— Zupas kauliņi

Vesna Lemaiča (Vesna Lemaić, 1981) ir pabeigusi salīdzināmās literatūrzinātnes studijas. Kā rakstnieci sevi pieteikusi 2008. gadā ar pirmo darbu Populāri stāsti (Popularne zgodbe). Šim darbam sekoja romāni Poligons (Odlagališče, 2010) un Vista un putni (Kokoška in ptiči, 2014) un īsprozas krājums Laipni lūgti (Dobrodošli, 2018). Slovēnijas radio ir uzrakstījusi raidlugu Zempasažieris (Podpotnik). Viens no viņas stāstiem ir iekļauts antoloģijā Best European Fiction. Par savu darbu saņēmusi Slovēnijas grāmatu gadatirgus balvu, balvu Fabula, Zelta putnu literatūrā un balvu Novo mesto short.  Cita starpā autore arī vada kreatīvās rakstīšanas darbnīcas jauniešiem un eksperimentālās koprakstīšanas darbnīcas. Jau vairākus gadus piedalās arī literāri-muzikālā festivāla Dzīvā literatūra pie ŠKUC organizēšanā.

 

Zupas kauliņi

Piejūras pilsētiņas miesnīca man nepatika. Pati svēru trīsdesmit piecus kilogramus, pasūtīju kilogramu zupas kauliņu, bet miesnieks man jautāja, vai tev cicīši zem krekliņa jau izauguši? It kā gribētu to zināt apmaiņā pret kauliem. Ap guzu bija aplicis priekšautu ar sarkaniem traipiem, uz galvas viņam bija uztupusi micīte. Ventilatora lāpstiņas grozīja taukaino gaisu pie griestiem, telpā lidinājās mušas. Pirkstu nospiedumi uz letes stikla norādīja uz salami desu tīkliņā, bāliem cīsiņiem, plankumainām desām, veseliem cāļiem ar zosādu, rindās izkārtotiem čevapčičiem un maigiem gaļas gabaliem, ko es neatpazinu. Viņš atkal painteresējās, vai cicīši nemaz neizaugšot? Kauli arvien nebija uz svariem. Es varētu mierīgi atgriezties mājās un samelot, ka to vairs nebija, bet es biju uzticama. Pie skatlogiem karājās žalūzijas, saule mētāja to rakstus pāri grīdai, saplaisājušas flīzes, līnijas vijās līdz pat pēdām, manas kedas bija nosmērējušās ar zāli, bet viņš aizvien nebija uzlicis kaulus uz svariem. Aiz tiem stāvēja desu griešanas un gaļas fasēšanas iekārta, koka griežamie dēļi. Uz baltajām flīzēm aizmugurē karājās gaļas karte, dažādu krāsu gabali turējās kopā kā puzle. Apaļais sienas pulkstenis rādīja vienpadsmit. Zem tā bija kalendārs ar priecīga sivēna vaibstiem, mazliet tālāk netīri dzeltens termometrs, redzēsi, ka tev izaugs cicīši, svari ar apaļu baltu galvu ar cipariem gar malu un sarkanu rādītāju, kas nekustējās. Dzirdēt varēja mušas džinkstoņu, kas bija iestrēgusi aiz žalūzijām. Nodomāju, cik vienkārši viss būtu, ja tagad gaļas veikalā ienāktu kāda pieaugusi sieviete. Bet nebija neviena, tikai muša sitās skatlogā un meklēja izeju. Bet es gribēju tikai kilo zupas kauliņu. Uz metāla sliedes karājās āķi – daži tukši, daži pilni, sarkanbrūna kāja un citi gabali, daudzi no gaļas gabaliem bija nostiepušies zem sava svara. Uz plauktiņa stāvēja raupja galoda un ass cirvis, zem tiem naži – taisni un ieliekti. Tie bija bīstami, pilnīgi noteikti labi grieza, sadalīja gaļu, kas turējās kopā un izpildīja savus pienākumus.

Atskanēja truls troksnis, un tad vēl viens, pašķielēju, un uz svariem krita kauli, sarkanais rādītājs ietrīsējās. Miesnieka rokas ietina nogriezto gabalu pauspapīrā.

