Laikā, kad Emelija Fišere (Emelie Fischer) neraksta, viņa strādā par bibliotekāra palīgu un studē bibliotēkzinātni un informāciju. Viņa mīt dzīvoklī Burosā kopā ar saviem diviem kaķiem. Stāsts Mani smiekli ir Edvīna smiekli (Mitt skratt är Edvins) tika izvēlēts publicēšanai antoloģijā Faktum Novell 2021 starp vairāk nekā trīssimt iesniegtajiem stāstiem. Ar šo darbu Emelija Fišere debitēja kā īso stāstu rakstniece.
Pēcpusdienas saule dedzina manus plecus, kamēr no kabatas ņemu atslēgas. Kopš pusdienām esmu bezmērķīgi klejojusi pa saules pielietajiem kvartāliem ap daudzdzīvokļu māju, kurā dzīvoju. Gāju vienkārši iešanas pēc. No skolotājas darba man visvairāk pietrūkst tieši stāvēšanas klasē un staigāšanas starp klasēm. Mans visādi citādi veselais trīsdesmitpiecgadīgais ķermenis nav radis pie gultas režīma, ko pieprasa darbnespējas lapa. Brīdī, kad kāpņutelpā pagriežu slēdzenē savu durvju atslēgu, iezvanās telefons. Zvans nav negaidīts. Patiesībā tas mani satrauca jau visu priekšpusdienu.
“Sveika, Liliana!”
“Labdien!”
Tā ir Mija Dalēna, mana psiholoģe. Mani pārņem vēlme nosviest telefonu pa kāpnēm. Dalēna ir pārāk intensīva. Viņa ir uzstājusi, ka man jāturpina terapija, neskatoties uz to, ka diagnoze jau ir noteikta un kopš pagājušā gada nogales es lietoju zāles.
Jau gandrīz astoņus mēnešus reizi nedēļā es pieklājīgi sarunājos ar Dalēnu klaustrofobiskajā uzņemšanas telpā, it kā mums būtu kopēja draudzene. Bija grūti noraidīt Dalēnas ieteikumus, tas noteikti nebūtu izskatījies veselīgi no manas puses, tāpēc es piekritu.
Bet tad es satiku Edvīnu. Viņa būtība, viņa dumpinieciskās brīvības aura, kas mirgo kā zaļas uguntiņas ap melni spīdošajām acu zīlītēm, ir likusi man saņemties un pārstāt būt tik iztapīgai pret Miju Dalēnu. Mūsu pēdējās sarunas laikā es viņai paskaidroju, ka jūtos gatava terapiju beigt. Dalēna ierosināja nepieņemt sasteigtus lēmumus, sazvanīties pēc divām nedēļām un tad izvērtēt situāciju.
“Tā kā divas nedēļas neesam tikušās, vēlos sākt ar jautājumu – kā tu tiec galā ar ikdienu?”
“Viss ir kārtībā.”
“Ļoti labi, Lilian! Ko tu domā par atlikušo vasaras daļu?”
“Šķiet, ka būs labi. Domāju satikt savu ģimeni.” To sakot, es nezinu, vai tie ir meli vai nav.
“Izklausās jauki, Lilian! Un tagad, lūdzu, atvaino mani, bet vai es drīkstu tev uzdot kādu jautājumu? Kopš mūsu pēdējās sarunas uzņemšanas nodaļā esmu daudz domājusi un nonākusi pie secinājuma, ka man nepieciešams precizēt vienu lietu attiecībā uz tavu ārstēšanu.”
“Pilnīgi noteikti. Par ko ir runa?”
“Vai tu esi privāti pavadījusi laiku ar kādu no klīnikas pacientiem?”
