— Sapņi citā valodā

Brane Mozetičs (Brane Mozetič, 1958) – piecpadsmit dzejas krājumu, trīs romānu, īsstāstu krājumu un sešu bērnu bilžu grāmatu autors. Atzīts mājās, vēl vairāk aiz robežām, kur ir tikuši izdoti vairāk nekā piecdesmit viņa grāmatu tulkojumi. Viņš ir labs pasaules LGBT literatūras pazinējs, jo kā krājuma Lambda redaktors ir izdevis vairāk nekā 150 grāmatas, lielākoties tulkojumus. Pats tulko no franču valodas (Rembo, Ženē, Fuko, Giberts, utt.). Viņš ir sakārtojis četras LGBT literatūras antoloģijas un publicējis vairākus pētnieciskus rakstus par slovēņu LGBT vēsturi. Brane Mozetičs organizē tulkošanas darbseminārus, starptautiskas literāras tūres, uzstāšanās festivālā “Dzīvā literatūra” (Živa književnost), ilgus gadus ir arī vecākā Eiropas LGBT filmu festivāla Ļubļanā koordinators.

 

No 2013. gada krājuma Kādas revolūcijas nepabeigtās skices

***

28. 11. 1973. kinoteātrī union skatījos filmu kabarē. uzrakstīju tai atjauninājumu un ieliku atzīmi: Nezinu, kur ir šīs filmas burvība, ka tā nopelnījusi astoņus oskarus. un pēc dažiem mēnešiem vēl klaigāšanu un sačukstēšanos. un vēl pēdējais tango parīzē. tad es skatījos daudz filmas, gāju uz padomju filmu nedēļu, uz manifestu, kas bija pēc belgradas. bet galvenokārt es gadiem veidoju mūzikas topus. visi mani mūzikas elki bija kaut kādi dumpinieki. pārtulkoju dilana tekstus, no žurnāla izgriezu dziedātāju attēlus un līmēju tos kladē. dažkārt arī kādu foto ar simpātisku jaunekli peldbiksēs, kas atradās starp lapām. tad mēs visi bijām dumpinieki. mēs nicinājām kāzas, mums vēmiens nāca no ģimenes tēla, kas svētdienā ar fiatiņu dodas izbraucienā. noliedzām naudu un visu, kas bija ar to saistīts. staigājām nonēsātās lupatās, kaut kur pa malām, meklējām sīkas enerģijas starp savējiem. visu līdz revolūcijai. vai kontrrevolūcijai. pēc tam enerģijas zuda, malas sabruka, visi man apkārt sāka cīnīties par kāzām, ģimenēm, svētdienas izbraucieniem ar bērniem, jaunieši tagad nāca tikai dēļ naudas, nepieskārās maigi ar pirkstiem, nejuta skudriņas, nezināja, par ko cīnījās.

 

***

mīļotie no kubas. mīļotie uz vienu nakti. kad šķiet, ka ķermeņi aprīs viens otru un nekad nešķirsies. parasti revolūcijas likvidēja visus seksuālos aizliegumus. pat ne uz ilgu. te ar viņiem cīnījās, bet muskuļu saspringums vienmēr atrod veidu, kā satikties ar otru, lai saplūstu kaislīgā skūpstā un apmierinājumā. mīlnieki uz ceļiem, nepārtrauktā apskāvienā, pieskārienos, glāstos, lai griboši vīrieši no apkārtējo namu balkoniem svilpotu, ķertos pie saviem locekļiem, mētātos ar apvainojumiem, un tu viņiem parādi izstieptu pirksti, un mīlnieki iesmejas, karstā, tveicīgā pēcpusdienā, un savu roku tu vadi pa ādu zem krekliņa, kas visa trīc, pukst, izslāpusi un izsalkusi, lai kā slīkstošais piesūktos man pie lūpām, mīļotais uz vienu nakti.

 

***

braucam autobusā. ir briesmīgi karsts, bet tu vēl spiedies man klāt. 2012. gada 27. maijs. tu visu laiku skaties uz mani un mani skūpsti. jūtos kā mazs sunītis, ko esi paņēmis no patversmes. un tagad ved to mājās. viss tāds priecīgs. lai pēc pāris dienām pamestu kādā sānielā. es toties esmu viss tāds laimīgs, ka tā vēl nav noticis, ka glāsti manu kaklu, un es varu tev stāstīt visus patversmes notikumus. ka esmu ieradies pasaulē trīsdesmit trīs gadus pirms tevis, tūkstošiem kilometrus prom no šī ceļa, kas mūs ved gar jūru. es tev varu stāstīt visu, jo tu neko nesaproti, un mums apkārt nav neviena, kas saprastu manu suņa runu. kā es jau pavisam agri iemīlējos pirmajā puisī. vismaz man tā šķita. ka tad es nezināju, ka meklēju tikai kādu, kas paņemtu mani no patversmes. un nezināju, kas ir mīlestība. un, mīļais mans, arī tagad es to nezinu, tikai lūkojos tevī degošām acīm, izrādos, lai tevi apburtu. šis ir briesmīgi skumjš brauciens ar autobusu, pie mirdzoši zilas jūras, pamesta suņa brauciens, kurš ir visu sajaucis, un tavs, kurš tikai grib sev jaunu rotaļlietu, un pēc tam man jāgaida pie durvīm, kad gribētu apgulties pie tevis. tas ir tiešām briesmīgi skumjš brauciens. man šķiet, ka kādu dienu vienkārši ielīdīšu tumsā un aiziešu bojā.

