literatūra

— Viss sākās ar pareģojumu

Suzana Tratnika

28/06/2022

Pravietis, kurš dzīvoja augstākajā Štepaņskas daudzstāvenes stāvā, nepārtraukti virpuļoja pa dzīvokli un jautri vicināja rokas kā spārnus, kā tāds putnubiedēklis vētrā lauka vidū.

Suzana Tratnika (Suzana Tratnik, 1963, Murska Sobota) ir pabeigusi socioloģijas studijas Sociālo zinātņu fakultātē un ieguvusi maģistra diplomu dzimumu antropoloģijā Institutum Studiorum Humanitatis institūtā Ļubļanā. Dzīvo un strādā Ļubļanā kā rakstniece, tulkotāja un publiciste. Viņa ir lesbiešu kopienas LL līdzdibinātāja Ļubļanā un LGBT filmu festivāla un festivāla Lesbiešu kvartāls (Lezbična četrt) pie biedrības ŠKUC līdzstrādniece. Ir publicējusi septiņus īsprozas krājumus, sešus romānus, bērnu bilžu grāmatu, kā arī memuārus, radiodrāmu un divus profesionālus darbus par lesbiešu kustību Slovēnijā un par lesbiešu literatūru. Suzanas grāmatas un īsstāsti ir tulkoti vairāk nekā divdesmit valodās, viņa pati ir pārtulkojusi vairākas britu un amerikāņu prozas un profesionālās literatūras grāmatas. Suzanas Tratnikas prozā savijas divas galvenās tēmas: marginālo eksistenču liktenis mūsdienu pilsētas sabiedrībā un skatījums uz bērnību Dienvidslāvijas sociālismā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados.

 

Viss sākās ar pareģojumu. Fragments no romāna Pontonu tilts (Pontonski most, 2020)

 

Bet tajā agrajā sestdienas pēcpusdienā Jana un Ana kā plēstas metās pakaļ devītajam, lai nenokavētu norunātās stundas kafijai pie Pravieša. Tā vispār bija smieklīga lieta, domāt par to, ka tev jādodas pie pravieša vai gaišreģa vai kā nu viņus visus tur sauc, kas gluži vienkārši dzīvo Štepaņcā. Kad Janas mamma šķīrās, viņa gāja pie vietējās pilsētas pravietes, kas lasīja kafijas biezumos, un uzzināja visu to, ko jau iepriekš zināja. Mājās viņa pārradās noraudājusies, bet neierasti apmierināta, ka arī kārtis rādīja, ka nelaime un taisnība ir viņas pusē. Šo nelaimīgo savienojumu Jana bija mantojusi no savas mammas, to viņa reiz apzinājās un apzinājās arī to, ka pēc tam, kad nelaimes un taisnības reiz ir tavā pusē, tad neviens velns tās vairs nevarēs šķirt.

 

Pravietis, kurš dzīvoja augstākajā Štepaņskas daudzstāvenes stāvā, nepārtraukti virpuļoja pa dzīvokli un jautri vicināja rokas kā spārnus, kā tāds putnubiedēklis vētrā lauka vidū. Viņš smējās, ievezdams viņas dzīvojamā istabā. Smējās arī tad, kad devās vārīt kafiju. No virtuves viņš skaļi ziņoja, ka jau pašā rīta agrumā pie viņa ir bijis klients no politiskām aprindām. Ana iebakstīja Janai zem ribām, sak, vai es neteicu, ka būs jautri. No augstām politiskām aprindām, lai visiem skaidrs, bija šis klients. Bet politiķi ir vislabākie klienti, viņš turpināja stāstīt. Nezina, ka viņiem ir vienkārši pareģot. Viņiem vienmēr rādās slikti. Ja viņiem sanāks nopūdelēt vēlēšanās, viss rādīsies slikti, ja vēlēšanās uzvarēs, arī slikti, jo pēc tam gaida ņemte un nenovēršams popularitātes kritums politiskajos barometros. Gaišreģiem jau vienalga, vai politiķi ir pozīcijā vai opozīcijā.

Pareģis uz paplātes atnesa trīs kafijas.  Nolicis tās uz stikla galdiņa, viņš pāris reizes pakratīja galvu, lai atmestu no sejas garos melnos matus.

