Foto: Vidmants Balkūns

raksti

— Esejas

Sigits Paruļskis

03/08/2022

Bez šaubām, tā ir vīrišķā šovinisma pozīcija – pavedināt un atstāt, nezaudējot godu.

Es nekad vēl nebiju tevi neatstājis

Tu jautā, kā jāpamet sievietes? Sievietes ir pametamas no liela attāluma, no paša sākuma, vēl pat nesatiktas un neiemīlētas, – viņas jau no sākta gala ir mazliet pamestas, mazliet nodotas un vairāk vai mazāk vientuļas. Iztēlojies, ka esmu tevi pametis. Tas taču ir vesels stāsts, pat ja tas ilgtu tikai mēnesi, nedēļu vai trīs dienas vien – tāpat tā ir epopeja, kas iemiesojusi garīgas un reizē arī intelektuālas dēkas formu.

Vispirms mums jāsatiekas un kaut mazliet jāiemīlas vienam otrā. Varbūt tā pat nav mīlestība, vienkārši kaut kādas jūtas, simpātijas, stigas vai klajumi, kurus mēs arvien meklējām pūlī. Tas ir pirmais posms, bet jau tai brīdī, kad es tev saku dažnedažādākos vārdus, cenzdamies būt asprātīgs, vērīgs pret tavu ķermeni (apķērīgi vīrieši cenšas pamanīt pēc iespējas vairāk sīkumu sievietes ķermenī un pat mazas nepilnības pārvērst neapstrīdāmās izcilībās), kad tev, rupji sakot, “karinu makaronus”, jau tobrīd es sāku tevi pamest, jau tobrīd tevi sāk nomākt manī arvien augošais – kas es par vīrieti! – izcilības dzinums un reizē nojauta, ka “būt kopā mūžīgi” nav iespējams.

Otrais sievietes pamešanas posms ir pats skaistākais. Mēs pamazām sākam uzkrāt kopīgu pieredzi, tā teikt, kopīgās “atmiņu vietas”: tā var būt viegli iegaumējama, bet ne obligāti sentimentāla melodija, kāds teksts, kas provocē mūsu abu maiguma un intuitīvo spēju atklāšanos (pat ja tā ir visparastākā kalendāra lapiņa vai maza stērbele no necila piepilsētas restorāna rēķina); tas var būt arī gandrīz romantisks ceļojums divatā, kurā (tā būtu visideālāk) ar mums abiem kaut kas atgadītos, un tie piedzīvojumi, kas mūs netīši piemeklētu, mums abiem būtu svarīgi. Otrais posms varētu tikt dēvēts par pieķeršanās stadiju. Cilvēks jau no pašiem pirmajiem savas dzīves mirkļiem jūt zemes pievilkšanās spēku un vēlāk, nemaz neprātodams, viņš šo spēku pārvērš pieradumā kādam pieķerties, tikt pievilktam vai vilkt pašam pie sevis.

Trešais posms arī ir pievilcīgs, taču jau ož pēc dekadences, jo mums tajā nākas nedaudz noslīdēt, nokāpt par vienu pakāpienu zemāk, t. i., līdz ķermenim, atklātas baudkāres virzienā. Bet arī pēc tam visam, bez šaubām, vēl kādu laiku jāturpinās (kalendārajam laikam šeit nav lielas teikšanas, viss ir atkarīgs no kopīgi piedzīvotā intensitātes), lai mēs viens otram taptu par kaut ko līdzīgu nevainīgam, bet patīkamam, kaut arī kaitīgam ieradumam. Nav nekā grūtāka par atbrīvošanos no patīkama, bet kaitīga ieraduma. Kur nu vēl tāda ievērojama ieraduma ar balsi un dvēseli.