 

***

2001. gadā mani neielaida kafenē, jo esmu pidars. sajutos kā suns. netīrs. izvazāja mani pa avīzēm un televīziju un deva man zināt, ka esmu to visu pelnījis. viņi bija spēks. un mēra birojs lika visur izlīmēt brīdinājumus pret neķītriem pidariem. ilūzija par valsti eiropas vidū beidzot sabruka. jutos vainīgs. vainīgs, ka savā naivumā veicināju šo sabrukšanu. cik man tagad vajadzētu pieprasīt no valdības par kompensāciju. par visām spīdzināšanas desmitgadēm. terorizēšanas desmitgadēm. vai kāds man atvainojās? vai izvarotājam nogrieza locekli? vai tas palīdzētu, ja sarīkotu šaušanu pilsētā? cik pilsoņu būtu jānogalina, lai paliktu sava vārda cienīga maza tauta? pie durvīm klauvē indivīdu karš. pazemotu. viņiem nav ko zaudēt. uzraugi nevar viņus apturēt. uzraugi nav atklāti. vecas rētas atveras, spļauj uguni, lej atomu lietu. mums nav nevainīgu upuru. klusēšanai vairs nav vietas.

 

***

1996. gada maijs, pāvesta ierašanās ļubļanā. vēsturisks notikums žurkām un svētajiem. kaujinieku aktīvisti, kādi mēs toreiz bijām, sadrukājām viņam plakātus: Rozā klubs sveic svētā tēva ierašanos. uz tā bija liels dzeltens citrons. izdrukājām vēl vienu plakātu, par pavasara atnākšanu. plakātu dienestam tas nešķita pretrunīgs. bet, tā kā plakāti karājās pirms ierašanās dienas, varas iestādes sagatavojās. kad gribējām tos un transparentus vicināt gājienā, policija mūs nelaida uz tito ceļu tur pie pazemes pārejas. tā bija viņu demokrātija. bet mums bija jautri. mēs viņus tik veikli pavilkām viņus aiz deguna. neauglīgā zemē, kas noliecās līdz zemei. tad dejojām līdz rītam. tualetes bija nemitīgi aizņemtas, bija dzirdami vaidi, nekad vairs tik mīļi kā toreiz.

 

 

No 2018. gada krājuma Sapņi citā valodā,

 

Kāpām gultā. Bet mēs nemīlējāmies, mēs drebējām, galvā cēlās karstums, tad aukstums, mēs sakodām zobus, turējām savas ekstremitātes, kā spazmās, kā ekstāzē, mēģinājām kaut ko pateikt, bet zilbes bija galīgi nesaprotamas. Sienas kustējās uz priekšu un atpakaļ, griesti nolaidās, elpoja, mūsu dzīves nebija nekas, salīdzinot ar griestu elpošanu. Mēs čukstējām viens caur otru, ar nezināmām sirds sāpēm. Kāpēc mēs esam šeit? Kāpēc mums apkārt bija karavīri? Kāpēc mēs vairs neticam? Kāpēc mēs esam kļuvuši nepiemēroti šai pasaulei? Milzīga roka, lielāka par celtni, satver tevi ar pirkstiem un izrauj no manām rokām, paceļ augšā, izsit pa logu, tad pazūd. Es dzirdu balsi: Esta noche yo me pongo en tus manos. Caur logu sāk pūst, milzīgā roka atgriežas, man ir bail, atver pirkstus, un tava kāja nokrīt man uz gultas. Es to pazīstu. Seko tava roka. Bez pirkstiem, kas tik daudz reižu rādīja uz mani. Atmet man tavas daļas, un es mēģinu tās salikt kopā. Man neizdodas. Acs izslīd no plaukstām, es iespiestu mēli sev mutē, es visu laiku apskauju tavas mīkstās daļas, kuras man nemitīgi izbēg. Pulkstenis sit. Uzlieku galvu uz sirds, kura joprojām pukst, mutē plūst asinis.

