— Skaistums

Vācu dzejnieks Norberts Lange (Norbert Lange) dzimis 1978. gadā Gdiņā, Polijā, bet jau kopš divu gadu vecuma dzīvo Vācijā. Studējis mākslas vēsturi, filozofiju un vācu literatūru. Langes dzeju var lasīt kā sarunu ar plašāku dzejas tradīciju, it īpaši ar avangarda, modernisma un valodas dzejas ietekmēm. Vācu valodā atdzejojis Čārlza Bērnstaina, Alena Fišera, Čārlza Olsona, Džordža Opena un Džeroma Rotenberga darbus. Norberts Lange šogad viesojās Punctum festivālā.

Artis Ostups

No krājuma Skaistums (Schönheit)

Ornitofānija¹

1

Zemes kuņģa peristaltika
kur mēs apskāvušies varētu
gulēt, sintakse
mūs izstumjot uz priekšu,
padarītus skaistus pasaules gaismai²,
kas ieraudzīs

nes uz viegliem
pleciem, kad ārsta kungs
uzvelk savu dzelzs-
rūdas skeletu, mezglaini
grabošu kā rotu,
viņa paša, uz ekstravertā ķermeņa

tas rāda putnu, teriomorfi
akmensveci pavāri rēķina vienus
un nulles, kauli
pie uguns, kur dzelzs
to drāza ar gaļu, kauls no
mana³, sasmalcinātie gari⁴

2

ir zari, mēs lēni
izlienam no būdas, no-
stostāmies, rūdas, mezglaini kauli,
vertikāli kāpjošas
acis domas sakārtojas
stāvus stāvoklī,
mēle laiza tēraudu, tagad
starp lūpām čūkst
pārogļots steiks

3

diena-nakts, iekšpusārā

Un vai mēs esam no
spalvām? Tā sēžam pie ugunskuriem,
rotas un bērzu tāsis,
no garas nakts mēs iekāpjam
teltī: mūsu plakstiņu sārtums
liecina par zāļu devu,
it kā kāds ar mums
no seniem laikiem spēlētu videospēles 

4

Repetitorium⁵

Ārstam uz ķermeņa ir savi
nokarājumi, kur gari
viņu apsutinājuši, svaigu kaulu
izkārtojums, asinīs austs.
Dzelzī tērpts,
viņš iznāk no telts. Un runā
ar spalvām apvilktu
skeletu vai nēsājas
ar mušām? Lasa,
viņš lasa kaulus no grīdas,
iekratītus dūmainā Es. Smuki tērpts,
viņš atkal iznāk laukā, ārpus laika,
un runā no telts
uz netīro⁶ uz mums.

5

Mēle laiza, tērauds
iešņāc pārogļoto.
Domu-metāls, mēs iz-
lienam no būdām,
ziemeļbriežu ādas, sūnas, krāsas,
kas sākas uz zemes,
lai paceltos augstākās sfērās.
Rociņas plivinās, spalvas vēdeklī,
uzvēdina dūmus putnam⁷,
piemēram, ērgļa atribūtam
vai vistas spārniņiem.

                   Check!

6

Un vai tad kāds
met aci? Kāds ar smalkām dūnām
apspraudīts svētais, izlīdis
no jurtas, sakārto spārnus,
kas būtu rokas, domas
piesprādzējas: vai premisas
saskan?

7

Grūdiens, tik daudz lidojumu
un filmu vēstures aizpūš
pāri. Mēs te stāvam un ar otrās
pakāpes acīm⁸ uz mākoņiem
cenšamies sasaukt putncilvēku,
kas iekšā dus

it kā vēl būtu neaprēķinātas
vietas, vai tevi pašu nestu
kaut kādas dūnu spalvas,
acis sit sev apkārt, dzied uz
zvaigznēm. Pārdroši,
tie pirmatnējās ballistikas tērpi. Elastīgas mēles

kvēlo, kušņi⁹, kosmoskuģi,
it kā kaut kas no tīģeļa uzrunātu
kādu, kurš tiktu pacelts pāri
virs planētām. Līdzenumi, lauki
straujā pārlidojumā mijas. Pietiks
to, pietiks šo veco sievu pasaku.

Rō¹⁰

Izklājiet to gļotu ļumekli Teofrastu¹¹, izstieptu uz katapultas, ātri

Atripiniet ķerrā to strutaino augoni Pellas¹² mūru priekšā, nocērtiet nospriegoto virvi

Lai Asas¹³ dirsiens iztukšojas par patiesību un formu.

Filozofs, kas lido pāri nodedzinātai, izlaupītai pilsētai,
               patiesībā ir rets jaukums.
Un dīvains skaistums uzčivina mums,
               dzejai nav obligāti jāseko viņas modelim

                                                                         Rabulistika¹⁴

Skaistums

Pavisam tukši – trauki vannas
dibenā. Negaidi, ka mute
runās lejā termosa kannā, domājot,
ka Dievs sniegs tai roku. Skābē iemērkta,
tā tur pludotu. Tur neviena galviņa
nesāk savu nodaļu, man ļoti žēl. Neviens nedziedātu,
uzstādīts ar savas ticības ēdamrīkiem,
ticības kam? Nekam, kas ap pirkstu tev
savilkās dūrītē. Kas, izmisīgi iekrampējies
plastmasas cimdā, tiktu pacelts
neizprastā mīlošā žestā?
Mēs nesatikāmies. Pa priekšu iznāca
doma, apgriezta uz āru, pasmieties: lūgšanas.
Ne jau tas ir jauki. Mēma kā roka un ziepes.

Novirze¹⁵

Mēs gājām kā uz dievkalpojumu. Kā laikcilpā
mūsu pieklājīgās kustības, kas nes augļus tiem,
kuros tas bija, kuros tas
bija pamodināts. Kaimiņa būdiņas
priekšā vīnogulājs, pats par sevi kārtība. Man
tuvākais ir pārsteigums,
kas uz mana sliekšņa ir teikumā.

Lai tā ir idiotu māja, nevis
vīnogulājs runājošs. Ar to māju viņš
kādu brīdi uzšūpo to būdas vientulībā,
tad iziet laukā. Tiklīdz staigājām
sniega kurpēs, pārtikas preces nedēļām,
tā likās. Viņš bija atteicies 
no pretestības, ieraudzējis prātu.

Turklāt augstienē, tur, mājas, acīmredzot
nemaz nav. Tikai sīkumos tā pamazām
top par vietu. Neiedarbīga gan
mazā dziļuma dēļ, par nebūtisko vieglāks
būtu ūdens, dīvains virs atklātas uguns.
Šis stāvoklis ir zināms. Dīvaini,
lai velns viņu parauj, pacepina.

Tvaiki nāk, drīz, kad vāciņš drebināsies.

Vasarsvētki

Zonai ir slikti
Kalnos turi mobilo g_aizā¹⁶
Un ceri uz labāku uztveršanu¹⁷.

No krājuma Semafori (Semaphore)

Te Deum

Tavs vēders, tik silts kā svaiga maize.
Ar karstu galvu no gulēšanas.
Iznīcība kliedz, Radītājs
nopūlas klusumā.
Pastāsti, iespēja, par dvēseli.

No krājuma Dienudziesma (Tagelied)

Etīdes

1

Vanagi nezina vairāk kā
Tu, ar viņiem zem vienas segas,
apglāsties blakus man,
kurš savā viedtālrunī lasa
par ārpolitiku?

2

Un aizvien vairāk, līdz
Runas iekustina roku,
starp tauriņiem iebraukušu¹⁸,
kamēr pirksti
pa ekrānu slīd?

3

Un gandrīz aizmirstas¹⁹, braucot
pa orgstiklu, līdz aplaudē
stāvošas skatītāju rindas,
no kurām apdullināti paceļas
piekrišanas baloži?

Jaunā dzīve

Ar miega siltu galvu mēģināt aizmigt: dzirdu, kā dzīvokļa durvīs pagriežas atslēga. Tu ienāc dzīvoklī. Kurpes švīkst uz grīdas dēļiem, tu pārnāc pēc kādām grūtībām-mocībām, atkārtoti novaidies, grūtības-mocības, protams, tu vairākas reizes kaut ko aizmirsti un tev bieži ir jāmaina istabas, lai ietu tam pakaļ. Tavas basās kājas uz grīdas dēļiem, atkārtotā vaidēšana un mans mēģinājums aizmigt. Es saucu, ka gribu gulēt. Pēc ieiešanas aukstā²⁰ dušā tu atver manas istabas durvis. Es tev piedāvāju sasildīties pie manis. Es aprakstu savu mēģinājumu gulēt, kas paslīd garām tavām ausīm, un saku, nē, nē, man galīgi netraucē tava atnākšana, kas man neļāva aizmigt. Tu gribi pacelt klausuli, telefons zvana, un tu to meklē. Tu apģērbies, gribi runāt ārpusē. Atkal telefons. Tu to meklē. Tavs dzīvokļa atslēgas š_ind²¹, trūkstošais burts jau aizmidzis. Es dzirdu tavu balsi vēl pie durvīm, es dzirdu tās aizcērtamies. Pieceļos, izgrimis no miega. Bet jau labu laiku runāju pats ar sevi. Bez tevis atlieku tikai es. Bez es atliek tikai. Bez e atliek ti. Ak, nē! Atliek tikai. Ak liek tik! Ak, liegs!

Tad atkal gandrīz tāda savstarpēja nogarlaikotība ripinās tavās un manās krūtīs, ķermenis kļūst par žēlabainu trompeti, rej, iztriec savas dusmas plaši ārā. Un tas jau ir priekšnoteikums, lai mūsu strīds noplaktu pat strīdēšanās laikā, kad mēs atskārstam laimi, joprojām satricināti, ka neesam vienaldzīgi viens pret otru, trīcoši dusmās, kas ar bazūnēm uzkurina tavu saspīlēto garastāvokli, joprojām smagi elsojot, tomēr it kā kaut kas noveltos no sirds.

Par: Dziesma no nekā

Mīļais,

Es tev rakstu zirgu dēļ,
vari palikt pie tiem cik gribi
ceru, ka tā tev būs okei

tas jau ne pie kā nenoved
Redzēju zirgus aplokā, kas ganījās,
aiztraucamies kā dullus, nu nezinu

viens no tiem izs’tījās kā tu;
vai es esmu tas kurš bīda zirdziņu, roka

vai arī tas kurš uz četriem pakaviem
ar citu brīvā ārā lēkšo
lai pa reizei arī izskraidītos svaigā gaisā?

                                                           Jājamzirdziņš

Protams, daktilos

Taisīšu dzejoli no it nekā, kā mēdz pasacīt ļaudis?
Sevi man apdainot vajag vai citu. Vai jūtas?
Dzejot par vecumu, vai par ko citu pavisam?

Nez vai es dabūšu gatavu dzejoli, derot uz zirgiem?
Nevaru saprast: kā pasaulē nācis es esmu?

Ne dara priecīgu mani, ne arī pieriebjas manim –
Neieved iekšā tas, neizved ārā tāpatās –
Varu ar balsi pa tolaik ko pasākt –

Vakar pie manis tas atnāca sedlos,
Es paveicu tieš’ it neko.

No vācu valodas atdzejojis Dens Dimiņš

1. Burt. no sengrieķu ὄρνις un φαίνομαι, putna parādīšanās, nosaukums prefigurē šamaņa pārvēršanos putnā.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sal. JD Mt 5:14 “Jūs esat pasaules gaisma: pilsēta, kas atrodas kalnā, nevar būt apslēpta.” Šeit un turpmāk – atdzejotāja piezīmes.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Sal. VD 1Moz 2:23 “Šī ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!”  (atpakaļ uz rakstu)
4. Oriģ. geschnetzelter Mane, diemžēl iet zudībā netulkojama vārdu spēle, Mane (latīņu, gars, velis) ir kā daļa no vārda Schamane (šamanis).  (atpakaļ uz rakstu)
5. Lat. val. – mācību literatūra vielas atkārtošanai pirms eksāmena. Vēl var interpretēt kā daudzskaitļa ģenitīvu no repetitītor ‘atprasītājs’.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Šamanis runā uz vēl neiesvētītajiem, kas ir zemes traipiem nosmērēti, vēl nebrīvi.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Resp. šamanim, tehnika, ar kuru viņš jānoved transā.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Resp. jau būdami iniciēti.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Oriģ. Schmelze, domātas vielas, kas izkūstot pārvēršas šķidrā stāvoklī, kā magma, tikai ne vulkāniskas izcelsmes.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Ῥῶ, divdesmitais, vēlāk septiņpadsmitais grieķu alfabēta burts, skaitliskā vērtība ρ´=100, ,ρ=100 000, Aristotelis sauc par puspatskani (Arist. Pol. 1456^b 28).  (atpakaļ uz rakstu)
11. Θεόφραστος, Teofrasts nav dzimis Asā (skat. tālāk), citādi viss būtu pārāk vienkārši un saskanīgi šai kriptiskajā dzejolī. Viņš gan bijis draugos ar Aristoteli un kādu laiku vadījis peripatētiķu skolu.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Sengr. Πέλλα, sena pilsēta Vidusmaķedonijā. Senās Maķedonijas galvaspilsēta un Aleksandra Lielā dzimtā vieta. Diogens Laērtietis raksta, ka viņš dzimis Lesbas salā, Eresā, un sākumā viņa vārds bijis Tirtams (Τύρταμος), bet Aristotelis to vēlāk nomainījis uz Teofrastu, kas nozīmē “runā kā dievs”. Viņš studējis pie nezināma Alkipa un tad Platōna Akadēmijā, kur saticis par sevi apmēram piecpadsmit gadus vecāko Aristoteli. Latviski Māŗa Vecvagara tulkojumā sarūpēti Teofrasta “Raksturi” (1. izd. 1995., 2. izd. 2005. gadā).  (atpakaļ uz rakstu)
13. Sengr. Ἄσσος, Plīnija vecākā laikā saukta arī par Apoloniju (Ἀπολλωνία), pilsēta netālu no senās Trojas, savulaik tur mācījis Aristotelis. JD tā saukta par Āsu, tur tikušies Lūka un Pāvils (Apd 20:13 “Mēs ar kuģi devāmies ceļā pirmie un nonācām Āsā, kur bijām nodomājuši uzņemt Pāvilu, jo tā viņš bija pavēlējis, pats gribēdams iet kājām”). Oriģinālā šī rinda ir visai skatoloģiska: Lasst den Arsch aus Asso sich entleeren über Wahres und die Form.  (atpakaļ uz rakstu)
14. No latīņu rabula, iespējams, etrusku cilmes, verbs rabere, rabiat ‘trakot, plosīties’. Rabulistika ir sīkmanīga, viltīga sofistika, kas novērš no patiesā.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Atsauce uz Lukrēcija “De rerum natura” (Par lietu dabu) II gr. 292. rindu exiguum clinamen “šī nelielā novirze”.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Oriģinālā seksuālāka metafora, in die Kluft (aizā, staklē), apspēlēts in die Luft (gaisā).  (atpakaļ uz rakstu)
17. Skat. JD Apd 2:1-3, 38: “Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. (..) Jo šis ir apsolījums jums, jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko pieaicinās Kungs, mūsu Dievs.” Runa tātad ir par Svētā Gara uztveršanu, kas ir vasarsvētku būtība.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Oriģinālā “starp vijolēm iebraukušu”. Vācieši, kad ir iemīlējušies, dzird vijoles. (debesis ir pilnas ar vijolēm). mums šādas metaforas diemžēl nav. Roka it kā diriģē. Šeit: kustas līdzi tauriņu kustībai (šķiet, ka pirksti uz ekrāna arī kustas it kā haotiskos virzienos kā tauriņi, kas lidinās uz visām pusēm. Oriģiinālā pirksti tātad diriģē/taktē – vijoles skan, bet tulkojumā pirksti kustas – tauriņi lidinās.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Jādomā “runas”. Politiķu runas ir absolūti nesvarīgas pārim, kurš ir iemīlēšanās flirta (sākum)fāzē.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Apzināti tulkots ar nefinītu formu, jo arī oriģināls neatklāj otrās personas referenta dzimti.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Oriģ. kirren, pazudušais jeb izkritušais burts ir l (klirren ‘šķindēt’, ‘kirren’ darīt traku, seksuāli uzbudināt’. Tulkojumā tas diemžēl zūd. Ja atslēgas mums klunkstētu, tās pēc burta zuduma varētu kunkstēt.  (atpakaļ uz rakstu)