Roberts Valzers (1878–1956) ir viens no nozīmīgākajiem un noslēpumainākajiem 20. gadsimta rakstniekiem. Divi viņa romāni – Tobolds un Teodors – ir pazaudēti, vēlīnie sacerējumi ir rakstīti mikroskopiskā zīmuļa rakstā, tā sauktajās mikrogrammās, bet pēdējos 26 dzīves gadus Valzers pavadīja psihiatriskajā klīnikā, kur tika ievietots pēc nervu sabrukuma. Tur viņš pārstāja rakstīt pavisam, lai gan palika pie pilnas apziņas: “Es šeit neesmu tāpēc, lai rakstītu, bet gan tāpēc, lai būtu jucis.”
Valzers dzīves laikā neieguva plašas sabiedrības atzinību, taču viņu augstu vērtēja Valters Benjamins, Hermanis Hese, Francs Kafka, Stefans Cveigs, Kurts Tuholskis un Roberts Mūzils. Kad Kafka sāka publicēt savus pirmos sacerējumus, kritika atzīmēja to līdzību ar Valzera tekstiem. Viņa ietekmi ir jutuši arī mūsdienu rakstnieki – Elfrīde Jelineka, Pēters Handke, Tomass Bernhards, V. G. Zēbalds.
Rīgas publika Valzeru ir iemīlējusi jau sen, ja ne tiešā, tad pastarpinātā veidā – kad festivālā Arsenāls 1996. gadā tika rādīta brāļu Kveju filma Benjamenta institūts, balstīta viņa romānā Jākobs fon Guntens. Savukārt Valzera pēdējais romāns Laupītājs – modernisma prozas virsotne – pagājušogad iznāca sērijā Orbītas bibliotēka Dena Dimiņa tulkojumā. Miniatūras Sonāte (Die Sonate), Miljonāre (Die Millionärin), Smiekli (Das Lachen) ņemtas no krājuma Kleine Dichtungen (1914), Desa (Die Wurst) ir no krājuma Prosastücke (1917), bet It nekas (Gar nichts) – no krājuma Kleine Prosa (arī 1917).
Aleksandrs Zapoļs
Sonāte
Patīkamas skumjas – sāpes, kas neievaino lepnumu. Prieks par šādām skumjām. Vieglas, tīksmīgas bēdas. Svētīgas atmiņas. Atmiņas, leknas kā ziedoša pļava. Vieglas, grūtsirdīgas noskaņas. Tagad gūzma pārmetumu, ko viņš izsaka pats sev. Tikai pašpārmetumi ir skaisti. Pārējos var un vajag aizmirst. Galu galā pārmetumus drīkst izteikt tikai sev. Ak, cilvēki taču vienmēr ir gribējuši izteikt pārmetumus tikai paši sev. Nožēla? Jā, nožēla. Nožēla ir mīļa un niansēta. Nožēla ir pasaules bagātība, bezgalīga, neizmērojama. Bet nožēla ir kaut kas maigs. To tik tikko var uztvert. Prieks par nožēlu. Cēla sirds priecājas par cēlām jūtām. Tad man gribas vēl piemest klāt kaut ko no bezcerības. Eņģeļi nepazīst cerību, tiem cerības nav vajadzīgas. Vai eņģelis cer? Nē. Eņģeļi ir pāri visām, visām cerībām. Sonātē jāskan kaut kam eņģeliski bagātam, kas man ir prātā. Bet tajā ir jāieskanas arī cerībai, kad kāds ir pavisam, pavisam trūcīgs un pamests, bet tomēr aizvien atkal cer, gluži kā paradis senās bērnu dienās. Tagad atkal prieks, un prieks tieši par kāda cita prieku. Tīra bērnišķība, tīra laimīga līdzjūtība. Būt laimīgam, domājot par cita laimi. Vai pati mūzika nav tāda? Vai pati mūzika nav laimīga par to, ka izplata lieliskumu, skaidrību un svētību? Bet tad nāk neizsakāma dzirkstoša mazdūšība. Klusa, mīlīga raudāšana. Izšķīšana ir dievišķi daiļš vājums. Raudāšana par sevi pašu un to, kas ir un ir reiz bijis. Ne šausmas, ne baismas. Sonāte še liedz kaut ko tik brutālu. Maigi kā viegli apmākusies debess tā skanēs un tai jāskan. Tās krāsa ir matētais pērles blāvums, tās tonis – atvainošanās. Nav vainas, jo tās ir par daudz, nav sāpju, jo to lielums, to stiprums iet pāri saprašanai. Tā kā vilšanos ir par daudz, to vairs nav nemaz, jā, uzreiz tām vairs nevajag būt, vairs nebūt, nebūt vispār. Ak, šādām un līdzīgām lietām vajadzētu atspoguļoties sonātē, par kuru es sapņoju, un jaunai skaistai meitenei, kuru viegli var iztēloties, tādam eņģelim, viņai to vajadzētu spēlēt. Eņģeliski bagāto sonāti jāspēlē eņģelim, tai jānāk no spēlēšanas debesīm kā debesu mierinājumam, kā debesu valstības cienīgam apmieram, jo es domāju, ka šajā darbā ir ielikts burvīgs apmiers un dziļi jutekliska bauda. Prieks un sāpes ir kā draugs un draudzene, kas krīt viens otram ap kaklu, apskaujas un skūpstās. Bauda un sāpes ir kā brālis un māsa, kas tikli mīl viens otru. Mīlīgā saulainā burvība ir līgava, un nemiers, kas iezogas tai sirdī, ir līgavainis. Apmierinājums un vilšanās ir nešķirami.
