— Mūzikas pieraksts

Mēģinu domās pārcilāt reiz izlasītās un noklausītās grāmatas, kas lielākā vai epizodiskā mērā devušas kādu sirdij tuvu, spēcīgu literāri aprakstītu muzikālu momentu.

Problēmu, kas rodas, kad par mūziku kaut kas jāpasaka vai jāuzraksta, visskaistāk formulējis muzikologs Lorencs Kreimers, liekot kopā divus epilogus vienam no saviem rakstiem par mūzikas hermeneitiku. Visupirms amerikāņu komponista Neda Rorema izteika: “No visām mākslām visgrūtāk ir runāt par mūziku, jo mūzikai nav nozīmju, par ko runāt.” Un tad T. S. Eliots: “Bet man vajag vārdus, kad ar tevi runāju.” ¹

Man grūti teikt, cik ļoti uz daiļliteratūru ir attiecināma augstāk minētā problēma. Bet, ja jau piesaukts Kreimers, piebildīšu, ka dikti skaists lasāmgabals (pie viena kodolīgs ievads kultūras studijās, kas vērstas uz mūziku) ir viņa eseja Subjectivity Unbound, kas veidota ap vēl skaistāko Žoržas Sandas autobiogrāfisko tekstu par Šopēna prelūdijām. “Stiprinot veselību ar Vidusjūras gaisu, Šopēns uzrakstīja četras klavierprelūdijas, un Sanda tajās saklausīja te sēru dziesmās ieskautus nelaiķus mūkus, te melanholiju un saldmi; prelīdes “pie viņa atnāca saules un labsajūtas stundās, no bērnu smiekliem zem loga, no attālām ģitāras skaņām, no putnu dziesmām zem mitrajām lapām, no skata, kur paveras mazas, blāvas, sniegā ziedošas rozes.””²

Ar pārliecību varu teikt vien to, ka ārpusmuzikālais (ne vienmēr tas ir teksts) dažreiz patiesi spēj apgaismot, dot skaidrību par to, kas notiek mūzikā.

Viņreiz mocījos ar albuma recenzijas rakstīšanu, cenšoties saprast, kas īsti ir indī mūzika un tās atvasinājumi ar popa un roka piedēkļiem. Sākotnējā nozīme it kā liecina par distances ieturēšanu no meinstrīma. Bet ko tas pasaka par mūziku? Un kā to aprakstīt, kad jāklausās albums un jāizdara secinājumi? Nesen ieraudzīju zīmējumu, kurā vairākiem mūzikas žanru apzīmējumiem katram bija piekabināts pa reprezentējošam krēslam. Līdzās šūpolēm (svings), galdam (alternative) un citiem vairāk vai mazāk veiksmīgiem variantiem indī krēsls bija pavirši naglām sasistu, neapstrādātu dēļu kopums. Lūk, tas ir indī, es nodomāju. Vai var vēl precīzāk pateikt?

Par mūziku patlaban sanāk lasīt diezgan daudz, bet galvenokārt pētījumus, rokasgrāmatas, recenzijas un tā tālāk. Atpūtas brīžos austiņās skan grāmatas par vēsturi vai kriminālromāni. Tagad neatminu, vai izcilie detektīvi Fabians Risks un Kormorans Straiks parādās kādā muzikālā epizodē. Ja tā, tad, visticamāk, pirmais no viņiem. Neliek mieru vien apjauta, ka būtiskākās grāmatas par mūziku joprojām pacietīgi vai nosodoši gaida, kad ķeršos pie to lasīšanas. Neērti teikt, kuras.