Viņš apsēdās, atvēra glītu koka kasti ar piederumiem un sāka tīt kāsi. “Es viņam teic, ka viņam lab rādās.”

„Kam?” Jana un Ana unisonā jautāja.

“Tam labējam,” sacīja pravietis un iesmējās. “Politikā taču. Tam labējam politikā. Velns, viņam tiešām lab rādās. Vēl ne, ne šajā termiņā. Nākamajā. Tas ir, nākamajos. Es ceru, ka tad jau būšu Dienvidāfrikā. Mēs ar kolēģi pieteicāmies uz vienu semināru, kaukāda antropoloģija un atgriešanās, un tā, un viņi mūs pieņēm. Ha, ha, ha! Es tur vienkārš paliks.”

Anai bija jautri jau pēc pirmā kāša, un Jana tikai slēpa savu sarūgtinājumu par Pravieša neieinteresētību viņu likteņu šķetināšanā.

“Varbūt tev pēc tam būs vieglāk,” Ana viņai teica, pirms viņas iegāja viņa dzīvoklī. “Varbūt viņš tev pateiks ko tād, lai dotu tev biš vēlmes dzīvei.”

Tas nemaz neizklausījās labi. Bija gandrīz sliktāk nekā agrāk ar Tīnu, kura vēl nemaz nebija no Ļubļanas, tāpēc viņas reti satikās. Varbūt tas arī bija iemesls, kāpēc viņu attiecības neizvērtās par neko vairāk kā nenormāli ievilkušos one night stand. Bet tas nebija nemaz slikti, Jana to atzina pati sev. Jo Tīna prata normālam cilvēkam atņemt visu gribu, visu eksāmenu enerģiju un pilnībā sakrist uz nerviem. Īpaši pēdējo reizi, kad viņa negaidīti bija apciemojusi viņu iepriekšējā dienā, vēlu vakarā. Janu apciemoja trīs bijušās kursabiedrenes, tās, kuras joprojām ir uzcītīgas kampaņveida studentes, bet ne mazāk apzinīgas un zinātkāras. Viņas vienkārši ienāca pateikt, ka nekā nebūs ar studiju turpināšanu, jo viņus visus ir pārsteigusi jaunā studiju programma un ir grūti izspiest vēlāku termiņu studiju pabeigšanai, bet Janai vēl tāpat ir daži eksāmeni. “Cik ta? Četr? Koa, pat seš?” Jā, bet tad nav nekādas jēgas mēģināt turpināt mācīties pēc vecās programmas, jo tie nelaimīgie palikušie eksāmeni būtu jānokārto mazākais divu mēnešu laikā un tik ātri neviens nevar nokārtot tos astoņus eksāmenus, vai cik nu to īsti ir. Nē, nē, te vairs nevar līdzēt, būs jāiestājas no jauna “tajā svaigajā programmā, jā, pa manam, uzreiz trešajā kursā, ja paveiksies, kārtot papildu eksāmenus, varbūt kādus septiņus”. Tieši tos trīs no ceturtā kursa, kurus Jana jau bija nokārtojusi, laikam gan ir izņēmuši, to vairs nav jaunajā sistēmā.

Faktiski laika gaitā izrādīsies, ka tas viss bija par nokraušanu un biedēšanu, jo pat pēc diviem un trim gadiem Jana joprojām būs turpat, kur viņa bija tagad, un viņai joprojām būs jānokārto tikai daži eksāmeni un būs tikai nedaudz vairāk izdomāta diplomdarba tēma un viņai joprojām draudēs, ka šoreiz studiju programma tiešām mainīsies tā, ka studiju pabeigšana pēc vecās programmas absolūti un pilnīgi noteikti nekad vairs nebūs iespējama.

Lai nu kā, iepriekšējā vakarā atnāca trīs kursabiedrenes un atnesa viņai šo skaisto dramatisko ziņu, ka viss ir sagruvis un viņai tādēļ būs ciešanas, bet tāpēc atnesa arī dažus litrus paštaisīta cvičeka.

Tad no kaut kurienes uzzīmējās Tīna ar kaut kādiem tipiem. Tīna un četri tipi, kaut kādi jūrnieki un zvejnieki, un zeņķi no Primorskas. Nakts vidū. Šķiet, ka viens taisījās braukt uz kuģa uz Āfriku, tāpēc pārējie viņu pavadīja uz Ļubļanu, jo viņam no rīta bija paredzēts lidojums uz Tripoli vai kur nu tur. Un, tā kā viņiem nebija kur likties visu nakti, izņemot krogus, Tīna pa vidam atveda viņus pie Janas, lai mazliet pārtrauktu nakts uzdzīvi. Vai varētu dabūt ko iedzeramu, kaut kā tā. Var sļivovicu, ja nav nekā labāka. Velti Jana prātoja, kā viņus pēc iespējas ātrāk izmest no hātas, Tīnu un tos četrus tipus, jūrnieku zeņķus. Varbūt samelot viņiem, ka viņai nav kas stiprāks ko izlakt, vai arī atvadīties no tā puslitra labākās viljamovkas un pagaidīt, kad viņi to izrīs, un tad droši vien dosies tālāk?

Tīna viņai gandrīz augstprātīgi teica, ka viņai nevajadzētu paļauties uz to, ka viņa pārgulēs te pie viņas Ļubļanā, jo viņai no rīta ir jāved pārējie trīs tipi atpakaļ uz Ankaranu vai kur nu tur. Viena no trīs Janas kursabiedrenēm, runīgākā un kuplākā Mira, kura visiem likās mazliet stulba, bet kurai jau tagad ir sava firma, viesiem uzreiz piedāvāja cvičeku, ko lēja netīrās krūzēs, no kurām iepriekš dzēra kafiju, bet jūrnieku zeņķi labprāt no tām dzēra. Tīna jau saskandināja ar pupaino un jautāja viņai: “Kur ta tu, mazulīt, dzīvo, es domāj, kurā Lublānas galā?” A tev pēc tam vajdzēs pavest, ups, aizvest?” Jana labprātāk viņai pamatīgi iešautu pa to vulgāro purnu, tik ļoti viņai krita uz nerviem ar šīm stulbajām piezīmēm, un vēl vairāk krita uz nerviem pati sev, jo viņa tikai tādos brīžos skaidri redzēja, ar kādu tizleni liekas gultā. Bet dažiem tas varbūt patīk. Jana neticēja un negribēja samierināties, ka tas viņai patiks, tāds primitīvisms un tik laucinieciska attieksme pret sievietēm.

Pārējās divas kursabiedrenes ar izbrīnu vēroja frīku naksnīgo ciemošanos, jo īpaši to trako lesbieti no Primorskas, Janas pišdraudzeni, par kuru visas trīs bija daudz dzirdējušas, bet nezināja, ka patiešām pastāv! Pa vidu iestājās neliels klusums, tikai jaunizceptais jūrnieks Āfrikā vai kur nu tur smagi nopūtās pēc trim izrītām viļjamovkām.

Bet Tīna ātri pārtrauca klusumu: “Ei, es jums pastāstīš vienu joku, lai te nav, maucība, kā kaut kādās bērēs. Atbrauc uz Ļubļanu, un šitās vardes ir tādas kā uz bērēm. Tas ir tā (………), un tad man jautā, a man ko sagriezt desu, bet es ātri atbildu: Nu nav mana vāvere mūzikas automāts, ko tu tur desu griezīsi. Hahaha!”

