salāpītā ainava
melnē pagalms un ozoli melnē
zaru vijumos paceļas migla
un aiz dzīvžoga restēm kaukdamas
aizbrāžas sirēnas
iemirdzas bākas – bālie jāņtārpiņi
trīsuļo ūdens tiem pretim kā spulgs
un akmeņi pašķiras ceļos
zem vēja skartajām bangām
ozoli – cēlie bruņinieki noliecas dievlūgsmē
kad smilšu vairogs
sedz kāpās salauztos šķēpus
klīstošais rēgs
naktīs kad es liekos gulēt
tumsa nozog manus vaibstus
noslīkst rīklē jūtas
trokšņi aptrūkst sīkoņā
uztraušos es kaila gultā
kāds pie durvīm knakšķinās
neminstinos raut tās vaļā
rokturis kā sirpis šķeļ
sikspārņi tik daudz to mošķu
salido pa griestiem telpā
acis maldīgas kā zvaigznes
telpā kurā neredz šķautņu
apkārt tumšs un klusums dziļš
neredzu vai sapnis īsts
cenšos samiegt acis cieši
bet šī tumsa nemainās
eju cauri gaitenim
skatos logs ir atvērts plaši
viegla migla redzama
kaut kur rēgojas kāds stars
logā aši ielien ēna
uz tās pleca laižas vārna
lūkojos tai cieši acīs
kas tāpat kā tumsa klusē
neliec galvu neķērc virsū
stāv kā izbāzenis baiss
bet kā sadzirdējis domas
nevilcinās lēkt man virsū
sakož knābī manus pirkstus
izpleš spārnus priekšā naktij
apkārt tumšs un klusums dziļš
nav vairs izejas no tā
mēģinu es samiegt acis
bet tām priekšā melnums dziļš
pēkšņi manu kandelabru
telpas vidū vientuļu
ņemos šķilt tā sveces liesmās
aizdegās man visa rota
strauji gāžas kandelabrs
liesmām izslīdot caur pirkstiem
tagad ir vēl draudīgāk
liesmas centrē manu skatu
apkārt melns kā zārkā sētai
redzu vēl tik dēļu rētas
tveros es pēc liesmas stariem
pamostos es bezdibenī
melnums sakairina redzi
jūtu sirdi skaļi bangam
jūtu sirdi skaļi bangam
jūtu esmu nomodā
reiz kad biju maza es
sapņoju ka lidoju
patiesībā tajās naktīs
klusi staigāju pa māju
mēdzu brīžam apstāties
acis ciet bet turos kājās
tobrīd miegs man šķita maigs
nezinot ka naktīs pati
vazājos kā klīstošs rēgs
laivas brauciens
es gulēju naktī laivā man apkārt bija ūdens naktī bija tumšs un saule vēl neleca rīts smagi ripoja aiz zaru zariem bija nokaltušas lapas krita lejā agrā rītā cēlos augšā es no gultas malas bija noskrāpētas manām asinīm pietrūka skābekļa tādēļ tās izplūda bet miesa mana klusēja laiva un ezers klusēja mežs un koku zari vāji klusēja jo saule sāka lēnām ķepuroties no savas migas ārā lidoja arī putni augstu izlidoja un troksni padebesī radīja saule gaismu un skaidrību starp cilvēkiem kad laivu vienu pašu ezerā bij’ ieraudzījuši arī manus nobrāztos zābakus ezermalā tie traucās ūdenī peldēja skrēja kur kurais ātri pārvietojās bet jebkurā gadījumā visi nokavēja manas bēres bija klusas un vientuļas bija cilvēku asaras turpmākajos vakaros kad gulēt tie devās savās mājās sāka valdīt klusums bija skarbu strīdu beigās sāka atkal saule aust
spoku dārzi
mēs uzcēlām mājiņu
pilsētas salā
kur blakus bij mežs
un draiskojās zvēri
mēs sakopām dārziņu
savācām mēslus
un vakaru pastaigās
satikām zvērus
bet tad kādā vēsākā puteņa dienā
pār mežu mums aizklājās svītrainās lentas
teic tagad šeit cilvēkiem dzīvot būs lemts
mēs pretojāmies un meklējām ceļus
bet vārdi apsīka noslēgtos skatos
jo rūpes nav tiem šajā svešajā mežā
jo pilsētā cilvēku daudzums sāk augt
un ko mums bij darīt
mēs skumīgi kļuvām
un aizcirtām durvis
kad varmāks bij prom
tā pagāja dienas un siltāks kļuva
kad sapratām nu mums vairs nepieder laiks
skat
ļaudis kā plūdi mums pārveļas pāri
un izskalo izcirstos kokus
un zvērus
kur stirnas reiz ganījās
lapsēni iekliedzās
skrienot pa vienam vai pāros pār grāvi
tur tagad dziļš klusums
kur vējatbalss zudusi
mājās un dārzos
dus zvērēnu spoki
Mana pilsēta ir kļuvusi tukša
Mājas apaugušas ar vīteņiem,
kas, ielavījušies starp sienu spraugām,
man noēda gaismu.
Ceļazīmes noliekušās kā laternas,
tveroties savās ēnās,
kad mēness tām paveras pretim.
Trotuārs noklāts ar trūdošām lapām —
pār pilsētu paveras migla.
Lietus, tai cauri spraugdamies,
izēdis skriceles uz sienām un elektrības stabiem.
Tikai viens sīks kociņš sācis spraukties pār asfaltēto ceļu man pretim.
Kad ievelku dūmu un neskatos —
viņš skrāpē savus asos nagus manos matos.
Asaras tek no neīstajām vietām.