Vai viņa domā Edvīnu? Vai ar viņu kas atgadījies? Kādēļ lai Mija Dalēna man jautātu par Edvīnu? Vai viņa mūs redzējusi kopā? Bet varbūt Edvīns ar viņu runājis par mani? Protams, ir pilnīgi iespējams, ka arī Edvīns apmeklē konsultācijas pie Mijas Dalēnas, un tādā gadījumā viņš varētu būt mani pieminējis kādā no sarunām. Bet kādēļ lai Edvīns ko tādu darītu, un, ja viņš to ir darījis, tad ko gan viņš par mani ir teicis?
“Es tagad īsti nesaprotu, par ko tu runā.” Es nevēlos melot Mijai Dalēnai, bet tas vienkārši notiek. Turklāt mēs ar Edvīnu esam tikušies tikai divas reizes un tās pašas – nejauši.
“Atvaino, Lilian. Es saprotu.”
“Viss kārtībā. Vai mums tuvākajās nedēļās ir plānots sazināties?” Es to saku galvenokārt tādēļ, lai izklausītos pareizi, pieglaimīgi.
“Uzgaidi, es paskatīšos plānotājā… Vispār es nākamās nedēļas sākumā dodos atvaļinājumā un atgriezīšos tikai augustā. Ja vēlies aprunāties ar citu psihologu, ir pieejams pieraksts pie Tildes Petersenas 18. jūlijā pulksten 11.40. Vai tas tev der?”
“Acumirkli.” Vēlreiz samelojot, man sejā iezogas smaids. Šoreiz pavisam nekaitīgi meli, kā viegls spalviņas vēziens pret vaigu, salīdzinot ar pirmajiem. Brīdi izliekos pārlapojam neredzamu kalendāru un tad paziņoju:
“Tas man der.”
“Tad es tevi pierakstu.”
“Paldies.”
“Sarunāts.”
“Vēlreiz paldies. Līdz vēlākam!
“Lilian, pagaidi, vēl viena lieta. Vai tu regulāri sazinies ar savu māsu?”
*
Pēdējo reizi Māritu, savu māsu, satiku Jaungada brīvdienās. Interesanta sakritība, ka toreiz, braucot no Upsālas uz Stokholmu, bija mana pirmā īstā tikšanās ar Edvīnu.
Mārita, viņas partneris Matēuss un es bijām ielūgti uz Jaungada svinībām mammas un tēta mājās Sūlnā. Pagājušā gada 29. decembrī es no sava dzīvokļa pilsētas nomalē devos uz Upsālas Centrālo staciju, lai ar vilcienu dotos uz Sūlnu. Kad ierados stacijā, līdz vilciena atiešanai bija jāgaida 40 minūtes. Lai īsinātu laiku, nolēmu ielūkoties preses kioskā, kas atrodas stacijas pašā vidū.
Kad izgāju caur kioska automātiskajām durvīm, viens no darbiniekiem ievietoja salvetes nodalījumā zem kafijas automāta.
“Sveicināti! Laimīgu Jauno gadu!” viņš sasveicinājās pārlieku entuziastiski un spalgi.
No savas pagaidu atrašanās vietas blakus dienas laikrakstu statīvam es pārlaidu skatienu tukšajam kioskam. Manu uzmanību piesaistīja kafijas automāts. Pie galdiņa loga pusē uz viena no augstajiem krēsliem sēdēja kāds, kuru es atpazinu. Jauns vīrietis, kurš dzēra kafiju no papīra krūzītes un vēroja vilcienus. Mēs bijām nejauši saskrējušies pie psihiatriskās nodaļas ieejas. Lai izskatītos aizņemta un bezrūpīga, es paķēru vienu Upsālas Ziņu eksemplāru un devos uz kasi. Kioska darbinieks aiz letes bija sācis izkrāmēt tabakas izstrādājumus un pie sevis apmierināti svilpoja.
“Sveiki, man, lūdzu, šo!”
Puiša plānās pusaudža lūpas savilkās smaidā, un viņš paņēma naudu.