Miljonāre
Savā piecistabu dzīvoklī pavisam viena dzīvoja bagāta kundze. Es saku kundze, bet šī sieviete nebija pelnījusi, lai viņu sauc par kundzi, nabadzīte. Viņa staigāja apkārt nošņurkusi, un apkārtnes ļaudis saukāja viņu par raganu un čigānieti. Viņa sev pašas acīs likās nevērtīga, citi cilvēki viņai nesagādāja nekādu prieku. Bieži vien viņa pat neķemmējās un nemazgājās, turklāt nēsāja vecas un sliktas drēbes, viņai ļoti patika atstāt sevi novārtā. Viņa bija bagāta un būtu varējusi dzīvot kā princese, bet viņai nenesās prāts uz greznību un nebija arī tai laika. Būdama bagāta, viņa bija pagalam nabadzīga. Viņai nācās aizvadīt dienas un vakarus pilnīgā vientulībā. Neviens nenāca viņai pakavēt laiku, izņemot varbūt Emmu, viņas bijušo kalponi. Viņa bija sanaidojusies ar visiem saviem radiem. Vēl arī policijas priekšnieka sieva, Štumpfnāses kundze, reizēm nāca pie viņas ciemos, bet citādi neviens. Ļaudis vairījās no viņas, jo viņa izskatījās pēc ubadzes, viņi sauca šo sievieti par skopuli, un viņa nudien bija skopa. Skopums viņai bija kļuvis par kaislību. Bērnu viņai nebija. Tā nu skopums bija viņas bērns. Bet skopums nav skaists un mīļš bērns. Patiešām ne. Bet kaut kas cilvēkam ir vajadzīgs, ko apmīļot un kam piesiet sirdi. Nakts klusumā nabaga bagātā sieviete, tik vientuļa sēžot savā skumjajā istabā, bieži slacīja asaras mutautā. Viņas lietās asaras vispatiesāk izteica viņas būtību. Citādi visi viņu tikai ienīda un krāpa. Sāpes, ko viņa juta dvēselē, bija vienīgais uzticīgais draugs, kas viņai bija. Citādi viņai nebija ne drauga, ne draudzenes, ne dēla, ne meitas. Velti viņa ilgojās pēc dēla, kas varētu sniegt bērna mierinājumu. Viņas dzīvojamā istaba nebija nekāda dzīvojamā istaba, drīzāk birojs, kas bija pārbāzts ar lietišķiem dokumentiem, un viņas guļamistabā stāvēja ar zeltu un dārglietām pilns dzelzs seifs. Nudien baisa, skumja guļamistaba sievietei. Es iepazinos ar šo sievieti, viņa manī izraisīja dzīvu interesi. Izstāstīju viņai savu dzīvi, viņa man izstāstīja viņējo. Drīz pēc tam viņa nomira. Viņa atstāja vairākus miljonus. Ieradās mantinieki un sāka plūkties par mantojumu. Nabaga miljonāre! Pilsētā, kur viņa dzīvoja, ir daudzi, daudzi nabadzīgi bērni, kas pat nevar pieēst pilnu vēderu. Kādā savādā pasaulē mēs dzīvojam?
