— Disintegrācija

Vispirms es iemācījos lasīt. Kad biju mazs, subtitri krievu valodā bija visām latviski ierunātajām filmām un seriāliem, ko rādīja pa LNT. Taču tie nebija tādi, kādus redzam šodien, tie bija treknrakstā uz pelēka, gandrīz necaurspīdīga fona. Ja mūsdienu subtitri cenšas būt gandrīz nemanāmi, tolaik tie uzreiz paziņoja – te es esmu, vēro mani! Es vēroju, un svešās zīmes mani aizrāva. Daļa likās pazīstamas – tur varēja redzēt mūsu a un e, un o, un k, un p, un tikai vēlāk es uzzināju, ka p viņiem patiesībā ir r. Taču tad, ja vecāki skatījās kādu pārraidi krieviski, es nesapratu ne vārda.

Ne vārda nesapratu arī tad, ja šo valodu dzirdēju uz ielas, – un dzirdēju to es daudz. Mēs dzīvojām Mazajā Kalna ielā, ēkā ar diviem korpusiem, tur ievācāmies, kad man bija kādi četri gadi, bet ar kaimiņu bērniem iedraudzējāmies vēlāk, pēc gadiem diviem, kad no dzīvokļa pagalma korpusā pārvācāmies uz fasādes ēku. Es neatceros, kā tieši sākās draudzība, visticamāk, to iniciēja mana māsa Zane, kas ir gadu vecāka un reizes desmit atvērtāka. Visi kaimiņu bērni bija latvieši – Anna un Pēteris, kuri bija dvīņi, par mani trīs gadus vecāki, dzīvoja blakus dzīvoklī un drīz kļuva par mūsu tuvākajiem biedriem, savukārt Kārlis – jaunākais no mūsu bara – bija gadu jaunāks par mani. Bija vēl citi – Inga, Alise, lielais Kārlis, Viesturs, Santa – taču viņi vai nu pārvācās drīz pēc tam, kad bijām atraduši jaunos draugus, vai arī bija pārāk veci, lai mums būtu daudz kā kopīga.

No sākuma mēs laiku pavadījām vai nu pagalmā, vai pie veikala, kas atradās mājas pirmajā stāvā. Jo vairāk bijām uz ielas, jo vairāk es izjutu savu krievu valodas nezināšanu. Mūsu kompānijā ar Zani bijām vienīgie, kuri nerunāja un nesaprata krieviski, to mācēja pat mazais Kārlēns, un man mazliet skauda. Abi mani vecāki krievu valodu pārvaldīja, taču patēvu to lietojam biju dzirdējis biežāk, tāpēc lūdzu, lai viņš mani pamāca. Sāku ar to, kas bija visvieglāk pieejams – subtitriem televizora ekrānā. Vispirms iemācījos да un нет, pēc tam – конечно, хорошо, ладно, сегодня un daudzus citus. Mani mulsināja tas, ka хорошо bija trīs o burti, taču divus izrunāja kā a, ka конечно č izrunāja kā š, un patēvs man nevarēja izskaidrot, kāpēc tā ir, taču es viņam ticēju, ka vārdi jāizrunā tieši tā. Dažu mēnešu laikā subtitrus varēju lasīt bez problēmām un lielāko daļu no rakstītā arī sapratu, bet ar klausīšanos bija švakāk – sapratu tikai pateiktā domu. Savukārt pats runāt vēl nemācēju. Anna un Pēteris piedāvāja palīdzēt ar treniņu, taču tas ātri izgāzās, jo viņiem patika ņirgāties par kļūdām. Kārlēns bija pārāk mazs, lai mācētu paskaidrot, ja kaut ko teica nepareizi, bet ar vecākiem runāt krieviski likās dīvaini.

Par laimi, iespēja praktizēties parādījās pati no sevis. Mūsu kompānijai izejot no pagalma, paplašinājās sociālais loks. Pirmais tajā uzradās Antons jeb Toņiks – čigānu puika apmēram manā vecumā. Viņš runāja gan čigānu, gan krievu, gan latviešu valodā. Sākumā mēs sarunājāmies tikai latviski, bet palēnām iepinām arī vārdus krieviski. Vienlaikus ar krievu valodas treniņu Toņiks man iemācīja arī dažādus lamuvārdus čigāniski, kurus diemžēl esmu aizmirsis.

