— Mati

Un tā viņa iekāpa vilcienā Brno–Krakova – mati viņai bija saņemti astē un apsieti ar plānu zīda šalli, ausīs lieli auskaru riņķi, kājās melni džinsi un mugurā brūns džemperis –, un es viņā iemīlējos.

Nezinu, kāpēc man tik ļoti patīk tas, kā mati maina viņas izskatu, – viņa mēdz tos saņemt kopā ar gumiju, kad pieceļas no gultas un iet uz virtuvi, vai arī tad, kad mēs tīrām māju. Un viņa ieveido matus, kad mēs ejam uz operu vai teātri. Šī mazā kustība, šī pārmaiņa vienā viņas daļiņā kaut kādā netveramā, bet ļoti skaidrā un tūlītējā veidā maina viņu visu. Nekad vēl nebiju viņai teicis, ka man tas ļoti patīk. Tagad viņa to uzzinās.

***

Manai mātei, kopš es viņu atceros, vienmēr bija brūni, cirtaini mati. Viņa regulāri gāja uz frizētavu ielikt ilgviļņus, tas bija viens no viņas daudzajiem rituāliem. Pēc tam viņa vairākas naktis pēc kārtas gulēja ar rullīšiem matos. Zaļie rullīši brūnajos matos bija tikpat neatņemama mātes daļa kā viss pārējais, ko es par viņu atceros.

Es biju bērns un domāju, ka tādi lokaini, ilgviļņoti mati viņai būs vienmēr – tāpat kā gandrīz visām mātēm, ko tolaik pazinu. Pat vecajās bildēs viņai šāda frizūra bija bijusi gadiem ilgi. Nespēju ne iztēloties viņu citādu.

Kad viņai atklāja audzēju smadzenēs, bija skaidrs, ka būs nepieciešama operācija. Tad viņai noskuva matus galvas augšdaļā kreisajā pusē, apmēram trīs centimetru rādiusā ap vietu, kur bija paredzēts veikt griezumu. 

Kaut arī es biju redzējis daudzas bildes un filmas ar vēža slimniekiem, kuriem izkrituši mati, man likās, ka tas nenotiek ar visiem. Man likās, ka mana māte būs izņēmums. Taču nebija.

Kad esi bērns (man bija divpadsmit gadi, kad viņai tika uzstādīta diagnoze un bija pirmā operācija), tev šāds izskats šķiet īpaši dīvains un nepareizs (vēlāk tu saproti, ka dzīvē vispār reti kas ir pareizs). Pēc ķīmijterapijas viņai mati krita ārā veseliem kumšķiem, bet vēlāk tie atauga sirmi un balti. Tas liecināja par viņas priekšlaicīgo novecošanu, kā arī (tikai tobrīd es to vēl neaptvēru) par gaidāmo zaudējumu, ko mēs piedzīvojām nieka dažus gadus vēlāk.

***

Man bija četrpadsmit vai piecpadsmit gadu, kad es sāku ilgoties pēc sejas apmatojuma. Uzsvēršu vārdu “ilgoties”, jo jāgaida bija ilgi. Un es esmu gaišmatis, kas nozīmēja, ka pat tie bārdas matiņi, kas man parādījās, bija tik tikko manāmas spalviņas gandrīz caurspīdīgā salmu krāsā. Pagāja vairāki gadi, līdz hormonu dievi beidzot uzklausīja manas lūgsnas.

Protams, pusaudžu vecumā mēs, puikas, bieži runājām, kā veicināt bārdas augšanu, lai ātrāk kļūtu par pieaugušiem vīriem. Viena klasesbiedra tēvs teica, ka vajagot biežāk skūties, tad bārda augšot ātrāk. Taču, lai kā es arī nenopūlējos, tas notika gliemeža gaitā. Un skūšanās parasti beidzās ar asinsizliešanu. Tomēr nespēju apmānīt bioloģiju ar lētas žiletes palīdzību.

