literatūra

— Ticība, ziņkārība, pateicība un cerība

Ivars Šteinbergs

03/06/2022

Bet par vienu esmu drošs: kad mēs tiksimies, draugi, mēs smaidīsim.

 

Ticība, ziņkārība, pateicība un cerība

2022. gada 4. maijā

1.

Es neticu antropomorfam dievam,
nošķirtam dievam, kas gaida citā – pēcnāves izplatījumā,
it kā mēs būtu burbuļi, ko caur vienvirziena ventili
izpūš visvarenais akvalangists, un mēs kristu augšup –
bez iespējas tapt ieelpoti atpakaļ,
līdz no apakšas saduramies ar ūdens virsmu,
saplūstot ar atvērto nāves gaisu.
Es neticu nošķirtam dievam vīriešu dzimtē,
heteroseksuālam dievam patriarham, kas aizliedz abortus,
bet smaida par Ziemassvētkos ceptu zosi,
kas sagaida bailes un soda, soda, soda
ar siseņiem un apstrīd evolūciju.
Es neticu mītu burtiskai interpretācijai,
kurā loģikas kļūdas saskatīt vieglāk, nekā nošķaudīties,
bet, lūk, kam es ticu: ir tikai dievs.
Ir tikai tas, bez robežām un vērtējuma,
tas ir zēnā ar blondu strūklaku frizūras vietā,
tas ir meitenē ar bērza tāsīm plastmasas spainītī,
tas ir nebinārā personā, kas mīl matemātiku, kas mīl zirnekļa formas
piespraudes dūres lielumā un kas mīl
arī tos homofobus, kuri piedzērušies prasa:
“A ti ģevočka iļi maļčik?” Lūk, mīl, –
neatbalsta, bet piedod. Un tas ir šodien, te, tur, aiz loga,
kur saules pasteļkrītiņi pietašķījuši palodzi ar baložiem
un jumtus, no kuriem virmo maija karstums.
Tas ir arī tajos homofobos un Andromedas miglājā.
Tas ir kā mēģināt pateikt, kur beidzas Rīgas jūras līcis,
un kur tieši sākas Baltijas jūra – nav jau tās līnijas,
ir tikai tas izplūdušais, tas putainais, tas burbuļainais, –
lūk, kam es ticu, jo tam pat nav jātic,
tas vienkārši ir te, nekā cita nav, tikai mēs, es ticu.

 

2.

Un mēs vēl pat 10% no sevis neesam sapratuši, man šķiet:
jā, ir kvantu datori, jā, ir CRISPR gēnu rediģēšanai,
ir gravitācijas viļņu fiksācija un Higsa bozons,
un, jā, Kristians Buks nevarēja saprast, kā var turpināt rakstīt
par nelaimīgām laulībām, kamēr kosmosā
ceļojam ārpus Saules sistēmas, bet, lūk, es gan saprotu,
es gan saprotu, – jo tepat vēl ir tik daudz dziļūdens molusku,
piemēram, miegs, šis lielākais noslēpums,
melnais medus, kurā iemērcam trešdaļu dzīves,
tumsa, kurā kļūstam neaizsargāti, paralizēti un akli,
nododamies halucinācijām, kas pieskandina pieres daivu,
kā virtuves blenderi – virpuļojošs mango smūtijs,
un mēs to saucam par atpūtu, kaut pat skaidri nezinām,
ko dara sapņi, mūsu otrā, slepenā dzīve, ko neatceramies,
kuru dzīvo dubultnieks, identiskais dvīnis.
O, miegs, mans siltais, resnais miegs,
latīniskais Somnuss un grieķiskais Hipnoss,
mans dzēruma bezskaņas bezdibenis, kurā krācu
līdzīgi zāles pļāvējam, kurā ērģelēt ērģelēju guļamistabas velvēs,
mana homēriskā, vāgneriskā krākšana,
kurā redzu nākotni: mēs esam atpakaļ Koknesē,
Daina raksta savu nākamo grāmatu, es skraidu pa mauriņu
ar bērnu, vakaros tulkoju mazzināmus neķītreļus,
kamēr pūkaini naktstauriņi salipuši pie lielās spuldzes,
un es aizvērtām acīm pie sevis saku: “Ir tikai mēs,
ir tikai tas izplūdušais, tas putainais, tas burbuļainais.”

 

3.