Samaksājusi par laikrakstu, vēlreiz pavērsu skatienu jaunā vīrieša virzienā, bet viņš bija prom. Kad stacijas durvis atvērās, ejot laukā, pār maniem pleciem, kā neredzams spēks pārvēlās auksta gaisa masa. Lieli tumšpelēki mākoņi brīžiem meta ēnas pār citādi skaidrajām zvaigžņotajām debesīm.
*
Augšā uz platformas, no kuras drīz aties vilciens uz Stokholmu, vējš neganti dzenāja sniegu. Pāris metrus no manis tablo rādīja: Stokholma, nākamais atiešanas laiks: 17.24. Laiks līdz atiešanai: 19 minūtes.
Brīdī, kad ieliku roku somā, lai izņemtu avīzi, kāds no sāniem man pietuvojās. “Sveika, vai mēs gadījumā neesam agrāk tikušies?” klusa un zema balss uzrunāja mani. Es pārsteigta pagriezos. Runātājs bija jaunais vīrietis, kurš preses kioskā dzēra kafiju. Viņš strauji pakāpās soli atpakaļ, it kā būtu pārkāpis kādu personīgo robežu. Iespējams, viņš manu pārsteigto sejas izteiksmi uztvēra kā negatīvu reakciju. “Atvainojiet, mēs apmeklējam vienu un to pašu klīniku. Es saprotu, ja nevēlaties šeit sveicināties.”
No jakas kreisās kabatas viņš izvilka cigareti un šķiltavas, ar nelielu smaidu ielika cigareti kreisajā mutes kaktiņā un aizdedzināja. Viņš izskatījās neparasti apmierināts ar savu komentāru, it kā zinātu kaut ko par mani. Tad ievilka dūmus, paņēma cigareti kreisajā rokā un pastiepa man labo roku. “Edvīns.” Mēs sarokojāmies.
“Liliana. Tu uz Stokholmu?” pajautāju, cenšoties būt pieklājīga.
“Jā, sagaidīt Jauno gadu. Ko tu?”
“Es to pašu.”
Brīdī, kad Edvīns atvirzīja savu roku, es pamanīju, ka viņam ir skaistas plaukstas, mazas un slaidas. Gandrīz sievišķīgas. Cigarete glīti iegūla starp vidējo un rādītājpirkstu.
Kādu brīdi valdīja klusums. Edvīns smēķēja un lūkojās augšup uz tumšpelēkajiem mākoņiem, kas lēni slīdēja debesīs. Kad cigarete tuvojās beigām, Edvīns pievērsa skatu tablo, pēc tam ievilka pēdējo dūmu un nodzēsa cigareti. Mūsu skatieni sastapās, un es mulsi pasmaidīju, it kā tā būtu mana vaina, ka līdz vilciena pienākšanai vēl dažas minūtes jāgaida.
“Un ko tu domā?”
“Par ko?”
Edvīns ieskatījās man acīs, nedaudz par ilgu.
“Par to, ka esi psihiski slima.”
Viņš iespurdzās, un arī es pati sevi pārsteidzu ar smiekliem.
“Un ko tu pats par to domā?”
“Domāšana nepalīdz, pieņemšana ir labāka.”
Patiesībā es nebiju vienisprātis, bet izvēlējos paklusēt. Svilpjoša skaņa pārtrauca manas domas.
“Vilciens tuvojas,” es teicu, norādīdama uz tuvojošos lokomotīvi. Edvīns jautājoši paskatījās uz mani.
“Klau, es pēdējās dienas esmu bijis viens. Būtu nepiemēroti, ja es pajautātu, vai vēlies būt par manu ceļabiedru šajā braucienā?”
Kādam citam varētu šķist, ka Edvīns ir uzbāzīgs, bet man patika doma, ka varētu aprunāties ar cilvēku, kurš mani nepazina laikā, kad vēl nebija noteikta mana diagnoze. Un tagad šāds cilvēks stāvēja manā priekšā. Tādēļ es atbildēju: “Nepavisam nebūtu nepiemēroti.”
