raksti

— #EsArī Nr. 5

Lalita Berga

28/07/2022

Bet man bija desmit gadu, un es biju paklausīgs bērns. Man ar sišanu bija iesists, ka ir jādara, ko liek, un pieaugušie vienmēr ir jāklausa.

Rakstu ar pseidonīmu, jo dzīvoju Latvijā… Baidos, ka komentāri “dzels”. Protams, risks ir tāpat. Lai arī notikumi ir seni, tas ir padomju laiks, tomēr ne tik seni, lai vairs nebūtu neviena, kas neatcerētos vai nevarētu liecināt. Savukārt man tas nekur nav pazudis, pat ne apsūnojis.

Rakstīšu, ka tas notika pilsētā L., caur kuru no pamatskolas braucu uz mājām.  Esmu lauku un pilsētu, un atkal lauku bērns. Reizēm pa vidu gadās jūra, bet pārsvarā biešu vagas, govis un ganības, skola. Nezinu, kā bija pieņemts citur Padomju Savienībā, bet man kā vecākajai meitai tika uzdoti darbi, kas bija jāpilda bez “paldies” un “lūdzu”, bez “vai vēlies”, “ko un kā vēlies”. Patiesībā man nekad nejautāja, kā es jūtos un ko vēlos, un nebija neviena, ar ko parunāt, jo augām bez omēm un opjiem. Es uzticējos sunim. Es skaidri apzinājos (jo tas tika teikts atkal un atkal), ka esmu kļūda, kas sagandējusi mammas dzīvi, un viņai žēl, ka tad, kad esot bijusi izdevība, mani divu gadu vecumā neesot noslīcinājusi vircas bedrē. Reizēm pie vecākiem atbrauca mammas draudzene. Retu reizi es aizbraucu pie viņas. Mammas draudzenes meita bija gandrīz manā vecumā. Tie ir mani laimīgākie bērnības mirkļi, kad dzērām kafiju ar iebiezināto pienu, kas bērniem manā ģimenē bija liegts, dziedājām un dejojām pie Raimonda Paula platēm un klausījāmies Pifa piedzīvojumus. Mammas draudzene sabužināja manus matus.

Tā kā bijām daudzbērnu ģimene un vecāki strādāja kolhoza fermā, tad, lai vai kā mācītos, lai cik ļoti es censtos, skolā mans novērtējums vienmēr bija knapi vidējs. Lai kā slaucēju bērni mācītos, skolotāju un sovhoza kantoru bērni tika novērtēti augstāk. Es gan nesapratu, kāpēc tāda attieksme, jo manai mammai pat piešķīra medaļu kā jaunākajai un labākajai slaucējai. Protams, arī būdami bērni, redzējām un sapratām skolotāju attieksmi, un aizvainojums bija pamatīgs. Arī vecāki to pamanīja. Vasarā mazpilsētas P. pamatskola, kas salīdzinājumā ar vidusskolu, kurā mācījos, bija īsta “lauku skola”, meklēja audzēkņus. Bija atbraukuši ar baltu busu. Darbinieki laipni, ilgi runāja ar vecākiem un pat uzjautāja mums, vecākām meitenēm, vai vēlētos mācīties lauku skolā, kurā piedāvāti visādi pulciņi un ir iespēja dzīvot internātā. Mācības skolā, kurā mācījos tobrīd, notika no pirmdienas līdz sestdienai. Kad zemes ceļš bija neizbraucams, uz ciematiņu četrus kilometrus devos kājām un, kad sanāca nokavēt skolēnu autobusu, dabūju noiet visus septiņus kilometrus, vienalga, cik auksts vai slapjš. Tāpēc nolēmām mainīt skolu, jo galu galā septiņi vai vienpadsmit kilometri nav liela atšķirība un jaunajā skolā būtu dažādas iespējas. Mēs cerējām, ka lauku skolā būs laipnāka attieksme, jo tur noteikti būs pilns ar “slaucēju” bērniem. Uz jauno skolu braucām ar autobusu, kas piestāja  netālu no mūsu mājām. Mācījos ceturtajā klasē, man bija desmit gadu.  

