— Dubultā ekspozīcija

Inga Levi (Inga Levi) ir ukraiņu māksliniece, grafiķe un gleznotāja, kura kopš 2000. gada pastiprināti pievērsusies pilsētvides ainavām. Inga ir viena no autorēm 2020. gadā tapušajai izstādei Pārvarēt gravitāciju (Overcoming Gravity), kas tika izstādīta vienā no lielākajām mākslas galerijām Ukrainā Mystetskyi Arsenal. 2015. gadā Inga ar pāris draugiem māksliniekiem atrada huculu fotogrāfes, mākslinieces, dzejnieces un filozofes Paraskas Plitkas-Horicvitas (Paraska Plytka-Horytsvit) 30 gadu laikā Karpatu kalnu ciemā uzņemto fotoarhīvu, kurā bija tūkstošiem negatīvu. Inga un pārējie mākslinieki izveidoja iniciatīvu, kuras ietvaros tapa gan vairākas fotogrāfes darbu izstādes, gan plāns par Plitkas-Horicvitas muzeju.

Trešajā dienā pēc kara sākšanās Inga bija ceļā uz Karpatu kalniem un brīžos, kad autobusā nebija pieejams interneta pieslēgums, sāka zīmēt. Aiz loga pavērās mierīgās kalnu ainavas, bet Ingas acu priekšā joprojām joņoja tikko ziņās redzētās kara ainas. Tā tapa sērija Dubultā ekspozīcija (Double Exposure). Es ar Ingu runāju neilgi pēc tam, kad viņa no Ukrainas māksliniekiem nodrošinātās rezidences Klaipēdā bija atgriezusies Kijivā, lai parūpētos par savu slimo tēvu.

Ar šo sarunu Punctum turpina interviju sēriju par to, kā radošās sievietes no Ukrainas turpina savu darbību kara apstākļos.

Agra Lieģe-Doležko

 

 

Vai varat pastāstīt par savu pieredzi kopš kara sākuma: kur atradāties, kad uzzinājāt, ka sācies karš? Vai palikāt Ukrainā vai izbraucāt no tās?

Par kara sākšanos uzzināju, esot Ļvivā. Biju plānojusi doties uz Krivarivņu Karpatu kalnos, kur mums bija plānots gatavoties izstādei par godu huculu mākslinieces un fotogrāfes Paraskas Plitkas-Horicvitas muzeja atklāšanai. 24. februārī es tāpat kā visi uzzināju, ka Krievija iebrukusi Ukrainā, bet tāpat devos uz Krivarivņu, kur mēs centāmies turpināt iecerēto, bet tas neizdevās, un plānus par muzeja atvēršanu nācās atlikt.

Atgriezos Ļvivā kopā ar kolēģiem, un tur mēs palikām aptuveni divas nedēļas. Ļviva bija pārpildītā, tāpēc mēs nakšņojām puķu tirgū. Protams, kādu laiku tas ir iespējams, bet ne ilgstoši. Ukraiņu māksliniekiem daudzviet Eiropā sāka piedāvāt rezidences, tāpēc mēs nolēmām kādai no tām pieteikties, un saņēmām aicinājumu doties uz Lietuvu. Klaipēdā mūs uzņēma mākslinieku rezidencē Menų zona. Uz turieni devos kopā ar divām citām māksliniecēm – Nastju Leļuku (Nastia Leliuk) un Kseniju Buriku (Ksenia Buryk), un Klaipēdā mēs sākām kopā darboties pie vairākiem projektiem. Taču tad manam tēvam, kurš bija palicis šeit, Kijivā, pasliktinājās veselība un es atgriezos mājās, lai par viņu parūpētos. Iespējams, kad viņam paliks labāk, atkal došos uz Klaipēdu, lai turpinātu darbu pie projektiem.

 

Vai varat pastāstīt mazliet vairāk par Krivarivņā iecerēto muzeju? Kā tapa ideja par šo projektu?

2015. gadā es kopā ar draugiem – dokumentālo filmu režisoru Maksu Rudenko (Max Rudenko) un viņa sievu – viesojos Krivarivņas ciemā, un mēs nejauši uzgājām huculu izcelsmes fotogrāfes, mākslinieces, dzejnieces un filozofes Paraskas Plitkas-Horicvitas 30 gadu laikā Krivarivņas ciemā uzņemto fotogrāfiju arhīvu. Tas atradās viņas mājās zem gultas – tur bija četras metāla kastes ar tūkstošiem negatīvu, kurus neviens iepriekš vēl nebija redzējis. Plitka-Horicvita bija fotografējusi ciema iedzīvotājus 30 gadu garumā, lai gan līdz šim bija zināms tikai tas, ka viņa gleznojusi naivisma stilā un rakstījusi filozofiskus darbus.

