Dzejoļi sākotnēji nolasīti Punctum festivāla pasākumā Laulības ar pilsētu. Re:

 

Ieva Viese

 

runā

saki, nāc, pilsēta,
nāc ar ielu, kura ir uzrakta visu bruģēto ceļu pie baznīcas, 
it kā velni neliktos mierā, lai neļautu ceļiniekus svētīt, it kā rautu pazemē automašīnas un aprautu visas priekpilnās gājēju domas,
kas apjukumā mēģina ielīst ziedos vai kafijas tasītēs vai lampiņās un pazust,
nē, saki nē,
saki, pieķeries pie žoga, kur kādu nakti parādījās uzraksts, ka Jēzus ir atbilde, 
un kādu rītu atkal pazuda, atstājot domas par vecā kinoteātrī iemitušo draudzi, 
kura varētu būt laba, bet tikpat labi varētu būt ļauna, varētu būt lapa, 
balta, mormoņu zēna krādziņa, 
varētu būt suņu klubiņš,
saki, nepieķeries un turies, kad tevi sauc, un ej līdzi dzejolim, un ej, ja tas tevi ved pilsētā, 
saki, esmu gatava iet, apkar mani kā hercogieni,
rotā ar dārgakmeņiem, kas izdrūp no bruģa un atplīst no noputējušiem ciļņiem, 
kuri izskatās kā gaismoti no apakšas, vai pasvied kā ziedus pusaugu putnu mētātos krāmus,
taurē man ar signalizācijām naktī un pārsteidzīgiem taksistiem,
saki, kar man ausīs vējrāžu auskarus un liepziedu skaras, 
notriep slīdošu uzrakstu mānīgi sarkanas manas lūpas un nolako nagus kā iespiestus melnzemē, 
kā krāvušus ogles, kā atsistus ar āmuru,
kā “dod man visu pilsētas smagumu saspiestu dimantā, manā kārtējā asarā par raudāšanu”, 
saki, velc man skārda svārkus un elektrības vadu mežģīņzeķes, tetovē uz potītes appūsto sienu rakstus,
saki, nē, saki, neapstājies piespiedusi ausi lielveikalam kā gliemežvākam, 
tas, ka tu nonāc pie vienas domas gala, nekad nenozīmē beigas,
saki, pilsēta ir visas vienlaicības,
saki, pilsēta ir visas vienlaicības,
saki vai nesaki, vienkārši atkārto no sienām,
saki, iemācies no galvas ķieģeļus, 
saki, ej un taps iets,
un atstāsim to, kas notiek, mierā, 
bet tu nevari,
jo visas vienlaicības ir izvēlējušās tevi šajā brīdī un visos citos brīžos,
tās ir devušas tev vārdu un likušas tev tām iedot vārdu, 
tās ir parādījušās zem prāta cauruļvadu plūsmas slāņos, 
un tagad stāvvietas malā ar akmeņu popkornu tikšķošā balsī smejas,
tās ir radījušas tevi un iemānījušas tevi tās radīt, lai neliktos vairs mierā,
saki, mierā, apturi skaitītāju, saki, 
pilsēta – mierā!

Varam pierimt,

tu izklepo, tu paklausies, tu pārsteigtā, tu 

neizteiktā, 
tu, vienlaicība,

atrodi visā brīdi aizslēgt acis
nolikt uz kanalizācijas lūku vākiem vīna glāzes un aizvērt visas neizlasīto atlaižu žalūziju grāmatas,
aizvilkt biezos vārtus,
iekrist baložu spārnos, atbalstīt galvu uz katras palodzes
un nopūst pārāk spožās izkārtnes, 
maigu elpu pieskarties visiem nosalušajiem, pazudušajiem, nabagiem un apjukušajiem tur, kur viņiem sāp, 
lai uz brīdi ir rāmumā labi,
lai nolaižas dziedējoša nakts, lai nolej sulojošu tumsu,
lai satveras aiz astēm visas vienlaicības un sadotām rokām klusi dungo,
atpūties, pilsēta, atpūties, asins, 
drīz būs jauns sākums, nebūs viegli, bet uz to neskaties, uz to es neskatos, 
pieglaužos, skūpstu,
pilsēta, vilcēja, vienlaicība

 

Māris Salējs

 

Priekšvārds L. T. dzejolim Pilsētas sapnis

1.

Dziesma ir noskūpstīts vārds.

Neviens vairs neprasa par lūpām. Paši ir miegā čukstošas lūpas. Kā nu tās krīt. Griežas un čaukst Lielā vējā locītas melodijas pavadībā. Un beidzot ielīp melnā buļļa asinīs.

2.