Diemžēl rudens, ziemas un pavasara laikā lauku ceļi bieži bija neizbraucami. Pie sevis pasmējāmies, ka laikam lauku grants ceļiem domātie autobusi ir izturīgāki, jo neviens “pilsētnieks” te neizbrauktu. Tomēr reizēm arī vislabākie buksētāji gaidīja buldozeru, kas tos izvilks no dubļu skavām. Tādos gadījumos ar māsu ceļojām no pamatskolas P. uz rajona centru L., pēc tam uz mazpilsētu A., caur kuru ceļš veda tālāk uz mūsu mazo miestiņu. Kas par prieku, vesela ekskursija! Vienīgā problēma, ka lielpilsētā sanāca vairākas stundas gaidīt mūsu autobusu, bet izklaides atradām. Rajona centrā dzīvoja pusmāsas ome.

Ziema, slapjdraņķis, devāmies pie omes, kura tajā dienā mums durvis neatvēra… Nebija jau pirmā reize. Demence dara savu. Atgriezāmies autoostā. Blakus autoostai bija kafejnīca, tāda dzertuve-ēstuve. Pat nezinu, kāpēc, bet aizgājām uz turieni. Varbūt tāpēc, ka ēstuvē bija siltāks. Cilvēki ēda un dzēra pie stāvgaldiņiem. Apsēdāmies uz palodzes. Mums blakus stāvēja dzēruši vīrieši, bet mēs nebijām bailīgās, bijām pie tādiem jau pieradušas. Ciematiņā pie mūsu mājām bija darbnīcas, kur strādāja tēvs un šad tad ar draugiem mēdza iedzert. Ne vīrieši darbnīcās, ne vīrieši bārā pie autoostas nešķita draudīgi. Nereti kaut ko parunāja, varbūt vienkārši tāpat, bet varbūt par to, ka neteicām, ka redzējām viņus piedzērušos, deva mums konfektes.

Kafejnīcā bija silti un omulīgi, lai arī ēdiena aromāts šķita pārāk kārdinošs. Ļoti gribējās ēst. Acīmredzot to pamanīja arī kāds no kompānijas un uzcienāja ar konfektēm, kuras zibenīgi notiesājām. Drīz vien pusmāsai apnika sēdēt. Viņa, tā nemierīgā, aizskrēja uz kiosku pētīt žurnālus. Kad māsa izgāja, viņš vaicāja, vai vēlamies zemenes un narcises. Viņam tepat netālu esot siltumnīca. Iesākumā neticēju, jo ziemā neesmu redzējusi svaigas zemenes, bet narcises gan. Bet viņš tik pārliecinoši stāstīja, ka tepat netālu no autoostas ir dārziņi, kur pilns ar siltumnīcām un būdiņām. Atbildēju, ka viena nekur neiešu, tikai ar māsu, jo viņai arī garšo zemenes, tāpēc būs ļoti apvainojusies. Vīrietis piekrita. Gājām meklēt māsu. Pie kioska es viņu neatradu. Nesapratu, ko darīt, jo nezināju, kur ir māsa. Vīrietis mierināja, ka gan jau tepat ir un, paskat, dārziņi jau arī redzami, jāpāriet tikai pāri dzelzceļa sliedēm. Tas viss ir tepat. Un tiešām viss ir tepat. Jāatzīst, ka sirdī bija nemiers, bet nevis tāpēc, ka eju līdzi svešam vīrietim, bet tāpēc, ka neredzu māsu. Labi, ātri aiziesim un nāksim atpakaļ, un es sabāršu māsu par to, ka viņa bez atļaujas kaut kur aizgājusi… Izrādās, tajā brīdī māsa mani meklēja, jo neiedomājās, ka es iešu prom no kafejnīcas. Viņa aizskrēja pie omes, kura šoreiz durvis atvēra. Iereibušajam vīrietim stingri noteicu: “Labi… bet mums ir jāiet ātri, jo nezinu, kur ir māsa un kaut kad jābūt autobusam.” Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

Neskatoties uz aukstumu un tuvojošos krēslu, mūsu gājiens nebija drūms. Mēs gājām zemenēs un narcisēs. Viņš prasīja par manām interesēm, kas man patīk, prasīja par ģimeni, es godīgi atbildēju, jo esmu pieklājīga. (Mana mamma nekad tā īsti nebija prasījusi, kas man patīk, bet te cilvēks interesējas.) Mēs daudz jokojāmies. Pat spēlējām paslēpes. Es paslēpos aiz koka vai kupenas, bet viņš – redzu, redzu… Smējāmies. Gājiens izrādījās garāks. “Tepat, tepat” taciņa sniedzās tālāk un drīz vairs nebija pamanāma. Dārziņu teritorija ir plaša, ar daudzām koka mājiņām. Redzēju pusizjukušas vai labi saglabātas siltumnīcas, visas bez apsaimniekošanas pazīmēm. Sapratusi, ka esmu piemānīta, teicu, ka došos atpakaļ, bet vīrietis atbildēja: “Vēl mazliet… skaties, lūk, šajā dārza būdiņā!” Uz būdiņu veda iemīta taciņa un apkārt auga kaut kādi skujeņi. Vīrietis atvēra durvis un iestūma mani iekšā. Es biju pilnīgā nesaprašanā, ļoti apjukusi. Redzēju maza izmēra istabu, kur pie sienas piestumta gulta, bet zem loga mazs galdiņš, nemanīju ne zemenes, ne narcises. Sastingu. Pavirzījos pie galda, jo pa durvīm iziet viņš neļāva. Viņš apsēdās uz gultas. No gultas līdz durvīm bija rokas stiepiena attālums. Iesākumā mūsu starpā bija tāda kā mulsa ķiķināšana. Viņš skatījās uz mani, es uz viņu. Nē, es nebiju nobijusies, tikai nesapratu, kas notiek. Bet varbūt patiesībā man tikai tā likās…  Pavaicāju, vai drīkstu zīmēt. Vīrietis plikšķināja acis. “Zīmēt? Kur?”  Klusi atbildēju: “Uz loga.” Rūts aizaugusi ar biezām leduspuķēm. Sasalušo kārtu lēnām skrāpēju ar nagu, pūtu dvašu vai ar pirkstu zīmēju figūras. Neatceros, kādas. Tas nebija ilgi. Vīrietis piecēlās, un sekoja pavēle apgulties uz gultas. Nesapratu, kāpēc. Es tiešām nesapratu, kāpēc. Bet man bija desmit gadu, un es biju paklausīgs bērns. Man ar sišanu bija iesists, ka ir jādara, ko liek, un pieaugušie vienmēr ir jāklausa. “Nu, gulies ātrāk! Uz muguras!” Vīrietis skubināja. Apgūlos. Uz manis uzgūlās smags ķermenis, es nespēju paelpot. Smaku. Viņš bija tik smags un nenormāli smirdēja pēc alkohola, ķiplokiem un sviedriem. Vīrietis smagi elsa un ar savām karstajām, raupji ūsainajām un siekalainajām lūpām aizklāja gan manas lūpas, gan nāsis. Viņa seja bija tik liela! Viss apkārt smirdēja, slapjš, un man palika slikti. Vīrietis rāva nost savas un manas bikses. Viņš pleta manas kājas, viņa pirksti un … stūma un plēsa manu kājstarpi. Tās bija neciešamas sāpes. Pārbijusies izmisumā kliedzu. Kliedzu pēc mammas, kliedzu, ka sāp. Raudāju, lai laiž mani prom. Viņš šušināja, ka iesākumā pasāpēšot mazliet, lai nekliedzu, jo, ja kāds sadzirdēs, viņš nogalinās mani un manu ģimeni. Nezinu, cik ilgi tas turpinājās, bet likās, ka tur viss pārplīsis. Viņš stenēja un izdvesa visādas skaņas. Mēģināju kliegt, bet tajā pat laikā nespēju paelpot, jo vīrietis bija tik smags! Baidījos nosmakt. Pat ne tik daudz nomirt, bet vairs neredzēt savu mammu. No visa spēka centos izlocīties un vīrieti atgrūst, bet veltīgi. Visvairāk baidījos no tā, ka nogalinās manas māsas. Ļoti sagribējās čurāt. Droši vien no nerviem. Raudāju, ka gribu čurāt. Vairākas reizes saucu, ka gribu čurāt. Lai arī viņš bija dzēris un pārņemts ar savu “mantību”, tomēr noreaģēja. “Tu gribi čurāt? Labi, izej un nāc atpakaļ… Bet tu nāksi atpakaļ? Apsoli? Citādi es nogalināšu tevi un tavu ģimeni.” Vīrietis nosvīdis, aizelsies, ar pusnovilktām biksēm apvēlās uz muguras un gaidīja mani. Atbildēju, ka apsolu, un izgāju. Nezināju, ko darīt. Apsolījos atgriezties, bet ļoti baidījos par savu ģimeni. Apbrīnojami, cik ātri strādā smadzenes. Tas bija sekunžu jautājums, līdz atskāru, ka nepateicu, kur dzīvoju. Viņš taču nezina, kur dzīvo mana ģimene! Es bēgu. Ārā bija gandrīz satumsis. Skrēju klupdama, cik ātri varēju, jo sniegs dziļš un zeme nelīdzena. Neraudāju. Nemaz. Jau bija redzama vilcienu stacija, pilsētas gaismiņas. Skrēju, jo jāpaspēj uz autobusu. Ieskrēju autoostā un skatījos pulkstenī. Autobuss nokavēts. Prasīju kasierei, vai autobuss jau aizgājis. Viņa atbildēja, ka jā. Sāku šausmīgi raudāt. Kasiere vaicāja, kas noticis. Raudāju un stāstīju, ka viens vīrietis solīja zemenes un narcises, aizveda mani uz dārza mājiņu, un tagad esmu nokavējusi autobusu. Neteicu neviena vārda par to, kas noticis. Tas bija mazsvarīgi un man pilnīgi nesaprotami. Svarīgi bija tas, ka esmu nokavējusi autobusu, izrādās, arī pēdējo, netieku uz mājām un mamma mani sitīs. Tāpēc es pieminēju vīrieti. Man tik un tā nebūtu, kam to stāstīt, izņemot suni. Bet tik ļoti baidījos, ka mamma mani sitīs, un vīrietis taču ir vainīgs… Viņa dēļ nokavēju autobusu. Vienīgā cerība, ka māsa būs aizbraukusi mājās, jo autoostā viņu neredzēju… Tobrīd kases telpā sēdēja milicis, kuru neredzēju. Kasiere saprata, ka kaut kas ir noticis, un viņu pasauca. Ar milici braucām uz iecirkni. Tika paziņots arī maniem vecākiem. Miliči uzdeva daudz jautājumus. Iesākumā neko negribēju atklāt, jo biju pārbijusies, ka vīrietis atradīs mani un manu ģimeni, un spēju tik raudāt. Viss notika tik ātri. Laiks lidoja. Viss lidoja. Vēlāk tiku iesēdināta vilcienā. Mani sagaidīja tēvs. Mēs gājām. Bija tumšs, nakts. Viņš neteica neviena vārda. Mājās sagaidīja mamma. Viņa kliedza un kliedza… Tad kliedza, lai novelku bikses. Nogrūda koridorā uz grīdas un lika paplest kājas. Pētīja manu kājstarpi un ar pirkstiem kaut ko pārbaudīja. Lika piecelties. Es nezinu, cik belzienus un spērienus, un nogrūšanas uz grīdas tajā vakarā saņēmu. Es zinu, ka man viss sāpēja – miesa un dvēsele. Cerēju, ka mamma vai pavecākā kundze, kas strādāja kasē, vai darbinieces milicijā teiks kādu labu vārdu. Tas nenotika. Mamma aiztrieca mani gulēt. No rīta pamodos, iegāju vecāku istabā, kur gulēja mamma, un apkārt čubinājās jaunākās māsas. Tēvs bija kaut kur aizbraucis. Mamma lūkojās uz mani vēsi. Es mēģināju kaut ko teikt, bet tas saltums un viņas akmens seja… Mamma pasmīnēja un vērsa skatu uz mazākajām māsām. Es zināju, kāda ir mana mamma, zināju, ka tajā brīdī viņas istabā biju nevēlama. Jutos pilnīgi atstumta un viena. Nesapratu – vai esmu izdarījusi kaut ko nepareizu. Ar smagu sirdi aizgāju uz savu istabu un tā arī visu dienu viena pavadīju – skatoties tapetēs. Patiesībā arī šodien, atceroties notiekošo, sāp tieši tas, ka biju atstāta viena, bez pažēlošanas, bez mierinājuma. Bet es taču darīju visu, lai mamma būtu dzīva! Mamma nekad mani vairs neuztvēra kā bērnu un nesniedza nevienu maigu pieskārienu, kas gan arī līdz tam bija retums. Piemēram, tika skaidri un gaiši pateikts – tagad tu esi pieaugusi un savas drēbes mazgāsi pati. Pēc pāris dienām mums bija jābrauc uz tiesas medicīnas ekspertīzi, kur paņēma manas drēbes. Mamma bija tik nikna, kad vēlāk atsūtīja sagraizītu mēteli, viņa gribēja pieprasīt kompensāciju. Ekspertīzē man vaicāja par zilumiem… Un es meloju. Ļoti mīlēju savu mammu un baidījos par to, ka viņu sodīs, ja pateikšu taisnību.