Jana līdz pat šai dienai nezina, kā viņas trīs kursabiedrenes reaģēja uz īstu vulgaritātes speciālisti ala Tīnu. Viņa ne mirkli nezina, jo skatījās savā glāzē un, kamēr viņai no kauna dega ausis, sev jautāja, kas viņai krīt uz vairāk nerviem: tas, ka joks par sagriezto salami un mūzikas automāta vāveri ir tik vecs kā pati zeme, par ko vēl atcerējās, ka vēstures skolotājs pamatskolā viņiem stāstīja vienu un to pašu joku, jautājot, kāpēc huņņu vadonis Attila nogalināja savu sievu – un tad visa klase korī atbildēja: “Tāpēc, ka viņa tam stāstīja vecus jokus!” Tātad viņa nevarēja izlemt, vai Tīna arvien vairāk krīt uz nerviem tāpēc, ka mētā vecus vulgārus jokus, vai arī tāpēc, ka šādus besīgus jokus par sievietēm stāsta sieviete pati. Jana nezina, kā reaģēja trīs vidēji zinošās socioloģes, taču viņa zina, ka Tīnas draugi, jūrnieku zeņķi, kaut kā ierāvās sevī, saliecās un uzvedās kā zēni, kuri tikko kā bija aizgājuši par tālu, jo ir taču tāda nakts, kad dzer, lai gan viņi nedomāja neko sliktu, bet viņi arī par to negribēja runāt, jo labprātāk viņu aizvāktu prom. Un tiešām viens no viņiem drīz vien to piedāvāja un Jana tūdaļ piecēlās un laipni devās uz durvju pusi, sak’, es jūs pavadīšu, jeb beidzot varu jūs bez aizvainojuma jeb vismaz bez vainas sajūtas dabūt pāri slieksnim. Tīna brīnījās, kāpēc viņi jau dodas prom, bet tad ātri ielēja katram un katrai viljamovku, tā lai nekas nepaliek un lai var saskandināt, un tad visi aizgāja, arī studentes. Pat tad, kad Jana stāvēja kāpņu galā un skatījās uz viņiem aizejot, viņa dzirdēja Tīnas aizsmakušo balsi, prasot Mirai, vai viņu, mazulīti, nevajag kaut kur aizvest …

Patiesībā Janai pēc tam likās, ka Tīnu vairs negribēja ne redzēt, ne dzirdēt. Atkal Anai savā ziņā bija “taisnīb”, ka viņas neoma bija vairāk dēļ problēmām ar to bābu nevis sliktu studiju prognožu rezultāts. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka Jana bieži vien ir pielikusi kārtīgas pūles, lai būtu sliktā garastāvoklī, jeb arī viņai patika mīņāties un stumdīties starp vainas apziņu un aizvainojumu. Tāpat kā tagad ar pravieti, kad viņa muļķīgi ļāva otrajam, trešajam vai ceturtajam kāsim todien ievilkt sevi murgos, un tā vietā, lai koncentrētos uz pašreizējo sabiedrību, viņa koncentrējās uz to, kas notika pagājušajā naktī, kad Tīna ielidoja ar zvejniekiem un norāva jumtu ar to apkaunojošo jukebox vāveri, un viņa arī nodarbojās ar secinājumiem, ka šī lieta ir jāizbeidz, ka prastajām ir skaidri jāizklāsta, ka nevar tā uzvesties starp normāliem cilvēkiem, kur nu vēl starp sievietēm, ja pat večiem ir kauns viņas vietā, nolādēts, un vislabāk būs, ja uzrakstīs viņai vēstuli, lai viņai būtu skaidrs, ka viņa ir primitīva un ka tas nav no vakardienas!

“Ei, tu!” Ana iebakstīja Janai mazliet stingrāk ribās, kamēr Pravietis devās uz virtuvi, lai paskatītos, vai viņam vēl nav vīna vai varbūt kā stiprāka, ko notriekt, jo tās divas sešpakas no ledusskapja jau bija pazudušas, pirms paspēji nomirkšķināt. “Nu saņemies tač biš, ei, nāc atpakaļ. Parunājies, lai nau atkal kaut kādi figļi-migļi, tjip zāle mani dzen deprā. Beidz prātuļot. Ko tur mal?”

“Ai, tā Tīna, tas nav tā, kā tu domā, ka viņa mani krata, nemaz nekrata, viņa nav tā vērta, ne plikas pakaļas nav vērta, es tač zin, ka tas nav godīgi, ka es to tagad saku, pēc gada jāšanās ar viņu… bet…”