Smiekli
Es dzirdēju debešķīgu smiešanos, bērnu smieklus, brīnišķīgus smieklus, pavisam smalkus, sudrabainus. Tā bija dievišķa ķiķināšana. Vakar ap septiņiem vakarā atnācu mājās, tad es to dzirdēju, un man uzreiz vajadzēja par to uzrakstīt. Cik nabadzīgi ar saviem sausi nopietnajiem ģīmjiem ir pieaugušie, lielie. Cik bagāti, cik lieli un cik laimīgi ir mazie, bērni. Tik pilnīga, bagāta, salda laime bija divu bērnu smieklos, kas tipināja blakus kādam pieaugušajam, tik pāri malām ejošs, jūsminošs prieks. Viņi bija pilnīgā svētlaimē, kad nodevās smiekliem. Es apzināti gāju lēnām, lai varētu klausīties viņu smieklos krietni ilgu laiku. Tā viņiem bija bauda, viņi izbaudīja un izgaršoja it visu, ko smiekli spēj dot. Viņi nespēja vien rimt smieties, un es redzēju, kā viņi kratījās smieklos. Viņi pat locījās tajos. O, tie bija tik tīri, tik pilnīgi bērnišķi! Tas, par ko viņi varbūt vislabprātāk un visnevaldāmāk smējās, bija stingrais ģīmis, ko uzskatīja par vajadzīgu rādīt pieaugusī jaunkundze viņiem līdzās. Viņus galvenokārt smīdināja šī lielās meitenes nopietnība. Beigās tomēr tik burvīgās jautrības iekustināta, smējās arī šī ieturētā, nopietnā un pieaugusī būtne. Bērni bija viņu uzvarējuši, un nu viņa kā bērns smējās ar uzvarētājām, ar mazajām. Cik ļoti gan laimīgie svin uzvaru pār nīgrajiem! Divi bērni nevainībā smejas par visu, par šodienu un vakardienu, par šo un par to, par sevi pašu. Viņiem jāsmejas pat par pašu smiekliem. Pašu smiekli bērniem likās aizvien smieklīgāki, aizvien jautrāki. Es to jutu un dzirdēju pilnīgi skaidri. Uzskatīju sevi par laimīgu, ka man bijis ļauts noklausīties šo zvanu koncertu, šo smieklu koncertu. Viņas smējās pa visu ielu. Viņas gandrīz no kājām gāzās nost, gandrīz izjuka un izšķīda smieklos. Viss viņās, šais mīļajās laimīgajās meitenītēs, smējās līdzi, galva, locekļi, rokas, kājas. Viņas sastāvēja tikai un vienīgi no smiekliem. Kā viņu acis mirdzēja un spīdēja no smietiesprieka! Man gandrīz rādās, ka viņām bija tik baisi, tik nežēlīgi, tik nevaldāmi jāsmejas par kādu dumju, mazu puišeli. Tik šķelmīgi, un vienlaikus arī tik skaisti, tik aizkustinoši un tik atbrīvoti. Iespējams, smieklu iemesls bija pavisam nenozīmīgs. Bērni meistarīgi prot atrast pamatu, kas ļauj būt īsti laimīgiem. Tas var būt bijis mazs, viegls starpgadījums, un viņi no tā iztaisa lielu muižu, piekar tam ilgus, skaņus, varenus un bagātīgus smieklus. Bērni zina, kas viņus dara laimīgus.
Desa
Par ko es domāju? Es domāju par desu. Tas ir briesmīgi. Jaunekļi, vīri, kas kalpojat valstij, uz ko valsts liek cerības, paskatieties uz mani, mācieties no mana baisā piemēra, jo esmu dziļi kritis. Es nevaru tikt vaļā no domas, ka man tikko vēl bija desa, bet tagad tā uz visiem laikiem ir zudusi. Es izņēmu to no pieliekamā un pie viena arī noēdu. Es apriju to ar pārāk atklātu baudu, desa varētu būt vēl pieejama, ja es nebūtu to iznīcinājis. Pirms dažām minūtēm vislabākā, sulīgākā desa vēl bija tepat, aptaustāma, bet tagad diemžēl pārāk sasteigtas rijības dēļ šī ārkārtīgi garšīgā desa ir pazudusi, un par to man ir ļoti skumji. Kas tikko vēl bija šeit, ir zudis, un neviens to man vairs neatdos. Es apēdu to, ko nekādā ziņā nevajadzēja apēst tik ātri, nekādā ziņā nevajadzēja tik ātri novicāt. Es apēdu to, kas vēl tagad man varētu garšot, ja es būtu pretojies iekārei. Es