— Rubīns

Katerina Babkina (Катерина Бабкіна, dzimusi 1985. gadā Ivanofrankivskā) ir ukraiņu dzejniece, rakstniece, publiciste, kino un teātra tekstu autore. Katerina nodarbojas arī ar videodzeju un 2013. gadā pati bijusi režisore īsfilmai Жовта коробочка (Dzeltenā kārbiņa). Viņas visjaunākās grāmatas Сніговий тепл (Sniegsiltis) iznākšanu lāgā neizdevās nosvinēt, jo sākās karš, toties 2016. gadā grāmatas Щасливі голі люди (Laimīgi kaili cilvēki) atvēršanas svētku rīkotāji bija apsolījuši, ka tiem, kuri ieradīsies laimīgi un kaili, grāmata tiks uzdāvināta. Ieradās vairāki pilnīgi kaili cilvēki – visticamāk, laimīgi. Šogad piedalījās Punctum festivāla prozas lasījumos “Pēkšņi es atrodos gājienā”.

 

Viņiem visiem toreiz bija daudz rotaslietu, stāstīja Valentīna, un tikai Vovkam viens vienīgs rubīns. Lesjai negribējās domāt, kur viņi bija tikuši pie rotām, ar kurām uzvaroši atgriezās mājās no kara, kaut gan vispār jau ko te daudz domāt. Jā, un Vovkas rubīna izcelsmi daudzmaz apliecināja stāsts, romantisks un, zinot Vovkas turpmāko likteni, pat traģisks. Pie Berlīnes, kuru Vovka atbrīvoja padomju armijas sastāvā, viņam sagadījās mīlestība ar vācu meiču, mīlestība, pēc visa spriežot, īsa, tomēr arī liktenīga – lai gan kāda tad vēl mīlestība mēdz būt.

Vācu meiču, stāstīja Valentīna, sauca Lilī. Vai Valentīna zināja dziesmu par Lilī Marlēnu un vai vācu meiča gaidīja Vovku pie laternas – Vovka jau nu galīgi nebija tāds, kuram ienāktu prātā stāvēt ar Lilī Marlēnu pie laternas, – par to šis stāsts klusē, kaut arī Vovka, kā apgalvoja Valentīna, par to visu runājis ļoti daudz. Vai varbūt viņš vienkārši daudz runāja.

Sausajā atlikumā, kuru pēc divām paaudzēm kopā ar rubīnu saņēma Lesja, ar Vovkas vācu meiču atgadījās kaut kas gaužām nelāgs, un Vovka nespēja vai nepaspēja viņu aizstāvēt un izglābt. Vācu meiča nomira, ka tikai ne Vovkam uz rokām, un atstāja viņam rubīnu – zelta gredzenu ar sarkanu akmeni, vienīgo, ko viņa kara laikā bija spējusi nosargāt.

Pārnācis – vārda tiešā nozīmē – mājās Žitomirā, Vovka nu sastapa Valentīnu. Valentīnas lazarete, pavadījusi armiju aptuveni līdz Karpatiem, bija atgriezusies no frontes. Tas ir, pati lazarete stāvēja, nekur negāja, tikai klusītēm bruka – sen, pirmskara laikā, tur bija katoļu klosteris, arī pelēkās Svētā Vincenta māsas galvenokārt bija pieskatījušas slimniekus un nabagus, tā nu ar pašu ēku lielas pārmaiņas nebija notikušas, – taču Valentīna un pārējās māsas (tātad joprojām māsas, lai arī medicīnas), un feldšeri gan bija kārtīgi izblandījušies šurpu turpu: vispirms tad, kad nāca virsū vācieši, pēc tam – kad šie tika dzīti atpakaļ. Uz to brīdi, kad no Berlīnes pievārtes ieradās Vovka, Valentīna jau bija puslīdz apradusi ar dzīvi mierlaiku pasaulē, tjā, ne pa jokam izārdītā, un strādāja par medmāsu ķirurģijas nodaļā.