Viņš bija lādzīgs puisis, kuram bija radinieki visā Mazās Kalna ielas apkārtnē. Toņiks pats dzīvoja mājā, par kuru klīda runas, ka tajā mīt narkomāni. Vai varbūt narkotirgoņi. Lai vai kā, viņš mums narkotikas nekad nepiedāvāja un vienmēr bija draudzīgs. Daži Toņika brālēni, kuri bija gadus piecus vecāki un nerunāja latviski, gan mēdza piesieties man vai kādam citam latviešu bērnam, taču tas vienmēr beidzās bez nopietniem starpgadījumiem.

Pamazām mūsu kompānijā parādījās arī krievi. Viņus lielākoties atrada Pēteris, kurš bija gandrīz apsēstīgi aizrāvies ar futbolu, taču ar mums spēlēt viņam nebija interesanti, jo mēs to diez ko labi nemācējām. Pirmais krievs mūsu vidū bija Aleksejs. Viņš dzīvoja trīs mājas zemāk, blakus nelielai pļaviņai, kur mēs spēlējām futbolu, paslēpes un gājām pīpēt. Pīpēt es sāku deviņu gadu vecumā, lai arī pamēģinājis biju jau divas vasaras agrāk. Es neatceros, kā, bet biju iedēstījis ideju par smēķēšanu Kārlēna galvā. Kaut kā mēs sadabūjām cigaretes un kūpinājām tās pļaviņā, ko saucām par zālīti. Lai smēķēšanas gaitas būtu neuzkrītamākas, izveidojām štābiņu, kas bija labi paslēpts no garāmgājēju acīm. Šad un tad mums tur pievienojās Pēteris, kurš drīz arī sāka smēķēt, taču štābiņa saimnieki joprojām biju es un Kārlēns.

Kārlēna mamma bija mīloša un gādīga, taču ar noslieci uz baurošanu. Uz Kārlēnu viņa ne reizi vien kliedza, līdz seja kļuva koši sarkana, un nekautrējās to darīt arī tad, ja citi redzēja. Man bija žēl Kārlēna, bet man bija žēl arī viņa mammas. Viņi dzīvoja piektajā stāvā kopā ar mammas draugu, kas varbūt bija, bet varbūt nebija Kārlēna tētis. Man šķiet, ka neviens no mūsu bara nedzīvoja ar savu tēvu, bet varbūt atmiņa mani viļ. Kārlēna tēvs vai patēvs mēdza dzert, un, kad viņš dzēra, māte viņu centās nelaist mājās. Droši vien baidījās. Parasti gan viņš tika dzīvoklī, un tad visi dzirdēja bļaustīšanos – Kārlēna logi tāpat kā mūsējie bija uz pagalmu. Ne vienu vien vasaras nakti piepildīja sievietes kliedzieni, lūgumi pēc palīdzības, draudi saukt policiju. Neviens mājas iemītnieks nereaģēja. Neviens no mums arī nejautāja Kārlēnam, vai viss ir kārtībā. Pēc viena no šādiem konfliktiem satiku viņa mammu ar tēvu vai patēvu uz ielas. Viņi bija sadevušies rokās, sievietei uz acīm bija tumšas brilles, kas neveiksmīgi centās noslēpt zilumu, tikpat pelēku kā subtitru fons. Tas arī prasīja tikt vērots, taču es mēģināju to neredzēt. Atšķirībā no subtitriem Karlēna mammas ziluma mācību es tolaik nesapratu.

Pēdējais, ko nesen par viņiem dzirdēju, bija vien tas, ka Kārlēns tusējoties pa Katoleni. Ja Mazā Kalna iela likās nedraudzīgs rajons, tad salīdzinājumā ar Katoleni tā bija kūrorts. Es toreiz neko vairāk nejautāju, jo man bija vienalga – es jau vairākus gadus nedzīvoju Maskačkā.

Tur atgriezos pavisam nejauši pagājušajā rudenī, jo darbs mani aizveda uz kādu skolu dažu kvartālu attālumā no kādreizējām mājām. Tajā dienā es uzzināju, ka arī piecpadsmit gadus vēlāk tur aug bērni, kuri nerunā latviski. Tur joprojām aug bērni, kas nesaprot latviski, un latviešu valodu dzird tikai tad, ja skolā atnāk pārbaude.

Taču tad, kad es vēl dzīvoju Rīgā, mēs mēdzām spēlēt futbolu kopā ar Alekseju. Viņš saprata latviski, taču nerunāja. Es savukārt sapratu krieviski, taču vēl mācījos runāt. Mēs vienojāmies, ka palīdzēsim viens otram saprast vēl labāk – es ar viņu runāju latviski, bet viņš ar mani krieviski. Mūsu attiecības gan nebija gana tuvas, lai mēs pārietu nākamajā fāzē, kad katrs runātu otra valodā. Neskaitot futbolu, mūs nekas nevienoja. Aleksejs nepīpēja, teica, ka negrib bojāt veselību. Viņš bija jautrs, taču nesteidzīgs un prātīgs. Aleksejs dzīvoja kopā ar vecmammu puspagrabstāva dzīvoklī, kas mums bija ērti, jo, ja gribējām viņu saukt ārā, vienmēr varēja redzēt, vai kāds ir mājās. Reizēm viņš negribēja nākt, jo skatījās filmas. Pēc kāda laika Aleksejs no mūsu kompānijas atsvešinājās, jo mūs vairāk par futbolu sāka interesēt pīpēšana un vazāšanās apkārt – arī Pēterim, lai gan viņš sapņoja par futbolista karjeru.

Tikmēr mūsu kompānijā bija parādījušies vēl divi krievi – Saņa un Vaņa. Saņa, vecākais, bija divus gadus vecāks par mani, bet Vaņa – gadu jaunāks. Viņi bija lieliski kompanjoni gan futbolam, gan vienkārši klaiņošanai, jo neviens no brāļiem negribēja būt mājās. Abi divi ne runāja, ne saprata latviski, tāpēc varēju trenēt savu krievu valodas izrunu. Ar Saņu mēs sapratāmies viegli, viņam patika jokot, patika spēlēt futbolu un arī vienkārši pļāpāt. Ar Vaņu bija grūtāk, viņš nevienam nepatika, jo bija ļoti agresīvs, regulāri mēģināja izprovocēt kautiņus gan ar mani, gan Kārli. Pārējie laikam viņam šķita par lielu. Mums par prieku, viņš arī nebija pārāk ieinteresēts draudzībā ar mums, bet labprātāk tusējās ar krieviem un čigāniem, kas dzīvoja Ludzas ielā. Lai arī tas bija tikai puskvartāla attālumā, tur dzīvojošie bērni šķita pavisam svešādi. Pāris reizes kopā spēlējām paslēpes, un tad es noklausījos viņu sarunas – gadus trīspadsmit veci, viņi jau dzēra, runāja par seksu, droši vien ne tikai runāja. Viņu vecāki vienmēr bija mājās vai kaut kur netālu, bet par bērnu izdarībām nelikās zinis. Ar viņiem jutos neērti, tādēļ turpmāk centos palikt nepamanīts. Tolaik biju drošs, ka ar viņiem mums nav pa ceļam. Dažus gadus vēlāk, jau dzīvojot Ogrē, es iepazinu tieši tādu pašu latviešu kompāniju. Ar viņiem man bija pa ceļam, jo jau jutos liels un nebaidījos. Joprojām redzu tādas pašas kompānijas skolās. Tagad es baidos viņu vietā.

Mūsu štābiņam zālītē nebija ilgs mūžs, jo kāds bija nolēmis nelielo pļavu labiekārtot, izcērtot krūmājus. Tādēļ mūsu pīpētava bija pārcēlusies uz šķūni zālītes stūrī, kam sākumā nebijām pievērsuši uzmanību, jo durvis bija slēgtas, taču pēc krūmu izciršanas kāds tās bija atlauzis. Tika izteikti minējumi, ka tas bija Vaņa vai kāds no viņa draugiem, taču skaidri nezināju. Šķūnis bija pilns ar dažādiem dēļiem un kartoniem, tajā smirdēja pēc pelējuma, tādēļ nepavadījām tajā ilgāku laiku nekā nepieciešams.