Vīrieti atrada ātri. Nezinu, pēc cik dienām vai nedēļām, bet ātri. Vajadzēja vairākas reizes braukt uz atpazīšanu. Acīmredzot varmāku biju labi noraksturojusi, jo tie bija līdzīgi. Stāvēju vienā telpā pāris soļu attālumā no vairākiem tumšu ūsu vīriešiem ar pelēkiem pižikiem. Varmāku atpazinu uzreiz. Nopratināšanā sēdējām pie viena galda. Es, desmitgadīgs bērns, un mans izvarotājs. Viens otram pretī. Atceros, ka dažādās reizēs izmeklētāji man vaicāja: “Kāpēc tu nebēgi?” Apstulbusi nezināju, ko atbildēt, jo vīrietis taču mani veda uz siltumnīcu ēst zemenes un saplūkt narcises. Kāpēc lai es bēgtu? Braucu pie izmeklētājiem. Reizēm veda miliči, reizēm vecāki, reizēm pamatskolas N. skolotāji un vienreiz arī direktore, kura uzšņāca, ka manas vainas dēļ vīrietim tagad ir sagandēta dzīve un daudzus gadus būs jāpavada cietumā. Un es tam noticēju. Jutos tik slikti. Ticēju tam lielāko daļu savas dzīves. Varētu teikt, ka arī tagad tam mazliet ticu un cietumā esam mēs abi. Ieslodzīti uz mūžu. Tiesas sēde. Zāle pilna. Advokāts un prokurors. Advokāts kaut ko murmina, prokuroru daļa uzstājīga. Liecināju, sēžot solā blakus vecākiem. Viens no jautājumiem ir, vai es esmu redzējusi viņa dzimumlocekli. Ar vienu aci paskatos uz mammu… Mamma aiztur elpu un nobālē. Atbildu, ka, nē, tikai pirkstu. Jautājums, kā es to zinu? Tiesas zālē klusums. “Nu… Pirksts ir cietāks un tievāks…” Vecāki atviegloti uzelpo. HALLO! Kā bērns var zināt, kāda ir atšķirība starp vīrieša dzimumlocekļa un pirksta cietības pakāpi un izmēru? Visticamāk, jau izmeklētāji saprata, ka es meloju vai arī domāja, ka tiešām neatpazīstu. Lai vai kā, vīrieša mantības DNS tika atrasts visur, kur vien var atrast. Viņš tika notiesāts, viņš iesniedza apelāciju, bet rezultāts bija papildu piespriesti gadi.

Runājot par konfidencialitāti. Kad nomainīju skolu, pēc pāris gadiem kādā pasākumā sanāca satikties ar pamatskolas P. skolēniem.  Kāds zēns kopā ar bariņu citu puiku pienāca pie manis un izsmējoši pavaicāja: “Kur ir tavs vecis?” Jā… Kur ir “mans vecis”?