Taču es jau vēl nebiju apguvis visus vajadzīgos rituālus – vispirms vajadzēja sejas apakšdaļu apsegt ar siltu drāniņu, lai bārdas mati kļūtu mīkstāki, un tad ziest skūšanās krēmu. Bērnībā es gan vairākus gadus biju vērojis tēvu, bet pats sāku tā darīt, kad man jau bija krietni pāri divdesmit gadiem. Tad man beidzot bija iespēja uzaudzēt pilnbārdu, taču to es izdarīju tikai tad, kad man jau bija pāri trīsdesmit – sākumā uzaudzēju aiz ziņkārības, bet vēlāk uzturēju tīri aiz slinkuma.

***

Mans tēvs savukārt ilgu laiku nēsāja bakenes. Mēs gan nekad nerunājām par to, kāpēc viņš izvēlējies tieši šādu bārdas stilu. Iespējams, daļēji tas bija saistīts ar laikmetu (pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem), kurā viņš uzauga. Bakenes man asociējās ar cilvēkiem, kas ne par ko neiespringa, kas bija ballīšu dvēseles un staigāja poliestera biksēs (mans tēvs bieži vien apvienoja šīs visas trīs pazīmes). Es arī uzaudzēju bakenes, tiklīdz biju pietiekami vecs (formāli tās varēja nosaukt par sejas apmatojumu), un noturēju līdz gandrīz trīsdesmit gadu vecumam. Darīju to, lai atdarinātu tēvu (iespējams, tas bija vienīgais, ar ko es viņu apzināti atdarināju). Bet tad kādu dienu nolēmu bakenes nodzīt un pēc tam vairs neesmu ataudzējis. Nevaru pateikt, kāpēc es toreiz tik pēkšņi tā izlēmu, bet tagad šķiet, ka bakenes man vairs nekad nebūs. Dažreiz noiets etaps tā arī paliek noiets etaps.

***

Cilvēku, kas nēsā parūku, es pirmoreiz ieraudzīju, kad man jau bija krietni padsmit gadi. Tā bija mūsu ģimenes draudzene; ar viņu un viņas vīru mani vecāki draudzējās, cik vien es spēju atcerēties. Viņi piederēja tai pašai luterāņu draudzei, kur mēs, un daudzējādā ziņā bija līdzīgi maniem vecākiem – ja neskaita tās sievietes parūku.

Es viņu vienmēr biju redzējis ar augstu frizūru kā Mārdžai no Simpsoniem – tas atgādināja septiņdesmito gadu stilu, lai gan tolaik bija jau astoņdesmito gadu beigas vai deviņdesmito sākums. Manās acīs šīs sievietes frizūra izskatījās pavisam ticama, taču reiz ciemojoties es uz mirkli viņu pamanīju bez tās. Lāgā neatceros apstākļus – laikam bijām aizgājuši pie viņiem uz spēļu vakaru vai arī tāpat vien, lai vecāki varētu papļāpāt un iedzert. Kad bijām atpakaļ mājās, apjautājos mātei par tās dāmas frizūru, un viņa teica, ka tā esot parūka un esot tai jau sen. Vairs par to netikām runājuši, un neko vairāk par to es arī nezinu.

***

Viena mana bijusī studente Viļņā vienmēr krāsoja matus melnus. Pats par sevi tas nebija nekas īpašs un viņai labi piestāvēja. Kad tuvojās studiju beigas, pamanīju, ka viņai ataugušas nekrāsotās matu saknes, un tās bija sirmas. Sākām par to runāt, un viņa pastāstīja, ka mati viņai sākuši sirmot ļoti agri – pusaudžu vecumā.

Iztēlojos, kā šī studente varētu izskatīties ar pavisam sirmiem matiem. Spēju arī iztēloties, ka tie viņai piestāvētu pat labāk nekā melni krāsotie. Daļējs vai pilnīgs sirmums cilvēkam, kuram tas it kā vēl nevarētu būt, izstaro kaut ko juteklisku, kaut ko grūti aprakstāmu. Tas ir kā signāls, ka dvēselē kaut kas deg līdz baltkvēlei.

