— Kara raksts

 

Par Jeļenas Glazovas dzejoļu krājumu Naivums (Valters Dakša, 2021)

 

Daudz diskutēta un dažādi interpretēta ir Teodora Adorno īsi pēc Otrā pasaules kara izteiktā doma, ka pēc Aušvicas nevar būt dzejas, ka tas ir barbarisms. Negribētos tam piekrist, mainās pati dzeja, tā var, un tai vajag pastāvēt kā varbūt vienīgajai, adekvātajai iespējai verbāli reaģēt uz ļaunumu. Verbāli un tai pašā laikā emocionāli, figurāli un muzikāli, lai arī kas pēc tam nesauktos dzeja. Intuitīvi, bet precīzi ieskicējot to, kas tikai pamazām atklājas visiem. Drīzāk stindzinošs mēmums varētu būt piemērots kritiski analītiskai reakcijai uz genocīdu, holokaustu vai kara masveida vardarbību. Šī nespēja ir visā, kas nav dzeja, – argumentētā, racionālā runā, likumos, zinātniskajos atklājumos, politiskajos diskursos un pārdomu komunikācijā, tai skaitā arī kritikā.

Tātad uzreiz pēc Aušvices ir daudz mazāk ticams, ka valodu var vienkārši lietot, lai izteiktu savu domu un precīzi aprakstītu atklāto, un daudz mazāk ticams, ka kritiskā vērojumā izdarītiem secinājumiem ir iespaids, relevance un jēga. Un tomēr laikā, kad karš Eiropā atkal konkretizējis sarunas par vardarbību, morāli, ciešanām, nāvi, cilvēcību un valodu kā kaut ko no ideoloģijas nešķiramu, šķiet arī neiespējami nerunāt. Par to. Katrā sarunā un rakstā. Ļoti konkrēti – Mariupole, Buča, Berdjanska. It kā valodiskā “es” būtu aizņemta ar nepieciešamību ķermeniski piesegt plaisu, ko miera laika loģikā izrāvis tas pats, kas radījis slaveno Adorno domu: varmācība, nežēlība, iznīcība un ciešanas, absolūti citādais un absurdi ļaunais, kas acīmredzami visu laiku ir tepat līdzās, mūsos, ikdienas vidē, parastos un intelektuālos izteikumos, klātesošs kā ne-dzīve, nekustīgums, amorfums, nāve.

No citas puses – šis uzspiestais racionāli argumentējošas personas mēmums ir arī dāvana redzēt skaidri – tos paternus, līnijas, tīklus un struktūras, kas arī miera laika gaišajā ainavā veido varmācības un kara rakstu: “mūžīgā cīņa par minerālresursiem/ bumbu un atomieroču ražošana/ nemainīgie cīņas principi/ piemīt arī kokiem dzīvniekiem minerāliem/ pat atombumba/ kodolu dalīšanās kodolsintēze un atomsprādziens –/ iz cilvēka dabas/ jo dzīve sastāv no/ pašmocīšanas sadisma un mazohisma,” (77.lpp. ) šīs rindas Jeļena Glazova rakstījusi laika posmā, ko jau iegājies apzīmēt ar “pirms kara”. Viņas šī gada janvārī izdotā krājuma tekstos kara raksts nolasās mirdzošs, elegants un stindzinošs, daudzām zīmēm tagad precīzi atbalsojoties un saskaņojoties ar pieredzi, kas gūta, lasot mediju ziņas: “sabiedrībai jau sen nospļauties par slepkavībām/ sabiedrības pagrimums ir izglītības sistēmas sekas / esmu tāds jo mani tā skoloja” (39.lpp.); “cilvēks un viņa tehnoloģija/ politika ekonomika un sociālie jautājumi / kādas ir to attiecības ar cilvēka esības nestabilo ekosistēmu.” (35.lpp.) Šodien varbūt pavisam citādi nolasās Ļvovā mītošajai krievu dzejniecei Gaļinai Rimbu veltītais dzejolis. Un rodas jautājums – vai dzejnieces jūtīgā acs uztvērusi kādu slēptu musturi mūslaiku izjūtās? Vai arī to tajā ieliek pārjūtīgas lasītājas izmisušais un nervozais skatiens? Jebkurā gadījumā – izņemot sievišķo skatienu, no dzejnieces pirmā krājuma Transfēri (2013) vernakulārās poētikas pāri nav palicis gandrīz nekas, krājums Naivums (2021) nāk ar smagnējām, robustām, varmācīgām tēmām un tēliem, kur krājumā Alkatība (2019) pieteiktā estētika iztīrīta līdz skaidrībai un tiešumam – naivumam, kas likts arī grāmatas nosaukumā: “skatoties taisni / aiz DNS pinuma vīd/ “slepenās zināšanas”/ vai tā ir māņticība/ varbūt rādās/ varbūt tas ir pamats/ lūk viņš radīja ko gribēja/ ietinās DNS pine/ žaunas savijas/ un attinas/ atslābinot tvērienu/ spirāle saspiež/ viņš smaida mežonīgi un naivi.” (17. lpp.)