Vovka nez kādā veidā bija palicis gluži sveiks un vesels – tiesa, kā atklājās notikumos ar Valentīnu, tikai fiziski, – tāpēc, pretēji tam, ko varētu gaidīt, ar viņu iepazinās nevis slimnīcā, bet dejās. Taču piestaigāja Vovka pie viņas visviens uz slimnīcu – gadu nāca uz jauniekopto dārzu, kad Valentīnai bija dežūra, un runāja, runāja, runāja. Bijusi Valentīnai izvēle, viņa sev izvēlētos kādu varbūt ne gluži tik sveiku un veselu, toties ar citām prioritātēm, tomēr nekādas izvēles nebija, tad nu viņa augām naktīm sarunājās ar Vovku.

Pēc gada viņš tomēr Valentīnu bildināja un kaut kad ap to laiku beidzot arī uzdāvināja rubīnu – vienīgo rotaslietu, kas viņam bija. Valentīnai kļuva vismaz drusciņ mierīgāks prāts – citi zaldāti pa labi un pa kreisi dāļāja trofeju ķēdītes, gredzenus un auskarus, piedevām kārodami ne tikai pēc naksnīgām sarunām – vairākām viņas draudzenēm jau bija pat bērni piedzimuši, dažai pēc precībām, dažai tāpat, taču par Valentīnu bija zināms, ka viņai ir Vovka, tāpēc neviens ar savām ķēdītēm un kārošanām pie viņas nelīda, jo vairāk tāpēc, ka meiču toreiz bija vairāk nekā pietiekami. Vovka jau nu gan arī vispārpieņemtajā nozīmē pie Valentīnas nelīda.

Rubīnu Valentīna nēsāja neilgi – kādas divas nedēļas, diez vai vairāk. Pirmkārt, gredzens bija par lielu – gan viņai, gan pēc tam Lesjas mammai, Valentīnas mīļākajai māsasmeitai, gan pašai Lesjai. Bet otrkārt – jau gandrīz apprecējis Valentīnu, Vovka tomēr neizturēja visu, ko zināja, bija redzējis un, iespējams, arī darījis, un kādu nakti pārgrieza sev rīkli, turklāt tonakt nemaz nebija Valentīnas maiņa.

Lesjas vecpaps, jauns padomju virsnieks un Valentīnas jaunākās māsas, Lesjas babas Natašas vīrs, šo stāstu pārvērta par sakāmvārdu – “tā mīlēja, bezmaz jau noprecēja, tak aizrijās”. Līdz Lesjai šis sakāmvārds, saprotams, bija nonācis jau bez konteksta – tā pie viņiem mēdza teikt, kad, piemēram, kāds apgalvoja, ka ir grasījies kaut ko izdarīt – atnest ūdeni, nopirkt pienu, izsūkt putekļus no paklājiem –, taču dažādu iemeslu dēļ nav izdarījis. Nu vairs atlika vienīgi minēt, kas vecpapam bija licis, pirmkārt, zoboties par stāstu, kas nemaz nebija smieklīgs, un, otrkārt, asiņaino un dramatisko pārgriezto rīkli nomainīt ar ikdienišķo “aizrijās”.

Šā vai tā, Valentīna bija sīva – kā tad citādi būtu radies ģimenes sakāmvārds. Tik sīva, ka pat vienīgais līgavainis viņu neizturēja un padarīja sev galu. Valentīna līdz sirmam vecumam nodzīvoja kopā ar māti, Lesjas vecbabu Katerinu. Pie viņām uz vasaru brauca Lesjas mamma un tante un vēl diezgan daudzi viņu brālēni un māsīcas – vecbabai Katerinai pēc Valentīnas bija vēl pulka bērnu.

Valentīna nevienam nepatika – ne pieaugušajiem, ne bērniem. Viņa bija kašķīga un uzreiz apvainojās, visur bāza savu degunu un vienmēr domāja, ka viņai kāds grib kaut ko atņemt, grib pazemot, – un tad metās uzbrukumā, jo uzbrukums bija vienīgā viņai zināmā aizsardzības taktika. Reiz, tieši tajā laikā, kad pie vecbabas ciemojās bērni, Valentīna ar viņu sastrīdējās un nolēma pakārties dārzā aiz mājas – taču vecbaba tieši tajā laikā bija aizgājusi kaut kādās savās gaitās, tāpēc no cilpas viņu ņēma ārā bērneļi, kuriem – vecākajiem no viņiem – bija gadi divpadsmit, ne vairāk.