Par ceturto posmu man jau ir grūti runāt, jo šim ceļojuma posmam raksturīga abpusēja rezignācija un neizturama rijīga melanholija, tāpēc ka vienam no mums tas viss jau sāk piegriezties. Bet, ja runājam par vīriešiem, tad skaidrs, ka tā ir man. Tāpēc sāku meklēt vismuļķīgākos aizbildinājumus, kāpēc esmu aizņemts, lai man nebūtu tevi jāsatiek, sāku attaisnoties ar sliktu garastāvokli, depresiju, pēkšņi uzkritušiem neatliekamiem darbiem vai vājumu, un pamazām es patiešām sāku justies pretīgi, jo paša meli man ir acīmredzami. Meli ir sliktāki par neuzticību, lai gan visi tam nepiekristu, īpaši vīrieši. Bet kā ar pieradumu, par kuru tu man esi kļuvusi, ko lai iesāku ar to? Tas man ir mīļš, nevaru no tā uzreiz atteikties, tādēļ vēl un vēl pinos pats savu melu tīklos, šo neuzdrošināšanos mana zemapziņa, bez šaubām, saista ar bailēm pazaudēt zemes pievilkšanās spēku – bezsvara stāvoklim pretojas visa cilvēka daba. Pats apkaunojošākais, pazemojošākais (svarīgākais, ka abpusēji) ir šķiršanās posms.

Piektais. Vai par to maz vajag runāt? Asaras, lāsti, vigīlijas un dziesmas no atstumto katakombām – tas viss ir muļķīgi, bērnišķi, infantili. Čehu rakstnieks Milans Kundera vienā no saviem romāniem atklāj interesantu domu, kas pēdējam posmam varētu piešķirt askētisku nokrāsu: pēc viņa domām, pavedināt sievieti var jebkurš muļķis, bet vīrieša briedums ir nosakāms pēc tā, kā viņš ar sievieti izšķiras. Bez šaubām, tā ir vīrišķā šovinisma pozīcija – pavedināt un atstāt, nezaudējot godu. Pēc šīs čeha formulas, mans sievietes pamešanas variants ir nožēlojams, gļēvs, necildens. Es necenšos tevi pārliecināt, ka visi šķiršanās aspekti ir abiem lietderīgs process, ka tas ir jauns un kvalitatīvāks posms tavā dzīvē. Nespēdams atvērties patiesībai, es izvēlos mazākus, bet diez vai pievilcīgākus melus.

Nojauta man čukst, ka visa šī “Mendeļejeva tabula” brūk viena vienkārša iemesla dēļ – tās pieredzes dēļ, kura apstiprina, ka sievieti (ja ar viņu bija radusies dvēseliska saikne) nav iespējams pamest. Gravitācijas likums šai gadījumā netiek atcelts.

2000

 

Upurēšana

Šeit sapulcējas visi mani iecienītie personāži, visi transcendentie un imanentie pieredzējumi un piedzīvojumi: Jēzus Kristus, Tēvs, Māte, Dēls, nevainība un grēks, mīlestība un tās tukšums, tās tukšība, un ne vulgārajā garīga tukšuma nozīmē, bet, pirmkārt, tikai pilnīgas iztukšošanās nozīmē, miesiskums un tā pretstats, iespēja sataustīt dvēselisko dīgli, vismaz jau zīmi, ka tāds eksistē kādā neskaidrā telpā, blakus, kā nāve un atcelta atdzimšana. Rituāls, kura nozīmi nekad līdz galam neaptveršu, kura nozīme slīgst ikdienas sīkumos un reizē nav nemaz niecīgāka par dabas cikliskumu vai uz mirkli pazibējušu izpratni par pasaules uzbūvi, ilgas pēc visa, kas arvien tiek zaudēts, ilgas, kas vajā un novārdzina apziņu līdz neiespējamam mirdzumam – mirdzumam, kas izdzēš ainu hierarhiju, kārtību un ticību vispār.

Negribu, pat gribēdams nespēju sakralizēt, lai gan tēvs ar vecu, aprūsējušu nazi un brāgu no vietējā brūža, un kūtsmēsliem notrieptām virvēm rokās man atgādina Vecās Derības varoni, varbūt pat pašu Ābramu, bet es, iedams uz cūkas, nolemtā lopa, aizgaldu, jūtos kā Īzaks, un, kamēr tēvs sien cūkai virves ap kājām, lai mēs varētu viņu apgāzt, mani pārņem, vienkārši kausta, kāds augstāks spēks, spēks, kas tūkstošiem gadu ir pieprasījis sev upurēt. Un šī spēka priekšā nav nemaz tik svarīgi, ka vienmēr tiek kauta cūka, taisni tāpat varētu tikt nokauts arī es pats vai ziedots mans tēvs, šajā tradīcijas un ieražu nežēlības pilnajā upurēšanas trijstūrī mēs visi esam vienlīdzīgi.

Vecāku mājās vienmēr jūtos kā ciemiņš, varbūt pat nedaudz svešs ienācējs, uz īsu laiku atbraucis un uz ilgu prombraucošs, un droši vien tikai uzrunas – tēv, māt – mani padara par dēlu šiem cilvēkiem, kurus saucu par tēvu un māti. Asins – milzīgs spēks, bet ne jau tikai asins mūs saista? Cūkas asins? Māju asins? Mātes? Puskaila sieviete ar pārsistu galvu, viņas asins, kas pil sniegā, – kādu žilbinošu baltumu atceras sniegs, nogaršojis asini, – bet vēlāk, neticamā ātrumā piepildījis lielu katlu ar aukstu akas ūdeni, asins ir tik daudz, ka šķiet – ūdens pārvērties asinī, drīz tā sāks neapturama gāzties pār malām, pilna bļoda mātes asins, viņa pārliekusies pār to, it kā upurētu, un nekādas nevainīgas asaras nevar nomazgāt šo ainu, neviens rituāls – attaisnot. Pirmatnējā grēka atbalss, grēka, kāds iedzimst ar mātes dzemdību asinīm. Par agru kļūstam Kristus mācekļi, bet tradīcijas lopiņiem nav izvēles.

Vecāki noveco, viņu novecošanu ir grūti pamanīt, grūti ir viņus salīdzināt ar viņiem pašiem pirms tik un tik gadiem, bet kaujamās cūkas agonija katru reizi paildzinās, un pēc šīs ieilgušās agonijas – šausmīgajām lopa atvadām no dzīvības, ko pavada kviecienu uzliesmojums, – es saprotu: mans tēvs ir novecojis, spēks viņa rokas ir atstājis, viņš vairs nespēj aizdurt cūkas sirdi, bet es, es varu slepkavot tikai ar vārdiem.

Nekā, tik tiešām nekā sakrāla: mamma steberē pa tikko apsnigušu sētu ar bļodām un spaiņiem, kuros būs liekami cūkas orgāni: garojošas, zilpelēkas zarnas, aknas, plaušas, nieres… Agrāk, kad ziemās vēl bagātīgi sniga, nocirsto cūkas galvu mēs likām pa taisno kupenā – lai sniegs izvelk asini un kautķermeņa siltumu. Tagad, kad sniega kļūst arvien mazāk un mazāk, to aizstāj liela, tumši zaļa emaljēta bļoda ar aukstu ūdeni, kas pēc galvas iegremdēšanas acumirklī pārvēršas tumši asiņainā šķidrumā.

Tas tomēr atgādina rituālu: tēvs jūdz ķēvīti Salnu, jo pēdējo cūku (vairs viņu nebūs) mēs vienkārši nositām aplokā un vajag zirga spēku, lai viņu izvilktu ārā; pēc tam tēvs lien sienaugšā virs kūts un padod man vecas durvis, tas būs altārgalds, uz kura kautķermenis tiks upurēts – svilināms, mazgājams, ar nazi beržams līdz dzeltenīgam ādas baltumam, bet pēc tam ķidājams. Un pat grūti ir pasacīt, kad rituālam līdzīgās izdarības iegūst sakrāluma dimensiju: varbūt tai brīdī, kad abi ar tēvu uzveļam cūkas augumu uz durvīm un aizsmēķējam, vai varbūt brīdī, kad pa sētu izplatās degošu saru smaka, bet varbūt pēc ierastajiem mammas vārdiem “nabaga lopiņš”. Vai tobrīd, kad debesu līgava, nēģeriete Marija, melnum melna nosvilināta cūka, guļ augšpēdus un karstajā ūdenī iemērktais tēva nazis atstāj pirmo dzeltenbalto svītru gar apsvilušajiem krūtsgaliņiem, kas bija sarāvušies no karstuma, nekad tā arī nepieredzējuši mātes prieka trīsas. Bet man vēl arvien dreb rokas – no spriedzes, turot uz sāniem apvelto cūku ar virvēm sasietām kājām, kamēr tēvs ar nazi meklē sirdi. Protams, arī no agonijas kliedziena.

Mana zināšanu drupām piepildītā un no intelekta kārdinājumiem izvirtusī apziņa – lūk, kas visvairāk vainīgs pie tā, ka vienkārša cūkas uzšķēršana ceļo pa fantasmagoriem asociāciju tīkliem. Lūk, tēvs karsē cūkas nagus, tie gail kā ogles, un, kad tēvs tos vēl gandrīz degošus (man tas galīgi nav skaidrs – kā viņš neapdedzina plaukstas?) ar profesionālu locītavu kustību noskrūvē un veikli pamet sāņus, es vienmēr atceros Matiasa Grīnevalda Krustā sišanu, mirstošā Kristus šausmīgos izplestos pirkstus, bezspēcīgi un reizē pārmetoši pavērstus pret debesīm – kaut kāda iemesla dēļ, neņemot vērā Kopernika heliocentrisko sistēmu, es vienalga domāju, ka Dievs ir augšā, pat ja tā “augša” ir tepat blakus.

Bet, kad tēvs, pabeidzis līgavas cūkas (viņa šodien laulājas ar nāvi, to var apstiprināt arī Salnas, apokaliptiskā zirga, zviegšana kūtī) skūšanas un apmazgāšanas rituālu, nogriež tai galvu (bezgalvainais Jānis Kristītājs katru reizi uz ezera, kas apvilcies ar plānu ledu, savāc netālu sēdošos zvejniekus apustuļa misijai), tad parādās arī pirmie kristieši, izsalkuši pēc Izpircēja asins, – bars kaķu, kas kāri lok no pamazām, bet neatlaidīgi sniegā augošas sarkanas peļķītes; vienam kaķēnam asins pil un pil taisni uz galvas, bet viņš katru reizi tā jocīgi to pakrata, it kā mēģinātu atbrīvoties no vainas apziņas. Kratās, bet prom neiet.

Kur esmu es un kādu mani redz viņi, mani radītāji, vai es eksistēju viņiem tajās laika un telpas spraugās starp retiem telefona zvaniem vai vēl retākām ciemošanās reizēm viņu mājās, vai pretēji – kur viņi ir man, vai ir iespējams šīs laiktepas stigas aizpildīt ar banālām frāzēm “ilgojos pēc jums”, “domāju par jums”. Vai vērts cilāt šādus mazohistiskus jautājumus?

Bet kādēļ tad tik šausmīgas ir kaušanas (un vispār vecāku apciemošanas) pēcpusdienas, kad pie kūts paliek vien asiņaina sniega un dubļu putra, pa kuru slaistās paklīdis krancis un pāris bezkaunīgu vārnu, bet pie savas būdas piesietais Sprakšķis, pa pusei seters, pa pusei velns viņu zina kas, jūk prātā, jo nevar aizsniegt kļavā salidojušos kovārņus, bet varbūt arī tās pašas spokaini ķērcošās vārnas, jo tumsa tik ātri aug pati no sevis un tik ātri notrin atšķirības starp lietām un parādībām, ka liekas – pat suņa balss sāk ķerties un visbeidzot sapinas, un pazūd tumsas nemīlīgajos līķautos.

Un tobrīd visvairāk gribas bēgt – no ziedojuma smakas un asins, no noguruma un grūti sagremojamām kautķermeņa piepildītām pēcpusdienas stundām vecāku mājās, it kā kaut kur eksistētu cita, citas kvalitātes dzīve, patīkamas stundas, pēc kurām ilgoties. Ja arī varu mīlēt vecākus, tad tā ir tikai šausmīga atstumšanas mīlestība, jo nav tā “citur”, bet tāpat gribu bēgt un bēgu no brūcēm pārklātajām, vēl dzīvam esot pūstošajām tēva kājām, no skābes apgrauztajām, līdz asinīm saplaisājušajām mātes rokām, no viņu neuzmācīgās, taču visšķīstākās gādības par mani – lai nebūtu auksti gulēt, lai garšīgi un kārtīgi tiktu paēsts, lai dzīvē viss būtu kārtībā.

Bēgt ne tādēļ, ka man būtu pretīgas viņu slimības, viņu vecuma pazīmes, viņu sīkie trūkumi vai reizēm mazliet bērnišķie savstarpējie untumi – es nespēju viņus mīlēt no tuvuma, man vajadzīga sasodīta distance, iztēles teritorija, kurā dzīvo miruši simboli un kurā notiek pastāvīgs upurēšanas rituāls uz nolādēta altāra, kas atrodas starp īstenību un ideālu. Freids? Nekad māti neesmu identificējis ar Sv. Mariju, bet nekad arī neesmu pieredzējis šausmas, ka mana māte, pēc filosofa teiktā, labākajā gadījumā būtu tikai tēva padauza. Un pat tumšākajos mūsu ģimenes stāsta brīžos neesmu gribējis nosist tēvu, pat otrādi – es mīlēju viņu un ilgojos pēc viņa vēl vairāk, tur, tajā nereālajā, nolādēto simbolu un nebeidzamo neauglīgo upuru telpā. Varbūt pat pārāk spēcīgi – jo arī pats savas mājas, savas svētnīcas būvēju uz smilts un biedējoša bija to grūšana.

Bet durvis uz citu pasauli – māte tās nomazgāja, mēs abi ar tēvu uzcēlām kūtsaugšā, kur mūžība smaržo pēc izsutuša pērnā siena.

Reiz es viņus nofilmēju: tēvs kāva cūku, atdalīja saldo krējumu ar mehānisko separatoru, māte pie plīts garšoja ēdienu, gatavoja biezpienu, pēc tam mājas sieru; viņi ēda pie galda, bāra suni Sprakšķi, pārmija vienu otru vārdu savā starpā. Viņi nesaprata, kas ir videokamera, vārds “filmēt” viņiem saistās ar kino, ar televīziju, ar to, kas noris kaut kur otrpus ekrānam, bet ne šeit, ne ar viņiem pašiem.

Nekad neesmu redzējis un, visticamāk, arī neredzēšu savus vecākus tādus kā toreiz, kad vēlāk atvedu videomagnetofonu un parādīju viņiem viņus pašus: abi smējās, klaigāja, dunkājās kā bērni, dusmojās un atkal ķiķināja, izsmēja viens otru un arvien rādīja man, skaties, tie taču esam mēs, mūs rāda! Ticu, ka tobrīd, tajā vienā nožēlojamajā videolaika stundā, viņi atkal viens otru mīlēja tāpat, kā reiz jaunībā, kad gribēja dzīvot kopā, kad viens otru iekāroja, sapņoja par bērniem, dēlu.

Pēdējais skats tajā lentē (filmēju viņus, pirms aizbraucu un – kā gan bez simbolikas – no istabas, caur stiklu): pie siena šķūnīša tēvs ar cirvi kapā cūkas ribas, un mamma tās tur, notupusies pie bluķa, lai nenokrīt uz zemes. Bet patiesībā uz tā bluķa taču būtu jāguļ manai galvai.

2001

No lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva, publicēts ar autora piekrišanu