— Ardievu, Maestro!

Pirmo reizi Zigmundu Skujiņu es satiku Miesas krāsas domino lappusēs. Meklēju romānu, kuru piedāvāt izdošanai Itālijā un kuram būtu jākļūst par manu pirmo tulkojumu no latviešu valodas. Sižeta ieinteresēta, paņēmu grāmatu rokās, un jau pēc dažām lappusēm tā bija mani apbūrusi. Atzīstos, ka tolaik par Skujiņu zināju ļoti maz, patiesībā tikai faktu, ka viņš ir sarakstījis ļoti daudz un jau sasniedzis ievērojamu vecumu, tā nu laikam nav nekāds brīnums, ka savā prātā es viņam uzreiz piedēvēju romāna vectēva vaibstus un arī ietērpu viņu tā drānās. Manu iztēles acu priekšā Zigmunds Skujiņš parādījās “vai nu ar gaiši pelēku angļu katliņu galvā, vai ar kādu no saviem daudzajiem cilindriem” un aukstā laikā ietinās pelerīnmētelī.

Jau pirms kāda laika biju iedibinājusi sakarus ar izdevniecību Iperborea, kas ar panākumiem un lielu prestižu kopš 1987. gada Itālijā publicē Ziemeļeiropas literatūru darbus. Iperborea izteicās, ka labprāt savā katalogā iekļautu arī Latviju, un es piedāvāju viņiem Skujiņu. Kāpēc Skujiņu? Izdevniecība bija atvērta jebkura laikposma darbiem, tiem nevajadzēja noteikti būt pēdējo gadu jaunumiem, būtiskākais kritērijs bija literārā kvalitāte. Un pietiek ielūkoties Skujiņa rakstītajās lappusēs, lai varētu nešaubīgi apgalvot, ka viņš bija augstas raudzes rakstnieks ar izteikti atšķirīgu balsi. Turklāt man šķita, ka Miesas krāsas domino ir piemērots, lai tuvinātu Latviju itāļu lasītājiem, kuri ar romāna starpniecību varētu uzzināt arī svarīgus šīs zemes vēstures elementus. To visu piedevām papildināja kāds mans caurcaurēm personīgs kritērijs, ko vienā vārdā var definēt kā “ekstravaganci”. Virves dejotāja veiklībā izspēlētā ekstravagance, kas vijas cauri romāna lappusēm. Man patika doma, ka ar “savu” Latviju es varētu iepazīstināt šādā skaņkārtā.

Atceros redakcijas sapulci, kurā piedalījos, sapulci, kurā bija jāizlemj, vai publicēt Skujiņa romānu itāliski. Mēs bijām pieci – sasēduši ap gaiša koka galdu kāda skaista Milānas centra nama dzīvoklī. Visapkārt sienas no grīdas līdz griestiem sedza grāmatu plaukti, un tajos bija grāmatas oriģinālvalodās, tulkojumi, manuskripti, nosaukumi zviedriski, somiski, islandiski un citās ziemeļu valodās. Īstenoti un atraidīti projekti, grāmatas, kuras tikai brīdi vai jau ilgi un melanholiski gaidīja savu laimīgo mirkli. Uz kādas muguriņas ieraudzīju Jāna Krosa vārdu, viņš jau bija publicēts itāliski. Nodomāju: dārgais igauni, tu jau esi pavēris Baltijas ceļu, un drīz tev būs kataloga kaimiņš no Latvijas. Pēc krietnas pusstundas, kas aizritēja, piecbalsīgi izķidājot sižetu, valodu, personāžus, grāmatas (ko pārējie bija izlasījuši angliski) iesākumu un nobeigumu, tika nolemts, ka jā, romāns tiks izdota itāliski. Tā visiem bija ļoti patikusi. Un, kad gadu vēlāk grāmata iznāca, tā bija tikusi arī pie lieliska vāka: jātnieks bez segliem sēž uz vēdera zirgam, kas apgriezts otrādi, kājām gaisā. Zirgs un jātnieks – abi pilnīgi bezkaislīgi – lidinās pa zilām, mākoņu viegli izraibinātām debesīm. Jātnieks, stalti izslējies uz zirga vēdera, zābaku purngalus iebāzis kāpšļos, kas piestiprināti pie nekā, apņēmīgi raugās uz priekšu. Bet, ja grāmatu apgriež ačgārni, tad augšup pavērstas ir jātnieka kājas un izskatās, ka viņa naģenes stingrais, līdzenais dibens kļuvis par balstu augumam, kas vertikāli slejas virs neesošas pamatnes. “Vai cilvēks var būt pa pusei dzīvs, pa pusei miris? Vai ir iespējams dubultcilvēks – kā kliņģeris ar diviem apaļumiem vai ola ar diviem dzeltenumiem?” tiek jautāts romāna citātā uz aizmugurējā vāka.

Atzīstos, ka no daudzajām grāmatām, ko esmu tulkojusi (līdz šim galvenokārt no vācu valodas, taču nosolos turpmāk vairāk tulkot no latviešu valodas), Miesas krāsas domino ir viena no tām, ar kurām nopūlējos visvairāk. Nemaz nemācēšu vairs pateikt, cik daudz laika tulkojums man prasīja. Ar katru grāmatu tiek strādāts citādi, to nosaka pati grāmata. Šajā gadījumā abām vēsturiskajām līnijām – astoņpadsmitā un divdesmitā gadsimta – bija vajadzīgs katrai savs ritms un sava valoda. Turklāt grāmatas ritms izriet tieši no šo divu balsu mijas. Tās, protams, bija tikai pirmās grūtības. Strādājot ar šīm lappusēm, es pirmo reizi izmēģināju spēkus no ārkārtīgi lakoniskas un kompaktas valodas, kāda ir latviešu valoda, tulkot itāļu valodā, kurā vārdi savstarpēji tiek saistīti pavisam citādi – man gribētos teikt, ne tik intīmi – un prasa vairāk telpas un attiecīgi arī citādu ritmu. Izārdīt un salikt kopā no jauna – tāds bija mans darbs: izārdīt oriģināla tik pārliecinošo un atjautīgi trāpīgo kompaktumu un lakonismu un mēģināt panākt to pašu efektu itāļu valodas gaisīgajā un līkumotajā sintaksē. Kad pēc tik lielas nopūlēšanās ar Miesas krāsas domino beidzot turēju rokās gatavo tulkojumu, izjutu neizmērojamu prieku un milzīgu apmierinājumu.

Vēl strādāju pie tulkojuma, kad kopā ar Jāni Ogu kādu pēcpusdienu devos apciemot Zigmundu Skujiņu viņa Rīgas dzīvoklī. Ko lai aiznesu kā ciemakukuli, jautāju Jānim, kas būtu labāk – šokolādes konfektes vai vīns? Uzklausījusi Jāņa padomu, izlēmu par labu otrajai izvēlei un nopirku Sicīlijas vīna pudeli, ja nemaldos – Nero d’Avola. Naivi iedomājos, ka pārsteigšu namatēvu, aiznesot tieši sicīliešu vīnu. Kad nonācām kāpņu laukumiņā pie dzīvokļa durvīm, jutos satraukta un pat mazliet sabijusies. Domāju, ka durvis mums atvērs Skujiņa meita Inga, taču mūs sagaidīja Maestro Zigmunds pats personīgi, sirsnīgi sveicināja un sniedza man roku. Viņš nebija tērpies pelerīnmētelī, un arī cilindra galvā nebija. Mugurā viņam bija žakete, kuras krāsu atmiņa ir izdzēsusi. Tā bija gaiša, iespējams, bēša, ar neuzkrītošām rūtīm. Katrā ziņā viņa āriene un manieres bija ārkārtīgi elegantas, un viņa stāvs izstaroja zināmu magnētismu.

Es pasniedzu Sicīlijas vīna pudeli, Skujiņš uzjautrināti pasmaidīja un, kad iegājām viesistabā, atdeva to Ingai, kura manis atnesto novietoja līdzās precīzi tādai pašai pudelei, kas mūs jau gaidīja. Šai tikšanās reizei abi bijām izvēlējušies vienu un to pašu vīnu, un Skujiņš ar drošu roku to salēja glāzēs visiem klātesošajiem. Skujiņš bija dzirkstošs un patīkams sarunbiedrs, mēs ilgi runājāmies par romānu, un ne reizi vien viņš piecēlās, lai paņemtu no savas bibliotēkas kādu sējumu un nolasītu tā vai cita vārda definīciju, jēdziena skaidrojumu, vēsturiska notikuma izklāstu vai parādītu kartes un ilustrācijas. Viņš gribēja uzzināt vairāk arī par mani un manas ģimenes vēsturi, par manām saitēm ar Latviju; secinājām, ka senākā pagātnē mūs vieno vismaz viena kopīga paziņa, un šis atklājums ļāva man sajust gluži vai radniecības pavedienu. Pamazām Nero d’Avola mūsu sarunu aizvadīja pie Sicīlijas. Runājām par Palermo dzimušo Džuzepi Balzamo jeb – kā viņš pats sevi sauca – grāfu Kaļjostro, kurš savas spožās krāpnieka un alķīmiķa karjeras laikā bija apmeklējis daudzus Eiropas galmus un pabijis arī Jelgavā. Un, protams, runājām arī par palermieti Džuzepi Tomazi di Lampedūzu un viņa Gepardu, kas Skujiņam bija ļoti mīļš. Abi Džuzepes – katrs savā gadsimtā – bija ieradušies Latvijā un te kādu laiku uzturējušies. Un, šķiet, Latviju un Sicīliju saista vēl citi savādi pavedieni.

Nākamā reize, kad atkal satiku Skujiņu, bija aptuveni pēc gada. Pa to laiku Miesas krāsas domino bija iznācis Itālijā ar nosaukumu Come tessere di un domino (burtiski: Kā domino kauliņi). Gribēju pārmīt ar rakstnieku kādu vārdu un arī aiznest viņam laikrakstu L’Avvenire, kur nesen bija publicēta intervija ar viņu. Arī šoreiz Skujiņš pats atvēra durvis, un labi atceros, ka viņam mugurā bija violets krekls, kas lieliski saskanēja ar sirmajiem, joprojām biezajiem matiem. Bija maija sākums, un tas bija tīrs violetais tonis – perfektā līdzsvarā starp lēnām satumstošu mijkrēsli un kontrastējošu gaismu. Dažus mēnešus vēlāk saņēmu negaidītu zvanu no Džuzepes Tomazi di Lampedūzas audžudēla Džoakīno Lancas Tomazi. Viņš bija izlasījis Miesas krāsas domino, teica, ka romāns viņu sajūsminājis, un vēlējās uzaicināt tā autoru uz Palermo. Diemžēl biju spiesta atbildēt, ka tas vairs nav iespējams, Zigmunds Skujiņš ceļot vairs nespēja. Cik daudz vietu mūža laikā izdodas apmeklēt tikai vēlmēs!

Ardievu, Maestro!

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere