— Iekšējais starmetis

Tuvajā sarunā satiekas dzejnieks, portāla Satori galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners un dzejniece Marija Luīze Meļķe. Viņas debijas dzejas krājumu Nerealizēto potenciālu klubs šovasar laida klajā izdevniecība Orbīta.

 

Marija Luīze Meļķe: Šis man atgādina, kā mēs ar Patrīciju [Keišu] blandījāmies apkārt, kad atkal bija mājsēde un nekas nestrādāja, – ne sevišķi vēlu, kādos deviņos vai desmitos, bet nebija, kur apsēsties, jo uz ziemu visus soliņus novāc. Tā kā visas iestādes arī bija slēgtas, mēs beigās sēdējām Valdemāra ielas Circle K malkas kastē. Rīgas centrā, desmitos vakarā, malkas kastē. Jo ziemā nav citur, kur sēdēt. Šeit, protams, ir labāk.

 

Mēs esam paslēpušies nelielā koka būvē starp ābelēm “Savvaļā”, prom no pārējiem viesiem. Iepriekšējā vakarā te notika koncerts, šodien jau nākamās darīšanas, bet esam ilgi gaidījuši īsteni brīvu brīdi “Punctum” ierosinātajai sarunai par “Nerealizēto potenciālu klubu” un sapratuši, ka tāds nepienāks, ir vienkārši jāizdara izvēle un jānoskrien malā.

 

Henriks Eliass Zēgners: Nevar saprast… Vai man ir jāuzdod tev jautājumi?

M. L. M.: Varbūt tev jāpasaka kaut kas. Mēs vienreiz nedaudz parunājām, kad biji [Meļķes grāmatu Nerealizēto potenciālu klubs] pirmoreiz izlasījis, bet, liekas, tas arī viss.

H. E. Z.: Mhm. Viena lieta, ko es gribu pateikt, ir, ka Tehno bija pirmais tavs dzejolis, par ko man šķita, ka tas ir ļoti spēcīgs teksts, bet tur ir tāda lieta… Mēs nesen runājām par to, ka [Andra] Eglīša gleznās nav obligāti svarīgi, kas tieši tajās ir uzgleznots. Un, teiksim, šī dzejoļa pēdējā rinda, manuprāt, iznes nozīmi un svaru, un pārējais teksta materiāls it kā nav obligāts, bet vienlaikus skaidrs, ka arī tajā ir šarms. Visi tie notikumi, sižeti, apraksti un situācijas patiešām portretē kaut kādu laiku un sajūtu, un varbūt arī paaudzi – lai gan, tiklīdz ir runa par kaut kādām paaudzēm un portretēšanu dzejā, man parasti paliek garlaicīgi.

M. L. M.: Par neobligātumu runājot, piemēram, ja uztaisītu krājumu tikai no kulminācijas rindām, tad tās būtu vien gaisā parautas frāzes, savukārt teksts izveido pasauli, kuras kontekstā…

H. E. Z.: Ir tas sprādziens.

M. L. M.: Ir tas sprādziens.

H. E. Z.: Jā, teksts uzbūvē pasauli, kurā autors ieliek situācijas.

M. L. M.: Un to ietvaros lasītājam notiek vai nenotiek klikšķis. Labi, mums jārunā tieši par manu grāmatu, bet ir bijis arī tā, ka, lasot kādus dzejoļus, nākas domāt par to, ka autoram labāk būtu bijis atstāt pēdējo pantiņu, jo skaidrs, ka tur ir ielikts viss svars un pārējais teksts ir pierakstīts klāt tikai tāpēc, lai loģiski līdz tam aizvestu. Es nevaru garantēt, ka manos dzejoļos tas nekur nav iezadzies, bet esmu darījusi visu, lai nebūtu jāsaka: “Ai, bet tam tekstam visa jēga jau ir tajā rindiņā, pārējais ir tikai kruzuļi apkārt.” Lai gan es domāju, ka var stilīgi izdarīt arī tā.

H. E. Z.: Varbūt tu varētu pastāstīt par dienasgrāmatas fragmentiem – kā tu izdomāji, ka varētu tos izmantot.

M. L. M.: Nē, pasaki, kā tu tos izlasi.

H. E. Z.: Man šķiet, ka tāds gājiens ir kāpšana uz ļoti trausla ledus, kuram salūstot, ir viegli iekrist nelabā vietā.

M. L. M.: Proti, ka arī pārējie teksti pārvēršas pašrefleksijā? Par pierakstiem?

H. E. Z.: Jā. It kā arī pašrefleksija un pieraksti varētu būt okei, bet man liekas, ka tur ir viegli izkrist ārā no gaumes. Izkrist ārā no estētikas, kas man šķiet svarīga, starp citu, visā. Bet šeit tā nav problēma, jo arī dienasgrāmatas tekstos ir teksta spēks, nevis tikai pieredze.

M. L. M.: Tie dienasgrāmatas teksti formas ziņā gan ir visādi. Varēju mānīties, uzlikt nosaukumu un pateikt, ka uzrakstīju dzejoli. Ņemot vērā to, kā es vispār rakstu, stilistiski tie nekrīt ārā. Manuprāt.

H. E. Z.: Mani vispār pārsteidz tas, kā tu raksti. Piemēram, tu pasaki: “Es būtu varējusi šodien vienkārši rakstīt dzejoļus.” (Smejas.) “Tas būtu bijis forši.” Teiksim, Ivaram [Šteinbergam] arī ir tā, ka rakstīt dzejoļus – tā ir tāda normāla nodarbe. Proti, tai ir iespējams būt. Es, piemēram, tā nevaru. “O, varētu tagad parakstīt dzejoļus!” – man tas tā nestrādā. Bet tev tas tā strādā! Es nesaprotu, ko tas nozīmē. Kas tevī notiek?

M. L. M.: Nekas sevišķs. Es domāju, ka šādā ziņā vienkārši esmu apsteigusi tevi; domāju, ka savā arodā ir iespējams tur nokļūt, ja pietiekami iegremdējas darīšanā, tas arī viss. Tiesa, tu esi krietni noslogotāks ar citiem darbiem nekā es. Nesalīdzināmi. Ko tu šobrīd skrūvē, piemēram?

H. E. Z.: Skrūvi dēlī. Pilnīgi bezjēdzīgi.

M. L. M.: Varēji dzejoli parakstīt. (Abi smejas.) Bet zini? Zini, kā tur nokļūst? Tu sēdi pie galda un neej prom, kamēr neesi uzrakstījis dzejoli. Tu tā dari vienreiz, otrreiz, trešo reizi, kā arī raksti jebko, ne tikai dzeju, pierodi rakstīt kaut ko no sevis un turpini to darīt, līdz vienā brīdī iemācies.

H. E. Z.: Redzi, man liekas, ka tu tiešām esi dzejniece un tev tādai jābūt. Tev ir iespēja to dzīvot kā arodu, veltīt tam laiku, un tev tas arī jādara.

M. L. M.: Kāpēc?

H. E. Z.: No vienas puses, tāpēc, ka tas nāk par labu pasaulei, un, otrkārt, tāpēc, ka, man liekas, tu tādā scenārijā arī jūties labi.

M. L. M.: Tā ir. Ir jūtama atšķirība starp to, vai es rakstu vai nerakstu. Man tā ir nepieciešamība.

H. E. Z.: Es savulaik biju ļoti mērķtiecīgi apņēmies nebūt dzejnieks. Pēc pirmās grāmatas iznākšanas – kādu laiku biju vīlies visā un vīlies sevī un iegāju darbaļaužu rutīnas dzīvē. Biju izdomājis, ka vienkārši nebūšu tas. Tad es, tā teikt, nodevos savai proletariāta dzīves fāzei un vienkārši iekritu absolūtā depresijā. Tikai pirms kādiem trim gadiem izdomāju, ka labi, okei, nav ko mānīties, es laikam tomēr esmu dzejnieks. Bet tas nav mans arods. Kā tev šķiet, ko dzīve paredz, ja tu izvēlies iet tādu ceļu?

M. L. M.: Tas, ka tas nav tavs arods, būtībā nozīmē, ka tu izvēlies neīstenot savu potenciālu, un tas arī viss.

H. E. Z.: Tāpēc es esmu priecīgs būt Nerealizēto potenciālu kluba biedrs. (Smejas.)

M. L. M.: Kas attiecas konkrēti uz tevi, es neredzu, kāpēc lai tu nevarētu to darīt.

H. E. Z.: Jā, bet es arī koncerta rīkošanu uztveru kā poētiskas pieredzes radīšanu.

M. L. M.: Man liekas, ka tie viens otru neizslēdz.

H. E. Z.: Tas ir fakts, jā.

M. L. M.: Dzejolim ir brīnišķīga priekšrocība, ka tam nav jābūt garam un faktiskais rakstīšanas laiks var būt arī ļoti neilgs, ja pietiekami sakoncentrējas. Un brīdis labi pats atrodas, ja tikai nodarbošanos piekopj.

H. E. Z.: Es esmu tā mēģinājis. Līdz pirmajai grāmatai… Biju pārāk jauns, lai strādātu (Smejas.), tāpēc rakstīju.

M. L. M.: Pagaidi (Smejas.), tu biji pārāk jauns, lai strādātu, un tāpēc tu rakstīji?

H. E. Z.: Nē, tas ir prikols; fakts ir tāds – man nebija darba, es gāju skolā, tāpēc varēju neiet uz skolu un rakstīt dzejoļus. Tad man iznāca pirmā grāmata, es sāku strādāt ar tekstu medijos. Man izveidojās tāds riebums pret Word dokumentu un valodas izmantojumu, ka vairākus gadus nerakstīju vispār.

M. L. M.: Un to pastiprināja vilšanās par grāmatu.

H. E. Z.: Jā. Tad es beidzu strādāt žurnālistikā, sāku strādāt ar mūziķiem un braukāt apkārt un šad tad atsāku parakstīt. Man bija brīvāks laiks, vienmēr līdzi blociņš, ik pa brīdim mērķtiecīgi rakstīju dzejoļus. Un tie visi bija sūds. Es tolaik sarakstīju visai daudz tekstu, kas visi manā ieskatā ir ļoti slikti. Bet tad es kaut kā nomainīju savu dzīvi uz tādu, kuru es mērķtiecīgi virzu, ka tā ir skaista. Ka tā ir godīga, ka es daudz piedzīvoju un jūtu. Vēlreiz atsāku rakstīt un principā tad īsteni sarakstīju Paradīzes grāmatu. Bet arī tad visi jēdzīgie dzejoļi ir uzrakstīti emocionāli ļoti sakāpinātos brīžos, nevis tad, kad es, piemēram, esmu speciāli aizbraucis uz kādu vietu parezidēt un parakstīt.

M. L. M.: Bet protams, ka tad, kad tu “aizbrauc parakstīt”, nepietiek ar to, ka zīmē burtus uz lapas; tev ir jānokāpj pagrabā un jāpaskatās acīs zvēram, kas tur dzīvo, un no tās vietas tad arī jāraksta. Man šķiet, ka visas emocijas, iedvesmas, pārdomas, filozofiskās jēgas un bezjēgas visu laiku jau ir iekšā, un ir brīži, kad ārējie apstākļi atlauž to vaļā un gribas rakstīt, bet arods, manuprāt, ir, ka tu vari arī valdīt pār to un pēc nepieciešamības nedaudz pavērt vaļā šķirbiņu.

H. E. Z.: Jā, man drīzāk ir tā, ka es vispirms esmu nokāpis pagrabā, jo es vienkārši eju uz to pagrabu, un tad uzrakstu tekstu. Tāda ir tā secība.

M. L. M.: Kāda, vēlreiz?

H. E. Z.: Nu, ka es vispirms, teiksim, nonāku…

M. L. M.: …pagrabā, un tad tu raksti.

H. E. Z.: Jā, bet man liekas, ka tu izdomā, ka, okei, varētu…

M. L. M.: …nokāpt pagrabā.

H. E. Z.: Varētu tagad rakstīt…

M. L. M.: …tāpēc es nokāpšu pagrabā.

H. E. Z.: Tāpēc nokāpsi pagrabā.

M. L. M.: Jā, jā, jā, jā.

H. E. Z.: Nē, labi, es patiesībā meloju, ir bijušas vairākas reizes – pie tam viena bija šajā būdiņā, kad es uzrakstīju kaut kādā ziņā vienu no saviem labākajiem tekstiem, un tas bija tā – es atnācu uz šejieni ar domu, ka man kaut kas iekšā ir. “Labi, kāpšu pagrabā.” Un ir bijuši vēl daži tādi gadījumi.

M. L. M.: Lūk, lūk.

H. E. Z.: Klau, mani interesē sirds jēdziens. Es vakardien braucu mašīnā un klausījos Hospitāļu ielas dziesmu, kurā ir vārdi “sirds / es no viņas atpalieku”. Ko nozīmē sirds?

M. L. M.: Vispār, starp citu, par Hospitāļu ielu runājot, es bērnībā neticēju, ka kādam tiešām patīk tās latviešu grāmatas.

H. E. Z.: (Smejas.)

M. L. M.: Es domāju, ka jālasa un jāzina, jo tas ir tāds kā tikums. Kā savākt puvušos ābolus no zemes un samest kompostā.

H. E. Z.: (Smejas.) Un lasīt Veidenbaumu.

M. L. M.: Nē, ne Veidenbaumu, Veidenbaums būtu izņēmums. (Smejas.) Man šķita, ka latviešu literatūra pārsvarā nevienam nepatīk, bet ir jālasa tāpēc, lai būtu sabiedrībā pieņemts cilvēks. Tev jāslauka piebraucamais ceļš, tev jāķemmējas un jāmazgājas, un jāzina visas šīs grāmatas. Es to pieņēmu! Tā tas vienkārši ir, pretējā gadījumā tu esi mežonis. Dzeju es sāku lasīt tikai vidusskolā, un tur man pilnīgi izmainījās skats uz latviešu valodu. Jo ar ārzemju literatūru bija citādi, tā man patika, bet likās, ka tās burvība ir tieši svešajā pasaulē, kura ir iztulkota man saprotamos vārdos, nevis pašā valodā. Man likās, ka nav iespējams kaut ko tik foršu uzrakstīt pa taisno latviski. Citādi bija ar mūziku un tostarp Hospitāļu ielu, kura man atklāja, ka var pateikt: “Tu savelc turziņā ausis un klausies.” Un tas nav lieliskās ārzemnieku dzīves tulkojums – nē, tas ir tas, kas notiek latviski. Pēc tam, lasot dzejoļus, es ieraudzīju to vēl un vēl. Tas bija sākums mīlestībai uz dzimto valodu, kas ir daļa manis, tāpēc lasīšana un rakstīšana, šī te valodas skaistuma apzināšanās noteikti ir veidojusi arī kaut kādu piederības sajūtu.

H. E. Z.: Es gribēju vēl pajautāt, kā tu jūti vai nejūti saistību starp to, kā tu raksti, un tavām attiecībām ar Dievu.

M. L. M.: (Nopūšas.) Labi, pirmais, kas man nāk prātā, ir tas, ka kristīgā audzināšana man no bērna kājas ir mācījusi pievērst uzmanību tam, kā es izturos pret apkārtējiem cilvēkiem, domāt par to, kas ir labi, kas ir grēks… Man ir ļoti paveicies, ka vecāki uzcītīgi mēģināja skaidrot šo mācību bērnam uztveramos vārdos, vienlaikus nepārtaisot to primitīvu. Attiecīgi esmu radināta ne vien savās darbībās, bet arī domās ievērot, kas tur notiek. Tāpēc nav bijusi iespēja uz daudz ko pievērt acis, un tas līdzās daudz būtiskākiem ieguvumiem noteikti ir arī attīstījis manī pastiprinātu vērību un analīzes spējas. Viss, ko es daru, kaut kur paliek – Dievs to zina. Bet vispār par ticības lietām man visu dzīvi ir bijis grūti sarunāties, jo skolā mani apcēla par to, ka eju baznīcā, un apkārtējiem par kristietību bija un patiesībā arī tagad, kad apgrozos inteliģentā un tolerantā sabiedrībā, kopumā izpratnes līmenis joprojām ir ļoti zems. Tad kaut kā tā vienmēr ir bijusi tā vai citādi apslēpta lieta.

H. E. Z.: Es domāju arī par to, vai rakstīšana, piemēram… ir kalpošana?

M. L. M.: (Atkal nopūšas.) Es zinu, ka vadu dzīvi Dieva žēlastībā, un arī, kad rakstu, es to apzinos, un savā ziņā ikviens skaistuma slavinājums ir pateikšanās Dievam par to, bet es domāju, ka tādā veidā to piedzīvot var tikai cilvēki, kuri paši arī tic. Tas gan īsti neatbild uz jautājumu. Bet patiesībā es arī nezinu, vai maz varu to tā izvērtēt. Laikam jau es kopumā savos darbos kalpoju laicīgām lietām, netiecos pildīt gara darbus. Iespējams, ka nav tas vecums. Ir bērnība palaista garām, un vēl nav sasniegts briedums. Esmu savaņģota visādās šaubās un aizturēs. Piemēram, mums nākamā Žokļa numurā ir viena puikas rakstīts dzejolis, par ko iedomājoties vien, man šobrīd jūtami reaģē asaru kanāli, dziedzeri vai kaut kas uz to pusi iekšā sejā. Īsi sakot, tur ir rakstīts, lai tu nedari citiem pāri un neuztaisi viņiem melnu dvēseli, jo Dievs to redz un saka “nu, nu” (Abi smejas.), un tad, kad dari labu, Viņš smaida. Un tur ir tas īstums un godīgums, un nesačakarētība, bet tas paredz zināmu nerēķināšanos ar lasītāju un visādiem kontekstiem, un tā tālāk.

H. E. Z.: Tomēr man liekas, ka estētika ir neatraujama no ētikas.

M. L. M.: Nu jā, bet viņa var būt šajā sabiedriskajā līmenī un var būt garīgā līmenī. Es gribētu rakstīt garīgā līmenī. Bet man liekas, ka es neesmu tam gatava.

H. E. Z.: Te mani atkal interesē tas sirds jēdziens. Teiksim, tev ir laicīgi dzejoļi, bet viņos parādās sirds. Un sirds ir saistīta ar garīgo pasauli.

M. L. M.: Jā. Labi, paņemsim kaut kādu piemēru.

H. E. Z.: Iedod man to grāmatu. (Šķirsta.) Es domāju, ka varbūt tas nošķīrums ir jāpludina ārā. Jo labestība ir garīga uzstādījuma – un tostarp ētikas – realizācija… Materiālā. Dzīves materiālā.

Pauze.

H. E. Z.: Man šķiet, arī dzejolis, kas beidzas ar vārdiem: “Pēdas stieg smiltīs / Ūdens ir mierīgs”…

M. L. M.: Zilās ūdensmušiņas.

H. E. Z.: Jā.

M. L. M.: Tas, starp citu, ir dzejolis, kuru es uztveru kā savu griestu sasniegšanu līdz šim. Man pašai tas ir teksts, kurā esmu izdarījusi to, ko es varu izdarīt. Ir tīrības un nepastarpinātības pakāpe sasniegta ar tām valodas prasmēm, kādas man ir.

H. E. Z.: Es vēl tev gribēju pajautāt. Man šķiet, esmu kādam teicis, ka, manuprāt, tava jūtība ir tavs spožums un posts. Liekas, ka spožuma iemesli ir skaidri, bet posts ir tajā, ka vienkārši liela daļa tavas ikdienas ir psiholoģiski grūta. Tu daudz… Tu daudz esi ciešanās.

M. L. M.: Un daudz no tām ciešanām ir arī šajā grāmatiņā. Bet man bija tāds māksliniecisks uzstādījums – nenošaut lasītāju.

H. E. Z.: (Smejas.) Jā, nu, es ar Paradīzi mēģināju šaut. Tā katrā ziņā bija mana mākslinieciskā izvēle.

M. L. M.: Kā tev ir ar domu par to, ka atrodies kaut kādā sākumā, startā? Tu piedzīvo to?

H. E. Z.: Es vienā brīdī sāku atzīt sev to, ka man ir spējas un talanti. Ka to realizēšana ir laba un pareiza.

M. L. M.: Es domāju, ka cilvēki bieži neuzkāpj pa kāpnītēm tik augstu, cik varētu, tieši aiz nepieciešamības dzīvot tagad, izdarīt tagad un tagad kaut ko sasniegt, un iztrūkst darbs pie tā, kam nepieciešams ilgāks laiks un prasmju attīstīšana. Tas celiņš ir jābruģē nevis ar mērķi nodrošināt konstantu maksimumu, bet ceļam ir jābūt garam. Es katrā ziņā gribu, lai tur tālāk kaut kas ir, kaut kas, ko es šobrīd vēl nevaru.

H. E. Z.: Bet tu jau viņu bruģē! Man ir skaidrs, ka, piemēram, darot to, ko es daru tagad, pilnīgi negaidītos brīžos, lietas, ko esmu darījis iepriekš – it kā cita starpā vai nesaistīti – teiksim, strādājot ar mūzikas menedžmentu, kas savā ziņā bija vienkārši darbs, – tas ir, ne jau es to darīju sūtības dzīts, vienkārši negribēju sēdēt birojā, bet gribēju braukāt pa pasauli, dzert bāros un vazāties pa svešu pilsētu ielām –, skaidrs, ka koncertu producēšanas pieredze man ļauj darīt to, ko es daru tagad – Satori darbā – un arī dzīvojot Savvaļā. Bet man ir sajūta, ka pēdējo trīs gadu laikā esmu sācis izdarīt lietas, kuru īstenības koeficients jau ir vērā ņemams. Tagad ir sanācis izdarīt lietas, par kurām nav kauns, par kurām ir sajūta, ka tās ir bijušas vērtīgas man un citiem. Vienlaikus ir arī sajūta, piemēram, par šo koncertu [Latvijas Radio kora solistu koncerts Savvaļā], es par to es ilgi domāju, koncerts beidzās, pagāja pusstunda, un es sāku domāt – okei, šis visādā ziņā bija ļoti labi, bet tagad, to izdarījis, es saprotu, ka, bāc, nē, var darīt vēl spēcīgāk, koncentrētāk, precīzāk, efektīvāk, tā, ka tiem darbiem un notikumiem ir vēl dziļāks, paliekošāks iespaids.

M. L. M.: Man liekas, ka depresīvumu manī starp citām lietām izraisa arī tas, ka es neapzinos sevi lielajā bildē. Kaut vai savas dzīves lielajā bildē. Es paskatos uz to, kā es jūtos šodien, ko es esmu šodien izdarījusi, un neko es neesmu izdarījusi. Jūtos švaki. Tad es identificējos ar šo brīdi, kas ir diezgan sūdīgs, un liekas, ka visa mana eksistence ir kaut kāda neizdevusies. Kristīgu iemeslu dēļ es nevaru vienkārši norakstīt visu savu dzīvi, bet emocionālā līmenī, pat ja padomājot es zinu, ka patiesībā tā nav, es tāpat bieži jūtos kā neizdevies cilvēks. Tāpēc, ka es neredzu, ka pēc piecpadsmit gadiem es arī būšu, es ceru, un šobrīd es esmu ceļā.

H. E. Z.: Šo man kādā brīdī sanāca iemācīties. Man par sevi ir sajūta, ka vēl neesmu spējīgs uz to, ko varēšu izdarīt. Ka manī ir tas nerealizētais potenciāls. Bet ar visu, ko daru, ar visām savām kļūdām, ar visu sevis nosodīšanu un tomēr saņemšanos, es vienkārši bruģēju to ceļu un eju uz priekšu. Es turu sevī iekšā starmeti uz to, ka kaut kur ir jāiet.

M. L. M.: Jā, un tas, ka kaut kas neizdodas, nenozīmē, ka tu esi vienkārši tizls, bet tas nozīmē, ka tu vari augt savā veiklībā, un no tizluma nevar izaugt nekā citādi, kā vien ar to sastopoties. Darot tikai lietas, kas tev sanāk, tu nevari kļūt labāks tajā, kas tev nesanāk.

H. E. Z.: Un tad tomēr ir daži principi. Man šķiet, Eglītim bija izteikums, ka nedrīkst kļūt paviršs. Nedrīkst kļūt paviršs, nedrīkst darīt lietas, kurām pretojas sirds…

M. L. M.: Ir jāraksta tie švakie dzejoļi.

H. E. Z.: Ir jāraksta, jā.

M. L. M.: Līdz tie kļūst labāki, un tad jāraksta tālāk.

H. E. Z.: Jo pasaulei vajag dzejoļus.

M. L. M.: Es tiešām ticu tam! Man šķiet, ka pasaulei tiešām, tiešām vajag dzejoļus. Pasaulē ir atliku likām dzejoļi, kurus vajag arī lasīt, bet tas nav mazsvarīgi, ka arī šobrīd tos raksta.

H. E. Z.: Nē, tas nav mazsvarīgi. Ejam ēst pankūkas?

M. L. M.: Aiziet!