literatūra

— Badgirs

Andrejs Ivanovs

30/06/2022

Es šeit esmu noslēpies no vēja un pasaules, tālāk no telefona, datora un cilvēkiem.

Andrejs Ivanovs ir Igaunijas rakstnieks, raksta krievu valodā. Dzimis 1971. gadā Tallinā, kur arī dzīvo. Igaunijas Rakstnieku savienības biedrs. Sarakstījis vairākus romānus, stāstus un garstāstus. 2020. gadā par darbu rakstniecībā no Igaunijas prezidenta saņēmis IV pakāpes Baltās Zvaigznes ordeni. Vairāku literāro prēmiju laureāts.

Tulkotājs

 

Šodien no bezmiega okeāna izzvejoju senas atmiņas: zābaku, kas piederēja manam bērnības draugam, ar kuru neparko negribētu satikties, taču viņa zābakus atceros ar baudu, gan nomītos papēžus, gan netīrās aukliņas, visas mezgliņos kā indiāņu raksts kipu. Atceros, kā viņš ievietoja to smailos purngalus porainās slānekļa sienas spraugās; šķūnīšu jumti, pa kuriem mēs lēkājām, zem viņa atsperīgajām kājām trīcēja un drebēja; koki, kuros viņš viegli uztrausās, par spīti šādiem neērtiem vīriešu apaviem, padevās viņam un vairs nešķita tik nepieejami kā iepriekš. Viņš bija lokans, slaids, tievs, ar skaistu muskulatūru, blondīns ar matētu ādu, deguns viņam skaisti noapaļojās kā klijai, bet acis bija gaišbrūnas; viņš aizraujoši smējās, un es centos piebalsot viņa smiekliem. Mēs daudz spēlējām futbolu, zābaku dēļ viņš nevarēja skraidīt pa laukumu, tie krita nost, un viņš tos sēja kopā, tāpēc stāvēja vārtos, — toties kā viņš lēca!

Bērnībā es biju sīkumains, vērtējot apavus, man šķita, ka apavi raksturo zēnu; man patika huligānu apavi un tie, kas krutiem puišiem, kuri prata visur ielīst un mest salto no sētas. Īpašu uzmanību es pievērsu botām. To purngala izskats man nozīmēja visu. Purngalam vajadzēja būt smailam un izstieptam, botās vajadzēja būt daudz auklu caurumiņiem, bet mēlītei bija jābūt garai, un tām sānos vajadzēja būt minimums divām josliņām! Manas botas mani neapmierināja. Mamma nebija nopirkusi īstās, tām viss bija kā nevajadzēja: gan purngali bija paplati, neasi pēc skata un atgādināja bērnu zābaciņus, gan josliņa sānos bija viena, un mēlīte tik īsa, ka neizspraucās ārā, lai cik īsi es neizvilktu aukliņas, atstājot augšējos caurumiņus tukšus, – šīs botas ne ar ko neatgādināja futbola bučus, un es biju izmisumā, vilku kājās vecās kedas un skrēju uz skolu ar tām. Es sēžu lapenītē, kuru Kristofers bija uzcēlis pagalmā, un lasu Ruso Grēksūdzi, slinki virzos uz priekšu, ar grūtībām piespiežu sevi ieskatīties vārdnīcā; citreiz lasu skaļi, murminu zem deguna, gandrīz vai neizprotu jēgu, palikusi vien mūzika. Gribas ielēkt Karā un mierā un aizmirsties. Es biju apsolījis sev to nedarīt – bet kas gan ir apsolījums? Ruso teicami izrēķinās ar visiem apsolījumiem sev, paskaidrojot to bezjēdzību un veltās piepūles milzumu – lai izdomātu šos apsolījumus, piespiestu sevi apsolīt sev, lai pēc tam mēģinātu pārvarēt, aizmest un aizmirst, nožēlot un nenožēlot –, un tādējādi viņš mani atbrīvoja, un es atkal sagribēju atvērt Karu un mieru vietā, kur biju aizvēris, visgarlaicīgākajā – Napoleons pamet Maskavu, Karatajevam jānomirst, Andrejs Bolkonskis arī ļoti ilgi mirst… Es domāju par to, kuru romāna daļu palasīt, lai aizmirstos, bet neizturēju citu vilinājumu, atvēru pats savu romānu, kuru biju nosolījies nepārlasīt, neaiztikt, un sāku tajā likt atpakaļ fragmentus, kurus biju izmetis it kā tikai tāpēc, lai tie nepatrāpītos acīs redaktoram pirmajā lasījumā; taču tagad, pagulējuši ārpus romāna kā lietas, kas iznestas no mājas saulē, tie bija sažuvuši un romānā vairs neiederējās. Iztērēju veselu dienu, pielabojot šos fragmentus, slīpēju, slīpēju un ļoti daudz izdzēsu pavisam. Beidzot pārliecinājis sevi nepārlasīt paveikto, izslēdzu datoru un turpināju domāt, kurā vietā lai palasu Karu un mieru, domāju divas dienas, staigāju pa jauno ceļu. Pārbūvētā krastmala biedēja – pilsēta kļūst sveša. Un cik viegli šī pilsēta kļūst sveša, ar kādu baudu šīs pilsētas iedzīvotāji pieņem spēles noteikumus, nekur neizbraukdami pārceļas uz šo jauno un tik ārzemniecisko pilsētu! Bet es nespēju, manai iztēlei nāksies vēl vairākus gadus sagremot jauno krastmalu, vismaz piecreiz pastaigāt pa to miglā pilnīgā vientulībā… nofotografēt visu jauno, vairākreižu palūkoties fotogrāfijās, pierast pie domas, ka vairs nav to vietu, kur es dedzināju savas vēstules, es uz tiem akmeņiem tik daudz vīna biju izdzēris…

