— Dziedājumi

 

Radu Vanku ir rumāņu dzejnieks, zinātniskais darbinieks un tulkotājs, pasniedzējs rakstniecības un mākslu fakultātē Lučiana Blagas universitātē Sibiu pilsētā.

Kopš 2019. gada viņš vada organizāciju PEN Romania, ir žurnālu Transilvania un Poesis International redaktors. Kopš 2002. gada izdevis astoņus dzejas krājumus, vairāki no tiem apbalvoti gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā.

Autora dzeja tulkota ap 20 valodās. 2018. gadā izdevis romānu Transparenta un divus dienasgrāmatas sējumus, kas ieguvuši vairākas balvas. Tāpat autors izdevis divas grāmatas bērniem un sociālpolitisko rakstu krājumu. Vanku zinātnisko publikāciju klāstā ir divas grāmatu apjoma esejas par Mihaju Eminesku un Mirceju Ivanesku, kā arī grāmata par antihumānismu mūsdienu dzejā.

Līdztekus viņš ir koordinējis vairāku rumāņu mūsdienu dzejas antoloģiju izdošanu gan individuāli, gan sadarbojoties ar citiem rumāņu autoriem. Kopš 2013. gada organizē Starptautisko Sibiu dzejas festivālu Poets in Transylvania. Vanku šogad viesojās Latvijā festivāla PAGE BREAK ietvaros.

Madara Gruntmane

 

***

Bērnu mazo pirkstiņu
& meiteņu nesagraujamo matu
& žandarmu caurspīdīgo vairogu saimniek,

šodien es redzēju video ar bērniem pāršķeltām galvām
& lauztiem pirkstiem, es redzēju meitenes, ko aiz to spīdīgajiem
& nesagraujamajiem matiem vilka žandarmi ar vairogiem, caurspīdīgiem

kā tava nesagraujamā gaisma, es redzēju
nesagraujamus zobus sadauzītus, nesagraujamus ķermeņus
sašķaidītus, es redzēju tevis radītās asinis

šļakstāmies tevis radītajā pasaulē
& tajā visā vienalga bija daudz dailes
& tieši tas mani sadragā.

Pat mazumiņš dailes mani sadragā.
Nesagraujama daile gabalos saspridzinātā pasaulē –
tavs cinisms ir dievišķs, patiesi.

Es redzēju suni laizām savas saimnieces
asiņaino seju, kas nokritusi zem žandarmu zābakiem,
vienaldzīgu pret viņu sitieniem, kas salauzušas tam ribas.

Tas tik priecīgi luncināja asti,
kad viņa pacēla savu roku & paglaudīja to,
ap suni bija tik daudz nesagraujamas gaismas,

tam ļaunums šķērsoja pasauli vien nejauši.
Policis ar paceltu sejsegu, gaišmatains & nevainīgs bērns,
atskrēja & iesita viņai vēlreiz.

Saimniek, reizēm es saku, ka tu tikai nejauši
šķērsoji tavas radītās pasaules vēsturi, tāpat kā mēs tikai nejauši
šķērsojam dzejoļus, ko rakstām.

Un ka stiprākie caurspīdīgie vairogi
ir gatavoti no tavas nesagraujamās & mirdzošās dailes.
Un ka laimīgākie no mums luncina astes,

laizīdami savu mīļoto asiņojošās sejas, ko sašķaidījuši
zēravu ātrās reaģēšanas vienību zābaki.
Ko terorizē eņģeļu pretterorisma vienības.

Kam gan panest tik daudz dailes
– un cik ilgi
– un kāpēc.

Tu, neticami maigais saimniek, ja es reizumis nesajustu
tavu raupjo mēli laizām manas asiņojošās smadzenes,
ja es reizumis neredzētu tavu pūkaino asti

priecīgi luncināmies – it viss būtu vieglāks
& neizturamāks. Nesatraucies, mēs runājam
kā divi nesagraujamie.

 

Dziedājums I

Būs cilvēki un viņi stums pasauli uz priekšu.
Šodien ir vakars, mēs būvējam Lego policijas iecirkni
un skatāmies “Vāģus”.
Šodien pasaule nav pelnījusi tikt pastumta tālāk par šo.