***

Pat tad, kad esi iemīlējies, tu tomēr ievēro arī citu cilvēku pievilcību. Reiz es biju Bratislavā un vakarā aizgāju uz bāru, ko sauca Bohema; tas atradās turpat vecpilsētas malā. Nosaukums jau ļauj nojaust, kāda tur bija publika, un tajā pavasara vakarā tas man bija pašā laikā. Iegāju bārā, nopirku vienu alu un iznācu ārā uzmeklēt galdiņu. Uzreiz pamanīju vienu meiteni ar piķa melniem matiem, ar kuru kopā bija četri puiši. Viņiem aiz muguras bija brīvs galds, un tur es arī apmetos ar savu alu. Viņi runāja angliski, un pēc akcentiem nojautu, ka vismaz daži no šīs kompānijas bija ārzemnieki. Viens no tiem stāstīja, ka viņam ir problēmas ar ceļgala locītavu un ārsti neko nevarot līdzēt; sarunā iesaistījos arī es, vienlaikus nopētīdams meiteni. Viņas matos bija kaut kas tāds, kas apmirdzēja visu seju. Nezinu, kā citādi to aprakstīt. Melnie mati bija biezi un atsperīgi kā Sofijai Lorēnai. Tā nu mēs visi kādu brīdi runājām par ceļgalu problēmām, taču tie četri puiši (tā arī nezinu, kas tie viņai bija) gribēja iet kaut kur citur, un tā viņi aizgāja. Sarunas tēmu un viņas matus es atcerēšos vēl ilgi. Jocīgi, kādas tik lietas reizēm nepaliek atmiņā.

***

Arī kādai manai latviešu draudzenei, kurai tēvs bija no Kaukāza, mati bija dabiski melni. Tolaik tas te bijis retums un visi viņai pievērsuši uzmanību, bet tas viņai nav sagādājis prieku. Cilvēki domājuši, ka viņa ir ārzemniece, lai gan viņa Latvijā bija nodzīvojusi visu mūžu. Nekad iepriekš nebiju iedomājies, ka mati varētu noteikt to, vai kādu uztver vai neuztver kā savējo.

***

Atceros lasījis, ka pazīstamos cilvēkus ir grūtāk atpazīt, ja kopš iepriekšējās tikšanās viņi ir mainījuši frizūru. Un, atskatīdamies uz visiem tiem gadījumiem, kad esmu kādam pagājis garām uz ielas vai neatpazinis pasākumā vai citur, jāatzīst, ka tas ļoti bieži ir bijis šī iemesla dēļ – ar viņa matiem bija notikušas kādas radikālas pārmaiņas, un likās, ka manā priekšā stāv pavisam cits cilvēks, ar ko jāiepazīstas no jauna. Tādās reizēs es mēdzu izteikt cilvēkam komplimentus par jauno frizūru (reizēm gan šie komplimenti bija nevainīgi meli) un teikt, ka viņu sākumā nepazinu (kas savukārt, kompensējot nupat izteiktos melus, bija balta patiesība).

Dažreiz šādos gadījumos cilvēki, kā likās, bija mazāk priecīgi par otro piebildi nekā par sākotnējo komplimentu, taču man tomēr likās, ka jāsniedz kāds paskaidrojums manai reakcijai. Parasti šo mazo komunikācijas aizķeršanos man izdevās nogludināt un veiksmīgi iegūt jaunu paziņu ar jaunu frizūru.

***

Pirms dažiem gadiem mana bārda zoda apakšdaļā sāka sirmot, un kopš tā brīža sirmums palēnām izplatās pa visu seju. Man vienmēr bija licies, ka tas notiks ap piecdesmit gadu vecumu vai vēlāk, jo manam tēvam un brālim pirmās pazīmes sāka parādīties tieši ap tādu vecumu. Un tagad, kad rakstu šīs rindas, nez kādēļ prātā iešaujas frāze “novecot ar cieņu”. Un nez kādēļ šī frāze man vienmēr bija kaut kādā ziņā asociējusies ar sirmošanu. Taču tagad, kad pats pamazām kļūstu sirms, es vairs nezinu, ko īsti tā nozīmē. Novecošana vienkārši ir novecošana.