Viss bija kārtībā. Pusdienu laikā mamma nokasīja vārīto gaļu no kauliem, bet viņa nezināja, ka šis kilograms kaulu ar gaļu maksāja vairāk, nekā viņa bija man iedevusi. Ja tev ir trīsdesmit pieci kilogrami, tad par gardu liellopa zupu ir jāmaksā ar pacietību, viss rūpīgi jāapskata, līdz miesniekam apniks gaidīt, lai tev viņa priekšā izaugtu cicīši.

 

Neglītās

Ne tikai es, bet mēs visi stāvam un gaidām pie gājēju pārejas. Sakarsušas automašīnas slīd garām kā sviedru lāsītes pa ielas mīksto segumu. Pusdienlaika saule neko neaizēno, viss ir kā uz paplātes.

Aiz muguras dzirdu balsi, kas angliski saka, ka man patīk trīs tilti un tās statujas uz Miesnieku tilta.

Otra balss viņam piebilst, jā, bet meitenes gan šajā pilsētā ir patiesi neglītas.

Saskatāmies ar meiteni, kas stāv man līdzās. Neviena no mums nepagriežas, lai paskatītos uz tūristiem. Mēs būtu vēl vairāk apmulsušas, ja tie abi pasmietos par stāvokli, kādā mūs nostādījuši.  Garām aizvelkas autobuss, nočīkst bremzes, un tas apstājas kā savilkts muskulis.  Pasažieri skatās uz mums un šķiet, ka būtu dzirdējuši piezīmi, un tagad ļauni priecājas par mūsu mulsumu.

Salīdzinām sejas, augumus, neesam konkurentes, esam spoguļi. Nevaram teikt, labi izskaties. Viņas seja ir smaga no taukainā grima kārtas, mana toties ir nosēta melnajiem punktiem, pārplīsušu kapilāru un asiem rugājiem ap muti. Padomāju, ka justos neērti viņas kleitiņā, kas atdarina gandrīz izmiruša Āfrikas plēsēja ādu. Un varbūt viņai ienāk prātā tieši tas pats – manā treniņtērpā pat neietu iznest atkritumus no mājas. Neatrodam pareizās sejas izteiksmes, neprotam viena otru attēlot. Bet tā garāmejošā piezīme mūs tomēr saista. Autobuss aizbrauc, lokšņu metāls ievaidas un izpūš karstus dūmus. Kaut kas ir jādara, es piemiedzu viņai, un viņa pasmaida. Mums nav nekā kopīga, tikai šī mūsu pilsēta, kurā dzīvojam kopā ar citām neglītajām vietējām. Nav svarīgi, cik ļoti katra no mums cenšas vai arī viņai varbūt ir vienalga, bet mēs nevaram sacensties ar pilsētas ievērojamākajām apskates vietām.

Viņa saka, ceru, kāds viņus apzags.

Luksoforā iedegas zaļā gaisma.

 

 

Vistiņa Metelkovā (nodaļa no romāna Vistas un putni)

“Jau divas naktis pēc kārtas apkārt skraida žurkas. Vakar mans mērs bija pilns, kad miskastē izmetu papīriņu, un no tās izlēca žurka un mani pārbiedēja. Domāju, ka tās nāk no apžogotās teritorijas, kur būtu jānotiek jaunā pasažieru termināļa Emonika būvniecībai, un ložņā pa krūmiem gar miskasti. Piedāvāju pieņemt kādus mērus, pirms tās saorganizējas un kādu sakož.”

Raksta kāds iedzīvotājs Ļubļanas pilsētas domes mājaslapā.

 

Vistiņas vecāki gaidīja, kad Vistiņa beidzot iepazīstinās viņus ar kādu puisi. Ome tur nejaucās, gaidīja pensiju, lai varētu mazmeitai pa kluso iedot kādu kabatas naudu.

Vistiņa iemīlējās Paipalā. Beidza mazgāt mammas mašīnu un sāka tīrīt un uzturēt lesbiešu klubu Metelkovas kvartālā. Darbs viņai nepatika, bet tas vismaz šķita jēgpilns, darbs lesbiešu kopienas labā, viņa sev atkārtoja. Pēc tusiņiem piecos no rīta abas ar Paipaliņu ķērās pie tīrīšanas. Un pēc tīrīšanas Vistiņa jutās kā nemazgātas un atkaulotas vistas gaļas čupiņa. Klubs gan gluži nemirdzēja tīrībā, bet tomēr izpildīja Metelkovas higiēnas standartus.