Te Jana apklust un gaida, jo kāsis jau iet uz beigām, tagad Ana šo atlikumu ielikusi mutē, tik greizi, ar apdeguli pa priekšu, jāuzmana mēle, kad iedod galvā, un tagad pūš ārā no filtra Janai uz lūpām, kas ir diezgan tuvu viņas, tikai daži centimetri starp tām, it kā viņas grasītos skūpstīties, un Janai pat šķiet, ka šī dūma laikā pat uz brīdi saskārās ar augšlūpām, un ja viņa būtu pārliecināta, ka Ana to izprovocēja, tad vismaz atjokotu un pasniegtos starp kājām vai vismaz satvertu viņas ceļgalu, bet tagad kāsis tiešām ir beidzies un pēdējais dūms iesita viņai galvā, velns, tāpēc tagad viņai baigi jāuzmanās, par ko domā, lai nav tā kā iepriekš, kad viņa reāli par daudz iedziļinājās tajā naktī ar kursabiedrenēm un Tīnu ar jūrnieku zeņķiem. Viņa tač zina, kā domas dažreiz mēdz pielavīties un pielīst. Un pasniegt sevi kā atpestošas, pozitīvas. Vēl jo vairāk zāles iespaidā čop! čop! čop!, tad vispār vairs nav iespējams tās iepriekš atšķirt un sašķirot, jo to tās dara pašas un patstāvīgi.

“Nu un?” Ana jautāja. Viņai jau bija tas sapņains skatiens, kad viņas nogurušās acis ļoti bieži aizsedza plakstiņi, tik smagi kā veci koka slēģi.

“Ko, nu un?”

“Kas tur bij ar Tīnu pirms tam un ar jūrniekiem, ka nau nekā vērta, un kaukā tā..”

“Ā, vai tad mēs tam jau netik pār?” Janai šķita, ka viņai vajadzētu atrast kādu savienojošu domu, lai savienotu šito jautājumu ar kaut ko, kas jau tika teikts, bet ar ko gan?

“Ā, vakars ar jūrnieku zeņķiem!” Jana izplūda smieklos.

Ana arī skaļi iesmējās. “Klau, saņemies, mazā, kādi jūrnieki? Kādi zeņķi?”

 Tīna man vakar tā izbesīj, pīzda, tādas muļķībs glvelz. Tik primitīvus jokus, ka vai ausis sāp. Zini, ko es tev teikš, man jau pāris reizes ir bijis kauns tauts priekšā, ka viņa maļ tik vulgārs un stulbs joks.

“Nu, tu jau zin, tas ir viņas tjipa kvalitatīvais vīns, ko viņa strebj, un šņabis ar dzirkstošo, un baltais pulverītis, ko šņauc, jāsaprot, ka viņa ir apmāta ar seksu. Te vairs nav nekādas aiztures, manieres un tamlīdzīgi.

“Ai, nē, Ana, nebēdā, tu taču zini, ko es domāju. Viņa ir primitīva, tie joki, ka viņas vāvere nav mūzikas automāts, man domāt, cik gan jābūt stulbai un bezkaunīgai bābai, ka tu tā runā un pati sevi noliec, ka tev neviens nepras. Un vislaik kaukāda sajūsma par nacionālistiskām idejām un tiem labējiem. Par sociķiem nobalsoja, nu, viņ man sak un vēl lielās ar to, eh, nevar tam noticēt. Un ka Piejūrā vajagot albāņus iztīrīt, tāpēc ticot nacionālistiem. Nolādēts, vai tu esi lezba vai debīla, tā es viņai reiz teicu. Un šī man svarīg teic atpakaļ, ka saprotams, ka lezba, un ka visa Pirana to zina un ka viņai nau kauns, vēl lepojas ar to, ka laiza pežas, un es šai teicu, tad netais kaunu ar labējām partijām un tamlīdzīgiem nabagiem, ka tai tavā Slovēnijā dārzeņu audzētāju vidū pārāk daudz albāņu un ka šie atņem biznesu. Beidz ar tiem stulbajiem nacistiem un tiem… Nē, to es viņai toreiz nepateic, ka viņa ir vulgāra, jo es vnm kauko saudzē tos cilvēks, it īpaši mīļākās, jo domāj, ka nevar tač cilvēkam vis slikto uzreiz bāzt feisā.

“Eh, neuztraucies, viņa jau ar to feisu staigā pa pasauli nevis tu, ko tur daudz,” Ana atmeta ar roku.