***

Apcerot sirmošanu, es atminos sarunu ar kādu frizieri, kas par sirmiem matiem stāstīja no profesionālāka un objektīvāka skatpunkta. Tā kā viņa bija stiliste un redzējusi ļoti daudz seju un matu, likās, ka viņai vieglāk pieņemt realitāti, taču arī viņa par to runāja ne bez emocijām. Viņa atcerējās gadījumu, kad kāda kliente satraucoša notikuma dēļ bija nosirmojusi vienas dienas laikā. Viņa nepateica, kas tas īsti bijis par gadījumu, bet tas acīmredzot bija tik satricinošs, ka ietekmēja organisma bioķīmiju. Un šis notikums savukārt bija iespaidojis frizieri, liekot viņai šo stāstu paturēt atmiņā un vēlāk pastāstīt man.

***

Tad vēl, lai gan man ļoti gribētos no šī temata izvairīties, jāpiemin, ko redzēju Aušvicas muzejā. Tas nav tikai šoka efekta dēļ: kaut kas tik briesmīgs nevar nepalikt atmiņā. Redzot lielu muzeja vitrīnu pilnu ar cilvēku matiem, tu jūties kā nonācis absurdā pasaulē, kur nekam nav jēgas. Jo nav taču normāli stāvēt blakus tik lielai matu kaudzei – vai jebkādām atdalītām cilvēku ķermeņu daļām. Reiz kāds draugs man teica, ka mati, kas vairs nav saistīti ar ķermeni, vienmēr izskatās neomulīgi. Pat nupat nogrieztas šķipsnas frizētavā uz grīdas.

***

Kas attiecas uz manu partneru kaunuma apmatojumu, man ar to nekad nav bijušas problēmas – patiesībā pat neesmu nekad sapratis, kāpēc par to vispār jārunā. Ja viņa grib no tā atbrīvoties, lieliski. Ja ne, arī labi. Tas attiecas uz spalvām jebkurās ķermeņa vietās – padusēs, uz kājām u. c. Manuprāt, te galvenais ir paša ērtība, nevis sekošana modei vai sabiedrības prasībām. Galvenais būt pašam.

Šai sakarā man nesen bija saruna ar vienu manu draugu un divām viņa draudzenēm. Mēs sākām runāt par kaunuma apmatojumu (neatceros, kāpēc), un katra no meitenēm pastāstīja, ka viņai bijis draugs, kurš reiz viņai noskuvis kaunuma apmatojumu, un viņa savukārt tam, un tas bijis viens no intīmākajiem mirkļiem viņu starpā. Jādomā, tas tiešām prasa lielu uzticēšanos – ļaut, lai partneris šajā ķermeņa apvidū veic ko tik riskantu kā skūšana.

***

Mēs gulējām blakus, un es izlaidu pirkstus viņai caur matiem. Tas ir tik tipisks un klišejisks teiciens, ka to varētu iekļaut visās rakstīšanas rokasgrāmatās kā piemēru, no kā izvairīties. Taču tā tas bija, un pateikt to citādi laikam nemaz nav iespējams. Vienkārša, bet eleganta frāze. Tāpat kā pati pirkstu kustība caur viņas brūnajām cirtām. Viņa teica, ka mati viņai ar laiku kļuvuši arvien lokaināki un grūtāk savaldāmi, taču pa šiem gadiem, kopš mēs esam kopā, es nekad neesmu redzējis, ka viņa ar tiem darītu ko īpašu. Varbūt tieši tā ir elegance – likt tam, kas nākas grūti, izskatīties tik viegli un skaisti.

No angļu valodas tulkojusi Dace Strelēvica-Ošiņa