“Ārprāts, kā es smirdu pēc tā visa,” Paipaliņa noteica, un turēja rokas prom no ķermeņa.

Tumšie loki zem viņas acīm padarīja tās vēl dziļākas. Vistiņa viņu apskāva, un pēc tam abas tādas pašas netīras, kas jau pārvērtās ieradumā, devās uz blakus esošo geju klubu, lai vēl mazliet patērzētu ar kolēģiem zilajiem. Puiši joprojām plostoja. Gulbis ielēja Vistiņai kampari ar sulu un teica:

“Še, lai nejustos kā tualetes birste, iedzer augstākā slāņa dzērienu. To dzer abi, gan Dolfa sieva, gan Dolfa mīļākais.”

 

Vienreiz tīrīšanas laikā Vistiņa atbīdīja ledusskapi un no tā aizmugures izmuka pārsteigta žurka un paskrēja zem skatuves. Viņa zināja, ka viņiem ir uzradies mājdzīvnieks, un tikšanās reizē ziņoja par jauno biedreni. Putni no geju kluba – Gulbis un Pelikāns – apstiprināja šo informāciju, jo žurka regulāri apciemoja arī viņus.

“Lai nebūtu pārpratumu – tā žurka nav lezba, bet ir pidars,” uzreiz paskaidroja Gulbis, kurš bija botoksa un Lēdijas Gagas mīļotājs, bet ballītēs lika lētu popsu. “Viņu sauc Rožle.”

“Kā tu zini, ka Rožle ir vīriešu dzimtes?” jautāja Paipaliņa, kas bija neremdināma Irsas Sigurdardotiras darbu lasītāja. “Vai pacēli viņam asti?”

“Zini, kādi viņam pauti aizmugurē karājas!” pamāja Pelikāns, kas dažkārt mēdza norīt arī kādu spīda bumbiņu.

Vistiņa pieņēma, ka žurku sauc Rožle, ka tai ir lieli pauti un ka tā jau ir gandrīz adoptēta. Un tāpat arī atviegloti nopūtās, ka Rožlei nav dzemdes, kurā varētu mudžēt zeltaini žurku pēcnācēji.

“Žurkas sasniedz dzimumbriedumu jau divu mēnešu vecumā,” Pelikāns secināja. “Vai nav traki, ka sāc seksot jau tik agri.”

Vistiņa dramatiski nobolījās, kā bija iemācījusies no Gulbja. Lai gan Gulbim bija skaistākas acis nekā viņai, viņš tās iezīmēja ar melnu Šanela zīmuli.

“Tik tā žurka pārgrauzīs mums ledusskapja un dīdžeja aprīkojuma vadus,” nopietni nogrudzināja Paipaliņa. “Viņa var pārgrauzt mums elektrības vadus, un radīsies ugunsgrēks. Un ko tad?”

Gulbi šāda iespējamība biedēja, un viņu pēkšņi pārņēma pavisam naidīgas jūtas pret Rožli. “Jau redzu! Jau redzu viņu, kā mīž mūsu zemesriekstos!”

Vistiņa paskatījās uz sauju zemesriekstu, ko tikko bija paņēmusi no kluba bļodiņas. Rožle varēja darīt visu, kas vien viņam ienāca prātā, kad viņu tur nebija, un atriebties par to komerciālo mūziku, ko viņi lika piektdienu vakaros.

Gulbis pievēra savas burvīgās acis un majestātiski pavicināja savas garās plaukstas. “Redzu. Jau redzu visus patogēnus un parazītus, ko tās izplata, visu redzu.”

“Ai, mūsu pidariem ir vairāk pārnēsājamu slimību nekā Metelkovas žurkām,” Pelikāns viņu mierināja.

“Viņas vēl man redzēs!” Gulbis zīmējās. “Atradīšu to viņu aktīvo caurumu, salikšu tās lipīgās joslas. Pēc tam noslīcināšu ziepjūdenī, visas, vienu pēc otras.”