Netīksme nostiprinājās, kad vecbaba Katerina nomira, jo tad Valentīna palika viena un devās ceļojumā, kas ilga gandrīz piecus gadus. Pēc kārtas ieradusies pie visām jaunākajām māsām, viņa palika uz neērtu laika posmu no pavasara līdz pavasarim. Lai nu netīksme kur netīksme, tomēr vienalga jau radu cilvēks, visi taču saprata, ka Valentīna palikusi pavisam viena un likties viņai nav kur, tāpēc prom nedzina – pacieta, zobus sakoduši. Tajā reizē, posdamās atpakaļ uz Žitomiras apkaimi, lai tur pavasarī klusi nomirtu mājā, kas slīga ķiršu ziedos, Valentīna uzdāvināja rubīnu Lesjas mammai – visjaunākajai un nez kāpēc mīļākajai māsasmeitai.

Lesjas mammai gan Valentīna nepatika vēl vairāk nekā pārējiem – iepriekš, kad Valentīna pie viņiem ciemojās, viņai vienmēr atdeva mammas istabu un mammu iemitināja pie vecākās māsas, savukārt pēdējā reizē jau bija piedzimusi Lesja, un Lesja ļoti baidījās no Valentīnas – vecas, kaulainas, ar spalgu balsi un aukstām rokām –, bet Valentīnai visu laiku gribējās zīdaini paauklēt, tad nu Lesjas mamma nezināja, kur dēties, gan veču nedrīkstēja aizvainot, gan arī pārbiedētā bērna histērisko kliegšanu vajadzēja noklusināt.

Un rubīnu Lesjas mamma nemaz negribēja ņemt, jo rotu viņai netrūka, taču, negaidot atcerējusies, kā bērnībā bija redzējusi Valentīnu cilpā dārzā aiz mājas, viņa to paņēma. Pateica paldies un apskāva Valentīnu. Apskāva atturīgi, bez mīļuma.

 

Skaidrs, ka rubīnu Lesja līdzi nepaņēma – mamma gan bija gribējusi to nodot tālāk Lesjai kopā ar dažām citām ķēdītēm un gredzeniem, kas bija palikuši no babiņas vai no mammas jaunības, – pati sev mamma atstāja vienu gredzenu un vienus bumbulīšu auskarus, kurus viņai bija uzdāvinājusi jau Lesja. Modē atkal bija nācis dzeltenais zelts, un Lesja tagad kopā ar balto bieži aplika dzeltenās ķēdītes, taču gredzenus nenēsāja – tie bija lēti, padomju štancētie, bet gan jau arī tiem reiz pienāks kārta, klusībā prātoja viņas mamma. Vai arī viņa vienkārši juta vai nojauta, ka varbūt Lesja tikai domājas braucam uz pieciem līguma gadiem, bet patiesībā dodas prom uz visiem laikiem, un vēlējās nodot viņai visu ģimenes mantojumu, kas bija palicis un viņai pienācās, – katram gadījumam.

Vai nu šā, vai tā, Lesja pasvārstīja saujā rubīnu – tā ģimenē šo gredzenu sauca; tas bija smags, un varēja redzēt, ka tas atšķiras no padomju rotaslietām gan ar zelta krāsu, gan arī pie raudzes bija kaut kāds spiedogs, ļoti mazs, saskatīt nebija iespējams – iespējams, fabrikas spiedogs –, tomēr vienalga lēts, gan jau lērums tādu bija saštancēti turīgām lauciniecēm vai atkal pieticīgu buržuā sievām; arī akmens bija pārāk caurspīdīgs un tīrs – sintētiski audzēts korunds.

Mammu Lesja apskāva, sirsnīgi, ar mīļumu, jau sākusi pēc viņas ilgoties, – bet gredzenu visviens atstāja.