Un tāpēc mana lūgšana, mana mantra
un mana tēvreize nav nekāda “tēvreize”, bet drīzāk “tevreize”,
tev, jums, dzirdīgajām un nupat atvērtajām ķiršu ziedu ausīm, –
es mostos no rīta, plaksti vēl smagi,
bet smagums nobirst no manis,
kā ezera ūdens nobirst no melnkakla gārgales,
un es saprotu, ka esmu pateicīgs, pateicīgs,
ka varu gulēt līdz pusdienlaikam,
pateicīgs, ka mani neliek cietumā par politisku dzejoli,
pateicīgs, ka man ir brīvība rakstīt par masturbēšanu,
pateicīgs, ka varu publiski atzīties ateismā, panteismā, egoismā,
pateicīgs, ka man ir veselas ekstremitātes un orgāni,
pateicīgs, ka drīkstu izvēlēties, ko domāt, ko teikt, kam ticēt,
pateicīgs, ka redzu savu dēlu katru dienu kā dāvanu,
pateicīgs, ka varu publiski skūpstīt sievu,
pateicīgs, ka mums ir dzejas lasījumi, koncerti un praids,
pateicīgs, ka mums ir kartinga trases, ūdensslēpes karjeros
un festivāls “Skaņu mežs” – o, Anglikāņu baznīca, o, Preses nams,
Andrejsala, Hanzas perons un Rīgas birža,
o, jā, trokšņu Meka, kur mūsu dienu patiesais skaņu celiņš
gāžas pāri kā lavīna, kā zemestrīce, kā konstants triecienvilnis;
lai mana pieticīgā piektdienas psalmodija saldina jūsu svētkus,
kā benzīntanka kafiju saldina cukura kubiciņš!

 

4.

Tik daudz ir tā, par ko nevaram būt droši,
es, teiksim, nezinu, vai jel kādreiz īstenošu plānus
iet uz trenažieru zāli trīs reizes nedēļā pa pusotrai stundai,
nodzīšu vēderu, attīstīšu muguras muskulatūru, pietupšos pareizi,
spēšu salocīties lotosa pozā un nosēdēt stundu bez uzmācīgām domām,
kas zibsnī kā blāzmā mirguļojošs liedags;
es šaubos, vai tiešām ēdīšu kvinoju, humusu, mango pudiņus
un vietējo zemnieku ražojumu, nepatērēšu plastmasu,
interesēšos par garīgām praksēm un apmeklēšu baseinu;
es nezinu, vai man uzlabosies vielmaiņa, atgriezīsies oža,
vai gulēšanas ritms sakārtosies,
vai mazināsies ļaunums, vai vīrusu izplatība kritīsies,
vai mans galvaskauss atvērsies kā pāršķelts greipfrūts
un smadzeņu centrā atklās visās varavīksnes krāsās mirdzošu aci,
no kuras izstarojas labestība un līdzjūtība;
es nezinu, vai es jebkad atmetīšu smēķēšanu.
Bet par vienu esmu drošs:
kad mēs tiksimies, draugi, mēs smaidīsim.
Jā, draugi, turpiniet spīdēt, jūs jukušie dimanti!
Jūs romānu varoņi, Padegi ar pomādi matos un Ādamsoni ar ķemmētām ūsiņām!
(Esmu laimīgs par tiem, kam ar jums būs pa ceļam!)
Kad tiksimies, mēs vibrēsim no mīlestības molekulās, –
bailēs no nāves; malkojot pu-erh tēju
kādā no tām kafejnīcām, kur vienmēr skan pasaules mūzika;
stājoties pretī galaktiskajai entropijai, – bet smaidīsim.
Jo jūsu dēļ es neuztraucos, ka visu aizmirsīšu, nokavēšu, neizdarīšu;
jūsu dēļ man nav bažu, ka sevi nepazīstu;
jūsu dēļ delfīni lec no okeāna skaistos lokos;
jūsu dēļ nenoteiktība un atvērtība tiek pieņemti kā dzīves fakti;
jūsu dēļ ir sajūta, ka viss ir izdarīts, viesistaba izslaucīta,
rakstāmgalda virsma ir perfekti izplānots Gaudi šedevrs,
grāmatplaukts – kā Hundertvasera nams,
savandītā sega guļamistabā veido seju
kā Konstantīna Pēkšēna baltā jūgendstila fasādē.
Es citēju: “Svēts, svēts, svēts, svēts, svēts, svēts!”
Svēts saules pasteļkrītiņu pietašķītais pagalms,
svēta draudzība, svēta kopiena, – un slavēta šodiena, –
lai notiek tukšās apziņas saprāta aparāts – ir tikai mēs,
un līdz ar to – no mums ir atkarīgs viss.