Vistiņa zināja, ka Gulbis tikai uzpūš ziloni no mušas. Pārspīlēšana bija viņa izvēlētās izturēšanās pamats. Bet tāpat, tīri katram gadījumam, viņa vēlējās ienest šajā sarunā nedaudz līdzcietības pret zvēriņiem bez mājām.

“Rožle ir reāli inteliģents,” viņa ieteicās. Balsi centās pazemināt līdz pēc iespējas vienaldzīgākam un objektīvākam tonim. “Aiz ledusskapja bija savācis vienā čupiņā apaļos cepumiņus, bet otrā kvadrātveida.”

Paipaliņa un Gulbis vienā mirklī atmaiga, it kā būtu uzzinājuši par sava bērna inteliģences rezultātiem virs vidējā.

“Bet tāpat Rožle nevar palikt pie mums,” Pelikāns atklāja patiesību. “Kāds vēl mūs noziņos inspekcijai.”

“Un viņu ar kāds zilons var nomīt un savainot,” Pelnrušķīte viņam piekrita.

“Un kāda pārjūtīga tante vēl kritīs ģībonī,” melno scenāriju papildināja Gulbis.

“Rožle ir bārenis. Mums viņam ir jāatrod piemērotas mājas ar mīlošiem vecākiem.” Pelikānam spīda bumbiņas neradīja atbildības izjūtu.

Lai gan neviens no klātesošajiem neiekļāvās šajā tēlā. Vistiņa un Paipaliņa, kam bija piemērotas mājas, neredzēja sevi māmiņu lomā. Pelikānam un Gulbim, kas apgalvoja, ka pēc dabas esot mīloši, nebija piemērotu māju. Bet mājas Rožlem tomēr atradās. Par viņa krusttēvu kļuva komunikoloģijas students, kurš liekot roku uz sirds apgalvoja, ka pat kā vienīgais apgādnieks, neraugoties uz visiem aizspriedumiem, tomēr būšot apzinīgs tēvs. Pēc nedēļas dzerstiņā jau visiem rādīja Rožles bildes, kam uz galvas bija saķemmējis nelielu grebeni.

“Žurkas ir draudzīgas būtnes,” Vistiņa viņam skaidroja, jo Rožles pēc tīmeklī bija izpētījusi dažus rakstus par žurku sociālajām ieražām. “Ceru, ka pārāk neilgosies pēc saviem draudziņiem.”

“Es jau visu esmu izlasījis par žurkām,” Gulbis izriesa krūtis vienīgā apgādnieka priekšā. “Viņas vislabāk jūtas, dzīvojot viena dzimuma pāros vai viena dzimuma grupās. Bet viņas ir savā starpā jāiepazīstina, kamēr vēl ir jaunas. Citādi tās kļūst greizsirdīgas.” Gulbis noplivināja rokas un informēja vienīgo apgādnieku par vēl citu jau pieņemtu faktu. “Tiklīdz mūs apciemos Kekecs, varēsi arī viņu dabūt audzināšanā.”

Jau šķita, ka šī lieta ir atrisināta, tam pietika ar saprātīgu plānošanu un kopīga ātra darbība. Bija taču viegli kontrolēt Rožli un viņa modīgo grebeni, nevis visu žurku populāciju. Saskaņā ar Sabiedrības veselības institūta datiem, uz katru ļubļanieti pagrīdē skraidelēja divi slīpēti zvēri.

Un viens no tiem izlēca no cauruma un aiznesās starp Vistiņas kājām tieši tajā brīdī, kad viņa ar pliku pēcpusi tupēja virs cauruma pie miskastes. Tuptūzis jau kādu laiku neizskaidrojami aizsērēja, līdz netika atklāts noslēpumainais aizdambējuma avots. Žurka bija iemēslojusies notekā, un iekārtojusi tur mājas. Metelkovieši migu izjauca, skvoteri izlika aiz durvīm, un interešu konflikts atkal bija atrisināts.