dziļi nožēloju, ka nepretojos iekārei un izlietoju to, kas vēl pirms dažām minūtēm tik svaigs un sarkans atradās manā rīcībā, bet kas tagad vairs nekad nebūs manā rīcībā, jo es to pārmērīgi ātri izlietoju. Es izlietoju to, ko vēl tagad varētu lietot, ja nebūtu noticis tas, kas notika un vairs nav vēršams par labu. Tas, kas ir zudis, varētu vēl rāmi un mierīgi atrasties tepat, un, kas uz neredzēšanos ir zudis, varētu rosināt apetīti, bet apetītes rosinātājs ir zudis, un par to es paužu patiesu nosodījumu, lai arī saprotu, ka nosodījums maz ko dod vai pat galīgi neko. Kas ir aizskarts, varētu būt neaizskarts, kas ir apēsts, varētu būt neapēsts, kas ir aizrauts prom, varētu būt neaizrauts prom, ja es būtu bijis uzmanīgāks un savaldīgāks, bet diemžēl es nebiju ne savaldīgs, ne uzmanīgs, un to es dziļi nožēloju, lai arī saprotu, ka nožēla un žēlabas maz ko dod vai pat nedod galīgi neko. Kas ir pazudis, vēl varētu būt pieejams, un, kas ir miris, varētu laimīgi dzīvot tālāk. Kas ir nežēlīgi sakosts un sagremots, varētu būt vesels, bet diemžēl ir sagremots, žēlabas te neko nelīdz. Kas vairs nekalpo, varētu vēl ļoti labi noderēt, bet, kas ir prom un zudis, varētu vēl tagad mani iepriecināt ar savu skaisto klātbūtni, ja es nebūtu izdarījis nožēlojamo darbu, ko es tagad diemžēl pārāk pamatoti nožēloju. Kā teikts, tam, kas ir prom, nevajadzēja, kā teikts, jau tagad būt izlaistam no rokām, ja es būtu bijis spējīgāks pretoties un stiprāks un būtu apturējis savas ļaunās tieksmes. Nekrietnā iekāre, tu atņēmi man desu. Es izbaudīju to, ko es vēl turpmāk būtu varējis baudīt, ja tas būtu atstāts neizbaudīts un neizgaršots, par ko es, kā jau vairākkārt teicu, esmu ļoti bēdīgs, ko varu atkārtot vēl un vēl. Tikai pagaršojot šo izcilo pārtiku, es pilnīgi zaudēju paškontroli, tā ka tagad tā ir visa izgaršota un izmēģināta, jo es biju negausīgs, ko es nožēloju. Nožēla neko nedod, tā desas zaudējumu padara vēl lielāku, nevis mazāku, tāpēc mēģināšu atteikties no nožēlas, kas tomēr katrā ziņā ir ļoti grūti, jo iemesls būt nožēlas pilnam ir spēcīgs un liels. Es piedzīvoju sakāvi, jo nespēju pietaupīt to, ko man noteikti būtu vajadzējis pietaupīt un ņemt vērā, ko es tomēr diemžēl neņēmu vērā, lai arī gandrīz nespēju tam noticēt, jo vienmēr esmu domājis, ka esmu stiprs un spējīgs pretoties kārdinājumiem, bet šai ziņā es acīmredzot kļūdos, un tas mani sāpina, lai gan, kā jau teicu, nožēla acīmredzot nedod it neko. Ak, šī desa, es zvēru, tā bija lieliska. Brīnišķīgi kūpināta, piestampāta ar burvīgiem speķa gabaliņiem, tādā visnotaļ cienīgā, pieklājīgā garumā, arī smaržoja tik maigi un tik brīnišķīgi, tā bija tādā krāsā, tik sarkana, tik maiga, un kraukšķēja arī, kad es to košļāju, es vēl tagad visu laiku dzirdu, kā tā kraukšķēja, un tā bija sulīga, neko sulīgāku savu mūžu neesmu ēdis, un šis sulīgums un garšīgums vēl tagad varētu būt sulīgs un garšīgs, sarkanums un maigums vēl tagad sarkans un maigs, smaržīgums vēl tagad smaržīgs, lieliskums un apetītelīgums vēl tagad lielisks un apetītelīgs, garenums un apaļums vēl tagad garens un apaļš, kūpinājums vēl tagad kūpināts, un speķīgums vēl tagad speķīgs, bijusi man pacietība. Es varētu vēl tagad dzirdēt, kā tā kraukšķ, ja es to jau nebūtu nokraukšķinājis, un vēl tagad es varētu pakošļāt to, ko es diemžēl pārāk ātri sakošļāju.
