— Fragmenti no “Vale Ave”

 

H. D. (1886–1961) balss piedalījusies amerikāņu modernisma dzejas veidošanā, tajā jaušami laiktelpas plašumi un muzikalitāte, kas nav atvedināma uz noteiktu pantmēru. Šķiet, viņa rakstīja dziedot. Varbūt uz to tiecās Ezra Paunds, Ričards Aldingtons un H. D., kad viņi 1912. gadā vienojās par trim imažisma principiem, no kuriem trešais ir: “Un kas attiecas uz ritmu – sacerēt muzikālās frāzes, nevis metronoma ritmā.”

Hildu Dūlitlu par H.D. esot nodēvējis Paunds, zem viņas dzejoļiem pierakstot – H. D. Imagiste. Pārtapšana, identitātes mainīgums un vienlaikus noturība ir klātesoša arī H. D. varenajā dzejas ciklā Vale Ave, kurā cauri laikmetiem un pāri zemēm atkal un atkal satiekas Ādams un viņa pirmā sieva Lilita.

H. D. pabeidza rakstīt Vale Ave 1957. gadā, tas sastāv no 74 dzejoļiem, kurus saista nebeidzama atkārtošanās – pārdzimšana, atvadas un satikšanās. Vēsture tajā ir cikliska, nevis lineāra, un dzejoļi aicina lasītāju pieskarties lokiem, kuros mīt arī pati autore.

Atdzejotāja

 

Fragmenti no Vale Ave

 

I

Mēs nosaucām tevi par Gaismas nesēju,                   
vēl pirms Ādama, no svētā Luciferum,

ne Tumsas Valdnieks, bet Gaismas devējs,
Eņģelis, kādu Dievs radīja tevi,

jo patiesi, es saucu tevi,
un patiesi, tu atbildēji,

“ne jau čūsku Dievs nolādēja,
bet Ādama pirmo sievu Lilitu,

kura runāja no Koka”; vai Lucifers – Ādams,
un Ādams – Lucifers, pušu plēsts,

viens Ādams Ievai, viens Lilitai,
tā pirmajai sievai, dzīvai, īstai būtnei,

dzimušai nevis no vīra ribas, bet no Koka;
Lucifers un Lilita, ne tāpēc, lai ēstu rūgto augli,

lai strādātu, ieņemtu bērnus,
bet lai atcerētos, vienīgi lai atcerētos…

 

II

“Lai nolādēta tā,
Balss, kas mīt Kokā,”
bet cik ilgi?

Tiesa, es ilgi pabiju tur,
Kartāgā, Romā, Sūrā,
kamēr tu postīji zemi bez sāta,

Hanibāl, Cēzar, Martel;
ķēdes nespēja noturēt,
bedre palika neaizbērta,

bet vulkāns vērsa zemi neapdzīvojamu,
te, tur; tur, te;
un tomēr burvība cēlās

no jūras, kad centuriona teltī
vai kāpās, vai zvejnieka būdā,
sekojot nepielūdzamam liktenim, mēs satikāmies.

 

III

Mums – nedz atvērtu durvju
uz pavardu un uguni tajā,
nedz brīža pirms un ilgās atpūtas pēc,

bet tūlīt, steigšus – nomodā? miegā? –
ala, aiza, briesmīga plaisa
laikā, likuma pārkāpšana,

laika secība, zvaigžņu secība;
saule nekustīga,
mēness atsegts, atklāts,

aizmirst sūtīt viļņus;
zeme drebēs un atvērsies,
ja vilcināsimies  – miegā? nomodā?

 

IV

Un tomēr reizēm es slaucīju grīdu,
es liku margrietiņas vāzē,
es redzēju ilgus sapņus pirms, nomoda sapņus pēc,

no durvīm neskanēja bruņucimda klauvējieni
nedz pātagas tuk-tuk,
nedz  auļi šurpu turpu,

bet viegli pacēlās aizbīdnis,
viegli nolaidās,
krēsla nāca lēni,

un pat krēsla pagaidīja,
līdz mūs ieslēdza nakts;
ausma nāca žēlsirdīga, ne par agru,

diena nāca vēlu,
un nākamā un nākamā,
kamēr atradu atraitnītes, lai liktu margrietiņu vietā,

un pēcāk ābeļzaru ziedos,
bez kalendāra drudžainajām stundām,
Carthago delenda est, un Sūras nakts.

 

V

Ak, gana nožēlojām, Dievs to zina,
tu nēsāji Nesa tuniku,
Es rozi, kurai ziedlapu vietā naglas,

zem sava tērpa; es piekļāvu
Marijas septiņus zobenus sirdij
savu ievainoto krūšu dobumā;

es gāju, vīraka stindzināta,
vairīdamās mūku, priesteru un brāļu,
mans skatiens lejup vērsts,

bet akmeņi katedrāles grīdā
nesa tavu sandaļu nospiedumus;
man jāaizver acis vai jāpievērš tās

rozetes logam, bet roze nodota,
zaļā un azūra spozmē liesmo
svētie, karaļi gar sienām,

akmens stāsts par Radīšanas, Krišanas dienām,
ak, gana nožēlojām, Dievs to zina,
bet kā lai seno likumu mēs mijam?

 

VI

Svece piebriest pati savas degsmes svara,
karstais vasks tek lejup
piepildīt svečtura dobumu,

un kamēr tā liesmo svelmaināk un svelmaināk,
šķiet starojam tā varavīksnes krāšņumā,
kuru nedrīkstu uzlūkot,

lai gan zemojos pielūgsmē;
manas skropstas ir mitras,
mani piebriedušie plakstiņi deg,

mans Kungs, cik ilgi vēl izturēšu,
aukstajām plaukstām dūrēs, ceļgaliem nejūtīgiem,
saltiem uz šīs kapelas grīdas?

 

VII

Mans mīļais, ej, jau atkal gailis dzied,
mans mīļais, ej, jau ausma logā zied,
mans mīļais, ej, tev sejā nogurums un nespēks,

saki brāļiem, kas gaida tevi, tu zvērēji
trīskārt nožēlot, saki, augu nakti
tu mocīji savu vārgo miesu, Kungs tam liecinieks;

mans mīļais, ej, ej, es pievienošos māsām,
trīcoša un vāja; dārgā māsa, kāda teiks,
tu nedrīksti uzlikt miesai tādus pārbaudījumus,

bet ja tas jādara, darīšu, es viņai teikšu;
ej, jau diena klāt vai atnāks drīz,
un rindā nostāsimies savās vietās,

pie slavētājiem ceļos, tiem, kas nožēlo,
un zvērēsim arvien savu seno zvērestu
Matutīnā; diena jau, ej, ej.

 

VIII

Mūsu senais zvērests – purpura teltī,
es guļu viena; viņš atstājis kausu (kas tajā ieliets?)
manā tuvumā; ciems dega visu dienu;

vai viņam un viņa vīriem ir spēks tiem likt atkāpties,
vai iebruks tie, zvēri zvērādās tērpti,
milži milzu bārdām, biedējošiem ragiem,

vai sagrābs, plosīs mani, bezpalīdzīgu,
vai lūrēs tie un smiesies,
redz, kas piemeklējis Romu,

vai glūnēs tie un taujās savā barbaru valodā,
kā labāk darīt, vest viņu būrī
vai sadedzināt tepat; vai tie paturēs

kailu, netīru Lilitu izrādīšanai
raganām un jaunām gaišmatēm?
Vai atgriezīsies viņš? Man vairs nav spēka stāvēt.

 

No angļu valodas atdzejojusi Linda Gabarajeva