Edvīns apsēdās tuvākajā brīvajā vietā pie durvīm. Es – blakus Edvīnam. Mēs sēdējām klusēdami, kamēr vilciens atstāja platformu. Kādu brīdi pēc tam, kad vilciens jau bija izbraucis no Upsālas, Edvīns pagriezās pret mani.
“Tev patīk vērot zvaigžņotās debesis?”
“Tas ir veids, kā bezmērķīgi pavadīt laiku. Ko pats par to domā?”
“Nekas īpašs.”
Vīrietis ap piecdesmit, kurš sēdēja pa diagonāli no mums un sparīgi drukāja uz savas klēpjdatora klaviatūras, ieinteresēts palūkojās mūsu virzienā.
Kādu brīdi mēs ar Edvīnu pieklājīgi tērzējām par gaidāmajām Jaungada svinībām, līdz pēkšņi viņš no priekšā esošās sēdvietas aizmugures nodalījuma izņēma vilcienu kompānijas bezmaksas avīzi. Viņš to lasīja izteikti rūpīgi, it kā censtos atrast risinājumu kādai mīklai. Tas lika man pasmaidīt. Pirms izkāpšanas Sūlnas stacijā Edvīns satvēra manu roku.
“Lilian, tu esi īpaša. Viss būs labi.”
Ceturtdiena
Es sapņoju. Vai arī ne?
Sveša būtne cenšas iekļūt manā dzīvoklī. Es pamostos. Vai arī ne?
Jūtu, kāds mani vēro. Tas noteikti ir kāds cits. Kāds, kurš nav es. Kāds, kurš mani novēro jau ilgāku laiku.
Ārā tikko ir nolijis. Par to liecina skaņa, ar kuru lietus lāses stūrgalvīgi pil no notekcaurulēm. No dzīvojamās istabas atskan čīkstoņa, soļi virzās uz terases durvīm, kas ved uz iekšpagalmu. Esmu mēma no pārbīļa.
Soļi nerimstas. Šķiet, ka tas, kurš nelikumīgi pārvietojas pa manu dzīvokli, izbauda katru soli. Vai es to iztēlojos? Nē, es patiešām dzirdu soļus. Mans dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā, tātad kāds te būtu varējis ielauzties. Īsi pēc tam terases durvis vēlreiz nočīkst. Soļi izgaist zālē un virzās prom no iekšpagalma.
Kas tu esi? Paranoja pārtrauc pārbīli. Kontroles mānija dod man drosmi. Es izkāpju no gultas ar telefonu vienā rokā un skrienu uz virtuvi, lai paņemtu suši nazi, kuru man pirms pāris gadiem uz dzimšanas dienu uzdāvināja Mārita. Tas ir asākais nazis manā īpašumā. Kad izvelku to no statīva, redzu klāt pielīmētu līmlapiņu. Uz lapiņas rakstīts: “DARI TO.” Es iekliedzos, norauju lapiņu un ar dunoņu ausīs un labajā rokā cieši satvertu nazi dodos tālāk uz dzīvojamo istabu.
Ieslēdzu gaismu un dodos uz terases durvīm. Gaisma vēl nav uzaususi, lai gan ir jūlijs. Droši vien nedaudz pēc pusnakts. Durvis ir aizslēgtas. Uzmanīgi izstiepju kreiso roku un mēģinu slēdzenē pagriezt atslēgu. Kad noklikšķ slēdzenes mehānisms, man pār muguru pārskrien drebuļi.
Uz pidžamas uzvelku džinsa jaku, kājās – sandales, atslēdzu terases durvis un dodos laukā naktī. Ceriņu krūmi, kas iezīmē robežas starp daudzdzīvokļu mājām, aizpilda visu manu redzeslauku. Starp krūmiem biedējoši un nemierīgi šņāc vējš. Ceriņi mani nerro ar skumji noziedējušiem bāli violetiem ziediem. Kas tas bija? Šķiet, ka tukšums lēkā starp debesīm, ielu un māju stūriem. Tumsā redzu naža atspīdumu.