                               / celtnis /

 

Es uzkāpu līdz dzejas meistaram. Pieklauvēju pie vecās villas lielajām durvīm. Viņš ieslīdēja čībās un peldmētelī. Es noliku savas plānās mapītes uz galda. Viņš pat nepaskatījās uz tām. Viņš savicināja rokas, istaba kļuva lielāka, sienas bija pilnas ar grāmatām. Esi uzmanīgs, viņš man teica. Vienkārši klausies. Balss atnāks pati. Viņš aizsmēķēja cigareti, mēroja soļus šurpu turpu, pavilka auklu, un atvērās milzīgs tumšs aizkars. Aiz tā mirdzēja baltas telpas, bet pa vidu bija stikls. Skaties, skaties, viņš nozīmīgi pieklauvēja pie stikla. Otrā pusē bija puiši, viņu bija arvien vairāk, viņi visi bija kaili, un katram ap kaklu bija sudraba ķēde ar numuru. Izvēlieties, blonds, tumšmatis, ruds, melns, šokolādes, piemēram, kā paprika, kā vulkāns, degunradzis… Viņš nolaizīja lūpas. Tagad viņš jau kliedza: Rūķis, zivs, krēsls, piramīda, nazis, asinis, es esmu milzis! Puiši piegāja pavisam tuvu stiklam un smējās par mums. Meistars paņēma manu lapu kaudzītes un sāka mest gaisā: Ģeniāli, viss ir ģeniāli! Vai dzirdi, ko viņi tev saka? Vienkārši izvēlies, tas viss ir tavs. Es jau izvēlējos. Un tad viņš pazuda. Aizkars aizvērās. Es stāvēju ārā aukstumā un klauvēju pie durvīm.

                       / Tomažs Šalamuns /

 

Esam industriālā rajonā, apkārt ir milzīgas dzelzs konstrukcijas, halles, dažās nepārtraukti rūc, citas ir tumšas, vēl ir nakts, celiņi dubļaini, izvairāmies no lielām peļķēm, tu mani ved aiz rokas, it kā zinātu, kurp. Tava seja mirdz, tu esi smaidīgs. Tu atgrūd kādas smagas durvis, tās izmisīgi nočīkst. Es neskaidri redzu flīzes visapkārt, tās nav baltas, diezgan netīras, bet ir tumšs. Tu apsēdies stūrī uz grīdas un novelc mani līdzi. Tu apliec savas rokas ap mani un piesūcies pie manām lūpām. Es ļaujos, manas lūpas kļūst neatkarīgas, it kā tās nebūtu manas, tās iekļūst tavējās, tās pārplūst kā biezs šķidrums, manas acis lūkojas kaut kur augstumā, kur ir logi, pa kuriem lēnām ielīst gaisma. Apzinos, ka mēs abi esam kaili, uz grīdas, tu ar roku satver manu locekli, tu ieslīdi starp manām kājām līdz gredzenam, lai uzvilktu to pirkstā, un viļņojies. Otru roku piespied man pār muti, ka varu tikai kost, un nevaru vaidēt, kliegt, brīdināt, ka kaut kas notiek, ka lente grabēdama sākusi kustēties, un pirmajā saules starā es ieraugu āķu virteni, kas sāk griezties augstu virs mums pa milzīgo halli. Dzird cilvēkus, norādes, komandas, it kā uz konveijera būtu uzmests kas ļoti smags. Tu iespied pirkstus man mutē, tad tos nomaina tavs cietais krāns, tas lēnām kustas, es sajūtu pilienu uz sejas un vēl vienu, it kā būtu nokritis no griestiem, vai lietus, kas dzirdams ārpusē, grīda mīkstinās, iegrimstam gumijas flīzēs, tu esi virs manis, tagad es skaidri redzu, ka tu mirdzi, tu pacel manas kājas un iegrimsti manī. Tavu acu otrā pusē pārvietojas āķi, uz kuriem karājas dzīvnieku pusītes, no tām ceļas garaiņi, tiem vēl jābūt siltiem, no tiem pil asinis, uz taviem pleciem, matiem, uz manis, tagad es varu kliegt, tev ir vienalga, neviens nevar dzirdēt, tu skaties uz mani tik iemīlējies, šķiet, ka pazudīsi manī. Augstu, augstu saule spīd, tu košļā ausī, rūpnīca sākusi pildīties, būs jādodas prom.

                                      / kautuve /

 

Saņemu ziņu, ka man steidzami jādodas uz Larašu. Ka mani tur gaida. Aģentūrā es nervozēju, viņi klabina pa taustiņiem un neko nevar atrast. Ir jābūt veidam, kā tur nokļūt, es iesaucos. Man vienalga: lidmašīna, kuģis, vilciens, kamielis… Esmu izmisumā. Izeju ārā. Man priekšā ļoti šaura ieliņa. Dedzinoša saule. Visas mājas ir zemas, baltas un zilas. Es steidzos un sapinos vienādu ieliņu, vienādu māju labirintā. Nekur neviena nav. Krustojumā sēž vecs vīrs un malko tēju. Es apstājos viņa priekšā, un viņš jau zina. Viņš pamāj un uzsit knipi ar pirkstiem. No nekurienes izlec puišelis īsās bikšelēs un man piemiedz, lai es viņam sekoju. Viņš visu laiku atskatās, lai nepazaudētu mani. Viņš katru reizi kļūst nedaudz lielāks, katru reizi piemiedz ar aci un satver starp kājām. Es jau esmu viss slapjš. Puika pārvieto mājas, uzpūš vējš, mums priekšā jūra ietriecas klintī. Mēs apstājamies augstu virs tās. Viņš saņem mani aiz rokas, atgrūž vaļā čīkstošās dzelzs durvis žogā, tās ir galīgi sarūsējušas, tikai kapakmeņi, daži koki, zem tiem guļ suņi. Velk mani uz priekšu, gandrīz līdz pašai malai. Es ieraugu viņu tur sēžam uz tīri balta akmens. Es viņu sveicinu, un viņš tikai norāda ar pirkstu sev pretī, uz otru balto akmeni. Es apsēžos uz tā, skatos uz viņu, viņš ir noguris. Uz viņa akmens rakstīts Žans Ženē. Es pagriežu galvu uz leju: uz manējā nekas nav rakstīts. Zēns pazūd. Divi suņi šausmīgi lēni nāk mani apošņāt. Aiz manis dzirdama trokšņaina viļņu sišanās. Zini, kas mani interesē, viņš saka. Ko tu domā par eitanāziju? Nē, nē, šī nav Šveice, es steidzos. Un arī: Ja tevi aicina mīlestība, kas pretojas visām normām, atklāti sveic to … Viņš sāji pasmaida. Nē, nē, nav mīlestības, nav labas pasaules, ir tikai naži, bumbas, aizvērtas mutes, aizvērtas durvis, stulbi cilvēki, pūļu balsis, kas stutējas, kliedz, grib asinis. Es mēģinu viņu satvert aiz trīcošās rokas, bet viņš ir pārāk tālu, it kā attālinātos. Ja es kādreiz atkal sapņošu, darīšu to citā valodā … Šī ir pēdējā lieta, ko es joprojām saprotu, lai gan viņš turpina runāt, ātrāk, arvien ātrāk…

                                           / Huans Goitisolo /

 

Es eju pa ceļu. Man apkārt ir pilns ar cilvēkiem. Viņi smejas, dejo, vicina karodziņus, izkliedz paroles, svilpo, metā mani šurpu turpu. Es ielienu sānielā un nokāpju pa kāpnēm uz pagrabu. Te ir miers. Daži krēsli rindās, cilvēki, kas vēro aktierus klusi kustamies pa skatuvi. Norises vieta acumirklī pārvēršas par drūmu naktsklubu. Es dejoju. Mazliet sapinas kājas. Kaut kur ieķeros. Kāda roka mani cieši satver, un es skaidri dzirdu: Jaunkundzes nekāpj uz volāniem! Nobijies ieskatos sejā sev blakus ar gariem melniem matiem. Žans Ženē, pēkšņi saprotu. Bet viņa man čukst: Paskaties tikai uz sevi, mazā mauķele, kurš tad tevi pirks?, viņš jautā un eleganti pagriežas savā sarkanajā krinolīnā. Es skrienu uz tualeti. Tikai spogulī ieraugu savus garos melnos svārkus, novelku tos, palaižu ūdeni un beržu seju. Smiņķis nekādi nenāk nost. Es novelku parūku, atgriežos biksēs un kreklā. Es viņu redzu, arī viņš tagad ir biksēs un dejo ar jūrniekiem kreklos. Sēžam pie galda. Viņš smēķē. Mēs tagad nevaram iet prom, viņš man čukst, ārā ir pilns ar žurnālistiem, un mēs nedrīkstam sadusmot šos jūrniekus. Paskaties, katram no viņiem ir nazis aiz jostas. Viņš pamāj viņiem un smīkņā, kad viņi griežas kaut kādā rituālā dejā ap mums. Līdz tos atgrūž citi, ar melnām maskām uz sejas. Viņiem no ādas pil sviedri, viņi mūs velk uz citu istabu, nogāž uz grīdas, paceļ svārkus, rauj garos matus, ar lielām mēlēm laiza no lūpām lūpu krāsu.

                                   / Žans Ženē /

No slovēņu valodas tulkojusi Māra Gredzena