

23/05/2022

Ja jūs uzzinātu vairāk par Ukrainu un ukraiņiem, dotu mums iespēju runāt un klausītos tajā, kas mums ir sakāms, vismaz tikpat daudz kā tajos, kuri cenšas mūs nogalināt, tas būtu lieliski.

Viktorija Ameļina (Вікторія Амеліна) ir ukraiņu rakstniece, divu romānu un bērnu grāmatas autore. Romānā Novembra sindroms jeb Homo Compatiens (Синдром листопаду, або Homo Compatiens) autore vēstī par Maidana notikumiem, bet 2017. gadā izdotajā romānā Mājas Domam (Дім для Дома) aplūkota Ļvivas sarežģītā vēsture. Viktorija Ameļina ir viena no piecām ukraiņu literātēm, kas piedalās šīgada Punctum festivālā. Viņa kopā ar rakstnieci Katerinu Babkinu 31. maijā plkst. 19.00 Latvijas Mākslas akadēmijas K2 piedalīsies prozas lasījumos un diskusijā Pēkšņi es atrodos gājienā, kurā par literatūru kara apstākļos stāstīs no savas pieredzes.

Intervijā rakstniece stāsta par to, cik būtiski ieklausīties Ukrainas cilvēkos, par propagandas veidotāju atbildību, vēsturi, kuru nedrīkst aizmirst, un savu ikdienu, kuru pārvērtis karš.

Linda Gabarajeva

 

Esejā Izslēgšanas kultūra un apšaušanas kultūra Jūs rakstījāt par rietumos valdošo tieksmi meklēt “labos krievus” – dot balsi tiem māksliniekiem un domātājiem no Krievijas, kuri vēl nesen nosodījuši Putina režīmu, organizēt festivālus, uz kuriem aicina gan Krievijas, gan Ukrainas māksliniekus, lai būtu pārstāvētas abas puses. Jūs diskusijas par krievu mākslinieku iekļaušanu raksturojāt kā Krieviju izceļošas. Kāpēc mēs vēlamies just līdzi varmākam, kurš pēkšņi kļuvis “labs”? Vai tā varētu būt kāda psiholoģiska īpatnība kā stāstā par pazudušo dēlu? Vai to var skaidrot ar varas attiecībām un Krievijas imperiālismu?

Mums jāsaprot, ka ar saukli “No war” (“Nē karam” – angļu val.) nepietiek, lai apturētu Krievijas karu pret Ukrainu. Šim karam ir iemesls: Krievija vēlas iznīcināt ukraiņus kā nāciju un Ukrainu kā valsti. Viņi vēlas nogalināt intelektuāļu eliti, līderus, žurnālistus, aktīvistus un citus. Viņi to vienreiz jau izdarīja – aptuveni pirms 100 gadiem, trīsdesmitajos gados. Viņi padarīja ukraiņu valodu par mirušo un pazemoto valodu. Joprojām daudzi neapzināti baidās publiski runāt ukraiņu valodā. Manam vīram Ukrainas austrumos ir liela ģimene, un viņi mājās vienmēr sarunājas ukraiņu valodā, bet ārpus mājām krieviski.

Tāpēc ir skaidrs, ka pateikt “No war” ir nepietiekami. Ir jāsniedz tiešs, nepārprotams atbalsts Ukrainai. Kamēr Krievija vēlas iznīcināt ukraiņu inteliģenci, jūs varat palīdzēt, sniedzot viņiem iespēju runāt. Mācoties, lasot par Ukrainas Apšauto renesansi, jūs palīdzat stāties pretī noziegumam. Tulkojot ukraiņu grāmatas, jūs stājaties pretī noziegumam. Dodot ukraiņiem iespēju runāt, jūs stājaties pretī noziegumam.

Ja tā vietā jūs uzklausāt krievus, kuri apgalvo, ka ir pret karu, jūs, visticamāk, klausāties cilvēkos, kuri pat nezina ukraiņu mākslinieku, aktīvistu, rakstnieku un žurnālistu vārdus. Krievija grib, lai Ukraina pārtrauktu eksistēt, un uzmanības pievēršana krieviem palīdz Kremlim sasniegt šo mērķi.