Teksts par mūziku. Man tas visupirms ir Alesandro Bariko ar Hēgeļa dvēseli un Viskonsinas govīm. (Neizsakāms paldies par to tulkotājai Dacei Meierei!) Ne reizi vien Bariko ir mani stiprinājis, kad manas attiecības ar mūziku ir sākušas mežģīties. Man šķiet, pastāvīga urdoņa mainīt profesiju mūzikas aprakstniecībā ir pilnīgi saprotams fona noskaņojums, jo ik pa brīdim, ik pa rindkopai atkal piezogas jautājums: bet kā lai par mūziku pasaka kaut ko jelcik būtisku un sakarīgu? Citreiz pietiek ar dažiem izrakstītiem citātiem no Stikla pērlīšu spēles par mācekļa akmeņaino ceļu un “ideālu paradīzes dzīvi”, kur valda mūzikas kundzība.

Ir pilnīgi bezcerīgi mēģināt atcerēties, vai vispirms izlasīju Haruki Murakami 1Q84 un tad noklausījos Leoša Janāčeka Sinfonietta, vai arī biju to jau dzirdējis, un tamdēļ pūšaminstrumentu ievads man vienmēr iztēlē sasaistīsies ar Aomames braucienu taksometrā romāna iesākumā. 1Q84 nav mans mīļākais Murakami, bet nezināmu iemeslu dēļ šis klausāmķieģelis ir atmiņā uz palikšanu. Tas pats sakāms par Džefrija Jūdžinidesa apburošajiem un mazliet noslēpumainajiem latvju koklētājiem Laulību sižetā.

Vienā no saviem pirmajiem ārštata gadiem radio mājā izdomāju, ka topošajiem muzikologiem atvēlētajā raidlaikā jātaisa jauna sadaļa Grāmatplaukts – par mūziku literatūrā. Tas noteikti bija aiz izmisuma. Interesantu notikumu nebija, tātad nebija, par ko runāt, un intervijas sarunāšanu tāpat biju nosebojis, jo raidījums jau rīt. Tolaik klausījos Bovarī kundzi. Un operas aina no tās mani iedvesmoja uz šo nelielo, īslaicīgo radio formātu, kur īsus prozas lasījumus pavadīja ilustrējoši mūzikas fragmenti. Turpmākajās nedēļās tur pabija arī Doriana Greja ģīmetne, Doktors Živago, Kreicera sonāte, Džūljena Bārnsa Beigu izjūta un varbūt vēl kas cits.

Pavisam noteikti tur bija Hulio Kortāsara dažas muzikālās etīdes grāmatā Kāds, vārdā Lūkass. Kortāsars raksta par mīlas peripetijām orķestrī, kaķi pianistu, arfistu ar 26 pirkstiem, fagotistu, kas vienmēr tiek iesūkts savā instrumentā, par tenoru, kura balss skaistums spēj pievilināt serafimus, bet “Pučiverdi” laikam ir viena no skaistākajām un lakoniskākajām definīcijām operai kā fenomenam. Divas muzikālas epizodes ir krietni taustāmākas – Lūkasa pianistu saraksts, kurā citstarp iemūžināts skaists, netverams mirklis ar Teloniusu Monku, otra – Lūkasa koncertiešanas paradumi, kas beigās tiek atmesti par labu vinila ierakstiem, jo var gadīties, ka mūzika ir jāmeklē, pustumsā taustoties pa koncertzāles grīdu vai visklusākajā un trauslākajā skaņdarba vietā kāds “izgrūž tibetiešu tempļa ruporu cienīgu klepus dārdoņu”.³

Mākslā, kas ietver mūzikas ievalgošanu tekstā, īpašu meistarību, manuprāt, rāda Aksels Hiršs. Skaniskās pieredzes ietērpšana vārdos viņam lielumties izdodas maģiskā līmenī. Nav pat tā, ka Aksela tekstos mūzikas būtu dikti daudz. Tā drīzāk ir krāsa, kuru viņš retu reizi saberž un uzjauc, un ietriepj tekstā. Vai arī kā flautas attālās skaņas stāstā Rozālija⁴ – lai arī fragmentāras, bez tām, šķiet, stāsta struktūra ja ne pajuktu, tad būtu citāda. Preču vilcieni, kas dun bībopa ritmā.⁵ Un pāri visam šī rindkopa: “Ārā līņāja, svešās, nekaunīgi jaunās sejas, bariņos sastājušās, zviedza, kāds pie āra galdiņiem centās spēlēt uz nenoskaņotas ģitāras. Man vienmēr tādos mirkļos gribas pieiet un ar atslēgām pārgriezt trešo stīgu, kuru šie menestreļi skaņojuši ar saviem dumjajiem tūneriem. Viņiem tāpat tā diez vai ir vajadzīga. Gandrīz katrā cilvēkā ir šī trešā stīga – kaut kas, ko nevar noskaņot truli pēc instrukcijas, jo grifs ir izliecies un korpuss deformēts. Jo brālis nomiris mēnesi pirms kāzām vai māte, alkoholiķe, bērnībā likusi ēst smiltis. Vai vēl kas tikpat nejēdzīgs. Lai šos cilvēkus pēc tam noskaņotu pareizi, ir vajadzīgs daudz laika un mīlestības. Vairāk, nekā citiem parasti atrodas.”⁶ Pēc šādu tekstu izlasīšanas piemeklē doma, ka mūzikas aprakstīšana ir jāmet pie malas, jo šāda meistarība ir tālu ārpus un augšpus maniem apvāršņiem. Tas, protams, nevājina faktu, ka Aksela teksti spēj uzmundrināt un mierināt, un dažreiz varbūt pat nedaudz līdzsvarot.

Vijas Muškes 1974. gadā izdotā grāmata Jāzeps Vītols mūzikas kritiķis ir miniatūrs dārgums latviešu muzikoloģijā. Visnotaļ tas ir teksts par tekstu. Muške pamatīgi, kristālskaidri un ar pienācīgi kritisku distanci iztirzā Vītola rakstītās kritikas vācu avīzē St.-Petersburger Zeitung (kā Muške norāda ievadā, Vītols raksta kritikas līdz 1914. gadam). Tur parādās gan “latvju mūzikas patriarha” profesionālisms, gan smaga alošanās. Tam līdzās Muške izgaismo kontekstus, kas veidojuši Vītola savdabīgo, oriģinālo un arī dogmatisko muzikālo domāšanu. Vītola biezā, durstīgā valoda manī vieš gan klusu apbrīnu, gan nenoliedzami uzjautrina. Līdzīgi kā izklaidējošie stāsti par kautiņiem, kas radikālas mūzikas valodas dēļ savulaik izcēlās Jaunās Vīnes skolas komponistu koncertos. Mūslaikos vismaz latviešu ainā neviens tik skarbi neatļaujas rakstīt par mūziku. Bet Vītola laikā bez stingras nostājas vienā vai otrā polemikas pusē starp “tradīciju aizstāvjiem un jauno mūzikas strāvojumu apsveicējiem”⁷ tu droši vien nemaz neskaitījies mūzikas kritiķis.

Vītolam jaunās itāļu operas (pēc Maskanji un Leonkavallo) ir “ar metāla pūšamo un sitamo instrumentu dārdoņu sapiparota vira, kurā dzīru dziesma [..], kā arī obligātais intermeco veido klausītāju masas kāri izzvejotās tauku actiņas”,⁸ Stravinska Svētpavasaris ir ļauns murgs, kam “viskompetentākais kritiķis varētu būt zvēru dārza uzraugs”,⁹ Rahmaņinova Otrajā klavierkoncertā “klavieru partija veidota tikai vienā krāsā”,¹⁰ bet Dvoržāka Devītā ir līdzvērtīga viduvēju vācu komponistu darinājumiem.

Šis jau tā nepilnīgais literatūras saraksts būtu vēl nepilnīgāks bez Marģera Zariņa, un te gribas atdot godu īsstāstu krājumam Saulrietu violetās ērģeles (krievu variantā Ērģeļu vakara dziesma). Stāstā Akmens viesis ir par iedvesmu (“Par Jāni Mediņu savā laikā rakstīja, ka tam jāpakratot piedurkne – un mūzika līstot [..]”),¹¹ pasēdēšanu pie diženajo kapu kopiņām, vīna dzeršanu un burtiski dažos vārdos arī uzmesti vairāki latvju komponistu miniatūrportreti. Elizejas lauku Mocarts ir epistulāra etīde par Žaku Ofenbahu. Bet man tuvākais stāsts no šīs grāmatas ir Saulrietu violetās ērģeles. Tajā par baznīctorņos kopā ar brāli pavadīto bērnību jaušas kaut kas pieneņvīnisks. Tur ir meitene ar linu matiem, kovārņi torņa logos, violeti meži, tur ir Zariņa tēvocis, komponists un ērģelnieks Ādams Ore, kurš “[..] neatzīst citu dinamisko gradāciju kā vien forte fortissimo!” un tāpēc kājminamo plēšu darbinātāju… “Puiku spēkos nav piepildīt rijīgo nezvēru – Hendeli – ar Āraišu ezermalas gaisu…”¹²

Bija laiks, kad iepazinu visu angliski tulkoto japāņu prozu, kas gadījās manā redzeslokā, un tā bija pa ķērienam klausāmgrāmatu pirātlīcī. Lielumties Jasunari Kavabata, Haruki Murakami, Kadzuo Išiguro. Viens no Išiguro romāniem – The Unconsoled – bija par pianistu, kas ierodas kādā pilsētā spēlēt koncertu un labu tiesu grāmatas pavada miglainā, sapņainā neziņā par apstākļiem, kādos nonācis.

Notraušu putekļus no sava virtuālā grāmatplaukta portālā Goodreads un ieraugu, ka Išiguro opusam tālajā 2015. gadā esmu iedevis piecas zvaigznes. Mazums kam esmu devis zvaigznes. Paņemu pārlasīšanai drukāto versiju un jau no pirmajām lappusēm nojaušu, ka grāmatas zvaigžņošana nav bijusi velta. Daļēji The Unconsoled ir līdz banalitātei labi zināmais murgs, no kura ik pa laikam naktīs mostas, domājams, gandrīz visi mūziķi; kad kāp uz skatuves un nezini, kas jāspēlē, vai arī zini, ka neproti to nospēlēt, vai arī tev rokās instruments, ko nekad neesi spēlējis. Un, protams, grāmata ir anxiety dream, kā to intervijā raksturo Išiguro, plašākā nozīmē. Bet ne tikai tas. Išiguro aprakstīto mūziku sacerējuši imagināri komponisti. Un mūzikas aprakstiem tāpat kā romānam kopumā piemīt kaut kas fantasmagoriski netverams, kaut vietumis tie doti ar konkrētām taktu norādēm. Arī skaņdarba interpretācija, lasījums te parādās tādā formā, kādā tas, visticamāk, iespējams vien mūzikas aprakstnieku iztēlē. Bet tādēļ ne mazāk valdzinoši lasīt šīs rindas par diriģenta Brodska uzstāšanos (grāmatas latviskojums, cik zinu, nav tapis, tālab lūdzu atvainot par amatiertulkojumu): “Viņa ignorancē pret mūzikas ārējo struktūru – komponista mājieniem uz tonalitāti un melodiju, kas izdaiļoja skaņdarba virskārtu – bija kaut kas teju pretdabisks. Tā vietā viņš koncentrējās uz savādajām dzīvības formām, kas slēpās zem ārienes. Tam visam piemita kas nedaudz nekrietns, gandrīz ekshibicionisks, šķita, ka Brodski dziļi mulsināja ieraudzītais, tomēr viņš nespēja pretoties tieksmei doties tālāk. Rezultāts bija baiss, bet neatvairāms.”¹³