Šodien mēs neesam redzējuši sauli mokāmies stingumkrampjos
debesīs. Likās, tās nekad nav bijis.
Šodien Dievs nebija jēdziens, ar kuru
mēs mērām savas sāpes, kā dziedājis Jānis.
Varbūt tas mērīja saules konvulsijas un mokas,
kā gan man zināt. Mums pastāvēja
tikai lēnā policijas iecirkņa augšana,
un nekādas saules, kas izjauktu mūsu plānus
virs tā.

Mums vajag Lego sauli, kas spīdētu bez alternatīvas
virs Lego bezdibeņa. Jaunos Lego zemniekus
no Lego Galilejas,
kuri uzņemas visus Lego grēkus un nomāktību.
Mums vajag Lego bērnus, kas dziedātu:
“Lego krusta ēnā mēs sēdējām un raudājām.”
Lego Džons Lenons dzied par
Lego dieviem un jēdzieniem, un sāpēm.
Tikai tad saule mocīsies ar prieku
konvulsijās. Tikai tad pasaule būs pelnījusi
tikt pastumta uz priekšu.

Šodien ir vakars, mēs būvējam Lego policijas iecirkni
un skatāmies “Vāģus”. Piens
uzsilst baltajā skārda traukā.
Nekas, un tie nav nekādi lielie vārdi – nekas
nespēj mūs pastumt uz priekšu.

 

Dziedājums XIII

Tas likās tik savādi, kad
Mirča Ivanesku man pastāstīja, ka
skujas, neskatīdamies
spogulī. Katra sīkā brūcīte uz
viņa sejas man atgādināja
absurdu dzejoli. Es tās uzskaitīju
kā antoloģiju.

Šodien es skujos un tīru zobus, neskatīdamies
spogulī. Vairīdamies no
savām acīm. Acis ir vienīgā
smadzeņu daļa, ko var redzēt,
vai ne. Bet es neesmu savu smadzeņu
laikabiedrs. Un tā ir
priekšrocība. Es labprātāk

piekaļu skatienu
mazajam vannasistabas logam. Asmens
slīd pār maniem vaigiem un
kaklu. Brūcītes
es skaitīšu vēlāk kā
rožukroni.

Tikmēr tie, kas ieradušies
manās smadzenēs pirms simtiem gadu,
dauza tās ar resniem gaismas
laužņiem. Tiem tas ir pa prātam. Viņi spīdzina
tās kā nodevēju un atkritēju.
Tā tas ir.

Un ja laiku pa laikam
tās vaid teju kā
cilvēks, neļaujies ie-
spaidoties. Es neiespaidojos. Smadzeņu vaidi
nav mani
laikabiedri. Sadauzītas putrā ar
gaismas laužņiem, šīs smadzenes,
spēlēdamas
ideāla upura lomu,
bija īstajā vietā.

Reiz tās saskaitīs
savas sakāves kā
antoloģiju. Arī tā būs
priekšrocība.

 

Dziedājums XIV

Kādudien arī šī diena būs apžilbinoša
kā trakonams,
un mani ir salauzusi šī dzīve.

Man bija 17, un es strādāju par krāvēju
vairumtirdzniecības veikalā Siretului ielā,
kur izkrāvu desmit tonnas cukura
viens pats divās stundās,
un es nebiju ne uz pusi tik
salauzts kā patlaban, piecas minūtes
pēc tam, kad atstāju Sebastianu
bērnudārzā. Man bija 19, un jau bija
gandrīz mēnesis, kopš pakārās tētis, un es biju
pārņemts ar Kirkegoru un degvīnu,
un es nebiju ne par ceturtdaļu tik
salauzts kā patlaban. Velns viņu zin’,
cik gadu man bija, un es turpināju novirzīties
no dzejas un biju pagalam
salauzts un žilbinošs kā pēc
desmit tonnām cukura.

Kā pēc desmit dienām ar
Kirkegoru un degvīnu.