Stāsts par varoni, kurš no impērijas pāriet brīvības pusē, populārajā kultūrā ir plaši sastopams, un cilvēkiem patīk viss pazīstamais. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka īstajā dzīvē pirms pāriešanas citā pusē tā sauktie krievu žurnālisti veidoja naida kampaņu pret ukraiņiem un viņu meli turpināja nogalināt arī pēc tam, kad viņi pateica “No war. Turklāt paskatieties uz krievu propagandisti Mariju Ovsjaņņikovu. Tiklīdz viņai bija iespēja runāt Eiropas Savienībā, viņa stāstīja par to, ka Rietumiem ir jāpārtrauc sankcijas pret Krieviju. Viņa turpina strādāt impērijas labā. Vai arī krievu kinorežisors Kirils Serebreņņikovs. Rietumu žurnālistiem patīk viņu portretēt kā disidentu. Taču viņš nupat uzfilmēja kārtējo filmu, kuru finansēja sankcionētais krievu oligarhs Romāns Abramovičs. Kā šis režisors izmanto skatuvi Kannās? Serebreņņikova kungs aizstāv Krievijas kara noziedzniekus, viņš upurus pielīdzina slepkavām, un viņš lūdz, lai tiktu atceltas pret viņa patronu vērstās sankcijas.

 

Citā esejā Jūs rakstāt: “Cilvēki, kuri iedvesmo savu armiju uz raķetēm uzrakstīt vārdu “Bērniem”, ir tikpat vainīgi kā tie, kuri nospiež pogu, lai raķeti palaistu. Atšķirība ir tāda, ka pēdējie var pārtraukt slepkavot, bet naids, kuru izraisa propagandistu vārdi, turpina nonāvēt un pakļaut nežēlībai ukraiņu iedzīvotājus.” Šķiet, ierasts domāt, ka vārdiem ir mazāks svars nekā darbiem, ka vārdi nodara mazāk ļaunuma, bet Jūs uzsverat vārdu nozīmi ļaunuma radīšanā. Vai iespējams pretuzbrukums propagandas valodai?

Šodienas pasaulē ir grūti domāt par propagandas uzbrukumiem un pretuzbrukumiem. Pasaulē ir tik daudz stāstu un dažādu skatupunktu. Tāpēc lielajam stāstu okeānam pievienot savu stāstu ir par maz. Tas jādara vietā, kurā cilvēki klausīsies. Tāpēc ārzemju mediji, forumi un festivāli, kuros skan ukraiņu balsis, ir tik būtiski.

 

Jūsu darbos vēsture ir centrālā tēmā. Kāpēc Jums bijis svarīgi rakstīt par notikumiem, kurus vairums labprāt aizmirstu – par Holokaustu, par Holodomoru?

Paskatieties uz cilvēkiem Krievijā – viņi izvēlējās aizmirst vēsturi. Piemēram, viņi tic, ka Otrais pasaules karš sākās 1941. gadā, nevis 1939. gadā. Jo atcerēties 1939. gadu nozīmētu atzīt, ka Berlīne un Maskava uzsāka karu kopā.

Es rakstu par vēsturiskiem notikumiem tieši tāpēc, ka vairākums cilvēku gribētu tos aizmirst. Izdzīvojušie gribētu aizmirst šausmas, liecinieki gribētu aizmirst kaunu un pāridarītāji ar prieku izliktos, ka notikušais nemaz nav noticis. Ukrainas vēsture ir sarežģīta. Upuru un izdzīvojušo pēcteči dzīvo līdzās liecinieku un pāridarītāju pēctečiem. Joprojām ir grūti rakstīt par Holodomoru un Holokaustu, par Padomju Savienības teroru. Cilvēks, kurš palīdzēja ieslodzīt Vasiļu Stusu, ukraiņu disidentu un dzejnieku, vēl nesen bija Ukrainas parlamenta loceklis. Tikai tagad, 2022. gadā, viņš beidzot ir ieslodzīts. Vasiļs Stuss, ģeniāls dzejnieks, tika nogalināts Krievijas darba nometnē 1985. gadā.

 

Kā zināšanas par vēsturi palīdz Jums izprast šobrīd notiekošo?