Ar bailēm domāju par jauno autobusa maršrutu (Nr. 66): lūk, braukšu ar to pie mātes, piemēram, ko gan es izjutīšu, kādas domas un atmiņas rosīsies galvā? Rūpnīca Nr. 7, kuras cehs pārvērsts industriālā hallē svinīgiem pasākumiem. Braucot garām Voltas parkam, atcerēšos, kā mēs nelielā kapličiņā atradām mirušu cilvēku… un vēl, un vēl.

Petrušas nāvi tiešām nepārlasīšu, tik slikti tā uzrakstīta, un fantastiskā pasaule, ko iedomājas Petruša, pirms ieslīgt miegā, nav salīdzināma ar to fantastisko pasauli, kādu Tolstojs izzīmēja Tušina iztēlē, un Petrušas nāve ir pārāk uzkrītoša, kā apskatam izspraucināts kloķis, ar kura palīdzību autors manipulē; epopejas lielākā daļa – tāda kā mašīna, no kuras norauts apšuvums, kā mana tēva bagijs, ar kuru es ar tēvu izbraucu tikai vienu reizi. Tas bija Pēskilā. Es ne tik daudz baidījos izkrist vai sasisties – sēdēšana bagijā manī izraisīja teju fizisku nelabumu, jo tajā nebija vispār nekā, izņemot karkasu un divus sēdekļus, un dažviet rāmim virsū bija tas pretīgais audums, kurš nolakojot sacietē. Tēvs priecīgi smējās un auroja, jautrojās, trieca bagiju pa smilšaino ceļu, pa kreisi no mums zibēja dangas ar purva ūdeni. Viņš traucās un kliedza priekā, viņam bija divdesmit septiņi gadi, bet man, tātad, astoņi. Bija spilgta, saulaina diena, auroja vējš, – šķita, tas auro cauri mūsu ķermeņiem. Es sajutos pilnīgi neaizsargāts, kails, trausls, kaut arī tēvs nebrauca pārāk ātri. Taču vaļējā mašīnā ātrumu izjūt citādi. Nebija durvju, stiklu, jumta, kājas vajadzēja stingri atspiest pret tādām kā dzelzs caurulēm, tās vienīgās sniedza drošības sajūtu šajā mašīnā. Un vajadzēja pacensties ar kāju neietrāpīt spraugā – man kā par spīti bija sandales kājās –, zem mums zibinājās smiltis, aiz mums vērpās smilšu stabs un melnas izplūdes gāzes. (Tagad es saprotu, ka tēvs bija tikpat aptaurēts kā Trakais Makss vai tie, kas dievina šādas filmas.)

Reiz viņš atstiepa kartinga karkasu un pateica, lai es ar to nodarbojos. Es nesapratu, kas man jādara, šo sarūsējušo dzelzs gabalu vajadzēja izmest, nevis glabāt mūsu šķūnītī, taču viņš pieprasīja, lai es nodarbotos ar kartingu katru sestdienu, un es gāju, žvadzinādams atslēgas, uz pagalma šķūnīti, izvilku šo dzelzs gabalu un sāku to braucīt ar vīli, norubināt veco krāsu, rūsu, gāzt ar āmuru, lai dabūtu nost uzgriezni, griezu skrūvi, taču velti, es tā arī neizskrūvēju nevienu skrūvi, neizkustināju nevienu uzgriezni, šeit es biju bezcerīgs tāpat kā elektronikā. Man patika lodēt bez jebkāda mērķa, ņēmu no tēva kastes sauju nejauši pagadījušos detaļu un uz vecajām tēva shēmas platēm, kas bija akurāti izkodinātas un salodētas atbilstoši shēmu rasējumiem, es – ar savienojošiem vadiņiem! – sasaistīju tranzistorus, diodes, katodes un pretestības… un kaut kas pat strādāja, čerkstēja austiņās, lampiņas uzmirkšķināja un dzisa, palaižot žēlabainu dūmu plīvurīti, – tas sagādāja man neizsakāmu baudu! Kad tēvs atklāja manu darbošanos, viņš paķēra savas plates un, nervozi dīrādams manis pielodētos vadiņus, kliedza: “Kas tie par puņķiem! Ko tu te man esi salodējis?! No kurienes tev vispār rokas aug?”

Viņam trūka humora izjūtas, es domāju, attaisnodams tētuci. Bet tikko viņam vajadzēja uzrakstīt priekšniecībai kaut kādu sarežģītāku ziņojumu, viņš  gāja pie manis, sacīja, lai es sēžos pie rakstāmmašīnas. Nedroši pagludinot savus papīrus, runāja: “Andrjuša, šo te vajadzētu nodrukāt uz mašīnītes… Un paskaties vārdnīcā, pārbaudi, varbūt ir ortogrāfiskas kļūdas…”

Es ar baudu ķēros pie šī kabineta darbiņa, iedomājot sevi kā milicijas kapteiņa sekretāru. Pārcēlu sevi un tēvu kādus septiņdesmit gadus pagātnē, ievietoju mūs kaut kādas grāfa pils interjerā, kamēr pili bija ieņēmuši boļševiki, – tas līdzinājās garstāstam Zaļais furgons par leģendārā bandīta Pīķa Dūža ķeršanu. Manas lūpas centās atdarināt attālas kanonādes bungošanu, un es jautri klikšķināju veco rakstāmmašīnīti.

 

Ruso raksta, ka nespēj ne ar ko nodarboties ilgāk par trīsdesmit minūtēm, kaut kas vienmēr novērš uzmanību, un tad viņš dodas staigāt pa mežu, – bet es viņu lasu stundām ilgi! Šajā meditācijas lapenītē ir ļoti ērti. Kriss nopircis speciālu krēslu, tajā var sēdēt ar taisnu muguru, labi atgūlies atzveltnē, uzlicis kājas uz zemas taburetītes. No abām pusēm esmu pasargāts no vēja, citā pusē redzu villas logus, virtuves logu, mansarda logu, tur tagad sēž Kristofers (es dzirdu viņa cītaras un dziedošos kausus); es malkoju alu un vēroju krastu, redzu smiltis, lielus ledus laikmeta akmeņus. Šodien spilgta saule un jūru neredz, jūras vietā gara pūkaina spīduma josla…

Es šeit esmu noslēpies no vēja un pasaules, tālāk no telefona, datora un cilvēkiem. Man rakstīja žurnāliste, viņas jautājumi mani saniknoja, es palūdzu visu atcelt; pēc tam uzrakstīja žurnālists, es atteicos no intervijas, bet viņš rakstīja un rakstīja, it kā pārliecināja, es sāku atbildēt, un viņš tik sūtīja un sūtīja jautājumus, tik daudz, ka es izbijos: uz visiem neatbildēšu! Viņš pieprasīja manu telefona numuru, piezvanīja…

Pasaulē vienmēr bijis vairāk to ļaužu, kuri centušies mani pazemot vai noniecināt, jo nekad nav spējuši neko iegūt no biedrošanās ar mani; ir tik maz cilvēku, kuri neinteresējas par personīga labuma gūšanu; pat mans labākais draugs P., pat viņš saka, ka viņa Dievs ir nauda. Un kā man pēc tā visa dzīvot?

Piemēram, bezmiega laikā es bieži iedomāju, ka atsakos no Nobela prēmijas. Loģiski, man to nekad neviens nepiedāvās; spriežot pēc tā, cik maz mani tulko, es, visticamāk, nenodzīvošu līdz brīdim, kad kādam ienāks prātā mani izvirzīt, turklāt nomirt var jebkurā brīdī, un, pat ja tavu vārdu nosauks kā uzvarētāju minūti pirms nāves, prēmija neko neizmainīs, nekādi smērējumi netaps labāki, lai kādu prēmiju piešķirtu šo smērējumu autoram. Tomēr mūsu mazajā valstiņā dzīvo ļoti jauki un naivi cilvēki, kuri savos blogos raksta smieklīgas lietas. Un, lūk, viens labs cilvēks, sapņotājs un filantrops, varbūt kā joku uzrakstīja, ka mani jāizvirza Nobela prēmijai. Man šo joku pastāstīja, es ilgi smējos, un kopš tā laika bezmiega brīžos bieži sevi izklaidēju, domādams dažādus asprātīgus iemeslus, lai atteiktos no prēmijas, samulsinātu žurnālistus ar virtuozām atbildēm – labāku baudu neizdomāt! Lūk, viena no manām atbildēm: nauda – tas ir ļaunums, kuru līdzīgi radiācijai cilvēks spēj izturēt tikai nelielās devās.

Tas pats attiecas uz slavu – slavai jābūt mērenai, taču drausmīgajā šodienā – haipa un puspatiesības (tā, šķiet, runā) laikā – mani diemžēl nekad nesapratīs (mani nesaprot pat mans vienīgais draugs).

Vienmēr bijis vairāk to, kuriem esmu gribējis pateikt rupjību vai izteikt nicinājumu, – tad kāpēc man jāraksta pieglaimīgi, cenšoties izpelnīties lasītāju vēlību? Kāpēc gan jāžonglē ar vārdiem, lai piesaistītu masu uzmanību? Priekš kam man lasītāji? Jo pasaulē taču krietni vairāk tādu lasītāju, ar kuriem es nekad negribētu biedroties. Pasaule pilna ar neliešiem, kurus es nekad negribētu redzēt kā savus lasītājus. Reizēm es iedomājos to puišeli, kas mācījās divas klases augstāk, viņš bija īsiņš un ļoti sportisks, vingrotājs, futbolists, bokseris un – cietsirdīgs huligāns; reiz viņš man iespļāva sejā, es stāvēju pie loga ar portfeli rokā, es toreiz mācījos piektajā klasē, bet viņš, dabiski, septītajā, es gaidīju, kad sīkie iznāks no garderobes. Vecākās klases skolnieks sēdēja uz palodzes ar izstieptām kājām, blakus stāvēja divi viņa uzticīgie draugi, tādi paši nelieši. No gara laika viņš man iespļāva sejā, un viņi pat neiesmējās, šķiet, pat nepievērsa uzmanību viņa izgājienam, tik pierasta lieta tā viņiem bija, viņi turpināja ar viņu sarunāties, bet viņš sēdēja un caur zobiem slinki spļāva uz mani tievu strūkliņu. Es bieži atcerējos šo pazemojošo epizodi, centos izprast – kāpēc viņš to darīja, kāpēc kas tāds vispār jādara? Es neko nesapratu. Un es taču daudziem redzēju cauri: caur acīm radu ceļu uz sirdi un galu galā izpratu cilvēku. Taču šajā gadījumā viss bija tumsā. Es nezināju viņa vārdu, tāpēc daudzus gadus vēlāk nokristīju viņu par biedru Ogilviju. Reizēm es iedomāju šo Ogilviju ar manu grāmatu rokās… Kāpēc tieši viņu? Tāpēc, ka tādu neliešu pasaulē vairāk kā vajag – jāsaka, viņu ir vairums, tās tad arī ir masas, un iespļaut bērnam sejā tādiem ir parasta lieta. Es ne par ko negribētu, lai viņa rokās nonāktu mana grāmata… ja nu vienīgi iedomājos viņu cietumā, atsēžot mūža ieslodzījumu… kas ļoti iespējams, jo deviņdesmitajos tādi “ogilviji” blieza uz visiem, kas gadījās pa rokai, tikpat viegli, kā viņš uzspļāva man.

Daži brauc šurp uz Kristofera villu iegūt no manis autogrāfu, es ar viņiem esmu maksimāli uzmanīgs. Nekad nevar zināt, ar ko tev darīšana. Kas ir šis cilvēks, kurš ienāk mūsu kafejnīcā? Kas mums par viņu zināms? Nekas. Diemžēl Kristofers un Felīcija izdomāja atvērt kafejnīcu – bet kafejnīcā var ienākt jebkurš. Ja tā būtu privātmāja, – lai jau būtu retrīts, bet privāts retrīts, kurā var nonākt jebkurš no ielas, bet tikai tas, kurš saņēmis atļauju, – tad es justos daudz mierīgāk un neuztrauktos, stāvot aiz administratora letes un vērojot smaidošo svešinieku. Nekad neuzminēsi, ko slēpj sevī smaids. Varbūt ienācis nelietis, kurš grib iespļaut rakstniekam acīs… Daži uzdod jautājumus – kad iznāks nākamā grāmata? Ne visi apmeklētāji ir tīkami. Viens bija glumeklis pēc skata. Šķita, viņš pasēdēs vēl minūtes desmit, un sāksies pavisam citi jautājumi…

Es rakstīju un rakstu tā, lai idioti, neko nesapratuši, pazustu, murminot: “Nu, tās ir kaut kādas muļķības.”

Visas manas grāmatas ir caurspīdīgas, es rūpējos par saviem draugiem. Es nevaru ciest tieši, taisnvirzienā sarakstītas grāmatas. Noteiktā krāsā, noteiktās zīmēs, ar kaut kādu skaidru domu… Man patīk migla, kaut kas nesaprotams – miglā bieži izmainās ainava, miglā vari ieraudzīt to, ko citādi nespēsi. Tā, piemēram, mēs ar Hanumanu ilgi gājām miglā pa kaut kādu vilkanu ieleju, gandrīz vai slīkstot purvā, mums nebija ne silts, ne auksts, kas notiks ar mūsu apaviem, reizēm man šķita, ka apavus sen aprijis staignājs un tagad ķeras pie kājām, nebija nekādas virzības, taču Hanumans apgalvoja, ka orientējas pēc baznīcas, un tad arī es cauri miglai saskatīju baznīcu un teicu, ka arī orientējos pēc tās; vēlāk viņš atzinās, ka baznīcu nav redzējis, ka to izdomājis, bet, kad es biju pateicis, ka redzu baznīcu, arī viņš to ieraudzījis, tā iznira no miglas plīvura gluži kā būtu kāds izsaiņojis dāvanu, un mēs iznācām uzkalnā un ieraudzījām to, tā stāvēja citā ielejā, tad mēs abi sapratām, ka nevarējām ieraudzīt baznīcu, jo tā stāvēja aiz uzkalna, tātad mēs sākumā to izdomājām, bet pēc tam tā parādījās miglā, bet pēc tam materializējās, tieši tā, par spīti plāksnītei ar uzrakstu, ka baznīca uzcelta divsimt gadus pirms mēs spērām kāju uz Jutlandes zemes.

Es gribu, lai grāmata mani nekur neaizvestu, lai tai piemistu pašvērtība katrā lappusē, lai tu lasītu un sajustu kaut kā lielāka esamību, šī sajūta līdzīga pievilkšanas spēkam; lai sajustu siltumu, bet citreiz pūsmiņu, kas iesveļ vieglu trauksmi, it īpaši, ja lasi vienatnē, – lai šķistu, ka tev blakus stāv rēgs.

Savās grāmatās es ielieku ejas pašiem lunkanākajiem. Starp viņiem gadās prātā jukušie: basās kājās sadriskātas sandales, šortos – viņš mani nomocīja ar zvaniem, bija uzzinājis manu numuru no Maskavas redaktora, ar kuru es vairāk nesadarbojos, zvanīja man gan uz Parīzi, gan Ventspili… Viņš citēja veselas rindkopas no Mēnessērdzīgā grēksūdzes, mēs ar viņu staigājām pa pilsētu, es mazliet baidījos, īsts šizofrēniķis, viņš prasīja man padomu, es biju uzmanīgs, tas viss nebija tik vienkārši… un viņš pazuda, bet es nomainīju telefona numuru… Uzradās cits, paglums un šaubīgs, neizprotams kā zutis zem klints: es gribu jūs intervēt – idées fixes!

Ir cilvēki, kuri izsūc no grāmatas visu, viņi lasa un nesaredz, viņiem dabisks aklums; varbūt citās grāmatās tie arī ko saredz, taču manās ne, kaut gan lasa tās apzinīgi un pat nekautrīgi. Viņi izsūc no grāmatas vismaigāko kā putekļsūcēji – caur snuķi vārdu pa vārdam izsūc mīkstumu, neko nepalaidīs garām, taču arī neizgaršos. Neteikšu, ka viņi necenšas iedziļināties. Cenšas pat ļoti, taču viņi kaut kur aiziet greizi, viņi redz savu un, jo vairāk cenšas iedziļināties grāmatā, jo vairāk to padara tukšāku, izveidojot pilnīgu maldu, neīstu pasauli, uzbūvētu no saviem domu ķieģelīšiem, ļoti precīza konstrukcija, bez nevienas spraugas vai izejas. Nevis kā tā siena, kuru es pieminēju, ar plaisām, kurās mans draugs varēja mierīgi iebāzt sava raupjā zābaka purngalu. Nē, viņi uzbūvēs celtni, kur visi ķieģelīši būs cieši cits pie cita piestiprināti – gluda, nepieejama siena! Nekā kopīga ar manu grāmatu… Nekādas nojausmas, nekādas poēzijas – ne vārda par to! Aptiekāra aritmētika, ģeometrija un mērķizvēle! Bet pēc tam, uzstādot savās iedomās šādu viltus konstrukciju, tāds cilvēks raksta blēņas, aprok mani vēstulēs, drudžaini izdomātie jautājumi atņem pašpaļāvību, viņš pats ar sevi nonāk pretrunās, it kā tev, savstarpēji strīdoties, rakstītu jau vairāki cilvēki un tu vairs nezinātu, kuram no viņiem atbildēt.

Tādiem ļaudīm viss vienalga, jo viņi jau ir sabojāti – sabojāja tas, ko un kā viņi lasījuši pirms tam. Viņi pieraduši aprīt veselus sējumus – nezinu, kāpēc viņi tā dara. Viņus padarījis aklus tas, pie kā jau pieradušas acis, viņu prāts gaida ierastos vingrinājumus, masāžu, smēres un citus niekus; viņi uzskata, ka nekaunīgā uzbrukumā sagrābs jebkuru lietu – lietu, jo, protams, tā viņi dēvē grāmatu, – viņi ir pārliecināti, ka ir uzķēruši visas nianses, visus smalkumus, viņi vienkārši nenoticēs, ka tur bijušas kaut kādas nianses, viņi saviebsies: “Jā, tu tik padomā, kaut kādas nianses… kādas gan var būt nianses?…”

Iedomājiet, ka jums ir mīļotais cilvēks, es saku pa telefonu žurnālistam, kurš nekādi nespēj saprast, kāpēc atsaku viņam interviju. Iedomājiet vēstules no cilvēka, kurš jums ir dārgs. Pats šis cilvēks… Ļoti skumji, bet iedomājiet, ka viņa vairs nav un viss, kas no viņa palicis atmiņai, – viņa vēstules: desmit vai piecas vēstules, ne pārāk garas, gadījuma pēc uzrakstītas. Varbūt viņš rakstījis tās ne tik nozīmīgās dienās. Viņam bija skumīgi, viņš dzīvoja tālu, uz kaut kādas salas, kur allaž bija slikts laiks, un viņš visu laiku bija viens, mazā vecā mājiņā, viņš sala un viņam bija skumīgi, viņš rakstīja jums vēstules, – un tas ir viss, kas jums ir. Kā jūs tad lasītu šīs vēstules! Kā jūs tās sargātu! Droši vien viņš ne pārāk centās, tās rakstot, nevēlējās jūs iespaidot, satriekt ar talantu, viņš rakstīja vienkārši par visādiem niekiem, garlaicīgiem un triviāliem, un jūs tās pat neizlasījāt līdz galam…

Es sēžu šajā mājā jau trešo diennakti, un trešo diennakti līst lietus, tu pat iedomāties nespēj, cik te ir skumji!…

Tā, neskatoties ne uz ko, rakstīja Johanness savā burtnīciņā, kad Kristofers aizbrauca uz Spāniju, un tas ir ļoti svarīgi, es minu šo kā piemēru, jo tas ir tepat blakus un tas ir ideāls piemērs. Es redzēju, kā šo burtnīcu pārlasa Kristofers, viņa draugs pazudis, mēs nezinām, kur viņš atrodas. Policija arī meklē, vai vismaz izliekas, ka meklē. Bet atgriezīsimies pie mūsu piemēra, šajā gadījumā tas ir tikai piemērs, kas paģēr gluži loģisku jautājumu: kā jūs tagad lasītu sava drauga vēstules? Redziet, es cenšos rakstīt savam vienīgajam dārgajam cilvēkam, un pēc katra mana romāna manā priekšā gluži kā aizcērtas iespēja rakstīt tālāk, gluži kā pārtrūkst saikne, pa kuru es vēl varētu nosūtīt nenovērtējami dārgajam cilvēkam dažus vārdus… es tagad nerunāju par manu dēlu, tāpēc ka rakstīt sāku daudz agrāk, pat manas agrīnās jaunības gados, kad es rakstīju, labākie mirkļi, labākie stāvokļi, kurus var notvert rakstīšanas laikā, uzviļņoja tieši tad, kad manā priekšā atvērās neredzami vārtiņi un es piepeši sajutu mīļotās būtnes klātbūtni (es pat nezinu, kas tā par būtni bija, – šī būtne bija veidota gluži kā no spilgtākās gaismas, un tai nebija ne dzimuma, ne vārda), un satraukumā rakstīju, vēršoties pie viņas, rakstīju, vairs neizjūtot pretīgo miesu. Es nerakstīju lasītājiem, nekad neesmu rakstījis lasītājiem, – es vienmēr esmu rakstījis sev, tas ir tik skurbinoši, bet diemžēl uzrakstītais galu galā ir jāparāda, ilgi slēpt neizdodas, tevī uzrodas cieši praktiska domāšana, kas izrīkojas ar tavām mantām (ja iedomājas baznīciņas lodziņu, tur, drošvien, ir tirgoņa figūriņa, uz kura gurniem karājas neliels maisiņš); un šis tirgonis ar katru gadu kļūst arvien prasīgāks, viņš pārmeklē manu istabiņu, vēl pirms uz mana rakstāmgalda parādās kaut kādi uzmetumi.

Es saprotu, saprotu, sēca žurnālists, bet tomēr… Un uzdeva stulbu jautājumu, it kā viss mani teiktais būtu vien preambula, nevis atbilde. Es pateicu vairāk, nekā būtu gribējis. Bet viņš – nesadzirdēja! Viņš domāja, ka es risinu sarunu… Šķiet, tā viņi to dēvē. Bet tā bija mana atbilde, tas bija mans atteikums. Tas bija viss, ko varēju viņam pateikt.

Es pieklājīgi atvadījos, bet viņš ducināja klausulē, murkšķēja… Es dzirdēju vēja kaucienus, dzirdēju tuksnesi…

 

Tagad es dzeru alu un lūkojos uz jūru: apžilbinoša zelta gaismas josla.

Tukši cilvēki izraisa manī spēcīgas slāpes. Šķiet, esi iestrēdzis tuksnesī. Rakstošajam nepieciešama sarežģīta sistēma: visupirms, pašatteikšanās no pasaules, tev nepieciešams kamieļa kupris – lai, atrāvies no pasaules, tu varētu baroties no uzkrātā materiāla –, otrkārt, pašam savs badgirs,1 tāds veidojums, kas ķers vēju un atsvaidzinās iekštelpas. Aizsarggrāvis un bastioni arī nepieciešami, bet vislabāk atrast klusu, vēsu vietiņu, vēlams tumšāku, ar trīs sienām (kā teātrī), kur var uzpīt zirnekļtīklu un

 

No krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis, stāsts publicēts ar autora atļauju

  1. Badgirs – tulkojumā no persiešu val. “vējķērājs”: tornis ar atverēm, tradicionāls arhitektūras elements, ko izmanto, lai radītu šķērsenisko ventilāciju un pasīvo dzesēšanu ēkās.  (atpakaļ uz rakstu)