Tad Pravietis jau bija atgriezies, ar mini pudelītēm stipro alkoholisko dzērienu, jo viņš neko citu nebija atradis, un tagad mēģināja ieliet trīs glāzēs vienādās daļās. Un, protams, viņš smējās, sakot, kāds labs jociņš, ka viņiem vairs nav, ko dzert un viņi gan vēl gribētu dzert, un vēl labāk ir tas, ka viņiem lejā bufetē ir tik daudz dzērienu, cik vien vēlies. Bet viņš vispirms uztīs vēl vienu priekš šejienes un vēl vairākus satīs priekš bufetes, jo tur jau viņu pazīst, uztīs vēl kādu pārīti, kādus divdesmit, hahaha, jo varbūt atnāks arī tā viņa mazā māsiņa. Tā māsiņa patiesībā nav pat ne tuvu viņa māsīca, bet viņa viņam ir kā īstā māsa. Un viņš jau aizgāja plosīties un ārdīties pa guļamistabu, kur acīmredzot viņam bija zāle visās malās.

Jana uzreiz mala tālāk: “Es sev teicu, iepriekš šito prātoj, ka es viņai vnk uzrakstīs vēstul, nē, nē, pag, Ana, nepārtrauc man tagd, mums tač nau nekur jāsteidzs, es tik šai uzrakstīs: Savācies, tu primitīvā kaza. Vai arī: Tinies, vulgārā govs, nekāp vairs pār manu slieksni ar to savu netīro purnu. Vai arī… A tu domā, ka ne? Ja viņa man tiešām radīja riebumu, kā man tagad pieleca, cik šķebīgi tas izklausās, kad citas sievietes ir blakus, fuj, pretīgi!”

“Ei, vecā, tu esi pārāk tajā iekšā,” Ana teica, saņemot viņu aiz ceļgala. “Tikai neko nerakst! Neko rakstīt aiz sevs neatstāt, saprot, tas uzreiz ir pierādījums, kā līgums vai testaments. Es pat jau vienreiz šitādu papīru uzrakstīju. Vienam debīliķim, kuru pazin jau no pamatskols, maucība, no mūsu ielas, kopā spēlējām “Vasarā gliemežvākā”, bijām statistos, otrajā daļā, viņš bija nedaudz vecāks un pirmais nopūdelēja pīpēj, dzēr un zag, a pēc tam atkal labi sapratāmies, kad es bij pirmajā kursā un tad ar jau vazājos apkārt un pīpēju zāl un biš arī tirgoju. Galvenais, pilnīgi bezjēgā, vienu reizi saplēšamies, tips nenormāli meloj un zag un man nemaksāja, tad slēpās no manis mājā, un es šim vienreiz uz lapiņas uzrakstīj, ka galvu nogriezīš, ja drīzumā neparādīsies, un ka rīt vēlreiz atnākš un hātu aizdedzināš, ja man neatvērs un neatdos to, kas jāatdod. To lapiņ pagrūdu viņam zem durvīm, protams, ka to vēlāk paņēma, pimpis tāds, lai gan izlikās, ka nav mājā. Nebij jau nekas nopietns, viņš man bij parādā par kādiem desmit gram, bet šis arvien diedelēja kāsi, bet nekad nemaksāja. Es taču šim neko nevarēj izdarīt. Bet kad pēc pāris mēnešiem atjēdzāmies policijā, pāris gadījum no mūsu gala, arī šis, tad gribēj visu novelt uz citiem, un kā mēs visi esot šo slīcinājuš un draudējuš, ka es šim esot atstājus draudu vēstuls, ka šim esot priekš mans jātirgo, citādi šim galvu nogriezīšot! Zin, cik tas briesmīg izklausās, ja tā muld poličiem, tā tač nav riktīg. Un še tev – tas mans bezjēdzīgais papīrītis bija pierādījums tam, ka es it kā strādāju pa lielam un reketēju nevainīgus mazgadīgos. Tas arī nebij datēts, tāpē vienmēr bij spēkā, un šis vnk izdomāja, ka es to bij divs diens apakaļ uzrakstījs un pastūmusi šim zem durvīm.

“Jā, jā, tikai kāpē tu man to taga gar un plaš stāst? Lai es datum uzrakst, vai kā?”