Atgriežoties dzīvokli, iekrītu dzīvojamās istabas dīvānā un no spēku izsīkuma aizmiegu.
*
Kad pamostos, ir jau mazliet pāri deviņiem no rīta. Tuvējais lielveikals ir atvērts. Es pat nezinu, ko varētu pirkt. Lēnām apsēžos dīvānā. Patiesībā man būtu jāsazinās ar policiju, bet nespēju saņemties. Klauvējiens pie durvīm pamodina mani no meditatīvā stāvokļa.
Stāvs, ko ieraugu durvju actiņā šķiet pazīstams. Edvīns? Ko viņš šeit dara?
“Kā tas nākas, ka vakar man zvanīja Mija Dalēna un jautāja, vai es tevi pazīstu?” Mana balss izklausās aizkaitināta, kad viņu uzrunāju, un mani pašu izbrīna jautājums, kas izlaužas, tiklīdz atveru viņam durvis. Mēs pat nesasveicinājāmies. Kas man kaiš? Lai neviens kāpņu telpā nedzirdētu manu balss toni, ar žestu aicinu Edvīnu ienākt priekšnamā un aiztaisīt aiz sevis durvis.
“Cik tu esi jauki iekārtojusies,” Edvīns mierīgi nosaka.
“Tas biji tu, kurš pagājušajā naktī ielauzās manā dzīvoklī, vai ne?”
Edvīns sāk smieties.
“Edvīn, kādēļ tu esi šeit?”
Edvīns aplaudē, it kā pateiktos par priekšnesumu. “Tu zini, kāpēc. Es tev gribu palīdzēt uzdrīkstēties.”
Kauns lēnām ķemmē manus matus ar salūzušu ķemmi, kamēr es domāju par to, kā iepriekš varēju atzinīgi novērtēt Edvīna tālredzību un uzskatīt to par atbrīvojošu.
“Ko uzdrīkstēties? Par ko tu runā?”
“Lilian, tu lieto savas zāles?”
“Kādēļ tu man to jautā?”
“Pārstāj izlikties, ka tu jau sen neesi plānojusi to izbeigt.” Edvīns zīmīgi paskatās uz manu labo roku. Saprotu, ka joprojām turu suši nazi, un jūtu, kā plauksta gandrīz vai sažņaudzas apkārt naža spalam. Mana plauksta ir nejauši pārslīdējusi pār naža asmeni, un tagad no tās tek smalkas asins tērcītes. “Lilian, viss kārtībā. Pret mani tu vari būt atklāta. Man tu vari stāstīt visu. Es tevi netiesāju.” Edvīns pamāj ar galvu uz naža pusi.
Tagad tā esmu es, kura nespēj apvaldīt smieklus, kas izplūst no plaušām, varbūt es smejos, jo esmu satraukta, varbūt smejos aiz bailēm. Mani smiekli ir Edvīna smiekli. Edvīns uz mani paskatās tā, it kā tas būtu tik pašsaprotami, it kā es beidzot būtu viņu sapratusi.
“Tas taču ir jautri, Lilian, vai ne? Mums kopā ir labi? Es tikai vēlos, lai tev ir labi.” Edvīns izstiepj rokas apskāvienam.
Viņa skatienā ir kaut kas tāds, kas man neļauj būt citādai kā vien tēloti laipnai.
“Jā, mums kopā ir jautri,” es dzirdu sevi sakām un ļauju viņam sevi apskaut, tomēr nazi no rokām neizlaižu.
Mani pārņem nepatīkamas sajūtas, es izraujos no Edvīna apskāviena. Viņš uzjautrināti paskatās uz mani.
“Lilian, tev drīz zvanīs Dalēna.”
“Ko tas nozīmē?”
“Pirms pāris stundām tu zvanīji Mijai Dalēnai un atstāji ziņu viņas automātiskajā atbildētājā, tu lūdzi, lai viņa atzvana, tiklīdz būs rīts. Viss kārtībā. Nevajag kaunēties. Nav nekas slikts būt gļēvulei.” Edvīns ar ilgām paskatās uz nazi manā rokā, pašapmierināti pasmaida un turpina: “Es nebiju domājis, ka tu esi no cilvēkiem, kas sauc pēc palīdzības. Godīgi sakot, es domāju, ka tu varētu sev atņemt dzīvību. Acīmredzot tu neesi nemaz tik īpaša, cik man likās.”
Lai tikai viņš pamēģina. Edvīns sāk atgādināt pelēku izplūdušu plankumu, dīvainu radījumu, kurš manā priekšnamā pagriežas, lai dotos prom no dzīvokļa tikpat dabiski, kā šeit ieradies.
“Kurp tu dodies?”
“Svaigs gaiss,” it kā starp citu atbild Edvīns. Pirms es pagūstu pajautāt, kā viņš zina, ka es zvanīju Dalēnai, ja pati esmu pilnīgi pārliecināta, ka neesmu to darījusi, tieši man priekšā aizveras ārdurvis. Uz dzīvojamās istabas galda sāk zvanīt telefons. Es paņemu to un pagriežos pret priekšnamu, vienlaikus nospiežot zaļo klausuli. Vai tiešām viņš aizgāja? Vai varbūt stāv pie vārtiņiem un smēķē?
“Hallo?”
“Sveika, Lilian, tu automātiskajā atbildētājā sacīji, ka tev steidzami nepieciešams aprunāties.”
“Atvaino. Būs noticis kāds pārpratums.”
“Kādas domas tev ir šodien, Lilian?”
“Viss ir labi. Zvans noteikti bija kļūda.”
“Vai tev zvanīja kāds cits?”
Ko gan man sacīt? Ka tas bija nepazīstams cilvēks, vai arī to, ka man ir aizdomas, ka tas bija Edvīns, kurš naktī ielauzās manā dzīvoklī, ka es gandrīz nemaz neesmu gulējusi, ka es pat neatceros, ka būtu viņai zvanījusi? Tikpat labi varu arī spēlēt viņai līdzi.
“Nē. Es domāju, ka, iespējams, biju piezvanījusi kļūdas pēc.”
Kādu brīdi Mija Dalēna klusē, man pat sāk likties, ka varbūt jau nolikusi klausuli, līdz viņa dziļi ieelpo. “Lilian, tagad tev man jāuzticas. Pat, ja tas šķiet grūti. Pēdējās sarunas laikā mēs izvairījāmies runāt par Edvīnu. Tā bija mana kļūda. Lilian, vai tu zini, kas ir Edvīns? Tu atceries?”
“Ko atceros?”
“Vai šobrīd Edvīns ir pie tevis mājās?”
“Nē.”
“Ir ļoti svarīgi, ka tu pastāsti man, vai viņš ir bijis pie tevis mājās.”
Kaut kas man liek pateikt vismaz daļu patiesības, varbūt tas ir pašsaglabāšanās instinkts, kas ņem virsroku, ja nu tomēr izrādītos, ka Edvīns ir iesaistīts kādās noziedzīgās darbībās.
“Mēs esam dažas reizes runājuši, nekas vairāk.”
“Tu taču zini, ko nozīmē tava diagnoze, vai ne?” Dalēna uz mirkli apklust. Kad viņa turpina, balss tonis ir skarbs.
“Edvīns nav īsts cilvēks. Edvīns ir cilvēks, ko slimība radījusi tavās smadzenēs. Ir neiedomājami bīstami ticēt, ka Edvīns patiešām eksistē.”