Vēl viena Rožles māsa rādīja fakuci no Metelkovas jubilejas plakāta, ko Vistiņa pielīmēja nevis uz kādas sienas, bet iepretim gultai. Attēlotā žurka spēlēja akordeonu, zem tā slēpdama savus reproduktīvos orgānus. Virs tās lidoja mazs putniņš, kas čivināja “Inspekcija!”. Bet tuvumā lavījās cilvēks ar tīklu rokās. Šie zvēriņi nemācēja atbildīgi pāroties. Viņi nedarbojās atbilstoši noteikumiem un bija atbrīvojušies, neraugoties uz draudošajām briesmām. Žurku paaudzei bija jāpierod pie tā, ka dzīve ir bez riska ir kā labais tonis bez atraugāšanās.

Kad ieradās inspektori, visas žurkas paslēpās, un tobrīd Metelkovā tiešām bija nomācoši, jo klubi slēdza savas durvis un nebija, kur dabūt alu.

Eksorcisti Metelkovu apmeklēja sezonāli, policistu pavadībā. Bija jāatjauno likums un kārtība. Metelkovieši ne tikai atļāva smēķēt savās telpās, arī viņu bāri neatbilda noteiktajam bāra letes augstumam un kluba darbinieki gāja nokārtoties tajā pašā tualetē, kur apmeklētāji.

“Vai man jums izrakstīt to lielo vai to mazo sodu?”

Mazāks sods nozīmēja, ka bija jātur mēle aiz zobiem un jābūt piekāpīgam.

“Metelkova ir veselīgs sifilītiskā Ļubļanas koka zars,” savā ūdensrozes stilā sacīja Gulbis. Viņš lika viņiem saprast, ka ir lielisks. Un inspektors vai policists, kas pavadīja ierēdni, pilnīgi noteikti nodročīja, iztēlojoties žņaudzam Gulbja eleganto kaklu.

Dažkārt atjautīgiem viesmīļiem un viesmīlēm izdevās izgaist naktī, un tieši tad oficiālā kompānija palika viena naidīgu skatienu un izslāpušu rīkļu kompānijā.

“Viņiem nav ne jausmas, kā ir izvilkt papīra rulli no aizsērējuša poda,” sacīja Vistiņa.

“Vai noskrāpēt pielipušos benčikus no grīdas,” sacīja Paipaliņa.

“Tas, kuram bija mākslīgie zobi, draudēja mūs atkal apmeklēt,” sacīja Pelikāns.

“Es viņam piedāvāju tos zemesriekstus, kurus Rožle apčurāja,” Gulbis samelojās.

Putni baidījās, ka tik dabūs sodu, ja viņi neievēros likumu. Viņi nezināja, kā rīkoties, un slēpa viens no otra, cik ļoti kaunējās par savu bezpalīdzības sajūtu. Viņi jutās sakauti kā Domžales futbola laukums.

Inspektori un policisti turpināja nekārtību izdzīšanu. Tikai žurkas pēc šiem kaitnieciskajiem gājieniem varēja netraucēti klīst no vienas lūkas uz citu noteku.

Un arī Rožle nelikās mierā. Vienīgajam apgādniekam viņš pārsvītroja mīlas plānus. Rožle seksa laikā uzbruka mīļākajam, kuru krusttēvs atveda mājās.

“Kur viņš viņam iekoda?” Gulbis ziņkārīgi vaicāja.

“Nu tač, svarīgi, kur,” Paipaliņa viņam atteica, jūtot līdzi komunikoloģijas studentam.

“Rožle vienkārši domāja, ka tavs mīļākais tev uzbrūk,” žurku aizstāvēja Vistiņa. “Bet kā viņš to varēja zināt? Kā viņš varēja zināt, viņam tas bija pilnīgi svešs cilvēks.”

“Viņš domāja, ka mīļākais iekaros jūsu abu teritoriju,” Pelikāns viņai piekrita. “Bet pēc tam uzbruka, jo tu nekustējies. Viņam bija jāuzbrūk.”

“Viņš pārbijās,” Vistiņa paskaidroja. “Pret tevi jau viņš nekad nebūtu vardarbīgs.”