Un tagad trūcīgās padomju ķēdītes, babiņas gredzeni un mammas auskari no dzeltenā zelta bija rokas bagāžā, piparmētrzaļā kārbiņā kopā ar Lesjas skaistajām rotaslietām, bet rubīns – goda vārds, tieši tāds pats rubīns – viņai mirkšķināja no blakussēdētājas pirksta, kamēr ļoti raženā kundze pūlējās ievietoties šaurajā vidējā sēdeklī, pirms tam norīkojusi uz vietu pie loga briļļainu pusaudzi ar aipadu.

Sieviete bija tumsnēja, ar asu profilu un, pēc visa spriežot, ļoti labā garastāvoklī – par visu smaidīja, priecājās par drošības jostu, vemjamturzu un stjuarta izsniegto maisiņu, kurā bija austiņas, salvetes un acusargi. Spilvens un pleds viņā izraisīja sirsnīgu aizrautību – tev ir spilvens? tev ir pleds? – viņa angļu valodā nemitīgi taujāja pusaudzim, bet tas tikai rauca uzacis.

– Jūs laikam reti lidojat, – kad lidmašīna bija uzņēmusi augstumu, apjautājās Lesja, lai kaut kā attaisnotu to, ka viņa nemitīgi blenž uz sievieti un konkrēti viņas gredzenu.

– O, nē! Visu laiku, – tā priecīgi atbildēja. – Es dievinu lidošanu! Džeikobs, – te pusaudzis, joprojām neatraudams skatienu no aipada, sakustināja uzacis, – nemitīgi lido uz konkursiem, viņš ir vēlīns bērns, ak, es nevaru saņemties un palaist viņu vienu. Ak, paldies, paldies, – viņa ar entuziasmu paņēma no stjuarta ūdens glāzi, kuru jau pirmīt bija paspējusi palūgt. – Jūs nevēlaties ūdeni? Džeik, tu nevēlies ūdeni? Džeikobs lidoja uz pianistu konkursu Odesā!

– Vai Vācijā jūs esat bijuši? – Lesja iesāka iztālēm.

– O, nē, es Vācijā pagaidām neesmu bijusi, – sieviete aizrautīgi atbildēja, – bet viņš gan!

– Džeikobs? – Lesja pārjautāja, un Džeikobs atkal sakustināja biezās uzacis.

– Gredzens, – sieviete, īsi pasmējusies zemā, taču skanīgā balsī, atbildēja, – jūs taču uz to visu laiku skatāties? O, es jums par to pastāstīšu, neticams stāsts!

Lesjai ienāca prātā zaldātu nosistā Lilī, Vovkas pārgrieztā rīkle, neviena nemīlētā Valentīna, un viņa nodomāja, ka vēl vienu tādu stāstu viņai varbūt nemaz tik ļoti nevajag, – taču sieviete jau bija iesākusi.

Sensenos laikos pie viņas vectēva Jakuba (te Džeikobs atkal uz mirkli savilka uzacis), kuram kaut kur Pfeilzā (Pfalcā – ar lūpām vien izlaboja Džeikobs) piederēja neliela kaut kādu diegu fabriciņa, ielauzās pašā nakts vidū. Viņu tēvam Geršomam bija kādi četri gadi, un viņam šķita, ka uzbrūk raganas un cita pasaku nešķīstība, – tie sagrāba māti, māsas, tēvu, tantes un izmeta viņus ārā pa durvīm, mājās bija tumsa, notika īsts jandāliņš. Arī Geršoms izskrēja pagalmā, kāds nu bija gulējis, basām kājām, – un tur saķēra arī viņu. Viņš ieskrēja tieši rokās vecajam atkritumu vedējam, kurš dzīvoja ielas otrā pusē – viņa būdiņa bija piespiedusies pie vecās pils mūra, kuram tieši blakus bija Geršoma vecāku nams. No atkritumu vedēja un viņa vecās, krunkainās sievas Geršoms vienmēr bija baidījies, kā zinādams, ka agri vai vēlu tie viņu noķers un apēdīs; un tieši tas, viņaprāt, tonakt norisinājās.