Es neesmu pārsteigta par to, ko krievi izdarīja Bučā un daudzās citās Ukrainas pilsētiņās. Es zinu, kas ir Krievijas armija. Es saprotu, kāpēc tik daudzi Krievijā atbalsta Vladimiru Putinu un karu.

 

Kāda bija Jūsu ikdiena pirms kara, un kāda tā ir tagad?

Pirms 24. februāra es parasti pamodos savā gultā, izgāju pastaigā ar suni, aizvedu dēlu uz skolu un atlikušo dienu pavadīju, rakstot vai īstenojot Ņujorkā un Ukrainā notiekošā Ņujorkas Literatūras festivāla projektus.

Tagad es parasti pamostos guļammaisā uz grīdas, jo gultās un dīvānos manā Ļvivas dzīvoklī nakšņo bēgļi no Ukrainas austrumiem. Mans dēls ar suni ir Polijā; es negribu, ka viņiem katru dienu ir jābaidās no gaisa uzlidojumu sirēnām un sprādzienu skaņām. Man ir daudz mazāk laika, lai rakstītu. Martā man vispār nebija laika rakstīšanai, es visu savu laiku pavadīju noliktavā, palīdzot iepirkt, saņemt un izdalīt humāno palīdzību. Palīdzēju bēgļiem, kuri bija atbraukuši uz Ukrainas rietumiem.

Šobrīd es dienas dalu uz pusēm: palīdzu Ukrainas armijai un rakstu, sniedzu intervijas. Tātad pusi dienas pavadu, darot gandrīz ierasto darbu, ja vien neņem vērā to, ka viss, par ko mēs domājam, rakstām un runājam, ir neaptveramie kara noziegumi, kuri ir vērsti pret maniem līdzcilvēkiem, draugiem un radiniekiem. Liela dienas daļa paiet, pārliecinoties, kā iet maniem draugiem un radiniekiem Doņeckas reģionā un okupētajā Hersonā.

 

Kopš 24. februāra pagājuši gandrīz trīs mēneši. Es zinu, ka brīvprātīgie Latvijā sāk izjust fizisku un emocionālu nogurumu, taču atšķirībā no cilvēkiem Ukrainā mums ir iespēja paņemt brīvdienu no kara. Kā Jūs pārvarat nogurumu, kā atrodat spēku turpināt strādāt un sniegt palīdzību?

Nav jau tā, ka ukraiņiem ir kādas superspējas. Iespējams, arī jūs nespētu domāt par atpūtu, ja latviskā identitāte būtu tiešā veidā apdraudēta. Mums nav citas izvēles kā cīnīties par savu pastāvēšanu. Tu nevari padoties, kad tavai ģimenei draud briesmas. Un, godīgi sakot, visi ukraiņi šobrīd jūtas kā viena liela ģimene.

 

Cilvēki Latvijā palīdz Ukrainai ar brīvprātīgo darbu, ziedojumiem, izmitināšanu, darba iespējām. Vai ir kas tāds, par ko mēs varbūt neesam iedomājušies, palīdzība, kas netiek sniegta pietiekamā apjomā?

Ir svarīgi atcerēties, ka Ukraina nav tikai šis karš. Mēs te esam bijuši visu laiku. Mūsu sarežģītā, dramatiskā vēsture, mūsu skaistā mūzika un fascinējošā literatūra, mūsu varonīgie žurnālisti. Ja jūs uzzinātu vairāk par Ukrainu un ukraiņiem, dotu mums iespēju runāt un klausītos tajā, kas mums ir sakāms, vismaz tikpat daudz kā tajos, kuri cenšas mūs nogalināt, tas būtu lieliski. Es iesaku lasīt ukraiņu vēsturnieka, Hārvarda Universitātes profesora Serhija Plokhija grāmatas un klausīties diskusiju sēriju Dialogues on War, kas pieejama Facebook lapā PEN Ukraine.

Palīdzība Ukrainas bēgļiem ir svarīga, tāpat svarīgi palīdzēt cilvēkiem un organizācijām Ukrainā. Taču izšķirošs ir atbalsts Ukrainas armijai. Tā kā mēs noteikti uzvarēsim karā, bēgļiem vairāk par visu būs vajadzīga valsts, kurā atgriezties.