“Bet es pats arī nevarēju noticēt,” vienīgais apgādnieks bija šokēts. “Vajadzēja ieslēgt viņu būrī. Es tač nevarēju zināt. Vajadzēja ieslēgt. Patiesi vajadzēja, bet viņš bija tik maigs un paklausīgs. Vēl pirms pāris dienām gulēja man pleca, kopā skatījāmies “Queer as Folk”. Bet vakar viņam aizgāja ciet.”

Vistiņa dzīvi varēja iztēloties Rožli, kas sacēla gaisā grebeni, šņāca, pīkstēja un uzbruka. Viņš atieza zobus vēl būdams gaisā, un viņa acis mēness gaismā iemirdzējās, pirms viņš ar nagiem ieķērās mīļotā augšstilbā.

„Tu taču viņam nesiti, vai ne?” viņa gribēja zināt.

Komunikoloģijas students nolaida acis. “Ko es varēju darīt?”

“Varēji komunicēt,” Pelikāns viņam paštaisni uzbrauca.

Taču komunikācija nebija iespējama, lai arī kā Pelikāns tam ticēja. Rožle aizstāvēja savu dzīves ielāpu pret iebrucēju. Un, ja tev draud, tu taču nevari runāt, ja viņi tevi dzenā pa istabu, tu uzbrūc. Bet putni neprata aizstāvēties un pasargāt sevi no inspektoru un policistu ielaušanās.

Nebija pienācis laiks dziesmu rakstīšanai. Pantu vietā Vistiņas galvā kā olas dzeltenums izplatījās šāda gudrība: Pastāvēja konflikti, kurus nevarēja atrisināt. Negulējusi viņa grozīja rokā glāzi kampari ar sulu, ko viņai atkal bija ielējis Gulbis. Viņa atspiedās pret lesbiešu kluba durvju apmali un skatījās uz tualeti, kuru bija izmazgājusi. Viņas domas ķērās kā nagi pret zīdu… Konflikti ir bijuši neatņemams sabiedrības pirmsākums.

Viņa kaut kur bija lasījusi, ka Eiropā 18. un 19. gadsimtā cilvēki pieradināja žurkas asinskāriem priekiem. Uzņēmīgie tirgotāji tās pārvērta par paverdzinātiem gladiatoriem. Viņi tās ieslēdza nožogotā arēnā un organizēja kautiņus, kuros tika vāktas likmes par to, cik ilgs laiks paies, līdz suns tās nobeigs. Vistiņas apziņā pamazām radās nozīmīga saikne. Vai Metelkova mums neatgādināja šo arēnu, par kuru varas iestādes lika likmes un ielaida žogā inspektorus un policistus, kuri medīja, savaldīja un žņaudza ar maksājuma uzdevumiem līdz autonomās zonas pārkultivēšanai un legalizēšanai kultūras nozaru kantoros?

Vai Vistiņa, Paipaliņa, Pelikāns un Gulbis bija pietiekami spēcīgi, lai spētu izturēt šo konfliktu?

Vistiņa paostīja savas nosvīdušās paduses, un viņas apziņa aizrijās. Palika tikai vēlme, lai kāds viņu tajā brīdī apskautu. Viņa pakasīja pēcpusi, un izdzēra pēdējo kampari sulas malku. Vai viņi dzēra šo dzērienu birojos? Vai man par to jājūtas slikti? Kā viņai vispār vajadzētu justies? Viņas apgrieztie nadziņi bija melni no netīrumiem.

Viņu pārsteidza Paipaliņa, kura parādījās ap stūri ar pārpildītiem atkritumu maisiem un nolika tos pie restēm pie izejas. Vistiņa iznāca no meditācijas. Viņa ar kāju saspieda skārdenes, savija maisu malas un uztaisīja mezglus.

 

Visbeidzot no kluba tika izliktas arī Vistiņa un Paipaliņa, kā arī Rožle un Rožles māsiņa, jo neviens no viņiem nebija produktīvs kopienas biedrs. Viņas izlidoja no lesbiešu vistu kūts…

 

Un patiesi. Kad mazliet
attālinies no tās vietas,
riešana pierimst,
un beigās vispār apklust.¹

 

No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena

1. No Ivana Andrejeviča Krilova fabulas “Garāmgājēji un suņi”.  (atpakaļ uz rakstu)