Atkritumu vedējs aizspieda viņam muti un, ietinis savā neaptverami lielajā, smirdīgajā mētelī, aizstiepa uz būdiņu. Tomēr laikam bija nolemts mazo Geršomu ēst vēlāk – tāpēc viņu iestūma pazemes pagrabā un tur atstāja. Ilgi kliedzis un raudājis, viņš pēc tam aizmiga aukstumā un tumsā, pilnīgi viens. Kad viņš pamodās, pagrabā pirmo un pēdējo reizi dega svece un, viņu sev klāt piespiedusi, uz paklātajām lupatām bija saritinājusies atkritumu vedēja vecā sieva. Viņa raudāja.

– Vai tu esi ragana? – Geršoms pajautāja.

– Es esmu ragana, – asaras notraukdama, atbildēja baismīgā vecene, – un es tevi nolādēšu. Ja tu iekliegsies vai ieraudāsies, vai izteiksi kaut vārdu, vai izdvesīsi kaut skaņu, uzreiz nomirsi.

Tad ragana palūkojās uz viņu kā apsvērdama, vai puika ir pietiekami izbijies, un laikam nosprieda, ka vēl nav gana, tāpēc turpināja:

– Un tava māmiņa nomirs. Un māsas. Visi nomirs, ja tu sāksi raudāt vai kliegt, vai kaut ko teiksi.

Geršoms tikai klusēdams raudzījās uz viņu, un tad ragana nezin kāpēc vēlreiz piespieda viņu sev klāt, izrāpās no pagraba ar visu sveci un kāpnes uzcēla līdzi. Nākamos četrus gadus – lai gan sajūta bija, ka vismaz simts, – Geršoms klusēja un gaidīja, kad tad viņu ēdīs nost. Katru, vai gandrīz katru dienu viņam pagrabā nometa kaut ko ēdamu un nolaida ūdeni padzerties, un dažreiz atkritumu vedējs atvēra lūku un, ar žestu atgādinājis Geršomam, lai neaizmirst mēmuma lāstu, citādi nomirs, atstāja to vaļā – un pagrabā no būdiņas ieplūda blāva gaisma. Pagrabā visu laiku bija auksti, un Geršomam nemitīgi meta lejā kaut kādas arvien jaunas lupatas, un, kad tās pavisam savilga, viņš tās ielika spainī un tās nozuda atverē tur, augšā, lai pēc kāda laika atgrieztos sausas; vai neatgrieztos. Reiz, kad sala sevišķi stipri, pagrabā iekrita pat atkritumu vedēja vecais mētelis – joprojām tikpat smirdīgs, kā Geršomam bija palicis prātā, taču ļoti silts.

Geršoms lāgā neauga un neattīstījās, taču palika dzīvs, un kādu dienu, kad pagraba lūka atvērās, lejup nonāca nevis spainis, nevis maizes garoza, nevis iepuvis ābols, bet kāpnes. Pie lūkas gaidīja atkritumu vedējs, viņš lika Geršomam kāpt augšā. Nedroši kustēdamies, mazais kaut kā uzķepurojās pa kāpnēm, nojauzdams, ka pienākusi diena, kad viņu beidzot nokaus – taču pusdzīvais večuks tikai piestūma viņu pie durvīm, aiz kurām skanēja žvadzoņa, klaigas un liela dzīvība – pilsētā nāca iekšā sabiedroto armija – un pateica: ej. Tad izkaltušām rokām atlocīja kuslo bērna dūrīti un kaut ko tajā ielika – aukstu, no metāla. “Nopērc ēdamo,” vecais sacīja un vēlreiz atkārtoja: “Ej. Skrien.”

Un Geršoms skrēja, pats nezinādams kurp, garām nodedzinātajai tēva mājai, kaut kur uz pilsētu, pēc iespējas tālāk no atkritumu vedēja un vecās raganas. Un tikai tad, kad bija ieskrējis tieši rokā sarkankrustietēm – tās prašņāja, kā viņu sauc, no kurienes un uz kurieni viņš skrien, no atbildēm gandrīz neko nesaprata, tomēr paņēma līdzi un iedeva kaut kādu siltu zupu –, viņš sadūšojās paskatīties, kas gan, mazs un ciets, jau bija sasilis viņa lipīgajā dūrē.