“Nu es tev tieši to sak, nerakst neko, pielec, vnk liec to Petru mierā. Nē, Tīnu, sorī. Ja nekād nevar, uzrakst blakus datum, bet vārdos, nez, 1996. gadam viņa var vnk pārrakstīt to pēdējo sešnieku par astoņ un tev vēl 1998. gadā drāzīs, ja vēl nav paspējs, pierādījums jau ir, mells uz balt. Tāpēc datumus raksta vārdiem, citād katrs var pievilkt cipars, kā vien iegribs, es to lab zin, pastā strādāj, man nečakarēs.

Bet Janai ienāca prātā vēl labāka ideja, bet to viņa Anai nestāstīja, jo no tā nebūtu nekādas jēgas. Tīna uzrakstīs vēstuli, nē, viņa nopirks to iegareno taisnstūra pastkarti, uz kuras var uzrakstīt daudz vairāk, un viņa viņai uzrakstīs ar lieliem drukātiem burtiem, kā Tīna nav redzējusi viņu darām, viņa viņai uzrakstīs, ka šī ir vulgāra un primitīva, un ka viņai nepieciešama pāraudzināšana, un to visu gramatiski nepareizi. Lai gan ir par vēlu jebkurai pāraudzināšanai, un arī to viņa šai uzrakstīs, ka nav vairs nekas līdzams. Datumu viņa rakstīs vārdiem, nenorādot vietu, un arī neparakstīsies. Pēc tam lai pierāda, ka tā bijusi viņu. Un viņa rakstīs gumijas cimdos, ar kuriem viņa citādi berž tubeni. Lai pastkarte tiešām paliktu anonīma un neviens nevarētu liecināt, arī Anai viņa neko neteiks. Tā Janai šķita ļoti laba ideja, un vēlme pēc atriebības viņu uz brīdi pārņēma, un viņa gandrīz gribēja drīz doties mājās, lai paspētu avīžu kioskā vai pastā nopirkt vienu tādu jauku gāāāru pastkarti un, protams, pastmarku.

Bet šī taisnstūra pastkarte ar Ļubļanas trīs tiltu motīvu, kuras aizmugurē lieliem drukātiem burtiem rakstīts: »SŪT TEU SVEICIENS UN SAKU, KA TU ESI VULGĀRA UN PRETĪGA, VIENKĀRŠI PRASTA JUKEBOX VĀVERE. GO HOME. NEVER COME BACK HERE. TŪKSTOŠ DEVIŅI SIMTI DEVIŅDESMIT SESTĀ GADA DIVPADSMITAIS OKTOBRIS ATĀ”, nekad netika realizēts, tas ir, ne nopirkta, ne uzrakstīta, ne nosūtīta uz Piranu un arī ne pārdota. Taču Tīna nekad nav dabūjusi šo zelta vērto iespēju kaut reizi aizdomāties par savu uzvedību un varbūt pat kaut ko mainīt, jo viņa pati reizēm teica, ka cilvēks var kaut ko mainīt, ja viņam atklāti pasaka, ko viņš dara nepareizi. Ne obligāti, bet tā var būt. Un Jana tam nedaudz ticēja, bet arī to viņa Anai nepieminēja.

Visus plānus saistībā ar pastkarti uz visiem laikiem izjauca tālākā notikumu gaita. Pravietis, kurš pa to laiku bija satinis gana daudz kāšu, pēkšņi piecēlās, tā teikt, ar palēcienu bija jau priekšnamā, uzvilka košu lietusmēteli, sabāza kabatās labējo politisko klientu naudu un sarullētos kāšus un sāka plaukšķinot un dziedot mudināt Anu un Janu pasteigties, jo iešot dzert uz bufeti mājas pirmajā stāvā.

“Protams, ka iesim. Slāpes ir sliktākas, nekā ilgas pēc mājām,” sacīja Ana, vienīgā smejoties par savu mūžīgo joku. Attila arī viņu būtu nogalinājis, ja viņa būtu viņa sieva.

Tātad no gaišredzības nekā nebūs, Jana nomurmināja, varbūt tomēr kaut kas no tusiņa sanāks.