Kādā dienā ieraudzījām, ka kāds ir padirsis bezmaz vai pašā šķūņa vidū, tādēļ tas kļuva nelietojams, jo nu smaka bija neizturama. Dažas dienas vēlāk Pēteris man prasīja, vai zinu, kurš ir vaininieks. Es teicu, ka ne. Viņš man lika apzvērēt, ka nevienam noslēpumu neatklāšu, un es, protams, piekritu. Pēteris teica – Saņa. Es biju apmulsis. Saņam briesmīgi savajadzējies dirst, Pēteris stāstīja, bet mājās viņš nav varējis iet. Ja mamma sajūt, ka Saņa ir pīpējis, пизда viņam ir, sacīja Pēteris, Saņu tad sitot gan māte, gan citi pieaugušie, kam nav slinkums.

Kopš tā laika uz Saņu skatījos citādāk. Es zināju, ka vecāki bērnus sist nedrīkst, taču nezināju, kā viņam palīdzēt. Es nezinu, kur viņš ir tagad, nevaru pat izstalkot viņa soctīklus, jo nezinu, kāds bija Saņas uzvārds. Atceros, ka viņš labi mācījās, no septiņi uz augšu, vienīgi latviešu valodā dabūja knapus četriniekus. Tolaik vēl nebija noteikts, ka noteiktam skaitam stundu jānotiek latviešu valodā. Varbūt viņš vēlāk saprata, ka latviešu valodu zināt derētu, un to iemācījās. Man bija kursabiedrene, kas arī bija augusi Maskačkā un latviešu valodu sāka mācīties tikai pēc vidusskolas. Varbūt Saņas dzīve izvērtās līdzīgi.

Darba dēļ es daudz tiekos ar skolēniem. Varbūt esmu saticis Saņas bērnus. Viņiem stāstu arī to, kā palīdzēt, ja zini, ka man klasesbiedru vai draugu mājās sit. Par to var stāstīt sociālajam pedagogam. Par to var ziņot sociālajam dienestam. Kad mācījos skolā, pieaugušais es nenāca pie manas klases runāt par šīm lietām. Es tikai zināju, ka man apkārt ir vardarbīgas ģimenes, bet man bija bail.

Man bija aizdomas, ka roku mēdza pacelt arī Annas un Pētera vecāki. Viņu mamma bija latviete, stingra sieviete, kura vienmēr bija laipna un jokojās ar mani un Zani, taču no saviem bērniem prasīja stingru disciplīnu un bezierunu paklausību. Viņai bija tieksme iedzert, taču acīmredzot tas netraucēja saglabāt darbu, kurā viņa ik pa laikam ieguva paaugstinājumus. Dvīņu tēvs par bērniem bija vienaldzīgs, sazinājās labākajā gadījumā svētkos. Viņi dzīvoja kopā ar patēvu Sergeju, kurš bērnu audzināšanā bija tikpat ieinteresēts kā bioloģiskais tēvs. Mēs dzīvojām kaimiņos piecus gadus, un ciemos pie Annas un Pētera esmu bijis tūkstoš reižu, taču atceros tikai divus vārdus, ko Sergejs diendienā teica savas partneres bērniem: “Посуду помой!”

Kamēr Anna mazgāja traukus, Pēteris atrada draugus aizvien tālākos Maskačkas nostūros. Viens no viņiem mani patiešām biedēja. Viņu sauca Aleksejs, taču, lai nejauktu ar otru Alekseju, ar kuru joprojām ik pa laikam spēlējām futbolu, mēs viņu dēvējām par Ļohu. Ļoha bija četrus gadus vecāks par mani, tātad četrpadsmit gadu vecs, un jau tad izskatījās pēc tipiska gopņika – ar īsi apcirptiem matiem, staigāja tikai treniņtērpos. Viņš regulāri apsmēja tos, kas pietiekami labi nemācēja krieviski, izaicināja kauties un atņēma mantas, pret kuru atdošanu prasīja kaut ko pretī. Lielākoties tās bija cigaretes, taču viņš prasīja arī naudu. Man vienmēr paveicās, jo Ļoha respektēja Pēteri, kurš neļāva mani apbižot. Taču citiem nebija Pētera aizmugures, tāpēc viņi, lai dabūtu atpakaļ savu futbola bumbu vai pat telefonu, bija spiesti atvadīties no cigaretēm (naudas gandrīz nekad nevienam nebija). Es šaubos, ka Ļoha līdz šai dienai ir nodzīvojis bez nevienas sodāmības. Varbūt viņš tagad sēž cietumā. Viņam jau toreiz bija par visu pohuj, kāpēc lai rūpētu tagad?