Mēs bijām trīs krāvēji Siretului ielā.
Es – jaunākais un vienīgais, ko pieņēma darbā
nelegāli. Mēs pārnesām tonnām preču,
un koka kastes bija pilnas ar
naglām, un mūsu asiņainie pleci
bija saldi kā cukurs. Kā Sērens.
Kā degvīns. Viena no tām perversajām
pasaulītēm, kas rada
ilūziju, ka dzeja patiešām
pastāv un ir no svara. Kur kakls
zina, ka ap to var apmest cilpu, un dzied
aiz prieka. Kur prātu
piepilda cukurs un ļaunums,
un tas zina, ka kādudien
šī žilbinošā diena
būs īsta un būs
tas pats trakonams.

Tavs pakaramais kakls, tava degvīna
un cukura sirds – zinu, ik dienas
tu pārnes tonnām preču un novirzies
no dzejas. Tomēr nomierinies,
zvēru pie pakaramā, uz kura
es ik rītu uzkaru Sebastiana
mazās drēbītes bērnudārzā:
kādudien vairs nebūs
degvīna un Kirkegora. Mēs būsim
veci kāpuri. Es būšu brīvs no ciešanām.

 

Dziedājums XV

Nu jau vairākus mēnešus
man atkal ir bail no tumsas, kad
eju gulēt
vai grasos mīlēties,
es ķeros pie Kami kā slīcējs
pie salmiņa un cenšos
nenokrist.
Kā tajos mēnešos pēc viņa nāves,
kad spēju aizmigt
tikai pie ieslēgtas gaismas. Un
aizmidzis es nonācu
vietā ar ieslēgtām gaismām,
un tur bailes bija tikai
rotaļlieta.

Gaisma vienmēr ir ieslēgta, kopš
tā laika, īpaši tumsā
var redzēt vislabāk,
visnožēlojamākais ir tas, ka es joprojām
ticu skaistuma esamībai, joprojām
tam ticēt, kad tavas smadzenes nu
jau 17 gadus guļ raupjā
gaismā, ir neizmērojams
un nepiedodams stulbums.
Tu vari noticēt bezvainīgai ieņemšanai
un augšāmceltiem mirušajiem,
bet joprojām ticēt skaistumam,
kad esi redzējis, ka pakārtā
erekcija nav mīts,
ir ļaunāk par noziegumu.
Tās ir drausmas.

Es apjēdzu, ka, rakstīdams 12
minūtes, jau esmu pateicis lietas,
daudz intīmākas
par masturbēšanu.
Dzeja ir nejauks paradums, patiesi.

 

Dziedājums XXVII

Tēti, tu esi pārāk daudz ar mani runājis,
          pietiks, tagad es runāšu ar tevi.
                         Nevis sapņos, bet pa īstam.

Un jau uzreiz teikšu atklāti:
          lai arī kā es mīlētu tavu pašnāvību,
                         es nepadarīšu sev galu.

Lai arī kādā technicolor krāšņumā mirdzētu nāve,
          lai cik skaisti mēs abi izskatītos
                         filmā, kurā mūsu pašnāvības režisējis

mēs zinām, kas, lai cik daudz
          tīras dzejas nebūtu suicidoloģijas mācību grāmatās –
                         es neizdarīšu pašnāvību.

Esmu griezis rokas ar žileti,
          man ir vairāk rētu
                         nekā mūsu kopīgo fotogrāfiju vai foto ar tevi vienu.

Esmu dzēris metilspirtu,
          ar šausmām cerēdams, ka nomiršu uzreiz,
                         nevis pamodīšos nākamajā rītā akls.

Domā, es nezinu, cik saldi
          asmens iegrimst apakšdelma
                         miesā, iedams vēl dziļāk

asiņainos griezumos,
          caur kuriem šļakstīdamies ripo
                         Dieva kaujas ratu zeltītie riteņi?

Domā, es nezinu, kā rētas sāk
          starot kā izlutināti bērni,
                         tiklīdz iedomājos par tevi?

Es apskaudu un joprojām līdz ģībonim apskaužu
          mirušos, iegrimušus tik dziļi savā klusumā
                         kā rozes, kas klusi smaržo pašas sevi.

Tomēr, tēti, rozes ir bez iemesla,
          tās zied, kamēr cilvēki nonāvē sevi.
                         Tām nav izvēles. Un tādas nav arī man.