Mēs – pīpējošie, un paši kā pīpju dūmi plūstošie – saspiežamies elles ķēķa šaurībā. Mums ir ķēķa sarunas. Ar katru vārdu Tev piešķiram aci roku un ausi. Ar katru jaunu vārdu Tev viss mūsu sacītais apnīk arvien vairāk. Beidzot mūsu izrunāts Tu atrauj vaļā logu un savicinājis abus tā stikla spārnus dodies ar savu sapni pārbaudīt pilsētu. Vai izturēs visus nākotnes uzlidojumus? Vai noderēs ķieģeļu krāsas lapa ar pilsētas atjaunošanas paroli: Mūžīgais mākonis?

 

Linda Gabarajeva

 

zilo putekļu mētelis 

Parafrāze par Tauna Vienreiz, kad es iegāju dārzos

zilo putekļu mētelī
es paslēpos no liepām 
liepu līgām liepu laipām 
lapām ziediem smaržām tējām
visu nakti klusi dzērām
katrs savu mūziku
no rīta nez no kurienes pa ielu pretī nāk
Liepa no paralēlklases
atpazīst un atgādina 
un pēcāk dziesmu uzraksta
par to ka es kritis 
un krītot ķēries pie rokas kādam
kam plaukstas vietā zars 

 

Ilmārs Šlāpins

 

***

Krāsaini tērpi, puķes un lūpas ir
tas, ko mēs mīlam un kārojam aizgūtnēm
sapņi kā rītausmā sastaptie dzērāji
žūpas, sauksim tos īstajā vārdā
ceriņi, migla un dzelzceļa sliedes
kājas, kas saceltas piemājas zārdā
pazūd no skatiena sestdienas rītā
kioska palodze mitra no rasas
uzlauzta kase un dienišķā uzkoda
ceturtā atmoda laužas no krūtīm
tu taču jūti, kā atskaņām nodrāztām
pasaule pamazām pārvēršas kūtī
intence, vērsta uz to, ko mēs saprotam
biezenī sakultas apropriācijas
pierakstu burtnīcās nogūlies sentiments
atmiņas kļuvušas tramīgi īsas
kad rīta trīsas un nomoda šūpas
lielajā vilnī mūs aizrauj viskairāk
vairāk par visu mēs baidāmies nebūt
aizlidot, aizmirst un sarakstos iekļauties
nevaram atļauties piederēt saulei
pārdodam visu, ko krājām tik grūti
kauli un āda, krūtis un lūpas
pieradums, nogurums, rūpesti, dziņas
iztīrīt zobus, tualete, duša
brokastis, tikai no tevis ne miņas

 

Anna Belkovska


Rīgai un Linardam Taunam

nobraucot no tilta
kur rindās stāv ukraiņu bēgļi un nami ar nepieklājīgu vēsturi
Rīga manī paskatās tik skaidri 
kā mana māsa
kad negrib lai citi mūs saprot 

un es arī skatos Rīgā
vienā miljonā un divsimt tūkstošu acu
logos un kāpņu telpu dziedošajās durvīs
kur trepes izliekušas gurnu
19. un 20. gs. mijas gleznā

uz terasēm kopā ar ceriņiem
saplaukst cilvēki zilām sejām
importa un vietējais zieds
un viņi visi ir librets
ko Rīga pirms izrādes man iespiež plaukstā

izlasu teātra skatītājus un aktierus
suņus ar viņu cilvēkiem
stabu vai stabiņu mīlētājus un nīdējus
skaļus un nelaimīgus ļaudis
un meiteni kas nāk no protesta
viņa drīz brauks mājās un pateiks kaut ko negaidīti skaistu 
tam cilvēkam kas viņu vairs nemīl

piemēram 
Man pirmā grāmata bija
Man tikko izšķīlusies pasaule —
Saules plankums uz sienas

vai vienkāršāk
es vecāku dzīvokļa padomju tapešu rakstos
jau pirms 20 gadiem redzēju tavu seju

 

Ligija Purinaša

 

***

ja mēs dzīvotu citā gadsimtā
es visu dienu mazgātu veļu aukstā upē
pēc tam to pati žautu ar rokām 
uznestu bēniņos pie biškrēsliņiem
un vaivariņiem ceļtekām raspodiņiem
mēs ar tevi dalītu šauru dzelzs gultu 
un vēsas ziemas naktis uz diviem
iespējams, arī laimi un nelaimi, bagātību un nabadzību, difteriju, holeru 
un citas infekcijas slimības 
tava bārda būtu gara kā dzīve un tajā būtu tik viegli apmaldīties 
mani svārki būtu gari kā dzīve un tajos būtu tik viegli apmaldīties

 

***

muna piļsāta ir veirīts 
es dasaskaru juo pīrei
verūs kai jis aizmīg 
kai mīgs jū apjam 
jis tai nagrib
jam tai napateik
jis gaida
kod es aizmigšu pyrmuo
tai asūt gūdeigi i pareizi
bet es nikod naguļu
īdadzu guni 
pieteju juo plaisys linejis
vaicoju mekleju kur pīsakert 
kai aizluopēt kur meklēt izeju 
jis sataisiejs tūs labirintus ap sevi
lai vīgluok apsamaļdeit 
sacieļs žūgus apleik 
sastuodiejs kūkus 
izbyuviejs sovu dāču rajonu
lai naatlaižu jū
bet nateiku tyvuok 
lai naatstuoju jū 
bet naasu blokom
jis atslādz syltumu i elektreibu 
šaļtim sajauc myusu īlu nūsaukumus

maņ vaira nikod nabyus solts 
voi tai ka grybātūs rauduot vīnai
jis ir piļsāta kura īt maņ vysur leidza 

 

Aivars Madris

 

Es pamostos atraktā etrusku freskā

Linarda Tauna motīvs

Es pamostos atraktā etrusku freskā
Es pamostos salipis tavā sulā
Es dzeru mūsu saplūsmi kā domperinjonu
Es dzeru tevi sausu no sirds un no rajona
Es pamostos pludmalē apelsīna kauliņu krāsā
Es slāpstu pēc tevis kā saules nogurdinātais
Es ēdu mūsu saplūsmi kā medainu steiku
Es atceros, kā elsoji vēl ilgi kad beidzām
Es atceros, kā pieskāros tavām cerību salām
Es pamostos gultā, kas smaržo pēc vientulības
Es pamostos sapnī bez izvēles gribas
Es eju uz tevi kā Jeruzalemi
Es eju uz rītiem, jo baidos no tumsas
Es pamostos starp augļiem un ļaudīm
Es slāpstu pludmalē tava kaunuma krāsā
Es ēdu dāsni izbārstītās sēklenīcas
Es dzeru mīlētāju nakts karstās elpas
Es eju pa ļoti mājīgu ielu
Es eju uz tevi kā apsolīto zemi
Es rindas kārtoju kā zelta stieņus

 

Roberts Vilsons

 

paplašinātais ābols

“Es vairs neesmu pastorālais liriķis,
Es tagad esmu lielpilsētas delīriķis.”
Linards Tauns, Dzimtenes ābols

viskarstākā stundā, kas ērkšķainām lūpām 
uz paura spiež apaļu skūpstu, 
es grāmatā gribu, drudzī un Veselauskā 
nokosties ābola, pērna un liela 
kā pasaule, pilsētām puvumu vietās,
un dzirkstoša viela 
pa klubiem, 
pa vesti, 
pa ielām
                          pie zoda man pielīp
vārdi kā lapotne, amazones un saksofons.

 

Evelīna Andžāne

 

Es eju uz slimību kā uz Jeruzalemi

Es eju uz slimību kā uz Jeruzalemi.

Un es turu savu galvu, pār kuras apmali
Šūpojas slapjās un smagās gulbju kājas,
Augušas no viesnīcu dvieļiem, saviesīgiem galdiem
Un gultu pakājēm.

Jau mīkstas, kad redzu tuvojamies stāvo lietu
Vai dīķi, kam pieskaršanās atrauj skatam vibrējošas saknes.
Mīkstas dvieļu kājas pieplok nobrāztiem vaigiem,
Aiztaisa man ausis,
Rokas kā tizlas medī neredzamas sienas un sirdis,
Ļipiņas izlavierē cauri,
Ļipiņas vienkārši ir.

Mūsu vājprāta radītie augļi iekāro mūs.
Tie ieved apmetnē, kur mūsu rokas auļo
Uz mūsu ceļgaliem un žokļi un zobi dzirksteļo,
Akmeni satiekot.

Gulbju kājas, rīkles un stājas
No viesnīcu dvieļiem.
Kā tās spēj mācīt,
Kad veļas parfīms ir atņēmis tām vārdu!

Vai tās zina, ka pasaules ausij
Ļipiņa ir cieta,
Ka, tai pieskaroties, spēks kļūst mēms un notirpis?
Gulbji
Balti ielāpi – buldozeri
Cilvēka ādā.

 

Lote Vilma Vītiņa

 

***

es biju laimīgs suns
ielu troksnis gaismas un smakas

nu esmu skumjš suns
kas dara tevi kaitinošu un traku

kāds mēness –
neaizbāzts mēness apgaismots logs
kāds mēness –
apgaismota loga netraucēts mēness
kāds mēness –
izgaismota loga izgaismots mēness