Fotoarhīvs bija visai bēdīgā stāvoklī, bet mēs gribējām to “izglābt” un parādīt plašākai publikai. Tā nu mēs sākām ar to strādāt, un Makss sāka veidot dokumentālo filmu Portrets uz kalnu fona (A Portrait on the Background of Mountains), kurā redzams arī tas, kā es darbojos ar foto negatīviem. Man bija iespēja būt pirmajai, kas attēlus apskatīja, un es centos rast tajos kopsakarības, saprast, kuras vietas un cilvēki tajos attēloti, nonākt līdz vienotam stāstījumam. Tas bija ārkārtīgi aizraujoši. 2018. gadā mēs vienā no nozīmīgākajām izstāžu galerijām Ukrainā Mystetskyi Arsenal izveidojām Plitkas-Horicvitas darbu izstādi un pēc tam, iesaistot procesā arī Krivarivņas iedzīvotājus, nonācām līdz lēmumam, ka ciematā jāizveido mākslinieces muzejs. Strādājam pie šīs ieceres, un, kā jau teicu, brīdī, kad sākās karš, biju jau pusceļā uz Krivarivņu, lai palīdzētu kuratorei strādāt pie ekspozīcijas plāna…

 

Un ceļā uz Krivarivņu nejauši uzsākāt veidot zīmējumu sēriju Dubultā ekspozīcija!

Jā, projekts principā radās pats no sevis. Trešajā dienā pēc kara sākšanās es tomēr devos uz Karpatiem un, braucot autobusā, tāpat kā droši vien visi pārējie, alkatīgi lasīju ziņas un skatījos videoierakstus ar notikumiem teritorijās, kurās bija iebrukuši krievi. Bija brīdis, kad paliku bez interneta, tikai ar savām domām (smejas), un sapratu, ka neesmu īsti šeit – es neredzu gleznainās kalnu ainavas, kuras patiesībā ir manu acu priekšā, es nebaudu saulaino dienu, bet tā vietā gar acīm ņirb tikai kara ainas. Tāpēc brīdī, kad spēju saņemties, es uzzīmēju pirmo šīs sērijas zīmējumu. Šajā sērijā visiem zīmējumiem ir, tā teikt, divi slāņi – dubulta ekspozīcija… Pirmajā zīmējumā vienā no slāņiem bija redzami kalni, kurus redzēju ceļā uz Krivarivņu, bet otrajā – pirmā ēka Kijivā, kurā bija ietriekusies raķete. Šī raķete bija mērķeta uz lidostu, bet tā vietā bija uzspridzinājusi ēku, kas atradās netālu no daudzdzīvokļu nama, kurā dzīvoju.

Šis bija pirmais zīmējums, un es nolēmu sēriju turpināt, jo… Patiesībā šīs sērijas veidošana ir vienīgais veids, kā es šībrīža apstākļos spēju joprojām justies kā māksliniece. Jo neko daudz jau es nevaru izdarīt – šis ir vienīgais veids, kā varu turpināt.

 

Vai jūs ar to domājat – turpināt radīt mākslas darbus vai “runāt” par šobrīd Ukrainā notiekošo?

Abus, jo, runājot par kara atainošanu… Man šķita, ka šie zīmējumi ir vienīgais godīgais veids, kā man mēģināt “izteikties” par šobrīd notiekošo un savām izjūtām. Man nešķita pieņemami sākt radīt tikai kara ainu attēlus, ar kara šausmām – jo es jau to visu patiesībā neredzu, neesmu tur klāt, esmu relatīvā drošībā. Tāpēc veidot šos divu attēlu slāņus, kas tiešāk runā par pašas pieredzi, šķita pieņemamāk, godīgāk kontekstā ar notiekošo.

Mani tik un tā pirms katra nākamā zīmējuma radīšanas māc šaubas par to, vai man to vajadzētu darīt – vai tas ir taisnīgi, ņemot vērā, ka atrodos drošā vietā, citā valstī. Bet šie zīmējumi ir dažādi – citos es cenšos attēlot kontrastus, citreiz abi slāņi viens otram piešķir papildu nozīmi, un dažkārt tās vienkārši ir divas norises, kuras notiek vienlaikus. Es nezinu, vai tie, kas šos zīmējumus redzēs, tos “nolasīs” tā, kā esmu to domājusi, bet varbūt tā tam arī jābūt, varbūt katram tiem jāpiešķir savs redzējums.

 

Vai jūs šos zīmējumus ievietojat savās sociālo tīklu platformās? Un vai dalāties ar savām pārdomām par notiekošo arī rakstiski?

Katrreiz, kad tapis jauns zīmējums, es to ievietoju internetā. Parasti es zīmējumam klāt pierakstu tikai minimālu informāciju par tur attēloto – vietu, notikumu. Runājot par rakstiskām pārdomām… Es mēdzu kaut ko uzrakstīt pati sev, bet man nešķiet, ka mans stāsts šobrīd notiekošā kontekstā ir īpašs, man nešķiet, ka man būtu kaut kas jāpievieno tai informācijai, kas jau cirkulē. Bet man patiesībā patīk lasīt to, ko šobrīd raksta citi, galvenokārt viņu pašu stāstus. Es stāstu tikai ar saviem zīmējumiem – tā ir mana šībrīža rutīna, kas ļauj šos notikumus izdzīvot, kaut kā sev izskaidrot.

 

Vai varat pastāstīt par savu līdzšinējo māksliniecisko darbību?

Līdz šim es daudz izmantoju pasteli, mani ilgstoši interesējušas pilsētvides ainavas, arī daba. Pagājušajā gadā es nokļuvu mākslinieku rezidencē Polijā, kur veidoju mozaīkas un dažādas instalācijas pilsētvidē, – tā bija mana pirmā šāda veida pieredze, un tas mani ārkārtīgi ieinteresēja. Kijivā man savukārt bija iespēja iesaistīties divos plašos pieminekļu restaurācijas projektos – tie bija objekti, kurus 60. gados bija radījuši slaveni monumentālisti Ada Ribačuka (Ada Rybachouk) un Volodimirs Meltičenko (Volodymyr Meltichenko). Mēs atjaunojām lielu strūklaku Kijivas centrā un Kijivas autoostas rotājumu.

 

Šis ir aktuāls un sarežģīts jautājums – par padomju okupācijas posmā tapušajiem monumentālās tēlniecības objektiem. Šobrīd šī jautājuma aktualitāte ir sāpīgi jūtama arī Latvijā, ņemot vērā, ka nav iespējams izslēgt un ignorēt šādu objektu sociopolitsko nozīmi; Ukrainā tas nešaubīgi ir vēl daudz sāpīgāk. Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?

Šobrīd Ukrainā notiek daudz diskusiju par šo tēmu – par padomju mantojumu un tā dažādajām nozīmēm. Šobrīd Ukrainu grauj un cenšas iznīcināt krievu mestās bumbas, bet arī paši ukraiņi daudzās pilsētas kaut ko iznīcina: civiliedzīvotāji nojauc daudzus monumentālās tēlniecības objektus, kuri saglabājušies no padomju laikiem. Manuprāt, ne visi šie objekti, pret kuriem civiliedzīvotāji vērš savu naidu un dusmas, ir propagandas tēli; daļa no tiem ir vienkārši labi mākslas darbi. Mani māc skumjas par to, ka šie procesi notiek šādā veidā. Šiem lēmumiem vajadzētu tikt pieņemtiem kultūras politikas līmenī.

Brīžiem es iedomājos par stāstu, kuru nesen dzirdēju. Kāds mākslinieks Mariupolē pirms kara centās savākt ziedojumus, lai atjaunotu kādu mozaīku. Kad sākās karš, viņš visu saziedoto naudu atdeva armijai, bet nesen viņš internetā ievietoja ziņu par to, ka mozaīka joprojām ir neskarta. Tādos brīžos jādomā par to, ka izdzīvo mākslas darbi, bet ne cilvēki. Ir grūti domāt par atjaunošanu, par to, kā mums valsts būs jābūvē no jauna, par mākslas darbiem, kurus kāds nojauc naidā, un par mākslas darbiem, kurus centīsimies atjaunot, brīdī, kad tik daudz cilvēku iet bojā. Pieminekļi nav pats svarīgākais, par ko šobrīd domāt, bet patiesībā es esmu reizēm iedomājusies par to, ka pēc kara gribētu atkal piedalīties atjaunošanas darbos.

 

Jūs minējāt, ka tad, kad jūsu tēvs jutīsies labāk, jūs, iespējams, varētu atgriezties rezidencē Klaipēdā un turpināt tur iesāktos darbus.

Jā, es labprāt atgrieztos Klaipēdā, kur kopā ar pārējām divām ukraiņu māksliniecēm sākām strādāt pie jauna projekta. Klaipēdā pie jūras ir vācu militārā bunkura atliekas, un mēs plānojam izveidot instalāciju – tādu kā “pielikumu”, kas tiktu novietots šī bunkura tuvumā, tādējādi mainot kontekstu. Šobrīd es par to vairāk nestāstīšu, jo nezinu, vai nekas nemainīsies.

Bet vēlos pateikt paldies visiem, kas citās valstīs organizē rezidences ukraiņu māksliniekiem. Tāpat šobrīd ir daudz piedāvājumu no dažādām mākslas galerijām Eiropā, kuras vēlas izstādīt ukraiņu mākslinieku darbus, un mūsu “balsīm” ir iespēja izskanēt arī Venēcijas mākslas biennālē, kur redzami arī mani darbi. Nekas no tā visa nav mazsvarīgs.