Pēterim bija talants atrast visnepatīkamākos kadrus. Vēl sliktāks par Ļohu bija Pētera skolasbiedrs Edgars, kurš ne tikai apcēla pārējos, bet arī vienkārši zaga. Reiz biju liecinieks, kā viņš no svešas somas izvelk telefonu, tas notika tik veikli un bezceremoniāli, ka bija skaidrs kā diena – viņš to dara ne pirmo reizi. Man bija tāds kauns, ka nemēģināju viņu apturēt, ka nevienam par to nepastāstīju. Viņš man arī piekodināja – es esot līdzzinātājs un, ja kāds uzzinās, mums visiem būs vienādi sūdi. Sūdus par savu līdzzināšanu neesmu sagaidījis līdz šai dienai, taču pēc zādzības vairs negāju nekur, ja zināju, ka tur būs Edgars. Daudzus gadus vēlāk, kad man bija piecpadsmit vai sešpadsmit, satiku kādu no bērnības draugiem, kurš zināja stāstīt, ka Edgaram iet labi. Pēdējais, ko bērnības draugs bija dzirdējis, – viņš ar deju kolektīvu piedalījies Dziesmu svētkos. Noslēguma koncertā viņš esot nodrāzies – nu tā, pa skarbo – ar kādu citu mūsu bērnības paziņu turpat starp Mežaparka kokiem. Pati vainīga, bērnības draugs teica, esot pārdzērusi jēgu. Nopratu, ka vismaz pilngadību Edgars bija sagaidījis bez sodāmības vai sēdēšanas, vai pat izmeklēšanas. Pasaulē nav taisnības.

Drīz pēc telefona zādzības manas gaitas Mazajā Kalna ielā beidzās.

 

Piecpadsmit gadus vēlāk darbs mani neuzkrītoši aizveda atpakaļ. Uz vienu skolu. Tad nākamo. Tad uz kādu Ķengaraga skolu. Kādu rītu braucu 15. trolejbusā un vienā no bezgalīgi drūmo paneļmāju ieskautajām pieturām iekāpa mana vecuma čigāns. Viņš bija īsa auguma un man atgādināja Toņiku. Varbūt tas bija Toņiks. Es nedomāju, ka viņš ir ticis tālu prom no Maskačkas, labākajā gadījumā līdz Ķengaragam. Varbūt viņa radi patiešām tirgoja narkotikas un viņš pievērsās ģimenes biznesam. Pēdējos padsmit gadus mans vienīgais kontakts ar čigāniem bija citu stāstos – kā viņi mēģina visus appist, kā viņu CV pat netiek izskatīti, jo čigānam taču nevar uzticēties, un draugu atmiņās par gandžas tirgoņiem Ogrē. Es biju sācis ticēt, ka viņi patiešām ir citādi.

Es vēroju vīrieti trolejbusā un domāju, vai Toņiks sevi sauc par čigānu vai par romu. Kad bijām bērni, viņš teica “čigāns”. Es vēroju un cerēju, ka tas ir Toņiks, kurš brauc uz darbu, lai pēc tam brauktu atkal mājās, kur viņu gaida draudzene vai sieva, jo es neticu, ka homofobiskajā vidē, ko es pazinu Maskačkā, viņu gaidītu draugs.

Viņš izkāpa pieturu aiz Akropoles, es aizbraucu tālāk.

Aizgājis uz skolu, konstatēju, ka tā ir krievvalodīga. Taču ministri man stāsta, ka skolās mācības notiek arī latviešu valodā, tāpēc tomēr pamēģināju.

“Kā jums ar latviešu valodu?” es vaicāju.

No klases atskanēja daži “nu tā” un “ne pārāk”.

Bilingvāli – tas bija vārds, ko vairākkārt biju dzirdējis krievu skolās. Jautāju klasei: “Как у вас с латышским, понимаете?”

Kāds zēns noplātīja rokas. “Ну, если мы этот вопрос не понимали, это как-то все объясняет,” viņš teica un pasmaidīja plati kā aktieris televizorā.

“Ладно, будем по-русски,” es teicu un ieslēdzu prezentāciju. Uz pelēkā fona parādījās tēmas nosaukums un mans vārds.

Sāku savu sakāmo, un viņu lielajās acīs redzu to pašu skatienu, ar kuru pirms divdesmit gadiem lasīju subtitrus.