Pilnīgi nekas
Kāda sieviete, kas bija drusku untumaina, devās uz pilsētu nopirkt sev un vīram kaut ko labu vakariņām. Dažlaba sieva ir iepirkusies un, to darīdama, bijusi nedaudz izklaidīga. Tas nu nav nekas jauns; tomēr es turpināšu vien stāstīt tālāk, ka sieviete, kas gribēja nopirkt sev un vīram kaut ko labu vakariņām un šai nolūkā devās uz pilsētu, galīgi nedomāja ar galvu. Šur un tur viņa pētīja letes, ko tādu izcilu un smalku varētu nopirkt sev un vīram, bet, tā kā viņa, kā teikts, galīgi nedomāja ar galvu un bija nedaudz izklaidīga, viņa nespēja nonākt ne pie kāda lēmuma un likās, ka īsti nezina, ko vispār grib. “Tam jābūt kaut kam tādam, ko var ātri pagatavot, jo ir jau vēls, laika nav daudz,” viņa domāja. Ak Dievs! Viņa tātad bija nedaudz untumaina un īpaši nedomāja ar galvu. Lietišķums un praktiskums ir nudien skaistas lietas. Šī sieviete tomēr nebija īpaši lietišķa, bet drusku izklaidīga un untumaina. Šur un tur viņa pētīja letes, tomēr, kā teikts, nenonāca ne pie kāda lēmuma. Spēja pieņemt lēmumu nudien ir lieliska īpašība. Minētajai sievietei tomēr šī spēja nepiemita. Viņa gribēja sev un vīram nopirkt vakariņām kaut ko patiešām labu un skaistu. Ar šo jauko mērķi viņa devās uz pilsētu; bet viņai neizdevās, viņai vienkārši neveicās. Šur un tur viņa pētīja letes. Viņai netrūka labas gribas, viņai noteikti netrūka labu nodomu, viņa tikai bija drusku untumaina, nedomāja ar galvu, tāpēc viņai nekas neizdevās. Nav labi, kad cilvēks nedomā ar galvu, un, īsi sakot, beigās sievietei viss apnika un viņa devās mājup tukšām rokām.
“Ko tu jauku un labu, izcilu un smalku, prātīgu un gudru nopirki vakariņām?” vīrs jautāja, kad redzēja savu smuko, jauko, mazo sieviņu mājās pārnākam.
Viņa atbildēja: “Pilnīgi neko es nenopirku.”
“Kā to saprast?” vīrs vaicāja.
Viņa teica: “Šur un tur es pētīju letes, tomēr nenonācu ne pie kāda lēmuma, jo man bija pārāk grūti izvēlēties. Bija arī vēls, laika nebija daudz. Man netrūka labas gribas un vislabāko nodomu, bet es īsti nedomāju ar galvu. Tici man, mīļais vīrs, ir tiešām slikti, kad cilvēks nedomā ar galvu. Liekas, es arīdzan biju drusku untumaina, tāpēc man neizdevās iepirkties. Es devos uz pilsētu un gribēju tev un man nopirkt kaut ko patiešām skaistu un labu, man netrūka labas gribas, šur un tur es pētīju letes, bet bija grūti izvēlēties un es nedomāju ar galvu, un tāpēc man nekas neizdevās un es pilnīgi neko nenopirku. Šovakar iztiksim ar pilnīgi neko, vai ne? Pilnīgi neko var visātrāk sagatavot un tas pat nespiež kuņģi. Vai tu tāpēc dusmosies uz mani? Nespēju tam noticēt.”
Viņi tad nu izņēmuma kārtā vai pārmaiņas labad ēda vakariņās pilnīgi neko, un labais un padevīgais vīrs nekādā ziņā neņēma sievai to ļaunā, viņš bija pārāk bruņniecisks, pārāk pieklājīgs, pārāk smalks. Viņš nemūžam neuzdrīkstētos rādīt sievai drūmu seju, kam tādam viņš bija daudz par labi audzināts. Padevīgs laulātais draugs neko tādu nedara. Tā nu viņi pilnīgi neko neēda un abi bija ļoti apmierināti, jo izņēmuma kārtā viņiem tas lieliski garšoja. Sievas doma apmierināties pilnīgi ar neko padevīgajam vīram likās gluži burvīga, un, kad viņš apgalvoja, ka ir pārliecināts par to, ka sievas doma ir bijusi vienkārši lieliska, viņš tēloja vislielāko prieku, protams, noklusēdams to, cik ļoti viņam vakariņās būtu noderējis barojošs, labi pagatavots ēdiens, piemēram, smeķīgs un tumīgs ābolu biezenis.
Vēl šis tas cits droši vien viņam būtu garšojis labāk nekā pilnīgi nekas.
No vācu valodas tulkojis Dens Dimiņš