Kad pārgriezu virvi ap tavu kaklu,
          tev bija jāsastop tikai mana acs.
                         Man ir jāsastop Sebastiana acis.

Un nu, vienatnē starp rozēm,
          tev jāsastop Dieva acs.
                         Kamēr man jāsastop Sebastiana acis.

Tāpēc saproti mani un piedod, tēvs, –
          es neizdarīšu pašnāvību.
                         (Un šī patiesībā ir vienīgā pašnāvība.)

 

Dziedājums XXXVII

Ar brāli Juli aiz rajona mājām
mēs atradām
ežu māti ar ezīšiem.
Rau, kā tas ir:

es tos paņēmu rokās,
biju nobijies, bet ežu māte un ezīši
bija tik nobijušies, ka
varēja redzēt ežu Dievu
lidināmies virs tiem.

Es tos aiznesu uz veļas telpu
ceturtajā stāvā, netālu no mūsu durvīm.
Un, kad ieliku tos kartona kastē,
ar biezu segu apakšā
un zāli virs tās,
ar ūdeni, ko tiem dzert,
mūsu mazajās tējas tasītēs,
tie bija tik nobijušies, ka varēja redzēt
pat ežu Svēto Garu
ietinam tos kā sega
no biezas gaismas
ar zāli un mazām tasītēm virsū.

Un mēs bijām tik nobijušies
un priecīgi, ka mūsu sirdis
lidinājās un raustījās
kaut kur mūsu ķermeņu priekšā
kā toreiz, kad nupat biju pārgriezis
cilpu ap tēta kaklu
un man likās, ka viņš vēl elpo,
un Dievs lidinājās virs viņa
kā elpas
sega,
tā es to biju redzējis.

Es nosedzu kartona kasti
ar plāna finiera gabalu. Es aizvēru veļas telpas
logu, lai
eži neizlēktu ārā. Es aizvēru veļas telpas
durvis un aizslēdzu tās.
Nākamajā rītā tie bija pazuduši. Durvis
bija ciet, tāpat logs, finiera gabals
savā vietā. Es nebiju pārlieku pārsteigts,
tāpat kā nebiju pārsteigts,
kad pazuda mans tēvs.

Un mans brālis Juli Kutna Horā
40 km no Prāgas izgatavo klaviatūras datoriem –
un tas mani pārlieku
nepārsteidz. Ne tik daudz kā
gaismas sega ap ikkatru
viņa kustību, neskardama viņu pašu,
neskardama.

Lūk, par ko tas viss bija.

 

***

Ko tev saka kāds no taviem mirušajiem,
dārgākais, mīļākais starp mirušajiem,
kad tava sirds ļauj tev nosapņot viņu:

“Dārgais, šeit tas jau ir sācies.
Tas nevar turpināties,
līdz nesākas arī tur.

Zemeslodes metamkauliņš lēkā dienu un nakti
kā šampanieša korķi
pāri mirušajiem.

Tie, ko klāj sausa zāle,
uzliesmo un iedegas kā rādītāji.
Vismaz manējais, tā tas iedegās.

Mēs, pašnāvnieki, pamodinām cits citu
tāpat kā reiz nobeidzām sevi.
Viens ar nazi sirdī,

cits ar lodi smadzenēs,
cits ar uzšķērstām vēnām.
Tomēr tie smagi strādā ar tēlu.

Esmu saņēmis to pašu nonēsāto apakškreklu,
kas bija man mugurā, kad pakāros,
un es gaidu pēc cilpas un visa pārējā,

bet rafija zied pēc pavēles,
un Dievs zīmē tauriņus
uz katras zieda žņaudzēja ziedlapiņas,

rūpīgi, it kā būtu
mans labākais draugs,
kurš skujas pirms kāzām.”

Šeit tu pamosties. Kami mierīgi guļ,
Tvītija pidžama ceļas un lēnām nolaižas,
no šūpuļa ir dzirdams puņķu mazais dzinējs

no Sebastiana mazā deguntiņa.
Kā parasti pēc katastrofas
pasaule ir nevainojama.

 

Atdzejojis Arvis Viguls