Interesanti, ka modernās estētikas pirmsākumos 18. gs. beigās vācu dzejnieks Šillers savā darbā Par naivo un sentimentālo dzeju izceļ naivo, pretstatot šādu, piemēram, Homēra dzeju sava laika sentimentālajai dzejai. Naivums pēc viņa domām, kas pazaudēts jau romiešu laikos, ir ne tik daudz skatījuma, stila vai estētikas atšķirība, cik šāda skatījuma neuzurpēšana vispār. Pie tam šo nevar nenožēlot: “Mūsu dabas izjūta līdzinās slimā veselības izjūtai. Kā arvien vairāk daba sāka pazust no cilvēka dzīves kā pieredze un kā (aktīvs un jūtošs) subjekts, tā mēs ieraugām to attīstoties dzejnieku pasaulē kā ideju un objektu.”

Šķiet, Glazovas dzejā varam atrast līdzīgus intelektuālos impulsus. No šejienes arī tēlainībā dominējošā vardarbība. Viņa it kā mēģina izskaust šo kulturāli sakņoto “sentimentālismu” sevī, savā dzejā pārkāpt vēsturiski iestrādāto un vispārpieņemto sentimentālo, kulturālo, cilvēcisko traktējumu kā kaitīgu un slimu tieši tādēļ, ka dabai tas uzspiež objekta lomu un atņem iespēju šādā nozīmē naivi izpausties. Saprotams, šāda kritika ir daļa no filozofiskā uzstādījuma daudzās mūsdienu laikmetīgās kultūras izpausmēs, nekas neatliek kā pieņemt arī to savā skatījumā, vienlaicīgi saprotot, ka arī tas naivumu neatgriež: “humānisma zieds plaukst uz cilvēces līķa/ posthumānisma rēgs rāpjas no viņsaules/ tavs līķis karājas/ pār kraujas malu/ no dzīles skan baisi kaucieni/ izvēles priekšā – “posthumānisms vai nekas”” ( 35. lpp.) Citiem vārdiem sakot, lai arī Glazova skaidri norāda uz saviem filozofiski ideoloģiskajiem pamatiem, fakts, ka tas nav nekas jauns (un nekas nemainās), liek viņai naivuma doktrīnas ietvaros kritiski / ironiski skatīties arī uz to.

Krājumā kopumā daudz atsauču uz citiem tekstiem, autoriem un kultūras parādībām. Ar posthumānismu lielā mērā saistās, piemēram, feministiskā līnija, kuras klātbūtni krājumā palīdz uzturēt poētiskās variācijas par Annes Kārsones brīnišķīgās studijas The Gender of Sound (1995) tēmu: “sieviešu arhīvs/ laukumos izkliegtais/ atklāsmju saraksts/ zaimošanas rituāls aischrologia/ piekaujot nevēlamos lieciniekus vīriešus/ kliegšana ololyga augstā frekvencē/ upura rīkles krakšķoša pārgriešana/ paškontroles trūkums/ kam tev paškontrole/ tu redzi cauri/ valdzinot/ viņi visi ir gatavi atdoties/ vai vismaz atdot tev/savu balsi” (63. lpp.)

Daudzi dzejoļi izstrādā šo perspektīvu ļoti tuvu filozofiskam tekstam vai dzejā paustai filozofijai, tomēr Glazova paliek pie dzejas, jo citādi ir vārdos vīlusies (“izskanēja visi svarīgie vārdi” (61. lpp.)), tie zaudējuši jēgu, telpu pārņēmis tukšums, un – paradoksālā kārtā – tikai dzejā, bet citādā dzejā, atpakaļ atgūstama Homēra varoņu drosme un naivums, kā arī pirmatnējā, dzīvības balss, kad daba ir runātāja (un sieviete (piemēram, tā, kas Glazovai raksturīgajā futūristiskajā tēlainībā sabirst gliterīšos) to zina).