Kādēļ Mija Dalēna man skaidro, kas ir Edvīns? Tie droši vien ir meli. Viņa izklaidējas uz mana un Edvīna rēķina. Viņa skatās uz mums kā uz zudušiem cilvēkiem, tādiem, kam smadzenēs trūkst svarīgas ķīmijas, kas nepieciešama, lai izveidotu dzīvi ar veselīgām attiecībām un darbu. Viņa izbauda mūsu sāpes.
“Lilian, esmu izlēmusi zvanīt tavai māsai. Tev pēc iespējas drīzāk nepieciešams kāds cilvēks blakus.”
“Tieši tikko grasījos zvanīt Māritai,” es meloju. Es jūtos labi, lai gan neesmu pārliecināta, vai tā maz ir patiesība.
“Lilian, tava situācija ir nopietna. Tev ir izrakstītas zāles šizofrēnijas ārstēšanai. Tām ir personību stabilizējoša ietekme. Lilian, kad tu pēdējo reizi lietoji savas zāles?”
Manos vaigos ieplūst sārtums. Kad pēdējo reizi dzēru savas zāles? Nespēju atcerēties. Kad sāku apjaust patiesību, manī briest neapmierinātība. Domās pārskatu visu ikrīta zāļu lietošanas kārtību, kamēr atmiņa atgādina, kā pēdējās nedēļās vairākkārt no tās izvairījos. Galva kļūst smaga.
Pārņemta ar savām domām un atmiņu ainām, joprojām neesmu devusi Mijai Dalēnai atbildi. Viņa noklepojas un turpina.
“Lilian, vai tev ir iespējams tikt uz psihiatriskās nodaļas uzņemšanu? Pašlaik tev nevajadzētu palikt vienai.”
“Nav nekādas vajadzības.”
“Saskaņā ar klīnikas noteikumiem par saziņu ar personu, kuru esi norādījusi kā tuvinieku ārkārtas situācijā, es zvanīšu tavai māsai un lūgšu ar tevi sazināties. Atzvanīšu pēc brīža.”
To mēs vēl redzēsim, es nodomāju. Kad nospiežu izslēgšanas pogu, telefona ekrāns izdziest. Pirms atstāju dzīvokli, nazi nolieku uz priekšnama grīdas.
Aiz autobusa loga ir mierīgs un silts vasaras rīts. Jūlija zaļums mijas ar pilsētas satiksmi un zilajām debesīm. Pēc nepilnām piecpadsmit minūtēm vietējais autobuss ierodas Centrālajā stacijā, tāpat arī vilciens, kas dodas uz Stokholmu. Telefons joprojām ir izslēgts. Esmu nolēmusi, ka, iekāpjot vilcienā, to uzreiz ieslēgšu. Zvanīšu Māritai, lai pateiktu, ka esmu ceļā uz viņas mājām un mums nepieciešams parunāt par kaut ko svarīgu. Viņai ir jāzina.
Ar pirkstu galiem pieskaros vēsajam autobusa logam. Man prātā ir savādas domas. Cik ātri dvēsele atstāj ķermeni, kad sirds pārstājusi pukstēt? Kā dvēsele tiek laukā no ķermeņa? Vai dvēselei jāizlaužas caur ribām, cenšoties atdalīties no cilvēcīgā ķermeņa? Kas notiek, kad dvēsele tiek laukā? Vai pēc tam, kad cīņa ir uzvarēta un dvēsele ir atbrīvojusies no miesas un asinīm, tā triumfējoši sēž uz cilvēka ķermeņa? Vai vienā ķermenī var būt divas dvēseles? Un kura no dvēselēm tad pirmā pēc nāves uzvar cīņu pret miesu un asinīm?
Cenšos elpot mierīgi, mans kakls sažņaudzas. Tagad es viņu atceros.
Edvīna plaukstas. Manas plaukstas. Edvīna acis. Manas acis.
Autobusa loga atspulgā manas acis mirdz īpašā gaismā. Es ieskatos acīs Edvīnam.
No zviedru valodas tulkojusi Evelīna Urtāne