– Gredzenu viņam nenācās iemainīt pret ēdamo, o nē, – sieviete, acīmredzot par to ļoti laimīga, stāstīja, – tēti pavisam drīz sameklēja rabīni. Zināt, viņi taču toreiz meklēja rokā katru izdzīvojušo bērnu, mana vecmāmiņa (te Džeikobs atkal savilka uzacis) – nu, mēs sakām vecmāmiņa, lai gan īstenībā viņa bija kaut kāda attāla radiniece, – iesniedza par viņu pieprasījumu, un viņas ģimene ASV tēti pieņēma un uzaudzināja. Pēc tam centās uzzināt par atkritumu vedēju – protams, viņa sieva kaut kad kara laikā bija nomirusi badā vai no slimībām un viņš pats bija pazudis, izgaisis kaut kad uzreiz pēc sabiedroto ierašanās. Bērnu viņiem nebija. Mums pateica, ka viņa uzvārds bija Tanenbaums, tas ir kaut kas apmēram kā Ziemassvētku eglīte, iedomājieties, cik skaisti!

– Tad tas gredzens ir dārgs? – nez kāpēc iejautājās Lesja.

– O, nē, nē, – sieviete ieķiķinājās, – nemaz ne. Man liekas, tādi bija visiem, viena no vislētākajām rotaslietām, – un tad pēkšņi ļoti priecīgi piebilda: – Tas gredzens ir nenovērtējams. Tas ir kā Tanenbauma kunga sirds. Katra tāda Tanenbauma kunga sirds.

– Pēc tam to mantošu es, – balsij aizlūstot, negaidīti ierunājās Džeikobs, – un mani bērni. Un viņu bērni.

Apaļīgās sievietes acīs uzreiz ievizējās laimes asaras, viņa nokunkstēja: – O, Džeik, – un gribēja pusaudzi piekļaut sev klāt, taču Džeikoba sentimentalitātes rezerves laikam gan bija iztukšotas ne vienu vien turpmāko gadu uz priekšu un viņš ar aipadu apņēmīgi atstūma sievieti.

Lesja palocīja galvu, atslīga krēslā un pievēra acis; sieviete vēl kādu laiku skaļi jūsmoja par to, kādas filmas iespējams skatīties lidojuma laikā un cik brīnišķīgi ēdieni ir ēdienkartē, taču Lesjai lidmašīnas puskrēslā atkal un atkal sarkanu aci piemiedza mākslīgais rubīns, un jau pirms pašas aizmigšanas viņai šķita, ka tas kļūst arvien lielāks, vēl lielāks, pulsē, karājas gaisā acu priekšā, lūgdamies, lai Lesja viņu paņem uz rokām, it kā šis rubīns būtu nelaimīgās Lilī sirds, it kā tas būtu sirds, kas pukstējusi krūtīs izmocītajam Vovkam, kuram nebija neviena, kam izstāstīt visu, kas viņam tik ļoti sāpēja, it kā tas būtu neviena nemīlētās frontes medmāsas Valentīnas noniecinātā sirds, tik izbijusies no visa, ko Valentīna bija redzējusi un zināja, bezgala aizvainota, ka tas viss bija jāpiedzīvo tieši viņai, ka tam bija jānotiek tieši ar viņu.

Un Lesjai rādījās sapnis: viņa paņem rokās šo sarkano, caurspīdīgo sirdi, kas bija izaugusi no mākslīgā akmens – lēta, taču dārgāka par visu, kas šiem cilvēkiem bija, – un piekļauj sev klāt: sasilda, pieņem un noglabā atmiņā; un visiem šiem cilvēkiem no tā kļūst it kā vieglāk – kaut mazdrusciņ; un kas par to, ka viņu jau sen vairs nav; viņiem tik un tā kļūst vieglāk.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova