— Vai jaunais franču vilnis?

Par Mišela Velbeka romānu Serotonīns (no franču valodas tulkojis Dens Dimiņš; Jāņa Rozes apgāds, 2020)

 

Franču rakstnieks Mišels Velbeks latviešu lasītājam ir labi pazīstams jau gandrīz 20 gadu, kopš romāna Elementārdaļiņas iznākšanas Dena Dimiņa tulkojumā. Gadu tūkstošu mijā viņa rakstītais reprezentēja literatūras postmoderno tendenci uz visaptverošu dekonstrukciju un jau tolaik nojaušamu rūgtu nākotnes paredzējumu. Tomēr postmodernisms, īpaši franču filosofu izpratnē, mudināja izmēģināt jaunus attēlojuma veidus, “nevis lai spēlētos ar tiem, bet gan lai skaidrāk liktu noprast neattēlojamā klātbūtni”.¹

Līdz tam dominējošā modernisma mākslas valoda, viņuprāt, vairs nespēja runāt par rietumu cilvēka un kultūras garīgo stāvokli tieši un godīgi, bez nepamatota mierinājuma, bez utopiskas paļaušanās uz zinātnes un cilvēces vispārējo progresu. Postmodernisti mēģināja drosmīgi, bez ilūzijām apjēgt notiekošo, atklāt jaunu skatījumu uz estētikas kategorijām, aicināja pievērsties “sākotnēji aizmirstajam”.²

Un tas nozīmēja nevis jau ierastā veidā meklēt vēl nebijušas attēlojuma iespējas, bet izvirzīt autoram (kas franču postmodernistiem bija “miris”) uzdevumu, kas atbilstu filosofa statusam, – kļūt par sava jaundarba likumdevēju, radīt tā pasaules nosacījumus un pētīt jaunās estētikas kategorijas sadarbībā ar lasītāju, mākslas darba uztvērēju. Ja tās bija pretenzijas uz terapiju, tad ar šoka paņēmieniem, kas gan būtu varējusi sapurināt stipros, taču patiesībā vēl vairāk dezorientēja vērtības un jēgu zaudējušos, izmisīgi eksistējošos un savu būtību pārradīt vairs nespējīgos, jo no visa atsvešinātos indivīdus.

Mišela Velbeka romāna Serotonīns galvenais varonis Florāns, pat cīnoties ar nelabumu, kādu raisa bezjēdzības izjūta un impotence, vēl spēj kaismīgi tīksmināties par ēdiena radīto labsajūtu, izgaršojot vīngliemežus ar ķiploku sviestu, jūras ķemmītes, tostermaizi ar smadzeņu kaulu. Jūrasvelna zupa izvēršas par necerētu atvieglojumu, kad saruna ar “šausmīgi nobružājušos”³ kādreizējo mīļāko kļūst sevišķi neciešama, tas ir, nebaudāma.

Serotonīns lielā mērā ir vēstījums par galu, kāda indivīda dzīves tuvo kopsavilkumu, kas vienlaikus ir arī visu iespējamo mūsu civilizācijas krīžu rezumējums. Florāns (domājams, ka autora un vēstītāja balsis skan tuvu unisonam) ir vēl ne 50 gadu nesasniedzis, bet ilūzijas par nākotni jau zaudējis lauksaimniecības eksperts, kurš apzinīgi veic profesionālos pienākumus, lieliski saprotot, ka viss, kas Eiropas Savienībā, arī Francijā, notiek ar lauksaimniecību, “atbilst vērienīgam t. s. kolektīvajam plānam”.⁴ Šī tēma skaudri atklājas Florāna vienīgā drauga, senas aristokrātu dzimtas atvases Emerika, liktenī. Pragmatiski absolūti nepamatotu iemeslu dēļ viņš ir izvēlējies apsaimniekot senču īpašumus, kopt zemi un audzēt piena lopus videi draudzīgā veidā, kas ar katru gadu kļūst arvien bezcerīgāk. Zemnieku izputēšana jeb “masveida kolektīvā atlaišana ir slepena, neredzama, jo ļaudis pazūd pa vienam”,⁵ un ne prese, ne atbildīgās institūcijas viņus pat nepiemin. Emeriks ar domubiedriem organizē vērienīgus protestus, taču sadursmes laikā pats publiski nošaujas, pat neizmantodams iespēju atriebības nolūkā nogalināt varas pārstāvjus – specvienības policistus.

Pretošanās globalizācijas diktētajai pasaules kārtībai ir lemta neveiksmei – tāds ir romāna secinājums. Šīgada franču filmu festivālā My French Film Festival (filmas bija skatāmas interneta platformā bez maksas arī Latvijā) tika rādīta arī Starptautisko preses balvu ieguvusī 2020. gada dokumentālā filma Vardarbības monopols par t. s. “dzelteno vestu” kustību Francijā. Ko mēs vēl nezinājām par to? Ka nemieri ir ilgstoši un vērienīgi, lai gan tie regulāri tiek nežēlīgi un brutāli apspiesti, ka dumpinieku prasības ir pārāk abstraktas, ka viņiem nav spilgtu līderu, nav pat politisko spēku, kas tos pārstāvētu? To mēs jau it kā bijām dzirdējuši. Bet filmā atklājas varas šokējošā vienaldzība, ignorances spēks, kas kā ceļa rullis iet pāri lielas sabiedrības daļas pozīcijai un pamatotajām prasībām. Šīs filmas vēstījums sasaucas ar romānam būtisko tēmu – indivīda bezspēcību birokratizētas, atsvešinātas varas priekšā. Dialoga vietā filmā ir vardarbība, izstumšana, noklusēšana un, piedodiet, “dirsināšana” – prezidenta Makrona publiski paustais verbālais žests pret tiem, kas uzdrošinās apšaubīt varas dominējošo politiku.  

Rietumu intelektuāļu bezprincipiālais gļēvums un nespēja aizstāvēt savu pašcieņu un kultūras identitāti tika nežēlīgi uzšķērsti jau romānā Pakļaušanās. Arī Serotonīna galvenais tēls nav nekāds varonis, viņš sevi nepozicionē kā cīnītāju, bet ir inerts, samierniecisks un antisociāls; drauga Emerika izvēle un drosme viņu skumdina un mulsina tikai jaunības sentimenta dēļ.

Sakarīgas attiecības, dziļa un patiesa tuvība būtu varējusi Florānam kompensēt sociālo kontaktu un sabiedriskās dzīves bezjēdzību, vismaz tā domā viņš pats. Šķetinot savu mīlas neveiksmju un sagrāves hroniku, viņš saprot, ka būtu varējis darīt laimīgu vismaz vienu sava mūža sievieti, ja negadītos katastrofālā doma pārgulēt ar kādu citu, “kurai bija jauka maza nēģerietītes pakaļa, un ar to arī viss ir pateikts”.⁶ Kā gan šī hedoniskā apmātība un bezgalīgo baudas brīvību valdzinājums pārmāca un rezultātā sagandēja jelkādu cerību uz nākotni?

Galvenā varoņa un, nojaušams, arī autora rūgto pārdomu laukā ir šaubas par klasikas dižgaru (Gētes,  Manna, Prusta) cēlajiem nodomiem. Viņu augstā māksla ar atriebīgu dedzību romānā tiek freidiski interpretēta kā libido sublimācija, bet viņi paši kā personības, kas pakļāvušās flirtam ar jaunību un skaistumu jeb, izsakoties precīzāk, “gatavi gulties zemē jebkuras jaunas, miklas pežas vai jebkura braši stāvoša pimpja priekšā, atkarībā no personīgās izvēles”.⁷

Kāpēc tā noticis – tas ir jautājums, ko Florāns sev uzdod pašās romāna beigās, kad atzīst, ka “ir iegājis bezgalīgā naktī”. Vienlaikus viņš neizskaidrojamā veidā izjūt, ka, neraugoties uz visaptverošu sakāvi, “saglabājas cerība, ka debesīs ir kaut kas tāds, kas ņems lietas savās rokās,” ka “patiesībā Dievs par mums rūpējas”, ka tiek dotas precīzas norādes un skaidras zīmes, bet mēs tās turpinām stūrgalvīgi ignorēt, jo “mums ir nocietinātas sirdis”.⁸

Romāna vēstījums pauž ne tikai skaudru un nesaudzīgu laikmeta kritiku, bet arī pārsteidz ar negaidītu cerības uzplaiksnījumu, kāds ir iespējams tikai vistumšākajā brīdī. Varbūt, izgājuši cauri daudzu Eiropas kultūras paradigmu piedāvātajiem domāšanas un dzīvošanas modeļiem, mēs esam nonākuši līdz kādai būtiskai atklāsmei? Vai “aizmirstā sākotne” satur norādes uz nākotnes glābšanu? Vai franču kultūrai, literatūrai ir idejas, kā to atcerēties, kā pārvērst nāvējošo egocentrismu par jaunu eidemoniju, kurā laime netiek vienādota ar baudu un kurā atklājas esamību sargājoša, nevis iznīcinoša gudrība?

Romāns uzrakstīts 2019. gadā, tātad vēl pirms pandēmijas un kara Ukrainā. Lasot to 2022. gadā, protams, netop skaidrs, vai šie notikumi pabeigs iesāktos kultūras procesus, vai tie caur upuriem un vēl nebijušu vērtību pārvērtēšanu restartēs rietumu civilizāciju, noraidot Velbeka aprakstīto dehumanizāciju, kas notiek globālizācijas ideju aizsegā un tiek veiksmīgi īstenota, izmantojot propagandas un korupcijas jaudu, vai radīs motivāciju un drosmi stāties pretī barbariskās, agresīvās varas visatļautībai.

“Vai man tiešām ir jāatdod arī sava dzīve šo nožēlojamo radījumu vārdā? Vai man tiešām ir jāizsakās tik galēji skaidri?”⁹ izskan grāmatas beigās. Taču izlemt, kas tad īsti uzdod šos jautājumus – galvenais varonis, autors, varbūt Jēzus Kristus –, ir atstāts lasītāja ziņā. Un vai pēdējais teikums nav jau pārliecībā sakņota atbilde?

1. Liotārs Ž. F. Postmodernisma skaidrojums bērniem: Grāmata. 1990. Nr. 12. 17.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat, 19. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. 81. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. 169. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. 169. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. 125. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. 232. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. 210. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. 240. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)