Pianista Raidera kunga labvēlīgos centienus izpalīdzēt vietējiem sastaptajiem cilvēkiem un tik skaidrībā ar sevi caurvij gan trauksmes sajūta, gan labsirdīga ironija, kas mūzikai veltītajās rindkopās man senāk būs gājusi secen (“[..] cilvēkiem mani vajag [..] viņiem nav ne mazākās sajēgas par moderno mūziku..”),¹⁴ un bezgala simpātiski otrā plāna varoņi. Viesnīcas menedžera sieva, kas pianistam veltījusi vairākus ar avīžizgriezumiem pilnus albumus; menedžera dēls, kura klavierspēli sagandējušas bērnības traumas; noslēpumains vecā kaluma diriģents, kas ar orķestri vada četru stundu ilgus mēģinājumus, pārtiek tikai no zupām un piesavinās sev viesnīcas telpu, kur viesi parasti dzer kafiju, lai uz klavierēm neskaitāmas reizes izspēlētu atsevišķas vietas partitūrā vai pavadītu ilgus brīžus klusējot. Nopietnība, ar kādu pret sevi attiecas vairāki Kadzuo varoņi, atsauc atmiņā kādas altistes teikto: “Ideālam diriģentam jābūt garam, skaistam, bālam, valdonīgam, tas ir dižens aktieris, noslēpumains, magnētisks, ar cildenu ciešanu pēdām sejā. Visi diriģenti savā ģērbtuvē ilgi raugās spogulī, cerot sevi ieraudzīt tieši tādu.”¹⁵ Attiecībā uz mūziku lielā mērā šī grāmata ir tieši šāda.

Pēc raksta tapšanas beidzot ir sanācis vairāk laika veltīt lasīšanai, un tagad zinu arī par Muntes leijerkastnieku un Bromfīlda dziedoni, kas sevi pavada uz indiešu lautas (latviskajā tulkojumā – uz kokles). Iedomājos, būtu smieklīgi, ja arī Frenka Herberta Kāpā – gadu tūkstošus tālā starpplanētu ainavā – Gērnija Haleka spēlētais deviņstīgu psaltērijs baliseta (vai balisets) latviešu tulkojumā pārtaptu par kokli. Ar šo iepriecinošo domu noslēgšu – ka te piesaukto literatūras sarakstu varētu vairākas reizes pilnībā nomainīt ar pieciem citiem darbiem šķietami bezgalīgā variantu mainībā.

1. Kramer L. Subjectivity rampant! Music, hermeneutics and history. Ed. by M. Clayton, T. Herbert, R. Middleton. The Cultural Study of Music: A Critical Introduction. Routledge, 2003. P. 124.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Kramer L. Subjectivity unbound: Music, language, culture. Ed. by M. Clayton, T. Herbert, R. Middleton. The Cultural Study of Music: A Critical Introduction. Routledge, 2003. Pp. 400–401 .  (atpakaļ uz rakstu)
3. Kortāsars H. Kāds, vārdā Lūkass. Tulk. G. Valujevs. Rīga: Atēna, 2008. 30. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Hiršs A. Rozālija. Domuzīme. 2022. g. janvāris. 7. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Hiršs A. Ja tu dodies uz Sanfrancisko. Satori. https://satori.lv/article/ja-tu-dodies-uz-sanfrancisko  (atpakaļ uz rakstu)
6. Hiršs A. Leonīda maskas. Satori. https://satori.lv/article/leonida-maskas  (atpakaļ uz rakstu)
7. Muške V. Jāzeps Vītols mūzikas kritiķis. Rīga: Zinātne, 1974. 104. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Turpat. 73., 74. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Turpat. 120. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Turpat. 105. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Zariņš M. Saulrietu violetās ērģeles. Rīga: Liesma, 1970. 118. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Turpat. 18., 19. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Ishiguro K. The Unconsoled. London: Faber and Faber Limited, 1995. P. 492.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Turpat. 37. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Zandere I. Orķestris. Pa Fellīni pēdām. Rīgas Laiks. https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/orkestris-pa-fellini-pedam-15019  (atpakaļ uz rakstu)