 

Viņi iegāja tukšā pirmā stāva bufetē, kurā apkalpoja garlaikota jauna sieviete, jo sestdienas pēcpusdienā bufetē šāda rajona vidū nevar nemaz būt kā citādi, kā vien garlaicīgi. It īpaši, ja tu pasniedz un pats nedzer. Viesmīle pazina to, kas dzīvoja daudzstāvenē, jo viņš bieži uz viņas bāru atveda dažnedažādus cilvēkus, visbiežāk vienu jaunu, tievu apmulsušu, it kā māsu, kas viņam nemaz nebija līdzīga. Ar viesmīli — viņu sauca Adelaida — viņam patika runāt pa savam, proti, biš horvātiski, ja vien tur nebija arī tā it kā māsa, jo viņai šķita, ka tā mazā ceļ degunu gaisā pret dienvidniekiem. Vai arī viņa izliekas, ka nav, lai gan viņai ir brālis, kurš acīmredzami nav “tīrs slovēnis”. Šoreiz viņam līdzi bija divas meitenes, nu, vairs ne tik jaunas, bet jauneklīgas, laikam studentes, netapušas, tā to sauc. Un abas ar nekārtīgām frizūrām. Tā garā blondā, kas ir tik ļoti sanarkojusies, ka tik tikko var acis noturēt vaļā, viņai ir zirgaste, taču viņa valkā cepuri un mati sānos ir gandrīz pilnībā noskūti. Otra ar īsiem, baložu pelēkiem matiem, kas, šķiet, kādreiz bijuši krāsoti zilā krāsā, ir nedaudz atturīgāka, un nekas nav redzams, ka viņa sestdienas vidū jau būtu pārlieku salietojusies. Tas čalis ar gariem melniem matiem – kur gan mēs esam nonākuši, ka jauktā sabiedrībā tikai puisim ir gari izlaisti mati! – viņš vienmēr smaida, iespējams arī nedaudz zem grādiem, bet viņam piestāv, nekas īpašs, un viņš reiz viņai pravietoja. Viņa nedaudz uzsmaidīja viņam, un viņš vienkārši saķēra viņas plaukstu un sāka: “Adelaida… Adelaida! Aiziet, aiziet! Tu pareizi rīkojies, ka izmeti viņu ārā.” Tieši pirms tam Adelaida bija pametusi savu puisi, dīkdieni un alkoholiķi, kurš viņai bija piegriezies. Viņa neko neatbildēja, tikai nodrebēja un nolēma turpmāk būt uzmanīgai viņa tuvumā.

Pravietis, Anna un Jana sasēdās pie šaurās koka letes, kas bija pienaglota pie sienas. Mēteļus sameta uz augsta salauzta krēsla, un pārējiem salēca paši un aizdedzināja savu pirmo kāsi. Adelaidai bija vienalga, kas tiek darīts viņas bārā, kamēr dzēra, smējās un izklaidējās. Taču skaļus apvainojumus, kaušanos un dzimumorgānu izrādīšanu viņa nepieļāva. Dziedāt drīkstēja, pat skaļi, viņa tolerēja arī piedzērušo buldurēšanu, kad jau kāds dzērājs pēdējā stadijā – un tādu šajā blokmājā netrūka – sarunājās ar sevi kaktā. Bet, ja viņš pārāk daudz strīdējās ar sevi, vicinājās rokām un draudēja ar nāvi, viņa izlika viņu pa durvīm aiz sarūsējušā augstā metāla galda bez krēsliem.

Pravietis pamāja Adelaidei un pasūtīja trīs aliņus, tad pagriezās pret Janu, pasmaidīja un vienkārši jautāja: “Kā tev iet?”

“Patiesību sakot: sūdīgi,” viņa nedomājot atbildēja. Viņa jautājums viņu gandrīz nobiedēja, un viņas pašas atbilde vēl vairāk.

“Es to redzu,” viņš smaidot komentēja. “Un es redzu, kāpēc tas tā ir.”

“A tagad tu redzi?” Ana apmierināti iebuknīja Janai plecā.

“Kas man jāredz?”

“Ka tas viss sāksies ar pravietojumiem!”

Tad viņi atkal saskandināja.

No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena